Mazs ieskats Horvātijā (Istras pussalā) septembrī

Laura Ausmane 13.10.2013 9 min lasīšanai

Šoreiz padalīšos ar informāciju, ko guvām savā ceļojumā Istras pussalā.

Ceļojām divatā, paši saviem spēkiem. Lidojām no Rīgas uz Rijeku (pozitīvi, ka tiešais Airbaltic reiss!). Noīrējām apartamentus Opatijā (godīgi sakot, tas bija lētākais no Opatijas piedāvājumiem, bet lielas viesnīcas mūs nevilināja un kūrorti ne tik; ar izvēli bijām apmierināti). Noīrējām automašīnu – mums tika Opel Astra. Mašīnu īrējām pirmoreiz. Interesanti, ka pirms tam, noīrējot mašīnu, Tu rezervē piemēram, Ford, bet turpat maziem burtiem rakstīts „or similar”. Tā nu dabūjām „ similar”. Bet mašīna bija samērā jauna un mūs nepievīla.

Interesanti, ka Horvātijai ir mazāka platība kā Latvijai, taču ar nedēļu ir stipri par maz, lai tur apskatītu visu, ko iesaka apskatīt. Un garā krasta līnija vēl vairāk samazina iespējas daudz braukāt, jo reizēm jau gribas vienkārši pavaļoties pie jūras vai jūrā.

Tā kā visas dienas nakšņojām vienā vietā (Vila Irma, Opatija), tad iepriekš bijām noskatījuši gala mērķus, bet ne saplānojuši visu pa dienām. Domājām – skatīsimies pēc iedvesmas un situācijas uz vietas. Tā nu mēģināšu kādu iedvesmu dot arī šī apraksta lasītājiem, varbūt nākamajiem Horvātijas apceļotājiem. :)

Opatija– tā ir mūsu bāzes vieta. Dažreiz lasīts, ka šo pilsētu salīdzina ar Jūrmalu. Kaut kāda līdzība jau ir, jo pilsēta ir gara un izstiepta gar jūras piekrasti, daudz greznu, lielu viesnīcu, daudz restorānu un krodziņu. Piedevām no Opatijas uz abām pusēm ir vēl daži citi mazi ciemi un kopumā krasts ir apdzīvots ļoti plašā joslā. Tā kā mēs Opatijā bijām septembrī, kad tūristu pūļi ir mazinājušies, mēs Opatijā iejutāmies ļoti labi.

Galvenais objekts, ko visi skatās Opatijā, ir Lungo mare, kas ir gara promenāde gar jūras krastu. Tā sākas jau Preluk ciemā un ved līdz Lovran ciemam, kopumā tā ir 12 km gara. Mūsu ceļojuma laikā izgājām to no Volosko līdz Ičičiem (~8 km), dažus posmus gājām vairākkārt.

Pirmajā vakarā jau pa tumsu gājām uz Volosko, tad brīnījos, kāpēc zvejnieki zvejo tumsā? Nākošajā dienā smējos, ka nekas cits jau viņiem neatliek, jo citādi dzidrajā ūdenī pa dienu zivis ne tikai makšķeri, bet pat makšķernieku redz. :)

Bet tā – no promenādes var redzēt Rijeku vai Krk salu uz vienu pusi, vai Učkas kalnu masīvu turpat aiz Opatijas, vai galu galā – greznās un lepnās Opatijas viesnīcas. Pa ceļam ir arī vairākas ostas un ostiņas, neskaitāmās pludmales (lielākoties trepes uzreiz ieved jūrā, bet dažas ir arī oļu pludmales vai labiekārtotas bērniem), arī krodziņi turpat netālu ir, ik pa brīžam ir saldējuma tirgotāji. No promenādes viegli var tik nost uz nākamo ceļu līmeni, nereti tas nozīmē, uzkāpšanu pa augstākām vai zemākām trepēm.

Vēl Opatijā ir arī tirgus ar vīģēm un citiem labumiem un veikali. Mūsējais, pavisam tuvu mūsu „ mājām”, bija pārtikas lielveikals BILLA ar foršu darbalaiku – atvērts no 7-24. Opatijas apkārtnē ir daudz krodziņu un restorānu, bet mēs bijām Ružmarin Opatijā, Lučica –Ičičos (turp devāmies pat divreiz) un divos krodziņos Volosko – Konoba Ribarnica un Pizza Moho.

Īsumā tā: pirmajā vakarā gājām uz dullo un tā nonācām Pizza Moho. Konoba Ribarnica izskatījās vilinoša, taču strādāja tikai līdz 22 un mēs tātad to atlikām citai reizei. Pizza Moho atrodas pie Volosko ostas, tā teikt pirmajā līnijā, cenas ok (vienam pica izmaksāja ap 5 latiem, taču būtu zinājuši, kāda tā pica ir, ar to pietiktu diviem). Ja vien garšo picas, tad vieta laba. Konoba Ribarnica – krodziņa tipa vieta, izskatījās pieprasīta vieta. Pirmajā reizē nokavējām darba laiku, bet otrajā jau saskumām, kad redzējām, ka āra galdiņi pilni, taču izrādījās, ka ir dažas vietas arī ēkā. Mums tas derēja, jo gribējām tieši zivis un tieši tur. Un notiek tur tā – pie letes pats izvēlies zivi vai jūras produktus, ko vēlies ēst, tad tos nosver un tev pagatavo. Zivis dažādas: ir gan lētākas, gan dārgākas. Un piedāvājums vistiešākajā veidā atkarīgs, ko izdevies jūrā noķert. Mums bija garšīgi (heks, skumbrija, anšovi, garneles), bet pie blakus galdiņa ceptie kalmāri netika apēsti. Ružmarin – šo vietu var redzēt daudzviet reklāmās, jo tajā piedāvā vietējos ēdienus. Vieta smalkāka, nedaudz dārgāka, bet kopumā jau laikam labi. Saku laikam, jo ar risoto man bija tāda mazuma piegarša, ka nācās pasūtīt arī desertu, bet deserts (pankūkas ar saldējumu un ogu mērci) bija tik fantastisks, ka varēja jau aizmirst to, ka kopējais rēķins mums veidojās tā neko. Bet vispār – saldais nemaz nebija dārgs, bet ļoti labs. Harijs gribēja garneles parastās, bet dabūja Scampi – vēzīšus. Bet nu tiešām iepriekš tas būtu jāzina, ka shrimps Scampi ir vēži un nevis garneles. Vēži jau ir vēl labāk, bet ne tad, ja esi gaidījis mazas, smukas garnelītes. Lučica – no mūsu viesnīcas atradās patālu, taču devāmies turp divreiz. Kā mums raksturoja, tur esot tā vienkārši, bet cenas lētas un zivis garšīgas. Tieši tā arī bija. Tā ir vieta, kur jāizvēlas ceptas vai grillētas zivis (un nevis zivju pirkstiņi vai frī). Cenas bija ļoti pieņemas un garšīgas tur bija gan sardīnes, gan grillētie kalmāri, gan cepto zivju izlase (heks, skumbrija, vēl kādas mazākas zivtiņas). Atgriežoties otrreiz Harijam pirmajā bija ceptas sardīnes un saldajā tāpat. Tas ar nolūku – lai arī otra sardīņu porcija būtu svaigi sacepta un silta. Bet nu ja grib pa smalko, tā nu gan te nebūs.

Vēl Opatijā, tāpat kā citās uz tūrismu orientētajās pilsētās, ir plašs izklaižu piedāvājums. Mēs izvēlējāmies divus.

Pirmkārt, izbrauciens ar kuģīti. Braucieni ir dažādi: dažus jārezervē iepriekš, dažus var uzreiz sarunāt pie piestātnes bez pieteikšanās. Izvēlējāmies Opatija Riviera braucienu, kas ir 3h izklaide (brauciens no Opatijas līdz Moščenice Draga un atpakaļ – uz katru pusi 1 h brauciens un 1h tiek pavadīta pilsētiņā Moščenice Draga. Braucām ar „glassboat”, tas nozīmē, ka laivai vidū ir stikla dibens, lai varētu redzēt, kāds ir jūras dibens un kādas zivis te dzīvo. Sākumā braucām tuvāk krastam, tur arī zivis bija tiešām labi saredzamas. Arī visus ciemus labi saskatījām. Laivas vadītājs bija runīgs, liels jokotājs un brauciens izdevās jautrs. Moščenice Draga ciemā tika izmēģināta Adrijas jūras pludmale, kā izrādījās, visaukstākā no visām, jo tajā dienā gan gaiss bija vien 20 grādi silts un arī ūdens 20 grādi silts. Ūdens bija dzidrs un varēja just, ka ļoti sāļš. Atpakaļceļā jau braucām tālāk no krasta, dzērām rakiju un jautrais vadītājs izklaidēja visus atkal.

Otrkārt, pieteicāmies organizētajā vienas dienas ekskursijā uz Plitvices ezeriem. Pluss šādam braucienam noteikti ir gida stāstījums (īpaši interesants bija vēstījums par karadarbības zonu, laiku, horvātu-serbu attiecībām toreiz un tagad). Bet mūsu gadījumā bija viens liels mīnuss – neskatoties uz sliktajām laika prognozēm Plitvicē, bija vien braucienā jādodas. Par Plitvici varu vien noteikt – tā noteikti ir skaista vieta, bet, ja sola lielu lietu, varbūt ir kāda cita vieta, kurp aizbraukt. (P.s. Mums „paveicās” pēc 26 grādiem Rovinj pilsētā jau nākamajā dienā nokļūt +9 grādos, nemitīgā lietū un pielijušā Plitvicē).

Rovinj – skaista, itāliska pilsētiņa Istras pussalā, pie jūras, Top 2 tūristu apmeklētākais galamērķis Horvātijā (Dubrovņiki ir 1.v, Plitvices ezeri – 3.v.). Ļoti, ļoti patika tur. Galvenais skaistums ir vecpilsēta, kas izvietojusies uz apaļas salas (tas kādreiz), kas laika gaitā savienota ar cietzemi. Tagad tātad varētu teikt, ka tā ir apaļa pussala. Tās vidū ir kalns, uz kalna baznīca. Mājās sabūvētas tik cieši, ka transports tur nav pieejams. Toties visapkārt saliņai ir iespēja peldēties, ko arī cilvēki labprāt darīja. Baznīca bija vaļā, iegājām to apskatīt un kreisajā pusē knapi pamanāma bija norāde, ka samaksājot 2EUR ir iespējams uzkāpt zvanu tornī. Nu jā, kāpiens ir visai ekstrēms, jo trepes ir koka, ar caurumiem, nostaigātas un kam bail no augstuma, tam tās var nepatikt. Bet augšā – jā, tur ir ļoti skaisti. Uz visām pusēm jauki skati: gan salas, gan jūra, gan osta, gan pati vecpilsēta.

Atkal izbraucam ar „ glassboat”, šoreiz stundas brauciens, bet bija ļoti patīkami skati gan uz salām, gan pilsētu, gan uz ūdens radību. Šoreiz vēl lielāka dažādība zem ūdens redzama: beidzot redzam arī jūras ežus, ko nekur pludmalēs tā arī nesatikām, jūras gurķus un dažādas citas peldošas radības. Skats uz Rovinjas vecpilsētu saulrieta staros ir burvīgs.

Rovinjā bija lielākā jahtu osta, ko šajā ceļojumā redzējām, turklāt pašā centrā.

Rovinjas apkārtnē beidzot manījām zemnieku tirgotavas ceļa malās un pie pāris piestājām arī mēs. Super gardas vīnogas un bumbieri, arī pa kādai eļļai un rakijas pudelei, ko aizvest mājās palicējiem, nonāca pie mums. Mūsu Opatijas tuvumā šādu tirgotavu nekur nebija, jo patiesībā – nebija jau arī lauku.

Pēc brauciena izlasīju atsauksmi, ka Rovinjā esot lieli tūristu pūļi un grūti atrast stāvvietu. Mums patiešām nācās šo stāvvietas fenomenu piedzīvot. Tūristu bija daudz, bet gan jau ne tik daudz, cik sezonā, taču stāvvietas mums arī izrādījās problēma. Pirmajā piegājienā trīs reiz tika izbraukātas centram tuvākās un attālākās ieliņas, taču nekā – viss pilns. Otrreiz mēģinājām stāvvietas meklēt jau pēc peldes (to veicām Veštar kempingā – milzu kempings 2000 cilvēkiem. Pludmale jauka, bet es negribētu tur būt sezona laikā). Šoreiz viena neliela vietiņa, tieši piemērota mums, tā nedaudz tālāk no centra tika atrasta. Var jau būt, ka nesezonā tā gadījās, jo bijām pilsētā Svētās Eifēmijas dienā, kas ir pilsētas aizbildņa diena un kad visas stāvvietas bija bez maksas. Var jau būt....

Kopumā man Rovinja patika un es gribētu šeit vēl atgrieztiesJ

Pula – pilsēta ar senatnes dvesmu. Šeit jāmeklē pasaulē sestais lielākais romiešu amfiteātris, kas turklāt ir ļoti labi saglabājies. To sāka būvēt pirms mūsu ēras, pabeidza mūsu ēras sākumā. Liels un iespaidīgs. Vecpilsētā ir saglabājušies vēl daži romiešu laiku pieminekļi, arī tādi, kas celti pirms mūsu ēras. Iespaidīgas celtnes, bet iespējams, ja līdzīgas ir redzētas citur, nav tās vēlreiz jāmeklē tieši Pulā. Mēs nebijam tādas celtnes redzējuši, tāpēc jā, bija vērts iegriezties arī Pulā. Vecpilsēta gan likās tāda paplukusi, arī osta nebija tik skaista kā citviet.

Kamenjak National Park – parks ar skaistām pludmalēm, iecienīts velobraucējiem, kājāmgājējiem, ūdens sporta cienītājiem. Iebraukšana parkā ir par maksu. Parks atrodas uz zemesraga netālu no Pulas. Tajā ir daudz līcīšu, pludmaļu, sporta inventāra nomu. Septembrī cilvēku skaits bija ļoti pieņemamos apmēros, ne tā, kā var manīt internetā pieejamajās bildēs. Arī mums atradās kāds vientuļš līcītis peldēšanai.

Rijeka – samērā liela pilsēta (~112 tūkst. iedz.), mums bija jāpadomā doties turp vai nē. Cauri bijām braukuši, satiksmes un stāvvietu problēmas redzējuši, tāpēc beigās izšķīrāmies, ka jāaizbrauc ir, bet brauksim ar sabiedrisko transportu. Pusstundu braucām un bijām jau Rijekas centrā (brauciens maksāja 13 kunas vienam cilvēkam vienā virzienā, tātad ~1,20Ls). Vecpilsētas apkārtne nelikās diez ko interesanta, bet ieteiktais Trsat, jā, to vajag apskatīt, ja esat Rijekā. Trsat ir kārtējā senā celtne, šoreiz sena pils uz viena no Rijekas pakalniem. Lai tiktu uz pili, var braukt ar autobusu, bet jaukāk un veselīgāk droši vien ir kāpt pa kāpnēm. Kartē redzam, ka trepes garas, tomēr nedomājām, ka tik. Saskaitījām – 539 pakāpienus, kas mijās ar nelieliem slīpiem gabaliem. Kāpnes mūs aizved jau pavisam tuvu pilij. Vēl daži pakāpieni līdz baznīcai vai gājiens kalnā pa slīpu ceļu un Trsat būs sasniegts. Jo augstāk, jo skaistāki skati. Interesanti vērot arī mājas, kas ir tiešā kāpņu tuvumā. Šauras, nelielas, maziem dārziņiem, bet tā nu visi tur draudzīgi dzīvo. Pašā pilī par ieeju nav jāmaksā un ir iespēja redzēt nelielu ieskatu, kā Trsat izskatījās iepriekšējo gadsimtu zīmējumos. Var pakāpelēt pa mūriem un pavērot Rijeku un Adrijas jūru no augšas.

Slovēnija un Itālija. Šīs divas valstis mūsu Opatijai atradās tik tuvu, ka nevarējām tās neiekļaut mūsu ceļojumā. Slovēnijā mūsu mērķis bija Postojnas alas – lielākās alas Slovēnijā un pat visā Eiropā. To garums ir vairāk kā 20km, tajās ir stalaktīti un stalagmīti, ļoti lielas, plašas zāles, upes un tiltiņi. Alās ieved reizi stundā. Iebrauc ar vilcieniņiem, galā visi tūristi izklīst pie gidiem (bija pieejami gidi angļu, vācu, itāļu, horvātu, slovēņu un ungāru valodās). Stāstījums bija interesants, tomēr angliski runājošo bija pa daudz – labākai dzirdamībai bija jāstāv tuvāk gidam. Sekojot gidam, izstaigājām vienu alu posmu un ar vilcieniņu devāmies atpakaļ. Kopumā alās jāpavada ~1,5h. Pērkot biļeti, izvēlējāmies komplekso piedāvājumu – 27,90EUR 1 cilvēkam nozīmēja ieeju gan alās, gan Predjama Grad, kas ir skaista Slovēnijas pils. Pirms tam par šādu pili neko nebijām zinājuši, bet tā mūs ļoti patīkami pārsteidza. Pirmkārt, bija ļoti skaisti to vērot no tālienes. Taču burvīgi skati pavērās arī no pils iekštelpām. Iekštelpas arī ir tas otrkārt. Vienā daļā tā ir „parasta” pils ar istabām, senlaicīgiem eksponātiem, bet citur tā atspoguļo savu dabu – tā ir pils, kas uzbūvēta pirms alas (pred jama) un līdz ar to pilī ir telpas, kas ir kā alas, tumšas, mitras un ar stalaktītiem. Kopumā pilī ir daudz kāpņu, neliels labirints, vietām piloši „ griesti” (tas arī vajadzīgs stalaktītu veidošanai).

Itālija savukārt braucienā tika iekļauta tikai tāpēc, ka nebijām tur bijuši un gribējām nedaudz „iebāzt Itālijā degunu” . Triesti kā galamērķi atmetām, jo lielā pilsētā kaut ko atrast varētu būt pagrūti. Izvēlējāmies piestāt Muggia, mazā pilsētiņā tieši pretī Triestei, pavisam tuvu robežai ar Slovēniju. Jā, itāļiem ir temperaments. Trokšņu līmenis vecpilsētā bija krietni augstāks nekā citur. Atkal pilsētiņa ar ostiņu pa vidu. Vecpilsēta neliela, ieliņas šauras un kalnā vedošas. Veramies uz Triesti, uz Muggiu, apēdam savu pirmo itāļu saldējumu un drīz jau dodamies uz Opatiju.

Omišalj - maza pilsētiņa Krk salā. Nonācām pilsētiņā nejauši (jau esot Krk salā, braucām uz Krk pilsētu, bet iebraucām lietū, tāpēc griezāmies atpakaļ uz vietu, kur redzējām, ka spīd saule). Kārtējā mazā, seno romiešu laiku pilsētiņa. Šoreiz tā izvietojusies kalna galā. No augšas ir ļoti labs skats uz līcī. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs, jo tieši meklējām kādu skaistu pludmali, kur pavadīt pēdējo pusi dienas pirms lidojuma mājup. No augšas ieraudzījām burvīgu, zilu pludmali un devāmies no kalna lejup. Arī šeit bija lijis un gājiens pa serpentīna tipa kāpnēm bija lēns un mierīgs, jo vietām slidens, tomēr – drīz arī pludmale bija klāt. Viena no retajām smilšu pludmalēm, ko redzējām. Smiltis gan bija pie ieejas, seklajā galā. Mēs izvēlējāmies uzreiz no betona malas pa trepītēm iekāpt metru dziļā jūrā. Dzidrs, silts ūdens, mierīga jūra, skaisti visapkārt. Mums patika, tāpēc pavadījām te vairākas stundas. Vēlāk apgājām vēl nelielo pussaliņu un pa stāvu ceļu kāpām atpakaļ kalnā. Horvātijas brauciens noslēdzās uz patīkamas nots.

Bilžu galeriju skatiet šeit:

http://www.draugiem.lv/user/24338/gallery/#/gallery/?pid=330960095