2 naktis Madridē

07.10.2013
8 min lasīšanai
1 foto

Kā jau soliju, pastāstīshu, kā mums gāja Madridē divatā, bez bērniem. Madridē paredzēts pavadīt vakaru, veselu dienu un rītu.....Precīzāk- no 16. 18.septembrim. No rīta atvadijāmies no bērniem un kāpām autobusā, celjā no Limerikas uz Dublinas lidostu. Celjs bija ljoti patīkams, jo bijām beidzot divatā. To, es domāju, saprot visi vecāki, kam visu laiku- dienu un nakti, apkārt ir bērni. Tālāk lidojums uz Madridi ar Ryanair, jo tā tomēr ir daudz lētāk. Ja labi plāno, tad mierīgi vari dabūt biljetes par 20 eiro. Nekādas bagāzas nebija, tikai pāris apgērba gabali un nepiecieshamākie sīkumi. Plkst. 6 vakarā jau bijām Madridē un mūsu piedzīvojums varēja sākties. Ātri nokluvām viesnīcā (aptuveni 20 min.laikā) ar metro. Metro iet no pashas lidostas. Nu, kas var but ērtāks par to? Mūsu viesnica Hotel Francisco, atradās pashā vecpilsētas centrā, kur ari lielākā dalja apskatāmo objektu. Rezervējām numurinju caur booking.com, kas ir viena no labākajām adresēm viesnīcu meklēshanai. Viesnīca lēta, skaista, izcili tīra- brokastis ljoti labas, un, izlasītās atsauksmes par viesnīcu, izcilas!!!!, tātad neesam vienīgie, kas tā domā. Nometām mantas, pārgērbāmies un devāmies ielās- celjā uz modernās mākslas muzeju Reina Sofia. No viesnīcas līdz muzejam bija jāiet aptuveni 20 min. Izvēlējāmies sho dienu(pirmdienu) un laiku muzejam, tādēlj, ka Reina Sofia ir apskatāma par brīvu pirmdienās, tresdienās, ceturtdienās, piektdienās no plkst. 19.00- 21.00. To nevarējām palaist garām. Reina Sofia ir viens no 3 galvenajiem muzejiem Madride, bet, tā kā neatbraucām savu dārgo laiku divatā pavadīt tikai muzejos, tad ieplānojām tikai pashu svarīgāko un mums vērtīgāko sajās dienās. Rindu izstāvējām loti ātri un uzreiz devāmies uz otro stāvu, kur atradās mums interesējoshie Piccaso un Salvador Dali darbi. Fotogrāfēt bez zibspuldzes sinī muzejā drīkst, bet Piccaso darbu Guernica, nedrīkst. Ja vēlies apskatīt pilnīgi visu muzeju, tas varētu aiznemt visu dienu, jo muzejs ir ljoti liels. Piccaso Guernica Pavadijām muzejā aptuveni stundu un devāmies tālāk uz Atocha centrālo staciju, kura burtiski atrodas pāri ielai. Celtne iespaidīga, kaut gan to varu teikt par lielako dalju centrā esoshajām ēkām. Stacijas iekspusē ziemas dārzs, brunjurupucīshi. Papriecājāmies un gājām piesēst āra kafejnīcā atpūtināt kājas un papriecāties par sho pilsētas dalju jau esoshajā tumsā. Visur, kur seit panem kaut ko dzeramu, bonusā dabūsi arī gardu uzkodu (tapas). Shādā veidā, loti mazu porciju izskatā, nobaudijām daudzus spānju gardumus- paelju, tortilju (omlete ar kartupeliem- ljoti garda), vinegreta utt Uz viesnīcu atpakalj devāmies caur dazādiem pilsētas laukumiem- vienu par otru jaukākiem. Protams,z visslavenākais ir Puerta del Sol, no kura rekina nullto kilometru un kursh atradās minūtes attālumā no mūsu viesnīcas. Atpūtinājām nogurushās kājas burtiski uz minūti viesnicā, lai saprastu uz kuru pusi tālāk mums jāiet, un devāmies laukā, lai paspētu uz mūsu nedēlju ieprieksh rezervēto galdinju plkst. 22.00 visvecākajā restorānā pasulē Botin. Botin atvērts kopsh 1725. gada un nekas daudz tur nav mainijies no tā laika. Hemingvejs seit ir daudz uzturējies (dzeris) un mākslinieks Goja sheit ir piestrādājis, pirms sāka studēt mākslu. Atmosfēra burvīga, varējām apskatīt vīna pagrabinju ar ljoti vecām, noputējushām vīna pudelēm, virtuvi, kur joprojām izmanto krāsni no tiem laikiem. Porcijas ar ēdienu- khm, khm- daudz par lielu. Pasūtiju zivtinju, kas man gluzji negāja pie dūshas- ljoti liela porcija, bet ljoti pliekana. Bet nemot vērā to, ka kādreiz garsvielu nebija pieejamu, kā tagad, tad laikam jau vinja garshoja, tā kā bija paredzēts garshot. Alvis pasūtija cūcinj un bija pārlaimīgs. Teica, ka tā esot viena no visgarshīgākajām cūcinjām, ko vins jebkad ir ēdis. Atpakaljceljā izgājām cauri Plaza Mayor, kursh ir skaists laukums, bet pilns ar āra restorāniem un viesmilji ljoti cītīgi aicina pie galdinjiem. Nolēmām, ka sho būs labāk redzēt saules gaismā. Iegājām San Miguel tirdzinjā, kursh jau gatavojās vērties ciet, bet, kursh sakārdināja ar pāris palikushajiem gardumiem un līdz ar to, ari sho tirdzinju nolēmām apskatīt nākamajā dienā. Nogurums pamatīgs un agri jāceljas, tādēlj devāmies uz viesnīcu, kaut gan acis zibēja uz visām pusēm. Nakamajā rītā pēc kārtīgām brokastīm (man tas bija pārsvarā bulcinju veidā) devāmies ielās. Neteiktu, ka bija agrs (plkst. bija ap 9), bet cilveku ielās vēl nebija. Izskatās, ka pārpildītākās ielas sheit ir ap pusnakti. Rīts dzestrs, kaut vēlāk būs ap 31 grādu. Devāmies apskatīt Plaza de Oriente un karalja pili. Nebijām plānojushi karalja pilī iet iekshā. Pils ir pietiekami iespaidīga arī no ārpuses un arī sheit būtu jāpavada visa diena, ja gribetu vinju apskatīt. Pilī ir vairak kā 2 tūkstoshi istabu. Jap, nepārlasijies :) Noteikti, ka tas arī ir iemesls, kapēc karalis nedzivo sheit, bet izmanto sho pili tikai ceremonijām. Dzirdēju, ka tresdienās shinī pilī ieeja ir par brīvu- tā ka, ja esi tur, noteikti ieskrien un apmaldies.:-) Labi, joki pie malas... Pretī karalja pilij atrodas milzīga un skaista Almudena katedrāle, kurā mēs iegājām ieksha, tanī brīdī, kad atvēra vārtus.(ieejas maksa-ziedojumi) Vienīgie shinī skaistajā milzenī- klusums, miers, skaistums, plashums. Tieshām ljoti iespaidīgi- nav vārdu, lai to aprakstītu. Kad gājām laukā, iekshā sāka nākt bari ar cilvēkiem un mēs bijām laimīgi, ka to dabujām izbaudīt vienatnē. Tālāk no otras puses karalja pilij Sabatini dārzs, kur mazliet atpūtinājām kājas. Saulīte arī sākusi beidzot sildīt un nav vairs dzestri. Nākamā pietura Campo del Moro parks, kur vajadzētu but karieshu muzejam, bet dīvainā veidā sīkāku informāciju nekur par to nevarēju atrast. Nu ko- ejam. Domāts, darīts- gājām kādas 20 minūtes apkārt parkam uz nākamo ieeju, jo tuvākajā ieejā kaut kāda avārija un sardzes vīrs nelaizj iekshā. Ieejot parkā, redzam karti, kur tieshām atzīmēts shis karieshu muzejs, kuru arī atradām, bet izrādās, tas vairs nav muzejs, bet kaut kas armijas cilvēkiem, pārējiem- ieeja liegta. Zēl, bet neko darīt. Parks pats par sevi ljoti skaists -strūklakas, augi, eksotiskie putni , melnie gulbi dīkī, skaistas tacinjas, tiltinji. Bija tā vērts. Dodamies tālāk pa mazām ielinjām uz nākamo apskates punktu- Templo de Debod. Nogurums abiem manāms- nju ir 30 gradi un jākāpj ir diezgan augstu. (Piebildīshu gan, ka shie 30 grādi nav tik karsti kā Latvijas vai Īrijas 30 grādi, jo gaiss seit ir sauss.) Uzkāpjot augshā pakalnā ir sajūta, ka visa Madride ir pie kājām. Skaisti, bet jaapsēzjas un jauzlimeē jau pirmie plāksteri. Un tad var apskatīt sho Ēgiptes brīnumu Madrides pilsētas vidū- Temlpo de Debod. Cilvēku sheit nebija daudz, bet tas varētu būt tādelj, ka ir septembris un tūrisma sezona beigusies. Sheit sākumā biju plānojusi skatīties saulrietu, bet tad mani plāni mainijās. Bet noteikti varu iedomāties cik skaists saulriets sheit varētu būt. Nefotogrāfējāmies daudz, diemzjēl vai par laimi, bet neredzu jēgu bildēt kaut ko, ko ierakstot google, tu dabūsi simtiem fantastisku foto ar to, ko tu tik skaisti neproti nobildēt. (lielākā dalja foto sheit ir njemti no interneta. Pashu bildētās bildes var apskatīt manā galerijā) Pasēdējām turpat otrā pusē Templim pie strūklakas un tālāk devāmies pa otru kalna pusi lejā uz Cerralbo muzeju. Cerralbo ir markīzs, kursh savu mūzja savākto kolekciju un savu dzīvesvietu novēlēja valstij pēc savas nāves. Ieejas maksa 3 eiro...un jā, katra centa vērts. Visa ēka makslas darbos, zelts, bronza,gleznas, trauki, zobeni, bruninieku brunjas, lustras, deju zāles utt. Neviena brīva vieta uz sienas- cilvēks bijis nepārspējams fanātikis uz mākslas darbiem. Iznācām diezgan apreibushi no greznības. Turpat blakus Plaza de Espana(kārtējais laukums), uz kuru arī dodamies. Apskatam rakstnieka Miguel de Cervantes Saavedra pieminekli un protams, turpat arī piemineklji Donam kihotam un Sancho Panza.Tepat arī mazs tirdzins. Apskatamies laiku (ap plkst. 13.00) un saprotam, ka esam savam planam noskrējushi pa prieksu 2 stundas. Plkst 15.00 mēnesi ieprieksh rezervēts galdins tepat uz Plaza de Espana stūra, restoranā El Club Alard. Nolemjam, ka aiziesim līdz viesnīcai un pacelsim gaisā uz brīdi savas pārgurushās kājas un tad nāksim atpaklaj uz shejieni. Līdz viesnīcai kādas 11 minūtes- kā jau teicu, no mūsu viesnīcas viss ir tuvu. Atgriezamies viesnīcā, pa celjam nopērkot vienīgo mūsu pirkumu Madridē- suvenīru skīvi. Viesnīca-kājas gaisā, jo nu tieshām bijām ljoti nogurushi. Nevarētu teikt, ka atpūtāmies ilgi, jo tachu, neatbraucām gulēt- gribam redzēt un piedzīvot pēc iespējas vairāk. Pēc atpūtas, kādas pusstundinjas, turpinājām savu piedzīvojumu- aizgājālaivinjāma Mayor, kur vakar bijām naktī. Papriecājāmies par sho vietu, kur tik daudz kas ir noticis Madrides vēsturē, un tad iegriezāmies vakardienas tirdzinjā, kur no lielo gardumu klāsta izvēlējāmies churros, ko katrs sevi cienosh spānis ēd no rītiem vai pusdienslaikā. Tā ir ljoti bieza karstā shoklolāde, kuru ēd, tajā iemērcot tādas kā eljā plaucētas mīklas nūjinjas. Protams, ka garshoja- kā var negarshot, ja tajā visā ir ieklauta sokolāde!! Tā lēnā garā staigājot pa mazām ielinjām, laukuminjiem tikām atpakalj uz Plaza de Espana, pie kura mūs gaida ljoti īpasha restorāna apmeklējums. Restorāna ēku pazinu jau pa gabalu..Nekur nav ne izkārtnes, nu nekā, kas liecinātu, ka te ir restorāns. Spiedām zvana pogu, kur ljoti pabalējushiem burtiem bija uzdrukāts El Club Allard. Shajā restorānā esmu gribējusi nokljūt jau sen. Viens no maniem Bucket list darāmajiem. Sheit neparasti ēdieni, kur tev nav ne jausmas, ko tu ēd, bet ir ljoti gardi. 2 michelin zvaigznes shim restorānam un izcils shefs ar trakām idejām- Diego Guerrero, kuru pashu personīgi arī satikām vinja virtuvē un dabujām papljapāt. Par sho restorānu rakstīshu atsevisku rakstu,ja kādam interesē. Katrs ēdiens ir mākslas darbs un tā bija un noteikti ka arī būs labākā maltīte manā mūzjā. Pāris stundas ir pavadītas ēdot un baudot apēdamu mākslu...Nākamais galapunkts- Prado muzejs, kurs ir viens no galvenajiem muzejiem ne tikai Madridē, bet arī pasaulē. Soreiz braucam ar metro. Izkāpjam pretī Cibeles laukumam ar fantastiskām ēkām un auglības dievietes strūklaku, kura diemzēl nedarbojās. Zēl, bet nevar gribēt visu. Nopētam visu kārtīgi un lēnā garā dodamies uz muzeju, pa celjam papriecājoties par Neptūna strūklaku, kura- hip hip urrā, darbojas. Prado muzejs par velti apmeklējams katru dienu no plkst. 18.00-20.00. Parasti ieejas maksa 14 eiro no personas. Mūs sagaida kādu km. gara rinda, un mēs jau sākām uz brīdi pārdomāt, ka vai to vajag, bet tad nolēmām, ka nevar palaist garām tādu izdevību pabūt shinī muzejā, un ja nu gadijumā nepatiks, tad vismaz ieiesim muzeja toaletē. Ha ha Ar toaletēm centrā ir kā ir, vai nu ej kādā ēstuvē un pērc ēst, lai tiktu uz toaleti vai arī ...nezinu...nu cita iespēja nav- publisko toaleshu nav. Rinda loti ātri uzsūcās muzejā un mēs bijām iekshā. Muzejs ir tik milzīgs, ka tur varētu maldīties un petīt gleznas nedēlju no vietas. Mums nebija nekāda konkrēta mērka shinī muzejā redzēt kādu konkrētu gleznu vai mākslinieku, tādēlj vienkārsi staigājām apkārt..un es teikshu -viss ir labs. Fotogrāfēt sheit nedrīkst- studentinji sēz uz solinjiem un kaut ko cītīgi pieraksta, pētot gleznas. Es negaidiju, ka man tik ljoti te patiks- protams Goya, Rembrants, nezinama autora Mona Lisa, kas ir pati pirma Monas Lisas kopija utt un tā joprojām. Viss tik iespaidīgs...varētu saukt un saukt,visu, kas patika, bet viena glezna mani gandrīz noveda līdz asarām. Gisbert Pérez, Antonio glezna ar ainu no Spānijas vēstures. Noteikti vienkārshi shādi skatoties uz sho gleznu, emocijas nevar just tā, kā to var reāli skatoties uz sho milzīgo mākslas darbu. Katra cilveka seja tā uzzīmēta, ka tu zini, ko katrs no vinjiem domā. Kad sapratām, ka sis viss jau mums ir par daudz, gājām prom pa Madrides ielinjām un domājot par to visu, ko mēs esam redzējushi un piedzīvojushi. Pēc El Club Allard restorāna man smaidu no lūpām nevarēja dabūt nost un tagad pēc shī muzeja, gandrīz sirds plīsa no pārdzīvojumiem. Un diena vel nav galā!! Nu kur divi cilvēki to var izturēt. He.. Nākamā pietura - kaut kadā veidā līdz plkst 22.00 jānoklūst otrā pilsētas pusē, kur mūs gaidīs flamenko shovs. Ejam atpakalj pazemē uz metro un dodamies uz Toros de las Ventas- vārdu sakot, vietu, kur katru nedēljas nogali notiek bulju cīnjas. Ja būtu braukushi nedēljas nogalē, noteikti ietu arī uz turieni. Nezinu gan vai mani nervi to izturētu. Laicins līdz plkst. 22.00 ir pietiekami ilgs, lai apskatītu sinī pilsētas pusē kaut ko interesantu. Pasēdējām uz solinja ar skatu uz sho brīnumu un mēginājām saprast, uz kuru pusi jāiet, lai noklūtu uz musu flamenko shovu. Nākamā pusstunda pagāja klīstot pa mazām ielinjām, un vienu brīdi likās- hmm, beidzot būsim apmaldijushies. Kartē norādītā vieta, kur atrodas shis bārins, norādīta nepareizi, tādēlj, lai lieki neceltu paniku iegājām mazā kafejnīcinjā atpūsties un kārtīgi izpētīt kartē, kur mēs esam un kur mums jānoklūst. Ja centrā spānji pāris vārdus saprot angliski, ticiet vai ne- sheit neko. Man liekas sho nepilnu trīs dienu laikā mēs ljoti skaisti spāniski mācējām visu paprasīt, ko gribējām, tā ka nav launuma, bez labuma. Pasēdējām kopā ar spāniem- tv rādija futbolu, pabaudijām Spānijas nomales atmosfēru un devāmies prom un gandrīz pretī shīs iestādes durvīm redzam to, kur mums jānoklūst. hip, hip urrā. Vieta saucas Cafetin La Quimera. Ieradusies bijām pirmie, līdz ar to dabujām ienemt vislabākās vietas. Nu protams pie pashas skatuves. Lēnām bārins piepildijās un jau sapratām, ka esam vienīgie tūristi. Shovs gāja 2 stundas, bet man likās, ka kādas 30 minutes. Tik labs bija. Gitārists, dziedātāja un 2 dejotāji- vins un vinja. Nu stāstīt nav jēgas, tas ir jāredz un jājūt. Pa vidu tika jokots un stāstīts par vinju dzīvi un par to, kā vinji nepadosies tūristu industrijai un neizskaistinās flamenko, bet paliks autentiski. Jap, viss bija spāniski, bet sapratām sho to, par ko liels prieks :)

2 naktis Madridē

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem