Te Dievs, te Velns jeb Latgales austrumu robeža

  • 5 min lasīšanai
  • 20 foto

Latvijas apceļošana ir bijis un būs iecienītākais tautiešu atpūtas veids. Ne velti līdz šim vairākums uz jautājumu – kur pavadiet brīvo laiku? – min dabu. Mēs tai skaitā. Izejas pozīcija – laba kompānija (es, Andris un Miķelītis), pārvietošanās līdzeklis (trešais golfiņš Angelīna) un kāds nebūt mērķis (Latgales austrumu robeža). Maršrutā ir pāris atskaites punkti, kā Pļaviņu kapi, Auleja, draudzības Kurgāns un Zilupe, viss pārējais, improvizācija. Arī dienu skaits. Ekipējums – svaigi „mantotā” ’67 gada telts, guļammaisi un 5 litri avota ūdens. Esam vecmodīgi, vadāmies pēc Latvijas Atlanta, Ceļveža un, šoreiz, Rimanta Ziedoņa „Austrumu robežas”. Nezinu, cik tagad attīstījušās ir satelīta navigācijas, bet tieši drukātie materiāli mums ir kalpojuši, lai izbrauktu dažnedažādus ceļus un neceļus, iepazītu latvju āres, kā arī atrastu nomaļas vietas mierīgai vakarēšanai teltī.

Daugavpils šoseja

Izbraucam no Rīgas pēcpusdienā. Daugavpils šoseja tā vien vilina ar neskaitāmajām brūnajām šiltēm, bet esam stingri apņēmušies Kalupē ierasties ne vēlāk kā astoņos. Tuvojoties pirmajiem simts kilometriem, pieturam pie Pastmuižas Velnakmens vecās šosejas malā.

Leģenda vēsta, ka pats Velns ceļā uz Gauju to nometis un pāršķēlis. Sprauga starp abām akmens pusēm šķiet neaizdarāma, kas liek aizdomāties par nereti nesamierināmo pāršķēlumu mūsu pašu zemē. Vo vells! Daugavas krastā Miķelis mielojas ar biezeni, kad vietējais mūs uzrunā: „Nu gan atraduši vietu, kur ēst. Mēs jau arī ar savu divgadīgo puišeli vilkām līdzi pa Karpatiem. Bet vai tas bija to vērts?” Mūsu teju astoņus mēnešus mazajai atvasītei šī meditācija iet secen. Viņš gan ir iemesls, kādēļ mūsu divriteņi apaug ar putekļu kārtu. Vai tomēr mēs paši, kas ērtības labad ir gatavi saņemt uzbraucienus, kā „mīkstie” un „mietpilsoņi”, maza komforta labad. Pļaviņu kapsētā mēģinām sameklēt manu vecvecāku atdusas vietu, bet bez vairākiem zvaniem mammai un omei neiztikt. Apsūnojušās kapu kopiņas tā vien sauc pēc mazas sarušināšanas, bet šoreiz nolieku vien pļavas puķi un iepazīstinu ar jauno pēcteci. Jēkabpilī uzpildāmies ar proviantu, lai īsi pirms astoņiem ieripotu „Ozolkalnos”, kur mūs jau gaida ugunī vārīta zupa, bērnu smiekli un gādīgie audžuvecāki Bitenieki. Viņu dzīves veids arī mūs reiz pamudināja mest mieru Rīgai, lai patvertos savā lauku mājā uz dzīvi. Esam saguruši, tomēr Andris pamanās ar namsaimnieci līdz pirmajai gaismai risināt dažnedažādus eksistenciālus jautājums, kas mums neliedz „startēt” pirms pusdienlaika.

Aglonas valgos

Miķelim jubileja – astoņi mēneši šai saulē! Uzņemam kursu uz Aglonu caur Višķiem, kur, kā ierasts, apstājamies pie baznīcas, lai pieminētu priesteri mocekli Vladislavu Litaunieku. Viņš, viens no neskaitāmajiem, kuru Padomju vara tā arī nespēja garīgi sagraut. Fiziski gan. Ainava, kas paveras no Jāņa Kristītāja godam veltītā dievnama, ir pirmā, kas man liek pilnībā ieslīgt Latgales romantikā. Sen iemītā taciņa, serpentīnu ceļš uz Aglonu, šoreiz ir savādāks. Mašīna nelāgi rūc un, paveroties bazilikas torņiem, jau sajūta, kā kārtīgā padomju traktorā. Vietējie mūs pavada ar bažīgiem skatiem, kas mums liek steidzīgi virzīties uz servisu. Pēc vairākiem neveikliem teikumiem, kā jau jauna paskata meitenei, izvilinu vienu darbinieku ārā. Kad mehāniķis izdzird motora rūkoņu, izpleš acis un nosmīn. Apskates secinājums: „Izpūtējs pārplīsis, vajag jaunu detaļu, kāda ir Preiļos vai Krāslavā. Ja steidzaties, braucat vien pakaļ! Risks? Aizdegties var. Rezerves variants ir. 25 Ls ar piegādi un darbu.” Tā vairākas stundas klīstam pa Aglonu, izbaudot gan Dievmātes klusumu, gan vietējo šarmu. Ap septiņiem, zvans – Angelīna gatava startam. Nolemjam, ka nakšņosim pie netālā Velnezera un pa ceļam iegriezīsimies izslavētajā Karaļkalnā.

Teju stundu klīstam majestātisko koka skulptūru pasaulē un slavējam tās Radītājus. Vakara saule gan aicina virzīties uz naktsmājām. Tautā dēvētais Čortoks mānīgi pievilina ar savu nosvērtību un zilganzaļo ūdens vāku, bet pretī dusošais Jāzinks mūs tomēr apbur vēl vairāk. Uzceļam telti oficiālajā „Latvijas Valsts mežu” kempingā pašā ezera krastā, sagādājam malku un metamies piena siltuma ūdeņos. Lai dzīvo Latvija, kur iekoptās atpūtas zonās var baudīt nošķirtību no cilvēces!

Melnās un baltās avis

Man jubileja – divdesmit pieci gadi šai saulē! Vakarā plānojam nakšņot pie Grebļa kalna, dienas orientiera, kur tiksimies ar mūsu draugiem, kuri Latgales pierobežu izzondē uz divriteņiem.

Pirmais pieturas punkts, Auleja, pēc kura nolemjam izšmaukt starp lielajiem, zilajiem ezeriem, Sīveru un Drīdzi, pa kartē marķētu taciņu. Ieripojot vēsturiskajā Sauleskalnā pārņem apokaliptiska noskaņa – svaigs asfalts, pamestas jaunbūves, visur aizlieguma zīmes. Kā vēlāk noskaidrojām, jaunie īpašnieki bankrotējuši. Bet kā gan viena no Latgales virsotnēm un vesels tai piesaistīts miests var būt šādi aizlaists? Turpinājums ir vēl neizprotamāks: ceļš kļūst aizvien sliktāks, krustcelēs privāts, kičīgs dievnams, te izpeld dzīvžogs, aiz kura ganās melnas aitas un baltas govis, bet galā milzu vārti.

Nez no kurienes izpeld sargs, kas paziņo, ka jāgriež vien riņķī un tā arī nepaskaidro, kur esam iemaldījušies. Nonākam Kombuļos, kas arī šķiet, kā Dieva aizmirsts un, iestiprinoties pie baznīcas, spriežam, kas mūs varētu sagaidīt tālāk. Jāpiebilst, ka pārsvarā izbraucienos izmantojam baznīcu iekoptās teritorijas kā atpūtas zonas – sava veida drošs patvērums pa vidu nezināmajam.

Par laimi, seko kontrastu ainavas. Nopirkuši Krāslavā kūku un arbūzu, piebraucam pie Izvaltas katoļu baznīcas Daugavas krastā, kas aizsāk skaistās un sakoptās pierobežas baudīšanu. Koka baznīciņa nekurienes vidū izstaro mājīgumu un liek aizdomāties par likteņupes dažādiem līkločiem ne vien Latvijas, bet visas tās garumā. Te pirmo reizi ceļojuma laikā iebraucām zonā, kurā nepieciešama īpaša robežatļauja. To, vēlākais nedēļu pirms apmeklējuma, jāsagatavo Robežsardzes kantorī Rīgā, iesniedzot personas datus un apmeklējamo pierobežas pagastusarakstu. No Piedrujas pavērojam Baltkrieviju un secinām, ka no malas nemaz nepateiksi, ka tā ir cita valsts - to nodod vien impozantie sardzes torņi. Dagdā pie kārtējās skaistās Latgales baltās „avs”, Dievmātes baznīcas, secinām, ka Miķelim ir izšķīlies pirmais zobs - dubultsvētki Grebļa kalnā, jau kārtējā bezmaksas „Latvijas Valsts mežu” uzturētajā kempingā!

Apslēptie dārgumi

Ceļojuma noslēguma diena. Meklējot „Draudzības kurgānu” iebraucam Brīvdabas muzeja cienīgā ciematiņā Šeškos, kur atkal jau varam pabaudīt cilvēku dzīvot māku ārpus lielākām aglomerācijām.

Kā šoferis, jau pirms kāda laika īsinu ceļu pievēršot uzmanību toponīmiem, un Latgalē šī aizraušanās neliek vilties. Tā kārtējo reizi uzskatāmi atgādina par mūsu zemes kulturālo bagātību un kultūrvēsturisko novadu vēstures līkločiem. Te ar mašīnu ir ko pasvīst, jo viens šlagbaums seko nākamajam, līdz beidzot mūsu riteņbraucēji apraksta, kā īsti uziet treju valstu tikšanās punktu. Pats mākslīgais zemes uzbērums jeb kurgāns gan uzjundošas emocijas neizraisa, bet drīzāk liek pasmīnēt par šādas liekas ārišķības uzturēšanu mūsdienu saspringtajās starpvalstu attiecībās.

Arī Zilupe neizceļas ar īpašu šarmu, toties piesaista netālu esošais Opuļu svētavots. Braucot pa maziem latvāņu ieskautiem ceļiem, atduramies pret izteikti zilu pareizticīgo kapelu, kurā ierīkota aka. Izlasām, ka ar to jāaplejoties. Sacīts, darīts. Atkal jau maza pērle nekurienes vidū, kur ticīgie pulcējas ziemā, lai apliecinātu savu kristību ar ledus augstu „dušu”. Uzpildām arī tukšās pudeles un metamies garajā mājupceļā, kurā apspriežam mūžsenos jautājumus par vietu garīgumu un to piesaisti kādai konkrētai ticībai.

Laiku pa laikam gan apsveram iespēju paildzināt mūsu ceļojumu, bet tā arī tuvojoties Rīgai vairs neatrodam tik valdzinošas naktsmājas, kā Latgalē… Ap pusnakti mūs Ogrē pamatīgi māna vadātājs, kad vēlamies izšmaukt caur Ulbroku, bet neskaitāmie ceļa remonti un dzeltenās bultiņas mums liek stundas garumā justies kā Bermuda trīsstūrī.

Ir oktobris. Esam iekurinājuši krāsni savās mājās Kurzemē. Atgriežoties ceļojumā uz papīra, manī ataust pāris no tā laika apcerēm: kā nākas, ka dažu kilometru perifērijā tik radikāli var atšķirties ainavas? Kur vieni rod iedvesmu iekopt savus laukos, bet citi – tos nodzert? Vai tas ir cilvēku vai augstāku spēku rokās, kuru pielūgsme un izpausmes Latgalē rodama ik uz stūra? Mūsu Latgales draugi nesaskata pretrunu starp kristīgo un tautisko garīgumu, bet kā lai izliekas nedzirdam no kancelēm gadsimtiem aizliegtās prakses un pārņemtās svētvietas jeb dievturu nemitīgo ecēšanu par reliģisko okupāciju? Atbildes jāmeklē katram pašam, neaizmirstot cienīt un pieņemt atšķirīgo. Ceļojuma bilance: ap pieciem simtiem nobrauktu kilometru, divpadsmit apmeklētu dievnamu, trīs – senču svētvietu, viens izšķīlies apakšzobs un fantastisks miegs auduma teltī!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais