Berlīne - pazīstamā un jaunatklātā

17.08.2008
11 min lasīšanai
88 foto

Kopš pirms trim gadiem atklāju sev Berlīni, tā ik vasaru dodos turp, lai atkal skatītu jau pazīstamās vietas un arvien ieraudzītu ko jaunu. Šoreiz pastāstīšu par vietām, kuras šajā ceļojumu sadaļā minētas maz vai nemaz, jo ceļveži tās neiekļauj apskatāmo objektu TOP 10, bet dažas nodotas apskatei pavisam nesen, tikai šovasar. Pāris dienas pirms izlidošanas Delfu forumā lasu izmisuma pilnu, kaut diezgan retorisku jautājumu: "Kā iedabūt koferī visas mantas, ko vēlos paņemt līdzi?!" Toties kāda no atbildēm izcili vērtīga: "Klasika: uz visiem atvaļinājumiem ir paņemts pārāk daudz drēbju un pārāk maz naudas! Tagad daru otrādi." :) Nu, man vispār līdzi nav kofera, tikai necila rokasbagāža, nauda – cik ir, tik ir, līdzpaņemto drēbju daudzums pagaidām (tieši tā – pagaidām!) to neietekmē. Ir karstas augusta dienas vidus, kad es dodos ceļā vien ar to, kas mugurā: pusgarās bikses, bezpiedurkņu blūzīte un līdzi pāris džemperīši, ko pārģērbt. Kad tuvojamies galamērķim, pilots informē, ka Berlīnē esot silti, tiesa, vējains. O, patiesība izrādās skarba! Berlīnē ir tāāāds vējš! Kad Latvijā pūš kas tamlīdzīgs, radio un televīzijā ik pa brīdim atgādina bez nepieciešamības ārā no mājām neiet. Njā, izskatās, ka šoreiz "klasika" nebija jāuztver tik burtiski... Tā kā Berlīnē esmu ieradusies ne jau istabā sēdēt, pirms doties "iekarot pilsētu", tomēr jānopērk kādi džinsi un jaka. Un te es atklāju sev ko jaunu: tagad es saprotu tās, kas ar azartu metas iepirkties, jo izrādās – iepirkšanās vairo prieku! Dodos uz viesnīcu. Istabu esmu rezervējusi Hotel-Pension Uhland, kas atrodas netālu no slavenās ielas Kurfürstendamm. Tieši pirms braukšanas izlasu jaunākās atsauksmes par viesnīcu. Tās ir ļoti pretrunīgas. Līga no Latvijas devusi augstu vērtējumu 9.5, savukārt jauns pāris arī no Latvijas izsakās, ka tā ir sliktākā viesnīca, ko jebkad nācies redzēt, īpaši uzsverot, cik ilgi meklējuši reģistratūru. Es gan viesnīcu, gan reģistratūru atrodu viegli. Man vienai ierāda četrvietīgu numuriņu ar balkonu. Vienmēr radusi dzīvot "pastmarkas izmēra" istabiņās, 20 kvadrātmetros jūtos tīri vai pazaudējusies. :) Brokastīs zviedru galds no plkst.8.00, bet, tā kā es ik rītu dodos uz pilsētu jau pēc plkst.7, tad nevaru pateikt, cik tas bagātīgs. Vārdu sakot, viesnīca kā viesnīca, tikai tie dvieļi, tie dvieļi... Izmazgāti, protams, bet ar tāāādiem mūžveciem traipiem! Atlika tikai pabrīnīties, ka tādus var dot viesiem. No viesnīcas līdz Zoo stacijai 1.5 km, ejot kājām pa taisno, vai var palīkumot ar autobusu četras pieturas. Ir jau vēla pēcpusdiena, kad esmu pie sašautās baznīcas. Līdz šim ne reizi neesmu bijusi tajā iekšā un nevarēju ne iedomāties, ka tur ir tik skaisti! Pēc tam jau tradicionālais apskates brauciens ar 100. un 200.autobusu. Izkāpju pie Reihstāga un eju apskatīt Brandenburgas vārtus. Arī te savos iepriekšējos Berlīnes apmeklējumos neesmu bijusi, tikai braukusi garām. Laukums, kur atrodas vārti – Pariser Platz -, ir cilvēku pilns, tāpat arī kafejnīcas. Ekipāža ar diviem baltiem zirgiem un eleganti ģērbtu kučieri gaida iespējamos braucējus. Ir tik jauki atkal būt Berlīnē un nesteidzīgi iet pa mīļajām ielām! Vēl es to nezinu, bet šoreiz četru dienu laikā maršrutu Brandenburgas vārti – Alexanderplatz nostaigāšu piecas reizes! Pienākot nākamās dienas rītam, skumīgi konstatēju, ka laika apstākļi nav mainījušies. Vējš ar iespaidīgu spēku loka kokus, tomēr priecē tas, ka ik pa brīdim parādās saulīte. Paliek cerība, ka dienas gaitā laiks varētu uzlaboties. Lai gan laika apstākļi nešķiet īsti piemēroti Reihstāga kupola apmeklējumam, pārdomājot nākamajās dienās ieplānoto, nolemju neko nemainīt. Svarīgi pie Reihstāga ierasties jau pirms plkst.8, lai nav jāstāv garajā rindā. Priekšā ir kādi 20 cilvēki, visi izejam drošības kontroli un uzbraucam augšā kupolā. Jau lejā vai arī augšā pirms ieejas kupolā var paņemt bukletiņus dažādās valodās, kur norādīts, kādas celtnes redzamas katrā debess pusē. Teikšu godīgi, mani nevilina iespēja kaut kur rāpties vai braukt, lai tikai paskatītos uz pilsētu no augšas. Tāpēc tikai tagad, jau trešajā ciemošanās reizē, uzbraucu Reihstāga kupolā. Taču nenoliedzami, ka Berlīne no šī skatu punkta atklājas ļoti skaista, un ir interesanti ieraudzīt celtnes, ko pazīstu pēc iepriekšējiem pilsētas apmeklējumiem. Kad atkal nonākam lejā, apmeklētāju rindai nevar ne galu saredzēt. Acīmredzot, nevienu nebiedē stiprais vējš, kas augšā visus izpluina jo pamatīgi. :) Atkal ceļš ved garām Brandenburgas vārtiem, pāri Pariser Platz un tālāk uz Alexanderplatz pusi, jo nākamais, ko gribu apmeklēt, ir tikai pirms mēneša atklātais Tiso kundzes vaska figūru muzejs. Līdz atvēršanai plkst.10 vēl pusstunda laika, taču vēlams jau ieņemt rindu. Labāk no rīta pagaidīt pusstundu nekā pēcāk nīkt rindā vairākas stundas. Esmu lasījusi pretrunīgas atsauksmes par līdzīgu muzeju Londonā, arī viedokli, ka apskatāmā ekspozīcija nav samaksātās naudas vērta. Lai nu katrs saka, ko grib, man Berlīnes Tiso kundzes muzejs ļoti, ļoti patika un nav žēl neviena iztērētā eiro! Vienīgās vaska figūras, ko biju redzējusi līdz šim, bija Minhauzena muzejā Latvijā. Kā tur stāstīja gide, esot gan bijuši gadījumi, kad Aspazijas figūra noturēta par apsardzes tantiņu un tai uzrādīta biļete. Taču kopumā apmeklētāju viedoklis saskan: vaska figūras nav visai līdzīgas oriģināliem. Toties Tiso kundzes muzejā izlikto darbu kvalitāte ir fantastiska! Bez šaubām, nepadomāsi, ka tev blakus stāv Kenedijs vai Gorbačovs, bet, uzgrūzdamies kādu mazāk atpazīstamu politiķu figūrām, cilvēki ik pa brīdim atvainojās. :) Burzma, protams, pamatīga, kas ekspozīcijas vidū ievērojami mazinās, bet pie kinozvaigžņu figūrām atkal kļūst tāda, ka ne izspraukties. 99% no visiem eksponātiem ir pasaulslavenas personības, atlikušais 1% - Vācijas televīzijas zvaigznes, kam sajūsmā krīt ap kaklu un metas kopā fotografēties vācieši, neatkarīgi no dzimuma un vecuma. :) Kā plaši tika ziņots internetā un televīzijā, Tiso kundzes vaska figūru muzeja jaunās filiāles atvēršana Berlīnē sākās ar skandālu, kad kāds apmeklētājs norāva galvu tajā izstādītajai nacistiskās Vācijas vadoņa Ādolfa Hitlera statujai. Vēlāk viņš stāstījis, ka saderējis ar draugiem, ka jau pirmajā muzeja darbadienā sabojās figūru. Neraugoties uz to, ka pie vaska Hitlera atradās divi apsardzes darbinieki, vandālim tas arī izdevies, un ar saucienu "Nost ar karu!" viņš norāvis figūrai galvu. Arī mēnesi pēc notikuma figūra nebija atjaunota. Nišā stāvēja galds ar vairākām grāmatām uz tā un pie sienas bargs uzraksts "Fotografēt aizliegts!". Tas nav vienīgais jaunums, kas parādījies Berlīnē pēdējā gada laikā. Noteikti ir arī citi, bet es šodien redzēju vēl divus. Viens no tiem – Bartolucci koka rotaļlietu veikaliņš. Kaut gan nosaukt šos izstrādājumus par rotaļlietām nav īsti pareizi: tie ir sienas pulksteņi un smilšu pulksteņi, knaģi tējas un kafijas paciņu vai veļas pulvera paku aizvēršanai, ledusskapja magnēti un papīra turētāji, un vēl, un vēl... desmitiem noderīgu, amizantu un bezgala piemīlīgu lietu. Visi pieaugušie te kļūst kā bērni, un, šķiet, neviens nespēj aiziet bez pirkuma. Otrs pārsteigums gaida TV torņa pakājē. Neptūna strūklakai radies tik spēcīgs konkurents, ka jūras valdniekam ir par ko apvainoties! Un kā nu ne – pie tā strūklakas nav neviena cilvēka, toties laukuma dziļumā dzirdama ūdens čala un sajūsmas saucieni. Atliek paiet uz TV torņa pusi, lai visu ieraudzītu. Tā ir vesela strūklaku kaskāde, kas tieši šobrīd rāda savu priekšnesumu. Jā, tā ir īsta izrāde: simtiem strūklaku saplok, lai pēc mirkļa šautos augstu gaisā; te tās kļūst kā par daudzām tievām ūdens strūkliņām, bet tad saplūst vienā blīvā ūdens vilnī. Skatītāji ir sajūsmā – saucieni un aplausi pavada arvien jaunas ūdens strūklu metamorfozes. Pa akmens plāksnēm starp strūklaku rindām lēkā gan bērni, gan pieaugušie, jautri sasaucoties ar malā stāvētājiem un lūdzot noķert fotokadrus vēl un vēl. Un tad tas nāk... Īsts devītais vilnis! Ūdens uzburbuļo augstu, augstu, tālu pāri strūklakas perimetram, spēcīgais vējš novirza ūdeni vēl sāņus... – un slapji ir visi! Protams, tie, kas lēkāja pa pašu strūklaku, ir izmirkuši no galvas līdz kājām, bet, pateicoties vējam, sava artava tiek arī uz soliem sēdošajiem. Labi, ka cilvēki paši to uztver ar smiekliem, citādi nudien viņu kļūst tīri vai žēl, jo laiks nav tīri piemērots, lai izmirktu līdz ādai. Starp citu, atgriezos te vēl pēc divām dienām, kad bija nežēlīgi karsts, ar domu vēlreiz paskatīties skaisto strūklaku rotaļu, taču 20 minūšu laikā nekas nenotika. Strūklakas klusītēm čaloja un pat nedomāja mainīties... Trešās dienas rīts. Beidzot! Vējš ir norimis, aust saulaina diena! Šodien es dodos apskatīt "Pasaules dārzus" („Gärten der Welt“), kas atrodas atpūtas parkā Marzahn. Tur var nokļūt ar S7, braucot līdz stacijai Marzahn. Šī stacija ir pazīstama tiem, kas brauc uz Berlīni iepirkties. Izkāpjot no S-bāņa, var tūlīt doties iepirkšanās centra Eastgate plašumos vai paiet garām un ar 195.autobusu braukt uz atpūtas parku. Kad lasīju par "Pasaules dārziem", brīnījos, ka tiek piedāvāts abonements parka apmeklējumam uz gadu. Cik tad reizes var iet skatīties parku? Tagad saprotu, ka apkārtnē dzīvojošie turp iet ik brīvdienas. Par apmeklētāju labsajūtu ir ļoti padomāts. Ir gan daudz kafejnīcu, gan ik uz soļa zālājos izvietoti galdi, soli un krēsli. Parkā vietas ir ļoti daudz un neviens nevienam netraucē. Parka sākumā var nogriezties pa pasaku taku, bet daudz interesantāka ir centrālā eja, kur celiņa abās pusēs izvietoti daudzi skaisti un asprātīgi izveidoti uzdzoši avotiņi. Parka apskati sāku ar Ķīnas dārzu. Šī dārza platība ir ļoti liela, daudz ūdeņu, kuros zied dažādu krāsu ūdensrozes, daudz tiltu un ķīniešiem raksturīgo celtņu. Visi koki, akmeņi, skulptūras un mēbeles ir vesti no Ķīnas, arī darbus veikuši Ķīnas strādnieki. Te ir tik skaisti, ka no aizkustinājuma varētu apraudāties. Zinu, skan dīvaini, bet tieši tā es tur jutos. Nekādi vārdi nespēj izteikt to mieru, harmoniju un daili, kas valda Ķīnas dārzā. Cik spēju, saglabāju to fotogrāfijās, taču īsto priekšstatu gūsiet, tikai paši izstaigājot parku. Tālāk ceļš ved uz Japānas dārzu. Tas ir pavisam necils, izveidots neregulāra apļa veidā. Starp kokiem, akmeņiem, strautiem un ūdenskritumiem ved taciņa, no kuras nekur nevar noiet. Apejot apli, apmeklētāji iziet pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem ienāca. Priekšā aiz akmens vaļņa redzamas augstas elku figūras, bet tās nav dusmīgas kā lauvu skulptūras pie ieejas Ķīnas dārzā. Nē, šie elki smejas un izskatās visnotaļ amizanti. Te ir ieeja Korejas dārzā. Tas ir iecerēts kā vieta, kur cilvēkiem jāgūst prieks un jāatbrīvojas no stresa. Ik pa brīdim atskan brīnišķīgas, dzidras skaņas: tur apmeklētāji šķindina zvaniņus, kas piekarināti visos māju stūros. Līdz nākošajai apskates vietai jāpaiet kāds gabaliņš. Bali dārzs iekārtots tropu mājā. Skan relaksējoša mūzika, gaiss tvan no karstuma. Galvenais akcents te ir orhidejas. Ejot uz attālāk esošo Orientālo dārzu, pa ceļam var priecāties par ziedu, smilgu, vālīšu, pazīstamu un nepazīstamu augu piepildītajām puķu dobēm. Kā norāda pats nosaukums, Orientālais dārzs veltīts austrumu zemēm un kultūrām. Te atkal ir neaprakstāms skaistums, un es saprotu, ka pavisam nejauši esmu izvēlējusies vispareizāko dārzu apskates secību: sākot ar brīnišķīgo Ķīnas dārzu skaistumu un beidzot ar "1001 nakts" pasaku noslēpumainību. Vairākas stundas pavadījusi parkā, atstāju to iespaidu pārpilna un ļoti, ļoti priecīga. Esmu izstaigājusi brīnišķīgo parku, kas bija šī Berlīnes brauciena galvenais mērķis. Pēcpusdienā dodos uz Sony Centru, uz IMAX 3-dimensiju kinoteātri. Jau mājās pētīju kinoteātra repertuāru, līdz izlēmu noskatīties jaunāko filmu, ko rāda tikai no jūlija vidus, - "Grand Canyon Adventur". Skaisti dabas skati un pat daži efekti, piemēram, kad skatītāju 3-dimensiju brillēm it kā tiek uzšļākta ūdens šalts, un daudzi sāk steidzīgi tīrīt stiklus, lai notrauktu šķietamo ūdeni. Filma stāsta par Kolorādo upi, par to, kā mainās tās līmenis un izzūd neskartā daba upes krastos. Perspektīvas tiek prognozētas ļoti drūmas un parādīta iespējamība, kā cilvēku neapdomīgās rīcības un izšķērdības dēļ vietās, kur šodien tek upes, pēc 100 gadiem būs vien saplaisājusi zeme. Gaumes lieta, protams, bet man tomēr labāk patika pagājušajā gadā redzētā filma par dinozauriem, ko gribētu noskatīties vēlreiz. Šo gan otrreiz neskatītos. Tā jau aiztraukušās trīs dienas, un klāt ceturtā - diena, kuru vēl sagaidu Berlīnē, bet vēlā vakarā jau būšu Rīgā. Viesnīcu pametu ļoti agri, somas nolieku Zoo stacijas bagāžas glabātavā. Apbrīnojami, esmu iedzīvojusies bagāžā! :) Tiesa, šobrīd lielāko daļu bagāžas sastāda saldumi un dāvanas, kā arī siltās drēbes, ko nācās nopirkt pirmajā dienā. Kā izrādīsies vēlāk, dienas beigās jauniegādātā apģērba kļūs vēl vairāk. Kaut gan brīnīties nebūtu par ko: Berlīnē ir pats karstākais atlaižu laiks. Apģērbs un apavi kvalitatīvi un tiešām lēti. Vēl sagadās tā, ka aizbraucu prom no pilsētas centra, ko iecienījuši šopingotāji. Un kā atklājas, piemēram, Spandau, ko visai nosacīti var saukt par Berlīnes nomali, ir lieli tirdzniecības centri, kur piedāvājums ir daudzveidīgāks nekā Ku-damm. Tieši Spandau, ko uzziņu avotos latvisko kā Špandava, ir mans šīrīta brauciena mērķis. Špandava rakstos pirmoreiz minēta jau 1197.gadā, tātad ir vecāka par Berlīni. Līdz 1920.gadam tā bija patstāvīga pilsēta, tad tika pievienota Berlīnei. Es braucu ar U-bāni līdz stacijai Zitadelle, no kuras netālu atrodas cietoksnis – Špandavas Citadele. Tas ir uzbūvēts ļoti savdabīgā formā, ko no zemes, protams, redzēt nevar, jātic shematiskajam zīmējumam. Izstaigāt cietokšņa iekšpusi var par brīvu, var pasēdēt kafejnīcā. Spriežot pēc bukletiņa, ko var paņemt pie ieejas, cietokšņa teritorijā katru nedēļas nogali un pat biežāk ir koncerti un teātra izrādes. Arī šodien ir uzbūvēta milzīga skatuve, visur rosās strādnieki, uzstādot prožektorus un televīzijas kameras. Samaksājot 4.50 eiro, var apmeklēt muzeju, kura eksponāti ataino Špandavas vēsturi. No cietokšņa dodos uz vecpilsētu. Ļoti skaistas, restaurētas, spilgti krāsotas ēkas. Var priecāties par skaisto arhitektūru un apzaļumotajiem balkoniem, var ieiet daudzajos veikaliņos, kas vilina ar atlaidēm. Te, vecpilsētā, ir arī C&A veikals, bet lielajā iepirkšanās centra Spandau Arcaden var nonākt, izejot pa tuneli zem S-bāņa stacijas. Savukārt, Citadeles cietoksnim pretējā ielas pusē atrodas liels apavu veikals Siemes Schuh Center. No Špandavas aizbraucu līdz Alexanderplatz, kur pārsēžos U-bānī un pēc divām pieturām izkāpju stacijā Märkisches Museum. Muzejā, kas veltīts Berlīnes vēsturei, gan neeju, tikai apskatu no ārpuses. Izrādās, Berlīnei ir arī savs Rolands, tikai to sauc par Brandenburgas Rolandu. :) Šeit esmu tāpēc, ka ceru apskatīt tuvējā Ķelnes parkā mītošos dzīvos Berlīnes simbolus – brūnos lāčus. Vēl nesen te dzīvoja oficiāli par Berlīnes Galveno Lāci ieceltais Tilo, taču neārstējamas slimības dēļ pagājušā gada aprīlī viņš tika iemidzināts. Tagad voljērā mīt tikai viņa līdzgaitnieces Maksi un Šnute. Pēc visai ilgas gaidīšanas, viena no viņām iznāk padzerties un drīz vien ieļepato atpakaļ slēgtajā daļā, prom no skatītāju acīm. Te, Ķelnes parkā, tapa viens fotouzņēmums, kuru ļoti cerēju Berlīne iegūt, bet pārliecināta nebiju, jo ko tādu var redzēt tikai saulainā laikā, un saistīts tas ir ar televīzijas torni. Kā stāsta, kad toreizējās VDR vadītāji nolēma uzcelt šo torni, viņi speciāli lika to izvietot tā, lai tas būtu labi redzams pilsētas rietumu daļā. Vārdu sakot, lūk, skatieties, pūstošie kapitālisti, un apskaudiet, kādus tehnikas brīnumus spēj radīt sociālismā! Tiesa, sociālistiskās galvaspilsētas labklājības simbolam gadījās, tā teikt, ideoloģiska rakstura kļūme: saules stari, atspīdot kupolā, veido skaidri izteiktu krustu, kas patiešām ir redzams no jebkuras vietas pilsētā, kur vien ir redzams TV tornis. To pašu man izdevās nofotografēt arī Muzeju salā. Steigas nekādas gan vēl nav, bet man patīk visur ierasties laikus, tāpēc dodos uz lidostu. Informācijā izlasu, ka reģistrācija notiek C40-C43. Un te atceros draugos vai Delfos starp citu lasītu informāciju, ka lidmašīnas uz Rīgu lido no jaunā termināla, ko atrast neesot tik viegli. Tā arī ir. Jāiziet ārpus lidostas ēkas, tad jābrauc ar liftu, lai beidzot nokļūtu vajadzīgajā zālē. Pieļauju, ja uz lidostu brauc pēdējā mirklī, var gadīties pastresot, līdz atrod īsto reģistrācijas vietu. Mazliet par izmaksām. Arī šoreiz pirku Welcome Card. Šī biļete ir jāpērk informācijas centrā vai biļešu pārdošanas punktos, jo tai līdzi tiek dota atlaižu grāmatiņa. Welcome Card AB zonām maksā 21.50 eiro un derīga 72 stundas no kompostrēšanas brīža. Kompostrēju to pirmās dienas vakarā ap plkst.18, lai biļete būtu derīga tieši līdz brīdim, kad pēc trim diennaktīm būšu lidostā atpakaļceļam. Man Welcome Card iegāde atmaksājās jau ar pirmo – Tiso kundzes muzeja – apmeklējumu, kur tiek piešķirtas atlaides. Tātad cenas ar atlaidēm, ko izmantoju: Vaska figūru muzejs 12.95 eiro (pilnā cena 18.50 eiro), 3-dimensiju kino 6.30 eiro (pilnā cena 9.00 eiro) un "Pasaules dārzi" 2.00 eiro (pilnā cena 3.00 eiro). Tiem, kas uz Berlīni brauks pirmo reizi, iesaku uzmanīgi sekot informācijai S-bāņu un U-bāņu stacijās un braucot šajā transportā. Piemēram, S7 līdz Potsdamai iet tikai ik pēc 20 minūtēm, pārējā laikā tikai līdz Wannsee, bet reizēm tam ir niķis maršruta vidū no S7 pārtapt par S3. Ja laicīgi nenoreaģēsiet, varat aizbraukt nepazīstamā virzienā. Tā kā daudz staigājot un braucot pa pilsētu pastiprināti gribas dzert, nākas iegādāties minerālūdeni. Es tā arī nesapratu, pēc kādas sistēmas tas tiek darīts, bet, piemēram, veikalos Aldi un Lidl par plastmasas pudelēm tiek ņemta ķīlas nauda. Parastā 1.5 litra ūdens pudele maksā vidēji 19 centus, plus vēl ķīlas nauda 25 centi. Toties veikalā Penny-Markt šādu ķīlas naudu neieturēja. Iespējams, tas atkarīgs no tā, vai katrā konkrētajā veikalā ir uzstādīts aparāts, kurā var nodot plastmasas pudeles. Īsi pirms prombraukšanas vienā no Aldi veikaliem redzēju, kā tas darbojas. Kāds sirmgalvju pāris atripināja iepirkumu ratiņus, pilnus ar tukšām pudelēm, un tās visas aprija apaļvēderis aparāts. Tāds nu bija mans stāstījums. Lai jūs pārlieku nenogurdinātu, bet tomēr sniegtu ieskatu par vietām un lietām, ko redzēju, izveidoju fotogrāfiju izlasi. Pilnas galerijas "Un atkal Berlīne.2008.gada augusts", "Madame Tussauds Berlin" un "Pasaules dārzi" varat redzēt manā profilā vai adresē http://fotki.lv/priex mapē "Berlīne.2008.".

Berlīne - pazīstamā un jaunatklātā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem