Kolkas knausis

  • 1 min lasīšanai
Ejot pa līci uz raga pusi, man šķiet – Kolka sarāvusies maziņa. Vai tad tas ir tas pats liedags, tās pašas zvejniekmājas, betona mols un melnu pāķu mols, kur es klaiņāju pirms gadiem deviņiem, kad rakstīju „Adatu”?! Tagad es izskrējusies pa pasauli, pa Rīgu, pa Karostas militārajām ielām, moliem, akmeņiem, tagad man liekas – cik te viss mazs! Liedags – vien šaura strēlīte. Ir nomācies, maigi zilpelēks, bez vēja un cilvēkiem šis krasts, ka es nemaz vairs neeju... Es atgāžos uz soliņa. Neeju vairs uz turieni, kur viena jūra piepeši izliekas par divām, kur viļņi apstājas ūdenī, esmu še jau bijusi un zinu, ka to tādā rimtā vakarā kā šis, nemaz nevar redzēt. Es slinki sēžu un domāju, ka tikai pie jūras vientulība ieņem tik skaistas un maigas formas. Kontūras izzūd kā tālumā krasts. Tur tā uguns tāluma ielokā, vai tā jau būtu Rīga? Droši vien ne, tikai Miķeļbāka. Tur tas līča gals, vai tie jau Saulkrasti? Un tā domājot, es saprotu, cik Latvija bagāta! Vai ir kāda zeme pasaulē, kurai jūras robeža ir garāka par sauszemes robežu? Un tik dažāda. Esmu bijusi un redzējusi. Maldījusies Salacgrīvas niedrēs, sēdējusi uz Zvejniekciema akmeņiem, Vecmīlgrāvī atradusi dzintaru, Jūrmalā bleznusi uz brūnajiem plikajiem plikņiem vai torsiem vai krieviem. Miķeļbakā ar bērniem pētījusi susuriņa pēdas, kas ieved alā un laukā neiznāk. Ventspils molā sacentusies ar bākām, miegusi pretī, lai gan... acis man ne zaļas, ne sarkanas. Zinājusi, Ventspilī, ka tas kanālam līdzīgais ūdens ir dzimtā Venta, ak!.. tad vēl tie stāvkrasta akmeņi pie Užavas, tajos baltajos akmeņos viļņi tevi iesviež un iedod tādu prieku!, ka nesāp un ļoti, ļoti ilgi vairs nesāp nekas... Zirdziņi krastā augšā, nūjotāji pa apakšu. Līdz beidzot Karosta, kur ūdens rij fortus tikpat lēni un neatlaidīgi kā jūra Gotlandes klintis. Un tas vēl ne tuvu nav viss... Tās tikai drumslas, ko esmu redzējusi vienā mazā mūsu zemē. Tik skaistā. Tik kluss, kluss... Cilvēku it kā nav. Varbūt arī nav?...Nu kā var aizbraukt! Cik bezpalīdzīgs bez pārmetuma šis jautājums. Asteres un dālijas sacenšas smaržošanā, apses čabēšanā, sarūsējušā cauruļvada strīpas satumšanā izskatās pēc bērza stumbeņa, kas garšalukus nogāzies, nespēdams būt Garā Pupa, kas debesīs aizved. Pareizticīgo baznīciņas tornis kā vara tējkannas snīpis, nodzerties var, kad tā baznīca vaļā. Ne tagad. Šovakar ir parasti. Bērni būkšķina bumbu un pēc skaņas jau skaidrs – futbols! Tad sarodas knišļi. Oktobrī! Kad + 7 grādi, ne vairāk. Tie laikam lien no Slīteres siliem, tur ieplakās, sūnās kā biezs. Pirms gadiem deviņiem es redzēju, aizķēros saknēs un kritu – tur silos knišļu mākuļii, visas pasaules knaušu šūpulīši. Es gaiņāju sīkos asinsūcējus un man gar degunu dobji zummmmzēdama aizlido (drīzāk – aiztešas) vabole. Liels, melns, vēl metrus piecpadsmit saskatāms punkts. Diez maijavabole, vai briežvabole? Maijvabole Kolkas rudenī. Jā, to man, knislim, tīk redzēt!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais