Aizmirstā Baltkrievija - Minska un Ņesviža (2)

Jānis Freimanis 10.10.2013 11 min lasīšanai 35 foto

Atkal izmantoju izdevību turpināt iepazīt aizmirsto Baltkrieviju, jo „Luxexpress” augusta beigās vēlīgi deva iespēju rudens akcijā iegādāties autobusa biļetes uz Minsku par Ls 4,90. Muļķīgi būtu to neizmantot, ja jau reiz esi inficēts ar „ceļošanas bacili”.

Atkal ieplānoju ceļojumam divas apskates dienas nedēļas nogalē, lai nebūtu jākavē darbs un pirmdienas rītā būtu atpakaļ uz strīpas. Izbraukšana, kā parasti, 22.50 ceturtdienas vakarā un Minskā esmu piektdienas rītā 7.30. Šoreiz Minskā vairs nejūtos kā galīgais svešinieks, jo pavasarī galvenās takas tiku iestaigājis. Tā kā pirmajā viesošanās reizē visu pētīju un izzināju pats, tad šoreiz nolēmu pamēģināt izmantot vietējās tūrisma firmas pakalpojumus. Gribēju redzēt, cik lielā mērā atšķiras manis paša izzinātais no tā, ko viesiem rāda, bet galvenais, izstāsta paši vietējie. Minskā ir iecienīta vietējā tūrisma firma „Виаполь” www.viapol.by , kura specializējusies dažādu vienas un divu dienu ekskursiju rīkošanā pa Minsku un tuvākajām Baltkrievijas pilsētām. Tās ir tā sauktās sbornajas ekskursijas, kur nekāda īpaši agrā pieteikšanās nav vajadzīga. Ja nav vēlēšanās pašam meklēt autobusus vai vilcienus nokļūšanai tuvākajos apskates objektos vai kaimiņpilsētās, iesaku izmantot šīs firmas pakalpojumus. Gidi ir ļoti zinoši un pretimnākoši un par ekskursiju iespējams samaksāt īsi pirms iekāpšanas autobusā. Esmu pieteicies 3,5 stundu garā pilsētas apskates ekskursijā (120 000 byr. – 7,00 Ls), kurā iekļauts arī ērģeļmūzikas koncerts. Norunātajā laikā un vietā autobuss ierodas precīzi, savākušies kādi 25 cilvēki.

Tiekam izvadāti krustu šķērsu pa galvenajiem pilsētas apskates objektiem, vairākas reizes arī izkāpjot no autobusa. Šo to atceros jau no pirmās viesošanās reizes, bet ir arī jaunas un neredzētas vietas. Ekskursija iesākas netālu no Uzvaras parka (Парк Победы), kas cieši saistīts ar Komjauniešu ezeru (Комсомольское озеро), kas atrodas parka teritorijā. Parka vēsture cieši saistīta ar šo ezeru, kurš tika mākslīgi izveidots, aizsprostojot daļu no Svisločas upes. Pēdējos gados parks vairākas reizes rekonstruēts. 1985.g. – Lielā Tēvijas kara 40. gadadienai par godu, pie parka ieejas tika uzstādīts obelisks „Минск – город-герой”. 2011.g. atjaunotais parks tiek oficiāli atklāts. Parkā vairākas strūklakas „Победа”, „Вечность” un „Парус”.

Tiekam novesti garām topošajām sporta jaunbūvēm, jo nākošgad (2014.g. maijā) Minskā risināsies Pasaules olimpiskais hokeja čempionāts. Ir ieplānots, ka čempionāts notiks 2 arēnās: „Минск-Арена” un „Чижовка-Арена”. Čižovkas arēna vēl tiek būvēta. Tas būs daudzfunkcionāls sporta un izklaides komplekss. Gide stāsta, ka Prezidents Lukašenko esot parakstījis rīkojumu, saskaņā ar kuru visiem čempionāta dalībniekiem un ārvalstu viesiem tiks noteikts bezvīzu režīms iebraukšanai Baltkrievijā, laika periodā no 2014.g. 25. aprīļa līdz 31. maijam, ja vien viņiem būs iegādāta oriģinālā vai elektroniskā biļete uz kādu no čempionāta mačiem. Baltkrievi ļoti lepojas, ka viņiem iekritis gods rīkot šo čempionātu. Starp citu, pretendentu skaitā bijusi arī Latvija, bet mums šis gods diemžēl izpalicis.

Izbraucam arī visu Neatkarības prospektu (Праспект Незалежнасцi) no viena gala līdz otram. Tā malās koncentrējušies galvenie apskates objekti, par kuriem jau rakstīju raksta pirmajā daļā, bet ir izdevība pa autobusa logu noskatīt tās vietas, uz kurām vēl derētu aizbraukt pašrocīgi. Ērģeļmūzikas koncerts notiek sv. Simeona un Helēnas (Sarkanajā) baznīcā, kas atrodas Neatkarības laukumā. Ērģeles gan nav tradicionālās ar stabulēm, bet elektroniskās. Neskatoties uz to, tās skan vareni un Ave Marijas dziedājums solistes izpildījumā ne mazāk aizkustinoši.

Gides stāstījumā daudz vēsturisku un arī aktuālu faktu, stipri jūtama cieņa pret dižo Krieviju, kura palīdzējusi un joprojām palīdz visā un visur. Daudzas reizes ar lepnumu tiek piesaukti nopelni Lielajā Tēvijas karā, bet informācija ir objektīva un nevienu nenoniecinoša.

Tālāk pilsētu apgūstu pašrocīgi. Noteikti iespaidīgs ir Uzvaras laukums (Плошча Перамогi) Neatkarības prospekta vidū. Tas ir pats pompozākais laukums Minskā. To ieskauj grezni, puslokā izbūvēti nami, virs kuriem izkārtots sarkans uzraksts „ПОДВИГ НАРОДА БЕССМЕРТЕН”. Laukuma vidū, transporta plūsmas apskauts, izslējies Uzvaras monuments, kura uzdevums ir atgādināt kam par savu mieru, smaidiem un zilajām debesīm jābūt pateicīgiem Baltkrievijas iedzīvotājiem. Pa pazemes pāreju monumentam iespējams pieiet klāt pilnībā. Augsto stēlu grezno reljefi bareljefi, kuros attēlota karavīru un partizānu cīņa ar ienīsto fašismu un lielās uzvaras nebeidzamais triumfs. Šeit vēl iespējams apskatīt jau nedaudz aizmirsto padomijas ģerboni ar sirpi un āmuru, bet monumenta spicē neiztrūkstošo sarkano zvaigzni. Turpat līdzās arī mūžīgā uguns, plāksnes ar visu varoņpilsētu uzskaitījumu un četri milzīgi piemiņas vainagi. Zem laukuma iekārtota pazemes piemiņas galerija.

Pēc šī objekta jūtu, ka esmu krietni piesātinājies ar Uzvarau slavinošo informāciju un gribu pievērsties nedaudz laicīgākām lietām. Gribu ieskatīties baltkrievu apavu veikalos. Cik zināms, kvalitāte viņu apaviem ir nevainojama, visi izstrādājumi ir no ādas, bet par cenu starpību starp Rīgu un Minsku gribu pārliecināties pats. Jā, modeļi varētu būt nedaudz izskatīgāki, bet starp pelēcību ir arī viena otra pērle. Informācijai varu minēt dažas veikalu adreses: „Belvest” veikali: пр-т Независимости 58 (metro пл. Якуба Коласа); пр-т Партизанский 147 (metro Mогилевская); Tirdzniec. centrā „Столица” zem Neatkarības laukuma. „Marko” veikali: ул. Козлова 2 (metro пл. Победы); пр-т Независимости 43 (metro пл. Победы); ул. Кошевого 35 (metro Тракторный завод). Rīgā noskatīto kurpju modeli visbeidzot atrodu un 32 latu vietā šeit samaksāju tikai 20.

Izdevīgi izmantot pilsētas satiksmes autobusu Nr. 100, kurš kursē visa Neatkarības prospekta garumā (info: www.minsktrans.by ). Prospekts ir apmēram 15 km garš un to kājām izstaigāt varētu būt visai nogurdinoši, bet ar autobusu pārvietošanās ir ērta un lēta (2000 byr./ 0,12 Ls). Atšķirībā no metro, pa logu visu redzi, un ja kas ieinteresē, vari tuvākajā pieturā izkāpt.

Naktsmāju šoreiz esmu pieteicis viesnīcā „Спорт” – ул. Якуба Коласа 35, kur par vietu četrvietīgā istabiņā samaksāju 120 000 byr. – Ls 7,00. Pie reģistrācijas man tiek noprasīti visi papīri, ieskaitot migrācijas lapiņu un veselības apdrošināšanu. Izrādu izbrīnu, ka Baltkrievijā gan bargi noteikumi, par ko pretī saņemu jautājumu – vai tad pie jums Latvijā noteikumi nepastāv? Saku, ka tā nu gluži nav, bet tik daudz papīru, lai piereģistrētos viesnīcā arī nevajag. Nonākam pie kopēja secinājuma, ka labāk kārtība drusku stingrāka, nekā tad, ja krēslas stundā tev jābaidās iziet uz ielas, lai nedabūtu pa galvu. Minskā tāda problēma nepastāvot. Arī citās lietās viss notiek pēc reglamenta un stingriem noteikumiem, tā teikt „по постановлению”. Veikalos un kafejnīcās joprojām redzamas sūdzību un ierosinājumu grāmatas, kā arī redzamā vietā izlikts saraksts ar preču sortimenta minimumu un tirgojamo belašu siltuma normatīviem.

Ja nav pārāk augstas prasības, tad šī viesnīca ir vienkārša, tīra un kārtīga. Arī gultas normālas - vienstāvīgās. Istabiņā esmu kopā ar puisi no Lidas, kuru izvaicāju par dzīves apstākļiem Baltkrievijā. Jautāju, vai pie viņiem arī jaunatne masveidā izbrauc uz ārzemēm mācību un darba meklējumos, kā pie mums Latvijā. Puisis stāsta, ka ļoti minimāli, jo daudzi jaunieši studējot budžeta grupās (par velti) un tad pēc augstskolas beigšanas esot obligāti jāiet strādāt pēc sadales uz konkrēti norādīto darbavietu. Tā kā darbs pēc mācībām ir nodrošināts. Ja no šī darba atsakās, tad gan jāsamaksā mācību iestādei visa mācību maksa atpakaļ. Arī kopmītnes esot par velti. Tas pats attiecas arī uz armijniekiem. Ļoti daudzi puiši izvēloties virsnieka profesiju, kur viss ir nodrošināts. Pensija militārpersonām esot jau no 35 gadu vecuma. Ārprāts, aizej pensijā, kad tev vēl visa dzīve priekšā, bet pie mums cīnās vai baletdejotājiem dot izdienas pensiju vai nē, vai 50 gadīga balerīna ir spējīga gaisā griezt piruetes vai nē. Joprojām Baltkrievijā ir obligātais karadienests, kur jādien 1,5 gadus.

Viesnīcas administrators, savukārt, ir sašutis, ka mēs taisoties iztirgot zemi un īpašumus ķīniešiem. Stāstu, ka vairākums pašvaldību vadītāju ir pret šādu lēmumu, un nekas vēl konkrēti nav nolemts, ka galvenokārt, īpašumus grib nopirkt tāpēc, lai dabūtu Eiropas Savienības uzturēšanās atļauju, ka īpašumus Latvijā sapirkuši ne tik daudz ķīnieši, cik tieši krievi.

Brauciens uz Ņesvižu

Nākošajā dienā esmu ieplānojis realizēt iepriekšējā Minskas apmeklējuma reizē pajukušo ieceri, aizbraukt uz Ņesvižas pili. Pils atrodas 120 km attālumā no Minskas nelielajā Ņesvižas pilsētiņā. Šeit nokļūt var divos variantos. Viens no tiem ir braukt ar satiksmes autobusu maršrutos: Минск – Клецк; Минск – Ольшаны, vai Минск – Пинск. Sīkāku informāciju var iegūt adresē www.ticketbus.by . Visizdevīgākais ir sestdienās 7.50 kursējošais busiņš (17 vietas) maršrutā Минск – Клецк, kurš Ņesvižā ierodas 9.40, taču biļetes uz to dabūt ir praktiski neiespējami. Arī šoreiz tās vienkārši jau ir izpirktas. Otrs variants ir braukt ar elektrisko vilcienu. Uz to biļetes, protams, ir vienmēr. Neliela neērtība varētu būt tā, ka vilciens neiet tieši cauri Ņesvižai, bet kādus 20 km nostāk. Jābrauc ir no centrālās stacijas līdz pilsētiņai Gorodeja, kas ir starppietura Baranoviču vai Brestas virzienā. Tālāk visi vilcieni ir saskaņoti ar vietējiem autobusiem, kas apmēram 30 minūtēs aizvizina visus gribētājus līdz pašai Ņesvižai. Pārsteigums bija fantastiski lētās vilciena biļetes. Divu stundu brauciens ar elektrisko vilcienu no Minskas līdz Gorodejai man izmaksāja 7400 byr., kas mūsu naudā ir aptuveni 0,44 Ls. Sīkāk par vilcienu atiešanas laikiem var uzzināt adresē www.rw.by .

Ņesvižā apskates vērta ir ne tikai pils, bet arī tā sauktie Sluckas vārti (Слуцкая брама), rātsnams, baznīca (Фарный костёл) un, protams, pilij peguļošais ainavu parks. Pilsētā ir arī neiztrūkstošais Ļeņina piemineklis. Pili ieskauj parku komplekss un mākslīgi dīķi. Četru gadsimtu garumā pilsētas vēsture pie Ušas upes bija cieši saistīta ar kņaziem Radziviliem. Viņu valdījumā Ņesviža nonāk 1533. gadā. Gan Ņesviža, gan Mira ietilpa kādreizējās Lietuvas lielkņazistes (dižkunigaitijas) teritorijā, kura pastāvēja no 1236. līdz 1569. gadam – mūsdienu Lietuvas, Baltkrievijas, Ukrainas un Krievijas teritorijās un stiepās no Baltijas līdz Melnajai jūrai.

Ņesvižas Radzivili bija fantastiski bagāti. Divpadsmit pils zāles rotāja karaliskas mēbeles, reti persiešu paklāji, ievērojamu mākslinieku gleznas, lieliskas kristāla, ieroču, monētu un medaļu kolekcijas. Pilī atradās 20 000 sējumu liela bibliotēka un Lietuvas lielkņazistes arhīvs. Atsevišķas zāles nesa Zelta, Briljanta, Sudraba zāļu nosaukumus, jo atbilstošās telpas bija rotātas ar šiem materiāliem. Īpašs Radzivilu lepnums bija 12 apustuļu figūras, atvestas no Konstantinopoles. Tās bija cilvēka augumā un atlietas no zelta un sudraba. Glabājās šīs statujas pils pazemē. Ceļš uz turieni bija zināms tikai kņazam un viņa uzticamajam kalpam, parasti ekonomam. Radzivilu dārgumus nesekmīgi meklēja 1812., 1915. un 1939. gadā un meklē vēl šodien. Pēc vienas no leģendām, slēptuve atradās 35 km garā tunelī, kurš savienoja Ņesvižas un Miras pilis. Padomju laikā mežā ieeju pazemē bija atraduši divi zēni, bet pazemē uzkrājušos gāzu dēļ viens no viņiem gāja bojā. Pēc tam eja tika aizbērta.

Radzivilu pils un parku ansamblis Ņesvižā ir 90 hektāru liels. Pirmo reizi rakstos pils minēta 1446. gadā. Radzivili būvēja dažādas dīķu-ezeru sistēmas, kurās ūdens līmeni mainīja slūžu konstrukcijas. Liela mēroga restaurācija pilī iesākās 2004. gadā, bet nedaudz agrāk, 2002. gada ugunsgrēkā tiek iznīcināts pils centrālais korpuss. Šodien pils ir atjaunota un ar savām greznajām zālēm sagaida tūkstošiem apmeklētāju.

Leģenda par Melno dāmu

Visiem pils apmeklētājiem tiek stāstīta vairāk kā četrus gadsimtus dzīvā leģenda par Ņesvižazs pils Melno dāmu. Runa iet par skaistuli Barbaru Radzivilu (1520-1551), kura pretēji Polijas karaļa un karalienes gribai apprecējās ar viņu dēlu, Lietuvas lielkņazistes (dižkunigaitijas) lielkņazu Sigismundu II Augustu. Barbara tika noindēta pēc laulības atzīšanas un kronēšanas „pateicoties” savai vīramātei Bonai Sforcai, kas bija viltīga itāliete no Sforcu dzimtas.

Barbara dzīvoja Viļņā ( toreizējā Вильно). Viņa agri zaudēja tēvu un drīzumā arī savu pirmo vīru. Tolaik jaunās atraitnes un karaļdēla Sigismunda pilis atradās līdzās. Sigismunds nebija vienaldzīgs pret Barbaras skaistumu, viņi sāka satikties un drīz iemīlēja viens otru. Par šo romānu uzzināja radinieki. Īpaši satraucās Ņesvižas Nikolajs Radzivils - saukts Melnais. Viņš rūpējās par savas māsīcas reputāciju un nolēma rīkoties, lai paglābtu savas dzimtas godu no nelabvēļu tenkām. Bīstami bija arī tas, ka karaļdēla māte Bona Sforca nikni neieredzēja „izlēcējus” Radzivilus.

Ņesvižas Radzivils (Melnais) nolēma pats aizbraukt uz Viļņu un ievest kārtību. Viņš paaicināja līdzi arī Barbaras brāli (savu brālēnu) Nikolaju Radzivilu (Brūno) un kopā devās pie karaļdēla Sigismunda II Augusta. Bruņinieku tērpos brālēni izskatījās ļoti bargi. Viņi pieprasīja no Sigismunda galīgu lēmumu: vai nu apprecēt Barbaru, vai arī vairāk ar viņu nekad nesatikties. Zinādams savu nestabilo stāvokli, karalienes-mātes (Bonas Sforcas) negatīvo attieksmi pret Radzivilu dzimtas pārstāvi, kā arī poļu karaļnama intrigas, Sigismunds bija spiests dot solījumu, ka viņš atstās mīļoto.

Brālēni izlikās, ka atstāj Viļņu, turpretī karaļdēls Sigismunds vēlējās no jauna ieraudzīt Barbaru. Kārtējās satikšanās laikā pēkšņi uzradās abi brālēni un pieprasīja, lai Sigismunds Barbaru apprec, jo bija lauzis iepriekš doto solījumu. Viņš tam piekrita, tikai lūdza, lai viņu laulība paliktu noslēpumā līdz brīdim, kamēr viņš neieņems poļu troni. Pretējā gadījumā viņš nespēs aizstāvēt ne Barbaru, ne arī pats sevi. 1547. gadā paslepus notika viņu laulības. Pēc laulībām pāris dzīvoja šķirti.

Vecais karalis dzīvoja savas pēdējās dienas. Tuvākajā laikā par monarhu vajadzēja kļūt viņa dēlam Sigismundam II Augustam. Sieva viņam tika meklēta ietekmīgākajos Eiropas karaļnamos, jo laulībai vajadzēja nostiprināt troni un paaugstināt Rečas Pospolitas prestižu Eiropā.

1548. gadā Sigismunds II Augusts, pārņemot Polijas troni, pasludina par savām slepus noslēgtajām laulībām. Ziņa, ka jaunais karalis jau ir precējies nāk kā zibens spēriens. Bona Sforca pieliek visas pūles, lai seims nekronētu Barbaru, bet gāzt to likumīgā ceļā viņai nav nekādu iespēju. Kad seims tomēr ir spiests kronēt arī Barbaru, karaliene-māte, kā protesta zīmi, kopā ar galmu pamet Krakovu un aizbrauc uz savu dzimteni Itāliju, atstājot aģentus, kuriem dod rīkojumu noindēt ienīsto karalieni. Līdz mūsu dienām nonācis aptiekāra Monti uzvārds, kurš vajadzīgo zāļu vietā pagatavoja indi, kura lēni, bet nepielūdzami ieveda ziedošo skaistuli kapā.

Barbara tika kronēta 1550.g. decembrī, bet pēc 6 mēnešiem 1551.g. 8. maijā viņa jau ir mirusi. Barbara Radzivile kļuva par vienīgo sievieti lietuvieti, kura nav cēlusies no valdnieku dzimtas, bet tomēr kļuvusi par karalieni.

Jaunā karaļa izmisums un skumjas ir neizmērojamas. Pēc Barbaras pirmsnāves lūguma zārks ar viņas mirstīgajām atliekām tiek aizvests uz Viļņu – viņas bērnības pilsētu. Skumju neremdināmais karalis visu ceļu no Krakovas aiz zārka iet kājām. Apglabā Barbaru Viļņas Katedrālē – Ģedimina laukumā. Sarkofāgs ar viņas pīšļiem tur atrodas arī mūsdienās.

Pēc mīļotās nāves Sigismunds tā skumst, ka nolemj ar alķīmiķu palīdzību izsaukt Barbaras garu. Pustumšā zālē viss tiek sagatavots, lai ar spoguļu palīdzību, no kuriem uz viena ir iegravēta Barbara pilnā augumā baltā tērpā, izspēlētu karaļa un Barbaras gara satikšanās scēnu. Karali iesēdināja krēslā, bet viņa rokas gribēja piesiet pie krēsla rokturiem, lai viņš nejauši nepieskartos rēgam. Sigismunds deva solījumu, ka sēdēs mierīgi, tikai no attāluma pajautās mīļotajai kā viņam dzīvot tālāk. Bet kad Barbaras gars parādījās, viņš no uztraukuma aizmirsa doto solījumu, pielēca kājās un metās to apskaut ar vārdiem: „Mīļotā mana!”. Tajā brīdī nogranda sprādziens, izplatījās līķa smaka – nu Barbaras gars vairs nespēja atrast ceļu atpakaļ kapā, mūžam tam jāklīst virszemē. No tā laika arī staigā viņa starp cilvēkiem, bet pēc Sigismunda nāves iemitinājusies Ņesvižas pilī. Dzīvajiem cilvēkiem tā vienmēr parādījusies melnā ietērpā, kas kalpo kā sēru apliecinājums savai izpostītajai mīlestībai.

Pilī uzskata, ka Barbaras gars, jeb Melnā dāma ar savu parādīšanos brīdina īpašniekus par tuvojošām briesmām – karu vai slimībām. Kā likums, Barbaras gars Ņesvižas pilī parādās nakts pirmajā stundā. Viņa redzēta pilī arī milzīgā ugunsgrēka priekšvakarā 2002. gadā, kad nodeg lielākā pils daļa.

Pils Melnajai dāmai ticēja arī vācieši, kuri divreiz okupējuši Ņesvižu. Kad viņi parka galā ieraudzīja kaut ko melnu, tad ar kliedzieniem „Schwarze frau!” šāva tajā virzienā un skrēja slēpties. Daži ekskursanti apgalvo, ka savām acīm vērojuši kā Melnā dāma slīd pa pils koridoriem. Arī jūs pilnā mērā varat mēģināt satikties ar rēgaino skaistuli.

2001. gadā pēc senās leģendas motīviem Minskas Nacionālajā akadēmiskajā teātrī iestudēta luga „Чорная Панна Нясвiжа”. Iestudējums piedzīvojis lielus panākumus.

Atpakaļ uz Minsku braucu tieši tādā pašā variantā kā turpceļā – ar vietējo autobusu līdz Gorodejas stacijai, bet tālāk ar elektrisko vilcienu līdz pašai Minskai. Vēl tikai daži pirkumi mājiniekiem un tad jau 22.30 seko atceļš uz Rīgu. Atkal iegūti jauni iespaidi un garīgais lādiņš kādam laikam.