Ar velo pa senām "cīņu" takām - 1. diena

  • 3 min lasīšanai
  • 15 foto
Sinoptiķi solīja briesmu lietas šīs nedēļas vidū (14.10.-20.10.2013.). Tāpēc steidzu izmantot pēdējās(?) siltās oktobra zelta rudens dienas, kad lapas vēl braši turas pie koku zariem, lai īstenotu jau labu laiku lolotu ideju - par izbraucienu ar velo ar nakšņošanu kādā lētā viesnīcā/hostelī. Jo pat zirgam skaidrs, ka teltī nekāda dižā gulēšana nesanāk - ja temperaments naktī ap 0 grādiem, tad prieka maz, un deguns pēc tam visdrīzāk slapjā vietā. Svētdien bija tā retā reize, ka mazliet paceļoju ar savu auto, un, nostalģisku atmiņu rociņas vests, nobraucu pa ceļu Koknese-Ērgļi. Tas gan pārsvarā ir padrebelīgs grants ceļš, bet pa to mēs ar tēvu ziemās bieži tikām braukuši slēpot ar "Komutatora" (tagad laikam "Dambis", jo atrodas uz Ganību dambja ielas) autobusu. Šīs militārās padomju rūpnīcas vīri bija sportiski, un bija izveidojuši apmēram 6 km no Ērgļiem veselu kalnu slēpošanas centru ar vairākiem pacēlājiem, uz vairākiem kalniem, bērniem bija pat savs īpašais pacēlājs, kas kustējās lēnāk; ja kas, pāri galvenajam kalnam brīvdienās bieži gāja distanču slēpošanas pārgājiena dalībnieki (Sniedziņš?), viņi, cik zinu, Roplaines stacijā kāpa no vilciena Rīga-Ērgļi un slēpoja ar lielu loku uz Ērgļiem; ar laiku tika iznomāta vietējā kolhoza lauku māja, kurā tika saliktas 2-stāvu gultas, un tad varēja braukt slēpot uz vairākām dienām; vasarās braucām tur skaldīt malku, lai ziemā būtu, ko mest krāsnīs. Ja autobusa nezkāpēc nebija, tad braucām piektdienas vakaros ar Ērgļu vilcienu, kas no Rīgas izgāja plkst. 18.03 un pienāca Ērgļos ap desmitiem; tad likām mugursomas plecos, smagās slaloma slēpes pa virsu, un gājām 6 km pa sniegotu un gurkstošu ceļu uz nakšņošanas vietu, reizēm pat mīnus 20 grādos. Tās tagad ir vienas no manām jaukākajām atmiņām. Tagad tur viss ir iznīcis - nav pat pazīmju nekādu, ja nu vienīgi kāds stabs kalna vidū palicis, kur agrāk pacelāja trīsis stiprināts.... No Ērgļiem sturēju uz Rīgu pa ceļu, kas iet cauri Kangaru kalniem, un biju patīkamā šokā - tik lieliska bija ceļa kvalitāte! Nupat šovasar uzliets asfalts. Pretī brauca daudzi vellapēdisti, arī apdzinu dažus, un jau tad nolēmu, ka arī man jānotestē jaunā šoseja. Pasaka beidzās aiz Suntažiem, pie Juglas ciemata, aiz kura sākas jau pieminētie Kangarkalni. Ātri sametu mantas velosomā un pirmdienas rītā metos uz vilcienu Jugla-Cēsis. Izkāpu Siguldā, kas iepriekšējā dienā bija pārdzīvojusi kārtējo zelta rudens baudītāju "uzlidojumu" (neesot bijis pat vietas, kur auto nolikt...). Padzēru tēju un sāku mīties Mālpils virzienā. 16 km bija diezgan garlaicīgi, toties Mālpilī mani sagaidīja smuki sakoptā Mālpils muiža. Tikai pēc brauciena uzzināju, ka to nopircis mans kādreizējais pretinieks basketbola kaujās Aldis Plaudis - manā laikā lielākie sāncenši universitātē bija fizmati, juristi (Plaudis) un finansu-tirdzinieki (Kehris). Tagad tur esot "dizaina viesnīca". Izlasīju, ka par Ls 95 divi varēšot noklausīties Jolantas Gulbes koncertu+pārnakšņot+iešampaņot... Nolēmu, ka nebraukšu pa asfaltēto veco šoseju uz Suntažiem, bet laidīšu pa grants ceļiem ar loku uz jauno šoseju. Mazliet pamaldījos, atradu apdzīvotu vietu ar savdabīgu nosaukumu Vite, izbaudīju suņa teļa augumā interesi par mani (ko vajadzēja kompensēt ar paliela akmens palīdzību), un nonācu uz jaunā glaunā ceļa. Krustojumā ceļa zīme rādīja, ka līdz Ērgļiem esot 43 km. Laiks bija mazliet samācies, bet braukšana bija feina. Izbraucu cauri Ķeipenei, Taurupei, Līčupei (Ja jau atmiņu raksts sanāk, tad...Braucot iepriekšējā dienā ar auto, brīnījos, kur tad pazuduši Mazozoli, varbūt vienkārši palaidu garām? Tagad lēnā garā minoties cauri Līčupei, sapratu, ka Mazozoli ir pārdēvēti. Labi atceros šo vietu, jo pirmajā kursā mēs tikām uz šejieni nosūtīti tradicionālajā lauksaimniecības stutēšanas akcijā, kas padomju laikā bija neatņemama nākamo intelektuāļu darbā rūdīšanas prakse. Viens mēnesis kartupeļu rakšanā utml., sākot studijas, bija obligāts pasākums. Veco kultūras namu, kur gulējām, un arī bijušo ēdnīcu vairs ne pazīt nevar - abas ēkas glauni apdarinātas, pārkrāsotas.) Kas ērglēniešiem ar to velnu par krāmēšanos bijuse? Vismaz divas vietas ar košām norādēm uz galvenā ceļa - Velna gulta, Velna klēpis - dažus kilometrus pirms Ērgļiem. Ērgļos garšīgi, lai arī padārgi, paēdu pusdienas+vakariņas kafejnīcā "Kore", kas ir pirmā šāda iestāde uz Rīgas ceļa/ielas, braucot no Rīgas puses (agrākā Ērgļu ēdnīca, protams, vairs nefunkcionē, arī blakus esošā konditoreja, kur varēja nopirkt svaigus pīrādziņu, ir ciet; šī ēdnīca, vismaz manās acīs/vēderā, bija slavena ar savu "zemeņu sniegu" - zemeņu ievārījuma un olu baltuma saputotu maisījumu ar pienu, tā tik bija ņamma pēc kārtīgas izslēpošanās!), un, iznācis laukā, sāku drebināties - sasvīdušas/mitras drēbes un rudens vakara vēsums īsti negarantē omulību. Vietējie puikas laipni paskaidroja, kur ir Oškalna iela, un fiksi minos pret kalnu uz arodvidusskolas viesnīcu. Tur tā mani jau gaidīja - īsta gaismas pils. Kontrasts ar āra temperatūru bija liels, un man pat izlikās, ka viesnīcā kurina (tomēr ne, bet naktī auksti nebija vienalga). Numurs par Ls 4,25! Protams, bez visādām neobligātām lietām, kā TV un tualete numuriņā, toties ar veselām 3 gultām (neaizņemtām). Nomazgājos karstā dušā, padzēru karsto šokolādi no automāta vestibilā (risepšenā), koptelevizorā noskatījos TV3 ziņas, un sajutos kā cilvēks. :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais