Ziemeļkipra

Zane Sviķekalne 14.10.2013 10 min lasīšanai

Internetā plaši aprakstīto nemieru Ēģiptē un nestabilās situācijas Turcijā ietekmē šoruden mūsu – 8 svešo silto zemju iekarotāju – deguni norādīja Ziemeļkipras virzienā. Pāris dienu pēc avansa par ceļojumu iemaksāšanas, kad ceļojuma kolēģītis atsūtīja ēpastu ar jautājumu „Vai Tu maz zini, kur atrodas Kipra”, man -visaktīvākajai ceļojuma meklētājai -nācās saprast, ka ģeogrāfijas stundās pamatskolā tomēr vajadzēja mazmazlietiņ cītīgāk ieklausīties pasniedzēju stāstītajā… Kā nekā izrādījās, ka, mūkot no manas mīļotās Ēģiptes bardakiem, vedu 8 cilvēku grupu tieši uz Sīrijas karadarbības epicentru (atgādināšu – Obamas pilnīgi mierīgā un draudzīgā miera nodrošināšanas misija, izmantojot mierīgu un draudzīgu bombardēšanu no jūras, tika plānota akurāt tai nedēļā, kad mums vajadzēja izlidot no Rīgas uz Erčanas lidostu). Lieki teikt, ka tā vietā, lai tantē Guglē sameklētu Ziemeļkipras skaistākās pludmales un interesantākos apskates objektus, es veicu Sīrijas, ASV un citu „miera uzturētāju” draudzīgās artilērijas izpēti, nopietni pievērsos militāro plānu ošņāšanai visās man zināmajās valodās, kārtoju n-veidu apdrošināšanas polises, meklēju konsulāro dienestu kontaktus, sazinājos ar Kiprā dzīvojošajiem tautiešiem, lai noskaidrotu viņu kopējo noskaņojumu, un galu galā kritu uz nerviem Ivaram (laimīgais tūraģents IG Trade, kurš jau vairākus gadus pacieš manas iegribas ceļojumu ziņā) ar traki daudz muļķīgiem jautājumiem. Kad pāris dienu pirms izlidošanas Sīrija piekrita nodot iznīcināšanai ieročus un ASV svēti nosolījās neveikt nevienu pašu draudzīgu bombardēšanu, mana sirds beidzot nomierinājās, lai gan spēks un vēlme meklēt kādu brīnumjauku objektu tā arī vairs neradās – nolēmu beidzot ļauties pašplūsmai.

Tātad mērķis: 18.septembris - 25.septembris, Rīga – Antālija (tehniskā nosēšanās) - Erčana (Ziemeļkipra), Kaya Artemis 5* AI, Famagusta, Bafra

Go Adventure jau pāris dienu pirms izlidošanas paziņoja, ka nozog mums pusi dienas (tā kā ne pirmo reizi ar pīpi uz jumta, jau slēdzām derības, vai šoreiz paziņos vai tomēr atkal liks marinēties lidostā, gaidot, kad tad nu beidzot varēsim sākt savu ceļojumu). Šoreiz viss godam (t.i., paziņojaJ). Lidojums līdz Antālijai paskrēja nemanot, atšķirībā no tehniskās nosēšanās, kas ieilga akurāt uz pusotru stundu, kuras laikā kaut kāda suņa pēc tika izslēgti visi iespējamie gaisa padeves orgāni, liekot mūsu ziemeļnieku ķermeņiem sakarst līdz vēl nebijušai temperatūrai, ko vēlāk viņi nolēma kompensēt ar kārtīgu devu aukstā gaisa (šai brīdī sakām lielu paldies raki izgudrotājiem, kuri mūsu kaklus, visticamāk, paglāba no īstenas angīnas J). Tālāk lidojums aptuveni 25 minūšu garumā.

Spraucoties laukā no lidostas, kādam citam kolēģītim trakoti sagribējās padzerties – tā nu tika uzņemts sprints pielidostas tirgotaviņu virzienā. Always Coca Cola!!! Atgriezies kolēģītis neizpratnes pilnu ģīmi rāda veselu čupu turku liru… Tā tā tā – lai arī turku un grieķu pusēs sadalīta, Kipra takš esot ES dalībvalsts + vēl labu laiku pirms mums eirozonā (kurš tad tic visvisādiem Ziemeļkipras aprakstiem, ja ES dalībvalstu sarakstā lepni stāv valsts nosaukums KIPRA). Jā jā jā jā – izrādās, ka skolas solā atgriezties man nepieciešams ne tikai ģeogrāfijas, bet arī kultūrvēstures un politikas ziņā, vai arī noticēt, ka uz šķūnīša uzrakstītie trīs burti var nozīmēt arī to, ka tur malkas tik tiešām nav…J respektīvi, Ziemeļkipra tik tiešām ir valsts, nevis Kipras daļa a la Kurzeme & Latgale.

Lai vai kā, viesnīcā nokļūstam diezgan operatīvi – izrādās, liela daļa letiņu dodas vienā virzienā ar mums. Mums piespēlētā gide fiksi izdala lapeles, kurās noteikta tikšanās vieta un laiks, norādītas ekskursijas, un paņem vīli. Tuvojoties hotelim, autobusiņā sāk atskanēt ķiķināšana, noelšanās, kas lēni un mērķtiecīgi pāraug visai skaļās … hmmm… ovācijās. Izrādās viesnīca ir DAUDZ grandiozāka, nekā bijām paredzējuši. Naksnīgā tuksneša vidū slejas izgaismotas kolonnas, skulptūru skulptūras, hotelis vairāk atgādina mauzoleju vai muzeju, tik ne vietu, kur dzīvot dzīvam cilvēkam.

Pēc ilgas un diktas (kas pēc ceļā pavadītās dienas šķiet neiespējami ilga) stāvēšanas rindā pie resepšena mūsu kolēģītis pēc labākajām arābu valstu tradīcijām resepšena meitēnam sniedz banknotīti un ar viltīgu smaidu bubina - sī vjū, plīz…Meitēns gan laikam angļu mēlē tik labi nebija ielauzījies, lai atšķirtu sī vjū no stroika vjū, par ko visu ceļojumu kolēģītis tika vilkts uz mūsu bara kārajiem zobiem! :)

Rīts, kā jau pierasts, sākas 7:00. Tik pēc smagiem meklējumiem un galu galā resepšena apmeklējuma atrodam brokastu vietu. Izvēle liela, viss, kā jau parasti pirmajās 3 dienās, garšīgs (tik uz ceļojuma otro pusi skatiens sāk nodevīgi klīst kartupeļu frī virzienā), viss brīnišķīgi, viss jauki- vismaz mums. Tiesājam brokastu, līdz saprotam, ka tieši mūs kāds no blakusgaldiņa uzrunā… „Ei, malaģož, vi uže pasmatreļi oteļ? Nu, polnij otstoi! Vīģeļi pļjaž? Nu, POOLNIJ atsoj! A jeda? Nu, POOOOOOOLNIJ ATSTOJ! A nomera???? Nu, POLLLLŅEIŠIJ ATSTOI…” un vēl citi polnijatstoj savārstījumi no lepnā vientulībā brokastojošās dāmītes mutes birst kā no pārpilnības raga. Pie sevis nosmejot, ka ir cilvēki, kam nekad nekur nebūs labi, atbildam, ka neko vēl neesam apskatījuši un ka galvenais ir laba kompānija. Mazliet paskrienot notikumiem pa priekšu – šī pati kolorītā krievu kundzīte (ceļojuma gaitā iesaucām viņu par Gaļinu), tut kak tut, bija klāt kā štiks, tiklīdz kāds latviski vai krieviski ieminējās par kaut ko neapmierinošu! „POOOLLLNIJ atstoj!” un „Nado pisaķ žāāālobu!” no dažnedažādiem hoteļa kaktiem varēja dzirdēt ar apskaužamu regularitāti! J

Viesnīca liela, skaista un grandioza, apzaļumota un sakopta, tomēr visu laiku nepamet sajūta, ka kaut kas nogājis greizi ar organizāciju. Pēc labākajām 5zvaigžņu hoteļa tradīcijām – atkal jau pusdienojam ar rīku komplektu, kurš akurāt nepārsniedz pat pusi no mūsu skaita (jep, 8 cilvēki ar 3 nazīšdakšiņkomplektu). Kamdēļ tādas lietas nākas piedzīvot TIKAI 5* viesnīcās? Taisnības labad teikšu – tas gan notika tikai 1 reizi un arī tikai tamdēļ, ka izsalkums bija lielāks par vēlmi skraidīt pa ēdamzāli rīku vai oficiantu meklējumos. Ir iespēja īrēt ūdensmočus & citus ūdensrīkus – tik nav neviena paša cilvēka, kas būtu par to atbildīgs (jā jā – pat pēc zvana uz recepciju, kad atbildīgais solījās ierasties, protams, sarunātajā laikā nevienas pašas dzīvas dvēseles tur nemanījām. Tāpat arī pārējās dienās. Liels pārsteigums mums bija alkoholisko dzērienu izvēle bārā – piedāvājumā tik vien kā alus, vīns, šņabis un raki. Hmmm. Lai vai kā – savu malkojamo katrs atrodam, bet mazliet dīvaini šķiet, ka nekas cits piedāvāts netiek, kā nekā 5* viesnīca. Vēl – ja nu reiz mans hotelis būtu izvietots tuksneša vidū, bez iespējas vakarā kaut kur tālāk par bāru aizklīst, es noteikti vairāk piedomātu pie dažnedažādiem veikaliņiem, ūdenspīpētavām utt utjp. Starp citu – lai arī neesmu nekādu šovu piekritēja un mīļotāja, hotelī redzējām, manuprāt, ļoti kvalitatīvu peldētāju priekšnesumu. Ak, un viesnīcā esošais akvaparks mūsu pāraugušajiem zēniem bija kā medusmaize! J

Uz tikšanos ar gidi ierodamies ļoti laicīgi. Ne ziņas, ne miņas tik no gides, ik pēc kāda laika garām aizklīst kāds tautiešu pārstāvis tikpat lielā nesaprašanā kā mēs. Respešenā, protams, neviens neko par gides kavēšanos vai ierašanos nav dzirdējis, bet lapele ar viņas numuru palikusi istabā. Lai vai kā – noskaidrojam viņas tālruņa numuru un zvanām – izrādās, nevienam neko nesakot, šī savākusi vēl laicīgāk ieradušos tautiešus un devusies uz kaut kādu Apolona zāli pagrabā. Gidei izdodas mūs pārliecināt, ka šeit nav tādu mazu, smuku ostiņu, kur pašiem atrast noīrējamu kuģīti, tamdēļ ekskursiju paņemam pie viņas. Būšot divstāvīgs kuģis, skaisti pļāži un brīnišķīgi skati, pusdienas - gide lauzītā krievu valodā stāsta. Bariņam letiņu izdodas par uz pusi lētāku cenu izdīkt no gides autobusu braucienam (nevis ekskursijai) uz Nikosiju. Liels pārsteigums mums ir arī gides paziņojums, ka šeit nav iespējams kā visur citur pa dienu sauļoties un peldēties, bet vakarā doties pavazāties pa blakus esošajiem ciemateļiem, baudīt glāzi mājas vīna kādā restorāniņā, grilētas tīģergarneles un vietējo viesmīlību un pastaigāt pa mazmazītiņiem veikaliņiem (tam gan līdz galam neticu vēl joprojām)…

Nākamajā rītā mūs norunātajā laikā savāc no hoteļa ekskursijai ar kuģīti. Apstājoties vēl kādos 3 hoteļos, pēc 40 minūtēm nokļūstam Famagustas pilsētas ostā… Tik tiešām gidei laikam izrādījusies taisnība - vieni vienīgi kravas kuģi, kara kuģi, termināļi un vienmēr modru, saulītē sagūlušu sargu posteņi. Ar skatieniem meklējam savu divstāvu kuģi, kas galu galā izrādās diezgan forša jahtele. Nopriecājamies, ka solītā vietā esam tikuši gandrīz pie individuālās tūres (kā nekā kopā ar mums uz klāja kāpj vēl tikai 4 vācieši), un ieņemam vietas uz priekšējā klāja. Forši! Brīnišķīgi! Pēc aptuveni stundas brauciena pie mums parādās kapteinis un angliski saka, ka pa labi varot redzēt mirušo pilsētu Vardašu (ar visiem Sīrijas trakumiem tomēr kaut ko par šo vietiņu dzirdējusi esmu). Skatāmies, fotografējam, šausmināmies un gaidām solītās zelta smilšu un palmu ieskautās pludmales. Bet tieši tai brīdī sākas rosība un tiek izmests enkurs. Akurāt pusotru kilometru no mirušās pilsētas krasta. Kapteiņa uzsauktajam „swimming!”, lai arī mazliet vīlušies, mudināmi neesam – ķeram savas maskas, pleznas un plunkšķinām ūdenī. Eh, lai arī Vidusjūra nav zemūdens pasaules mīlētāju paradīze, tādu pat mirušo valstību kā krastā nebiju gaidījusi redzēt arī ūdenī. Nu, nekas! Pārbaudīts ir! Kapteinis atkal uzsauc „eating!” Pusdienas gardas – puiki tik tiešām malači! Sāku iemīlēt kuskusu! Cerības ieraudzīt skaistās smilšu pludmales zaudējuši vēl neesam! Aiziet! Tikpat lēni un žēlīgi paplivināmies garām ostai uz otru pusi, jahtas komanda, laikam publikas izklaidēšanas nolūkā, mēģina izvilkt buru, visu laiku gan nepamet sajūta, ka mums tas izdotos veicīgāk… Lai vai kā pēcpusdiena tuvojas, vējš kļūst brāzmaināks, bet mūsu skaistās pludmales vēl arvien nav. Vēl pēc kādas stundas sākas rosība uz klāja. Ar bažām vērojam komandas puišu rosīšanos – izrādās, šie atkal met enkuru! Atkal jūras vidū! Atkal pie kaut kādas stroiku pilsētas! Grrrr… Uz kapteiņa uzsaucienu „swimming!” vairs atsaucas tikai 1 no 12 cilvēku publikas. Nu jau visi klusēdami gaidām šīs moku ekskursijas beigas un iespēju tikt pie ikdienišķās raki/vīna glāzes... uh, tā arī galu galā nesapratām, vai viņiem tik tiešām nav nekā apskatāma, vai vienkārši viņu izpratne par skaistu ekskursiju būtiski atšķiras no mūsējās… Gaļina būtu noteikti teikusi: „Eksursija, nu, polnij atstoj”! J

Tā kā nevaram izlemt, kuru pilsētiņu būtu vairāk vērts apskatīt – Famagustu, Kirēniju vai Nikosiju -, nolemjam ļauties letiņu plūsmai. Ja visi, tad mēs ar’ dodamies uz Nikosiju! Skaistas, senlaicīgas ēkas, bazārs ar šallītēm, suvenīriņiem, austrumu gardumiem, mazmazītiņiem restorāniņiem – viss, kas tūristam vulgaris pilnai laimei nepieciešams! Klīstot pa mazajām ieliņām, ieraugam policistu bariņu - sēžam un laiski skatāmies apkārt, turpat blakus tūristu rindas… Tik vēlāk piefiksējam zīmes, kas liecina par to, ka tālāk doties bez pases uzrādīšanas iespējams nebūs nemaz, nemaz, nemaz – esam akurāt uz Zaļās līnijas. Pasu, protams, līdzi nav. Tik vēlāk grieķu Kiprā iegājušie tautieši pastāsta, ka atšķirības nekādas – tik veikaliņos norēķinās ar eiro. Nejūtamies neko zaudējuši! J Aaa- lai arī it kā Turcija, tomēr nedzirdējām nevienu pašu uzsaucienu, šmaukstinājumu, veikaliņos iekšā raut neviens negrasījās – viss vienā angļu mierā. Labdien-paldies-jauku dienu! Kaulēšanās arī tikpat iespējama, cik kādā Rīgas supermārketā. Nemaz nedomāju, ka tas viss tā var pietrūkt… Aaa- vēlāk uzzinām, ka viesnīcā visu dienu lijis kā pa Jāņiem! Uh!

Nedēļu ilga zvilnēšana saulītē pie jūras nav mūsu gaumē – piedzīvojumus prasās kā ēst. Manā gadījumā tas nozīmē – ņemt pleznas, masku un doties apskatīt, kas notiek aiz tā tur radziņa (diemžēl to nav daudz - tikai 2). Nu, tad pa aliņam un līdz radziņam?!Lēni un cienīgi dodamies radziņa iekarojumos – krastā zied nezināmi narcišveidīgi smilšaugi (tāda iedalījuma nav, pareizi?), no visa, ko tik iespējams atrast, saceltas mazas nojumītes, šur tur pa kādam gliemežvāciņam. Radziņa galā gandrīz dabūju kāda vientuļa makšķernieka āķi lūpā, manu plikpēdu pielavīšanos viņš ir palaidis garām. Pārējie tikpat lēni un cienīgi nāk atpakaļ – es, protams, peldu, meklējot zemūdens dārgumus. Pēc pusotra kilometra peldējuma mani dārgumi jau sasniedz skaitli 6 – 4 gliemežvāciņi (ar krabīšiem – kā nekā jāparāda citiem, ka tādi arī te dzīvo; tie atkal jūrā palaižami), 1 gremds (par mazu, lai ķertu butes mūsu pašu jūrjā) un 1 jūraseža skeletiņš, kurš, lai gan turu rokā kā vislielāko dārgumu, sabirst putekļos, pirms esmu paspējusi novilkt pleznas. Ķēriens brangs! J

Nākamajā dienā – jau atkal pa aliņam un līdz radziņam! Tik šoreiz otram. Tieši aiz mūsu viesnīcas paveras skats uz ļoti modernu celtni, kas īsti neiederas kopējā peizāžā. Pie tās izvietoti galdiņi, krēsli, ļežaki, saulessargi, cilvēku bari gan nav manāmi. Ēka, šķiet, pamesta steigā – bārs pilns pudelēm, sulas koncentrāts skalojas milzu tvertnēs, uz galdiem šur tur manāmi netīri trauki… Ārpusē viss piemētāts tukšām pudelēm, plastmasas maisiņiem. Pē! Fui! Neskatoties uz mūsu šausmināšanos, uz ļežakiem tomēr manām vietējo ģimenītes ar bērneļiem atpūšamies… Eh, Laimes lāci!!! Lēni, lasot mazmazītiņus gliemežvāciņus, virzāmies tuvāk savam galiņam, līdz augstāk ieraugām kaut ko līdzīgu krodziņam. Divas reizes jāsaka mums nav – par spīti tuksnešaugu maigajiem pieskārieniem mūsu peciņām – ik pēc kāda laika mātes valodā kaut ko iesaucoties, izvelkot no pēdas kārtējo durstekli un jau jūtot grilētu tīģergarneļu garšu mutē, virzāmies augšup- ad astra per aspera! Jau pusceļā saprotam, ka nekas glauns mūs tur negaida, bet, ja nu reiz tik tālu nākuši… Restorāniņš vellam līdzīgs – nojume turas ar dievpalīgu, bet saimnieks tik priecīgs, priecīgs, priecīgs, ka nespējam neapjautāties, vai tad tīģergarneles maz ar’var dabūt! Un VAR! Jūhū! Atpakaļceļā jau šķiet, ka kājas pašas sevi nes – ne vairs asumi, ne durstekļi jūtami.

Vakarpusē visi, smuki sapucējušies, cauri dabas parkam (par to gan liecināja vienīgi starp atkritumiem izspraukušās ceļazīmes) dodamies tīģergarneļot! Apkalpo kā karaļus! Bez mezē nekādu garneļu! Un tad nu sākas – tiek nesti un nesti, nesti un nesti daudzi mazi šķīvīši, ik pēc kāda laika jau tā bagātīgo uzkodu galdu papildinot ar vēl kādu tik tikko no katla izņemtu gardumu. Šķiet jau, ka garnelēm vairs nebūs spēka, bet… tās laikam visi varam ēst kaut vai četros pa nakti! Forši! Saimnieks pats ar savu auto pa diviem lāgiem aizved mūs uz mājiņām un pat šķiet apvainojies, kad piedāvājam veco labo bakšiš. To es saucu par viesmīlību!

Secinājums: mūsu karogs iesprausts nākamajā punktā pasaules kartē, atpūtušies lieliski, tomēr Kiprai sakām paldiesu un uz neredzēšanos. Protams, pieļauju, ka Kipru neesam apskatījuši pietiekami, lai izdarītu pilnvērtīgus secinājumus, kā arī to, ka sagatavoties vajadzēja rūpīgāk, tomēr laikam jau pietiek eksperimentēt ar tuvajām un lētajām siltajām zemēm. Gribi jūru – Ēģipte Tevi sauc. Gribi tusējošāku atmosfēru – Turcija vienmēr gaida.

Un, kā vienmēr, PALDIES Ivaram (it sevišķi par izturību uz maniem jautājumiem atbildot)! :D