Tadžiklande jeb mans visu laiku labākais ceļojums

Ēdnīca Uzbeku galvaspilsētā Taškentā. Ēdnīca piedāvā - cīsiņi, dārzeņu putra, maize, sīruptēja. Ko izvēlēsieties? VISI ēdnīcas apmeklētāji izvēlas visus četrus.

Ceļā uz Samarkandu. Sievietēm jau tās puķbildes patīk, tāpēc šito nobildēju. Šī ir viena no galvenajām automaģistrālēm, tāpēc par estētiku ir padomāts. Kaut gan tur kaut kas aug tikai tad, kad laista, ja nē, tad vasarā izdeg plika zeme.

Te šoferis iedod padzerties. Ir kādi 10 no rīta, karstums ir, bet paciešams.

Te tāda smuka šosejbilde.

Iebraucot Samarkandā

Ja zemi nelaista, tā iskatās tāda:

Uzbekijā samainām 1000 $ uz vietējo naudu. Tā būs vajadzīga dažādiem pirkumiem un maksājumiem 9 cilvēkiem kādām 10 dienām. Attēlā redzama vietējā nauda - 1,3 milj. sumu. Lielākā naudaszīme Uzbekijā ir 33 santīmi. Neticami, bet tā ir.

Foto no braucošas mašīnas

Samarkandas tirgus

Samarkandas tirgus

Samarkandas tirgus

Te dodamies jau pa Tadžikistānu pa grants ceļu caur ciematiem. Skan tadžiku mūzika, mašīnā ir tuvu pie + 40 (ārā karsts un saule vēl uzsilda jumtu). Aizkustinājums tāds, ka uz pinkšķi velk :) Vo tā ir eksotika!!!

Tadžiku pilsētas tirgus. Jūtos tā kā Holivudas studijā, kur uzņem filmu par Hotabiču. Daudzi sirmgalvji atgādina Hotabiču apmetņa, tibeteikas un zelta zobu dēļ. Piemēram, nākamajā attēlā redzamais.

Hotabičs

Te ir mani ceļa biedri - 3 pāri un 2 individuālisti pie viena no turīgajiem tadžiku ārstiem. Kā dzīvo gani, redzēsi vēlāk, ja vien Tev ir interese un pacietība lasīt šo garo prezentāciju :)

Ķīnieši būvē ceļu cauri Tadžikistānai, laikam, lai izmantotu to kā tranzīta koridori. Būvē ar savu darbaspēku un tehniku. Visi izskatās kā pusaudži. Mašīnas taisa putekļus, temperatūra sniedzās ārā līdz +35 un cepina neticami stipra saule, bet ķīniešu bariņi ik pa dažiem kilometriem tik rok ar lāpstu..

Ceļš

Pievienoju te viena sava grupasbiedra -Pētera fotku, kura man dikti iepatikās. Pats gribēju ceļojumā tādu uztaisīt, bet man tas neizdevās tik efektīgi kā viņam

Maziņš ceiņš tadžiku pilsētā

Vo, tas kas man patīk trešās pasaules valstīs - nekas nav bezjēgā tiražēts un vienveidīgs. Katra garāža šeit ir unikāls roku darbs! Katra ir citādāka. Ir kur aci piesiet.

Braucam cauri kārtējam ciematam

Klasiska ciemata māja

Apdzīvota vieta

Automašīnas un ēzeļi gaida, kad atbrīvos ceļu

Tadžiku benzīntanks

Raušamies jau kalnos. Mērķis ir Artuč nometne, kura ir bāzes nometne Fanu kalnu virsotnēm. Mūsu mērķis ir piecarpus kilometrus augstā Čimtarga.

Mana veiksmīgākā bilde, kas uzņemta no braucošas mašīnas. Viena no manām mīļākajām bildēm šinī visu laiku labākajā ceļojumā.

Ciemata ceļš

Ciemata ceļš

Ciemata ceļš

Te ir veikals, nākamā foto - veikals no iekšpuses.

Veikals no iekšpuses

Artuč bāzes nometne. Dzīvojām teltīs. Pa dienu temperatūra ir virs 20, taču ik rītu pirms sauleslēkta +3. Dienas vidū saule uzkarsē termometru līdz +80 C (!!!) Pat Kanāriju salās, kur es biju nedēļu vēlāk un kas atrodas tuvāk ekvatoram, saule uzkarsēja termometru "tikai" līdz +70 C

Kalnus šoreiz bildēju maz. Tā kā jau piegriezies tos fočēt, kaut gan man tie patīk tikpat cik agrāk.

Sniega pulverlavīna. Troksnis ir līdzīgs pērkonam. Kad krīt akmens, troksnis ir ievērojams, bet to akmentiņu no puskilometra pamanīt pat nemaz nevar.

Vieta, kur sajaucās dzidrā ar duļķaino

Ēzelis stipj mantas

Ēzeļi stiepj malku

Ēzelis stiepj mani (Pēc tam grūti kājas kopā noturēt)

Ēzeļi stiep citus

Gribēju klusām nofotografēt, bet šie paši sastājās rindā!

Ganu vasaras apmetne. Gandrīz ik pa kilometram ir šādas te akmens būdiņas, kurās dzīvo kalnu gani. Zemāk atrodas 3 cimati - Morguzor, Posrud un Šurmašk. Tajos dzīvo 3500 cilvēki. Gandrīz visi vīrieši ir peļņā Krievijā un citur. 2 % sievietēm ir pastāvīgs darbs, katrai sievietei ir 4...5 bērni. Ciematos ir 3 skolas, skolotāja alga ir 40 $. Peļņa no tūristiem tiek gandrīz tikai Uzbeku un Maskavas tūrfirmām. Šo vietu gadā apmeklē tikai simtiem cilvēku. To visu man pastāstīja + internetā izlasīju.

Līdz tualetei nav tālu jāiet (skatīties labajā pusē)

Mani apbalvoja ar ceptu kartupeļu šķīvi par to, ka palīdzēju moskviču garāžā iestumt :)

Bērni ciematā

Te dzīvo mani jauniegūtie draugi. Viņu adrese ir Tadžikistan, Aiņinskij rajon, Posjolok Sorvuda, Kišlak Šurmašk, un adresāts, kuru nesaukšu, citādi nebūs smuki. Šī gan ir viņu vasaras māja. Turpmākās 5 fotogrāfijas būs par viņiem.

Ģimenīte bez pāris sīkajiem

Ģimenes pilnfotogrāfija kopā ar mani. Ar viņiem es iepazinos tā - es devos vienatnē apgaitā pa tuvākajiem ciematiem (16 un 18 kilometru attālumā), kas atrodas pie Artuč nometnes. Pa ceļam bija šī ganu nometne, kur bērni man sauca, vai es negribu airanu (rūgušpienu). Tā kā tadžiku valodu nesapratu, nelikos ne zinis. Atpakaļceļā pēc 14 stundu gājiena (ar atpūtām) viņi man iznesa rūgušpienu un ģimenes saimniece man lūdza (ar vārdnīcas palīdzību) lai viņu ģimenīti nofotografēju un atsūtu pa pastu. (Turpinājums pie nākamās fotogrāfijas)

Mani šī tikšanās aizkustināja un es nākamajā rītā devos otrreiz uz turieni, aiznesu ziemas cepuri, riekstus. Palūdzu, vai drīkstu šo pasakaino akmens namiņu nobildēt no iekšpuses. Virtuvi ļāva, dzīvojamo istabu sievietas iebilda. Šinī bildē ir redzama saimniece virtuvē pie "plīts". Mani viņa cienāja ar tēju, rūgušpienu, paštaisītu sieru, kaut ko līdzīgu sviestam un maizi. Man bija liela cieņa pret šo ģimenīti, kurā, starp citu, bija arī viena tiešām skaista meitene (skat. nākamo foto), tāpēc es to ēdu, kaut gan visam bija stipra rūgtuma piegarša (laikam no dūmiem), ka vajadzēja vismaz sākumā ar varu rīt sakožļātos kumosus. Tāds pats rūgts aromāts apģērbam, cik ievēroju, bija visiem vietējiem.

Te ir šī meitene ar savām nezinu ko. Ausīs auskari, lakoti nagi, rokassomiņa. Rietumnieki paņirgtu par viņu, taču savā zemē, savā ciematā viņa tiešām veiksmīgi spēlē elegantas dāmas lomu. Šo un vēl 6 citas fotogrāfijas es izgatavoju A4 formātā, ielaminēju un aizsūtīju šai ģimenei.

Te man iedeva pusdienas viena cita ģimene. Un vēl iedeva līdzi. Kad gribēju iedot viņiem naudu (viņi stāstīja par savu nabadzīgo dzīvi, par to, ka lielākie naudas izdevumi aiziet uz (!) maizi. Taču saimnieks man uz to atbildēja - Ti meņa obižatj hočeš? Tā lūk. Tādi lūk tadžiki ir draugi un altruisti. Turpmāk vairs nevienam tadžikam naudu nepiedāvāju. Par tadžikiem man radās iespaids, ka viņi tik labi satiek savā starpā, ka nabadzības dēļ viņi nemaz nav nelaimīgi. Drīzāk jau nelaimīgi ir rietumnieki, kuri, man šķiet ir atsvešinājušies savā starpā. Attīstītajās valstīs, kurās esmu pabijis, cilvēku draudzība nav tāda. Jā, cilvēki ir dikti laipni, taču tā ir iestudēta mimika un iestudētas frāzes, draudzīgums ir formāls žests. Katrs dzīvo savā mantības karaļvalstī un manta ir kļuvusi primārāka par attiecībām.

Šim čalim ir 20 gadi, iet skolā, tāpēc zin krieviski, sauc Džibulo.

Artuč nometnes vaktētājs. 76 gadi. Ārkārtīgi draudzīgs (laikam visi te ir tādi)

80 gadīgs tadžiku pilsētas iedzīvotājs. Zobi spīd.

Uzbeks

Tadžiks

Kazahs.

Korejietis

Uzbeks

Tadžiks, 83 gadi

Šo fotogaleriju es izveidoju tāpēc, ka man ļoti iepatikās uzbeki un īpaši tadžiki. Mana sieva mājās nevar saprast, kāpēc es tik daudz tos cilvēkus lieku dzīvoklī pie sienas. Tas ir tāpēc, ka starp tadžikiem divu dienu laikā es beidzot jutos kā starp savējiem, savas mentalitātes cilvēkiem, ko gan nevar teikt par latviešiem :(

Suvenīrcepurītes Buhārā (Uzbekistāna)

Buhāras paklājveikalā

Buhāras vēsturiskās celtnes

Kupola ornaments no iekšpuses

Buhāra

Buhāra. Lūk, ko es jums visiem pateikšu. Ceļojot ar auto vai citiem motorizētiem transporta līdzekļiem nevar gūt tās izjūtas ko ceļojot ar kājām vai divriteni. Tad izjūtas ir personiskākas. Visas skaņas un smaržas tiek "pamanītas", ar acīm visu var visu saredzēt pamatīgāk. Ir fiziski grūti, bet ir to vērts. Ar cilvēkiem, ja vien tajā reģionā viņi ir draudzīgi, ir reālāk nodibināt kādu pļāpu. Lai dotos šādos ceļojumos, es trīs reizes nedēļā trennējos skriešanā garajos gabalos. Garie gabali gan ir subjektīva izpratne, bet priekš manis tie ir garie gabali.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem