Svētceļojums.
|
Līga Slišāne
|
Baltinavas draudzē tika organizēts 1. svētceļojums uz Aglonu. Pirms tam tie, kuri vēlējās mērot tālo ceļu, pievienojās citu draudžu grupām. Priestera Staņislava Prikuļa, Rudītes un Annas Laganovsku vadībā 8. augusta rītā devāmies ceļā, kopā bijām sapulcējušies 26 svētceļnieki. Sešu dienu laikā mērojām 135km., ierodoties Aglonā 13. augusta pievakarē. Mūsu pulciņā bija daudz bērnu, kuri sagādāja daudz jautrības ar savu atraktivitāti, enerģiju un dzīvesprieku. Vadītājiem netrūka arī raižu, lai visus organizētu un saliedētu. Daudziem no mums šis bija 1. svētceļojums uz Aglonu, - pirmā neatkārtojamā pieredze. Citiem tas bija ikgadējais gājiens pie Dieva Māmiņas Marijas. Kā izteicās viena meitene, - „Pietiek vienreiz aiziet un tad tas ievelk, - jāiet katru gadu.” Patiešām – svētvietas pievelk un to apmeklēšana izmaina cilvēku un viņa dzīvi.
Ceļojuma laikā pabijām daudzos skaistos Dievnamos, aplūkojot unikālas svētbildes un brīnišķīgu arhitektūru. Pirmo apmeklējām Kūkovas koka Baznīcu, kura senos laikos atradās Baltinavā, - tas bija satraucošs brīdis, kurā krustojās gadsimti, - pagātne un tagadne saskārās, apliecinot, ka laiks ir lineārs. Nākamo apmeklējām Saļnovas Jāņa Kristītāja Baznīcu – mazu, ļoti skaistu, mājīgu Dievnamiņu. Devāmies turp vēlu vakarā, kad pagurušās kājas bija atguvušās pēc pirmajiem 19km. Tas bija patiesi skaists vakars, Dievnamu apmirdzēja sveces, mēs dziedājām dziesmas Jaunavas Marijas godam, valdīja romantiska atmosfēra. Visvairāk pārsteidza altāra svētbilde, kurā Sv. Jānis kristī Jēzu, - ļoti dzīvs un unikāls mākslas darbs. Tas bija arī siltākais un skaistākais vasaras vakars, pēc karstās dienas uz ceļa, kad termometrs rādīja 35 grādus, siltais vakars veldzēja, bet zvaigžņotā debess šķita esam neparasti tuvu. Saļnovas ciems apbūra ar skaistu dabu, - pakalniem un ezeru, skaistām koku alejām un lielu parku. Nākamais pieturpunts bija Rogovka – ciems ar iespaidīgu Dievnamu un enerģiskiem cilvēkiem. Šī Baznīca bija visgrandiozākā no visām, kuras apmeklējām pa ceļam uz Aglonu. Bet, jāsaka , ka katrs Dievnams, kurā pabijām, ir unikāls un atšķirīgs. Neparasta šķita Sv. Sīmaņa un Sv. Jūdas Baznīca Dricānos, - balta un skaista tā slējās pāri laicīgajai pelēcībai un bezcerībai, apliecinot, ka garīgums stāv pāri visam. Savukārt Feimaņu Dievnams pārsteidza ar savu sievišķīgi rozā krāsu un iespaidīgo Jēzus skulptūru. Interesanti bija arī tas, ka Feimaņos satiktie cilvēki lielākoties bija ģērbušies rozā. Te apmeklējām arī muzeju, kurš atradās Baznīcas bēniņos.
Katrs no mums ceļojuma laikā guva svarīgu pieredzi, pārvarēja sevi un grūtības, guva prieku un iedvesmu. Droši vien katrs nobirdināja pa kādai asarai un katrs laimīgi smējās, jūtot Svētā Gara klātbūtni un atbalstu. Sāpošas kājas, tulznas, pagurums man šķita nieks, salīdzinot ar problēmām, ar kādām jāsakaras laicīgajā dzīvē. Viss bija pārvarams, jo mums bija mērķis un Dieva atbalsts. Turklāt mūsu komanda bija saliedēta un draudzīga, - ja kādam bija slikti, vai skumji, pārējie steidzās atbalstīt un uzmundrināt.
Tas arī bija pārdomu laiks mums visiem. Šīs dienas ceļā un Aglonā var salīdzināt ar veselu dzīvi, - vērtīgi un veiksmīgi nodzīvotu dzīvi, kurā grūtības un prieki ir harmoniskā līdzsvarā. Diemžēl nereti laicīgajā dzīvē trūkst līdzsvara starp bēdām un priekiem, bieži vien bēdu un problēmu nasta kļūst nepanesama, jo mēs bieži vien norobežojamies viens no otra un no Dieva. Ceļojuma laikā mēs daudz lūdzāmies, - katru dienu skaitījām Rožu kroni un Žēlsirdības kronīti, litānijas un citas lūgšanas. Dziedājām daudz skaistu dziesmu Dieva godam, galu galā mēs jau bijām kā koris. Visa ceļojuma gaitā darbojās svētceļnieku radio, kurā skanēja mūsu dziesmas, apsveikumi, kā arī katrs varēja izmēģināt savu talantu radio dīdžeja lomā. Ar Dievu visur ir labi, ir pārvaramas visas grūtības, ja sirds kvēlo patiesā mīlestībā. Mūsu sirdis patiešām kvēloja. Dievs mūs visus bija savedis kopā – tik dažādus, lai mēs mācītu viens otru, mācītos viens no otra un pats galvenais – iemācītos pieņemt citus un paši sevi. Laicīgajā dzīvē nereti traucē dzīvot tas, ka mēs nepieņemam cits citu un paši sevi, mokoties maldīgos priekšstatos un atsvešinātībā. Īpaši tas ir aktuāli mūsdienās, kad cilvēks no cilvēka slēpjas virtuālajā pasaulē, kurā tēlo to, kas nav. Šajā svētceļojumā mēs bijām mēs paši, - ar saviem trūkumiem un vājībām, taču spējām būt tādi, kādi esam Jēzū – izpalīdzīgi, draudzīgi un priecīgi.
Šis nebija tikai gājiens pa ceļiem un celiņiem, tas bija ceļojums garīgajās dimensijās un paralēlajās pasaulēs, kur dievišķais saskaras ar laicīgo, pārvēršot to pelnos. Katram no mums bija sava misija, savs uzdevums šajā ceļā pie Dieva Mātes un sevis. Ne katrs to apzinājās, ne katrs to nojauta, taču sekoja šim aicinājumam mērot daudzus kilometrus saules tveicē un putekļos. Mūsu dziesmas un bungu skaņas vēstīja Dieva vārdu cilvēkiem un dzīvniekiem, laukiem un mežiem, gaiņājot tumsu. Domāju, tas ir ļoti svarīgi laikā, kad Latvijas lauki izmirst, kad pasauli pārņēmusi steiga un materiālisms. Mēs nesām svētību, mēs liecinājām, mēs slavējām Dievu, atgādinot par patiesajām vērtībām. Prieks bija par to, ka Latgale turpina dzīvot, - apstrādāti lauki, iekoptas saimniecības. Visvairāk saviļņoja satiktos cilvēku prieka asaras, - tātad, ne velti mēs gājām. Tiesa, ne visur un ne visi mūs saņēma sirsnīgi, taču mēs to pieņēmām ar pateicību.
Mums bija patiess prieks par Latvijas dabu. Sapratu, ka nav nemaz jābrauc uz ārzemēm, lai gūtu spilgtus iespaidus, - te pat līdzās ir tik daudz skaistā un unikālā, ko nepamanām un nenovērtējam. Diemžēl bieži vien mēs nenovērtējam to, kas mums ir, alkstot pēc tā, kā nav, meklējot to, ko patiesībā mums nevajag.
Šajā ceļā mēs bijām kā bērni, - priecīgi, atvērti un brīvi. „Tiešām es jums saku, kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā.”(Bībele, Lūkas Evanģēlijs, 17) Mēs izbaudījām jautras rotaļas, dabu un ceļu, kaut sāpēja kājas un pagurums brīžiem bija tik liels, ka šķita – sabruksim. Spēku deva ticība, mīlestība un cerība; peldes ezeros, ogošana, sēņošana un humors. Tieši bērnišķības mums pieaugušajiem trūkst šai dzīvē visvairāk, lai pārvarētu visas grūtības. Mēs visu uztveram pārāk nopietni, nervozējot par lietām, kuras nevaram mainīt. Kā teica Minhauzens, - „Cilvēku lielākā problēma ir nopietnība. Vislielākās muļķības cilvēki dara ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi.” Mazi bērni patiešām paļaujas uz Dievu, tic un cer uz visu, prot priecāties par visu. Pieaugušajiem tā trūkst, jo esam raduši paļauties uz sevi, nevis uz Dievu, mums traucē negatīva pieredze, raizes, pagātnes bagāža. Laicīgajā dzīvē ar to visu tikt galā ir grūti, bet ekstremālos apstākļos, - ceļojumā un grūtībās visvairāk izpaužas mūsu slepenās rezerves – ticība un paļāvība.
Šajā ceļā katram no mums bija savs sargeņģelis, mēs izlozējām sev cilvēku, kuru sargāsim un pārsteigsim visa ceļa laikā, tas mūs satuvināja vēl ciešāk, padarot ceļojumu interesantāku.
Ļoti svarīgi man bija tas, ka ceļojuma laikā bija ar ko parunāt par nopietnām un filozofiskām tēmām. Laicīgajā dzīvē ļoti bieži trūkst līdzās cilvēku, ar kuriem var runāt par nopietnām lietām, jo sabiedrībā trūkst garīguma, diemžēl arī gudri un izglītoti cilvēki ir liels retums. Patiesi priecēja tas, ka mūsu sarunas bija atklātas un interesantas. Diemžēl ikdienā nākas saskarties ar to, ka cilvēku sarunu pamattēmas ir aprunāšana un sadzīviski sīkumi, no kurām neviens negūst neko vērtīgu, bet gan krīt aprunāšanas grēkā. Ceļojuma laikā sapratu, cik tomēr vientuļi mēs savā būtībā esam, jo satikt cilvēkus, ar kuriem mums ir garīga saskarsme, ir reta un liela laime.
Aglonu sasniedzām paguruši, taču ieraugot Dievnamu, iestājās otrā elpa. Man acīs sariesās saviļņojuma asaras – Aglonas Baznīca pārsteidza ar savu svinīgo majestātiskumu un daili. Uzreiz sajutu, ka šī vieta tik tiešām ir īpaša, te debesis saskaras ar zemi, veidojot dievišķās enerģijas krustpunktu. Dievnama torņi burtiski saplūst ar debesīm, radot neparastu iespaidu un sajūtas. Tik skaistu altāri kā Aglonā, es vēl nekad nebiju redzējusi.
Vissatraucošākie mirkļi bija svētā mise 14. augusta pievakarē. Jutu, ka te notiks kas pārsteidzošs un unikāls, un patiešām, - notika arī. Mises laikā debesis atklāja dievišķās pasaules daili, - sārtu mākoņu parāde, saules staru spēles, koši oranža gaisma pavadīja procesiju, priecējot acis un saviļņojot sirdis. Neko tik iespaidīgu un skaistu nekad nebiju redzējusi. Tā tik tiešām bija Dieva dāvana un zīme visiem svētceļniekiem un ticīgajiem, - tā nebija ne nejaušība, ne sakritība. Tiesa, ļoti bieži mēs cilvēki visu uztveram kā kaut ko pašsaprotamu, norakstot it visu uz sagadīšanos un nejaušībām, ignorējot zīmes, jo tā dzīvot ir vieglāk, - nemeklējot patiesības. To pārmest nevar, jo meklējot patiesību, ir jārēķinās ar to, ka šajā ceļā būsi viens.
Par Aglonas svētku kulmināciju tiek uzskatīts krusta ceļš ar svecītēm. No malas patiesi tas izskatās iespaidīgi un skaisti, taču esot pūlī mani pārņēma citādas izjūtas un pārdomas. Diemžēl daudziem cilvēkiem perfekta rituāla izpilde šķiet svarīgāka par vienkāršu lūgšanu no sirds, - jutos vīlusies redzot, kā cilvēki grūstās un dusmojas viens uz otru, cenšoties tikt pa šaurajām kāpnēm uz augšu. Kāds, to vērojot no malas, teica: „Ja kāds paklups, tiks sabradāts.” Gribējās iesaukties – „Cilvēki, attopieties!”, lūdzu Dievu, lai neviens nepakluptu un netiktu aizdedzināts ar sveci.
15. augustā debesis šķita esam ļoti tuvu, bet zeme izstaroja maigu siltumu. Priecēja sajūta, ka garīgums tomēr pārvalda šo pasauli, - ne tie, kam vara un nauda. Patiesi ticīgie klanās tikai Dievam un nekad neatsakās no savas ticības, kā to darīja bīskaps Boļeslavs Sloskāns. Tie, kam ir laicīgā vara un nauda, klanās tiem, kam vajag un viņiem nav patiesas varas pār ticīgajiem.
Domāju, ka mēs dzīvojam ļoti interesantā laikā – garīgu pārmaiņu laikā un šis svētceļojums nebūt vēl nav galā.
Bildes var aplūkot manās galerijās - http://www.draugiem.lv/user/4696837/gallery/#/gallery/?pid=330444035
un http://www.draugiem.lv/user/4696837/gallery/#/gallery/?pid=323418268
