Tadžiklande jeb mans visu laiku labākais ceļojums

  • 3 min lasīšanai
  • 78 foto
Ceļā devāmies - Zigis, Antra, Dace, Jānis O, Jānis Z, Pēteris, Uģis, Vaira, Viesturs Pēc ielidošanasTaškentā devāmies uz ēdnīcu. Ēdnīca piedāvā - cīsiņi, dārzeņu putra, maize, sīruptēja. Ko izvēlēsieties? VISI ēdnīcas apmeklētāji izvēlas visus četrus. Tālāk braucām uz Samarkandu pa viena no galvenajām automaģistrālēm, tāpēc par estētiku ir padomāts. Starp ceļa joslām auga puķes. Kaut gan tur kaut kas aug tikai tad, kad laista, ja nē, tad vasarā izdeg plika zeme. Uzbekijā samainām 1000 $ uz vietējo naudu. Tā būs vajadzīga dažādiem pirkumiem un maksājumiem 9 cilvēkiem kādām 10 dienām. Attēlā redzama vietējā nauda - 1,3 milj. sumu. Lielākā naudaszīme Uzbekijā ir 33 santīmi. Neticami, bet tā ir. Šķērsojam Tadžikistānas robežu. Skan tadžiku mūzika, mašīnā ir tuvu pie + 40 (ārā karsts un saule vēl uzsilda jumtu). Aizkustinājums tāds, ka uz pinkšķi velk :) Vo tā ir eksotika!!! Tadžiku pilsētas tirgū jūtos tā kā Holivudas studijā, kur uzņem filmu par Hotabiču. Daudzi sirmgalvji atgādina Hotabiču apmetņa, tibeteikas un zelta zobu dēļ. Iebraucot kalnos, Ķīnieši būvē ceļu cauri Tadžikistānai, laikam, lai izmantotu to kā tranzīta koridori. Būvē ar savu darbaspēku un tehniku. Visi izskatās kā pusaudži. Mašīnas taisa putekļus, temperatūra sniedzās ārā līdz +35 un cepina neticami stipra saule, bet ķīniešu bariņi ik pa dažiem kilometriem tik rok ar lāpstu.. Tas kas man patīk trešās pasaules valstīs - nekas nav bezjēgā tiražēts un vienveidīgs. Katra garāža ciematā ir unikāls roku darbs! Katra ir citādāka. Ir kur aci piesiet. Raušamies kalnos. Mērķis ir Artuč nometne, kura ir bāzes nometne Fanu kalnu virsotnēm. Mūsu mērķis ir piecarpus kilometrus augstā Čimtarga. Ierodamies Artuč bāzes nometnē. Dzīvojām teltīs. Pa dienu temperatūra ir virs 20, taču ik rītu pirms sauleslēkta +3. Dienas vidū saule uzkarsē termometru līdz +80 C (!!!) Pat Kanāriju salās, kur es biju nedēļu vēlāk un kas atrodas tuvāk ekvatoram, saule uzkarsēja termometru līdz +70 C Ciematā gribējubērnus klusām nofotografēt, bet šie paši sastājās rindā! Gandrīz ik pa kilometram virs cienatiem ir akmens būdiņas, kurās dzīvo kalnu gani. Zemāk atrodas 3 cimati - Morguzor, Posrud un Šurmašk. Tajos dzīvo 3500 cilvēki. Gandrīz visi vīrieši ir peļņā Krievijā un citur. 2 % sievietēm ir pastāvīgs darbs, katrai sievietei ir 4...5 bērni. Ciematos ir 3 skolas, skolotāja alga ir 40 $. Peļņa no tūristiem tiek gandrīz tikai Uzbeku un Maskavas tūrfirmām. Šo vietu gadā apmeklē tikai simtiem cilvēku. To visu man pastāstīja + internetā izlasīju. Vienā ganu nometnē nobildējos ar ģimenīti. Ar viņiem es iepazinos tā - es devos vienatnē apgaitā pa tuvākajiem ciematiem (16 un 18 kilometru attālumā), kas atrodas pie Artuč nometnes. Pa ceļam bija šī ganu nometne, kur bērni man sauca, vai es negribu airanu (rūgušpienu). Tā kā tadžiku valodu nesapratu, nelikos ne zinis. Atpakaļceļā pēc 14 stundu gājiena (ar atpūtām) viņi man iznesa rūgušpienu un ģimenes saimniece man lūdza (ar vārdnīcas palīdzību) lai viņu ģimenīti nofotografēju un atsūtu pa pastu. Mani šī tikšanās aizkustināja un es nākamajā rītā devos otrreiz uz turieni, aiznesu ziemas cepuri, riekstus. Palūdzu, vai drīkstu šo pasakaino akmens namiņu nobildēt no iekšpuses. Virtuvi ļāva, dzīvojamo istabu sievietas iebilda. Mani saimniece cienāja ar tēju, rūgušpienu, paštaisītu sieru, kaut ko līdzīgu sviestam un maizi. Man bija liela cieņa pret šo ģimenīti, kurā, starp citu, bija arī viena tiešām skaista meitene. Visam bija stipra rūgtuma piegarša (laikam no dūmiem), ka vajadzēja vismaz sākumā ar varu rīt sakožļātos kumosus. Man bija liela cieņa pret šo ģimenīti, tāpēc es to visu piespiedu sev ēst. Tāds pats rūgts aromāts apģērbam, cik ievēroju, bija visiem vietējiem. Vienai meitenei ausīs auskari, lakoti nagi, rokassomiņa. Rietumnieki paņirgtu par viņu, taču savā zemē, savā ciematā viņa tiešām veiksmīgi spēlē elegantas dāmas lomu. Šo un vēl 6 citas fotogrāfijas es izgatavoju A4 formātā, ielaminēju un aizsūtīju šai ģimenei. Adresē nebija ne ielas, ne mājas nummura, taču tik un tā fotogrāfijas sasniedza savu mērķi. To es uzzināju, kad piezvanīju uz mobilo Tadžikijā. Nobildējos vēl ar vienu citu ģimenīti. Kad gribēju iedot viņiem naudu par pusdienām (viņi stāstīja par savu nabadzīgo dzīvi, par to, ka lielākie naudas izdevumi aiziet uz (!) maizi. Taču saimnieks man uz to atbildēja - Ti meņa obižatj hočeš? Tā lūk. Tādi lūk tadžiki ir draugi un altruisti. Turpmāk vairs nevienam tadžikam naudu nepiedāvāju. Par tadžikiem man radās iespaids, ka viņi tik labi satiek savā starpā, ka nabadzības dēļ viņi nemaz nav nelaimīgi. Drīzāk jau nelaimīgi ir rietumnieki, kuri, man šķiet ir atsvešinājušies savā starpā. Attīstītajās valstīs, kurās esmu pabijis, cilvēku draudzība nav tāda. Jā, cilvēki ir dikti laipni, taču tā ir iestudēta mimika un iestudētas frāzes, draudzīgums ir formāls žests. Katrs dzīvo savā mantības karaļvalstī un manta ir kļuvusi primārāka par attiecībām. Apraksts man tāds īss, jo es lieku galveno akcentu uz fotogrāfijām. Pašam man arī netīk daudz runāt. Rakstīju tikai to, kas man likās interesants un ko es gribu, lai uzzina citi.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais