Fani 2008 ver. 2

11.08.2008
7 min lasīšanai
31 foto

Dalībnieki: Zigis, Antra, Dace, Jānis O, Jānis Z, Pēteris, Uģis, Vaira, Viesturs 3/6/8 6:10 esam ieradušies Taškentā. Izkāpjot no lidmašinas, uzreiz sajūtu citu klimatu un savdabīgu smaržu gaisā - tā kā pēc degušas zāles vai tamlīdzīgi. Sakraujam mantas 2-os busiņos un dodamies prom no lidostas. Par cik ēst gribas - tiekam vietējā kafūzī pie tējas, maizes un šausmīgi draņķīgiem cīsiņiem ar sinepēm. Pēc tam braucam tālāk uz Samarkandu. Pa ceļam redzam arī pirmos kalnus, kas sākumā likās kā mākonis debesu pamalē. Pēcpusdienā esam jau iekārtojušies viesnīciņā. Priecājamies par jau gatavajām aprikozēm un nepazīstamajām, bet ļoti garšīgajām ogām, kas aug pagalma kokā. Tālāk plāns sapirkt pārtiku kalniem. Rēķinām ko un cik vajag. Zigis samainījis dolārus un kļuvis par miljonāru (ticis pie 1 350 000 uzbeku sumiem). Uzbeku naudas lielākā banknotes nomināls ir 1000 sumi (0,30 LVL), tāpēc maisiņš ar naudu tās diezgan pamatīgs. Top saraksts ar iepērkamajām precēm. Tad braucam uz Samarkandas tirgu un vairāk vai mazāk visu arī sapērkam. 4/6/8 Šodien paredzēts aizbraukt līdz Fanu kalniem - Alaudinu bāzes nometnei. Braucam ar divām mašīnām UAZ busiņu un "bobiku". Tadžikistānā pa ceļam iebraucam Pendžikentas tirgū, lai nopirktu pārtiku, ko nepaguvām nopirkt Samarkandā. Vietējās tadžiku sievietes aicina mūs kopā nofotogrāfēties ar mobilo telefonu. Nezin ko šīs mūsos tādu saskatījušas. Tadžikistānas ceļi ļoti sliktā stāvoklī, nabadzība arī diezgan liela. Pa ceļam braucam cauri daudziem ciemiem, kuros vēl joprojām cilvēki izdzīvo no naturālās saimniecības. No saulē izkaltētiem māla ķieģeļiem top mājas. Labību sievietes pļauj ar sirpīšiem un sien kūlīšos - nu gluži kā Latvijā kādu gadsimtu atpakaļ. 7-os vakarā esam Alaudinu bāzes nometnē 2500m. Var jau sajust retinātā gaisa ietekmi uz organismu – reibst galva, mazliet trīc rokas, ejot uz tualeti - jāaizelšas. Gulēt arī ir nedaudz grūtāk. 5/6/8 Ceļamies 6:30, lai dotos uz treniņ nodarbībām pa ledāju Čapdaras pakājē. Uzkāpjam apmēram līdz 3300 m. Liekam pie kājām dzelkšņus un praktizējam staigāt pa slīpām ledus sieniņām. Man protams kārtējo reizi gribās pakāpt mazliet augstāk un paskatīties, "kas tur aiz tā ledus blāķa ir". Augšā tieku pa diezgan stāvu kuluāru, bet lejā gan vairs kaut kā nevar saprast kā tikt: pa nosacīti lēzenajiem kuluāriem patstāvīgi ripo lejā akmeņi, pa stāvajām nogāzēm pārāk bīstami kāpt bez drošināšanas. Kārtējo reizi parādās prātā doma: "Nu kam man tas bija vajadzīgs?" Tomēr ar vēsu prātu nospraužu nokāpšanas trajektoriju un lejā tomēr tieku. Jau zemāk esot iestājas neliels sagurums, laikam augstuma iespaidā, taču pēc tējas pauzes atkal viss ir labi. Lejupceļā ieraugām slavenos Alaudinu ezerus. Protams nelaižam garām izdevību nopeldēties tādā ekskluzīvā vietā. Ūdens gan auksts - kādi +6 grādi. Vakarā paēdam un uztaisām nelielu kāpšanas treniņu pa nometnei blakus esošo 5 m augsto akmeni. Nepaveicas Ziga garajai virvei - tā tiek pārrīvēta 2-as daļās uz akmeņa. Šovakar jau jūtos normāli - aklimatizācija nedaudz jau ir. 6/6/8 Ceļamies 6:00 un ejam aklimatizācijas nolūkos uz Alaudinu pāreju (3730 m). Pa taku iet augšup ir samērā viegli. Uz takas uzmanību piesaista beigts ēzelis, no kura panesas arī attiecīga smaka. Alaudinā pārejā sēžam pēc iespējas ilgāk, lai iegūtu labāku aklimatizāciju. Daži cilvēciņi vēl pakāpjam kādus 100m uz augšu Alaudina virsotnes virzienā. Lejā konstatējam, ka mūsu grupas viena no divām pārtikas somām ir pamatīga patukšota. Paviesojies vietējais suns. Apēdis visu sieru, speķi un citu pārtiku, kas patikusi. Otras grupas pārtikas somu šķiet patukšojuši vietējie bērni. Vakariņās plovs. 7/8/8 Pametam Aludinu bāzes nometni un 7:00 sākam iet uz Mutnie ezeriem (3500m). Smagās somas pašiem nav jānes, tās nes ēzeļi. Pa ceļam pirmo reizi ieraugām Čimtargas virsotni - visa vienā sniegā. 12:00 esam jau augšā un slienam teltis. Ezeri tiešām ir tumši un duļķaini. No tiem arī ņemam ūdeni ēdienu un tējas gatavošanai. Toties blakus esošie kalni, saules apspīdēti, izskatās ļoti skaisti - gluži kā biju iztēlojies pirms brauciena - gaiši brūni, rozīgi . Vakarā uznāk lietus. Vakariņās tradicionālie makaroni ar tradicionālo tušoni. 8/6/8 Šodien plāns tālāk līdz Čimtargas pārejai (4500m) un nokāpt lejā pretējā pusē. Sākumā ir diezgan ciets sniegs, pa kuru iet ir samērā viegli, ja neskaita retinātā gaisa radīto iespaidu uz elpošanu. Pa ceļam secinu, ka man ir alerģija pret valriekstiem – piepampst acis un puņķo deguns. Pēc sniega seko stāvas un grūti kāpjamas nobiras. Cīnāmies par katru metru, lai tiktu uz augšu. Līdz pārejai tomēr neuzkāpjam un metam mieru 300 zem pārejas vēl šajā pusē. Par cik strautiņu nav, jākausē sniegs, kas prasa lielu gāzes patēriņu. Rēķinām, vai gāze vispār pietiks visām dienām. Beigās, kad ēdiens un tēja jau ir izvārīti, pamānām arī netālu no nometnes nelielu urdziņu un ūdens peļķi. Mērfija likumi rullē. 9/6/8 5:00 ceļamies, lai turpinātu iet uz Čimtargas pāreju (4500m). Uģis jūtas slikti un vemj, Zigis viņam tālāk iet neļauj - jāiet atpakaļ. Liekas, ka nekas daudz nav atlicis, ko kāpt līdz pārejai, tomēr kāpiens tādā augstumā, lai arī pa cietu sasalušu sniegu, ir diezgan smags. Un augstums arī izrādījās lielāks nekā sākumā šķita. Pārejā sēžu un skatos, kā pārējie mokās kāpjot augšā, jo sniegs jau ir kļuuvis mīkstāks un kājas grimst tajā iekšā. Pēc tam gan ceļš tikai uz leju. Vietām ir nobiras, vietām sasalis sniegs. Taku arī īsti nevar saskatīt. Ejam uz čuju. Koškas liekam pie kājām un velkam nost vairākas reizes. Pēdējais posms jejup pa sniegotu kuluāru. Lejā pie Zindon upītes iztekas uztaisām pusdienu pauzi. Zemāk Zindon ielejā taisām nometni. Vakariņās, atšķirībā no citām reizēm, rīsi ar tušoni. Saldajā ēdienā ķīselis no žāvētām aprikozēm un rozīnēm. Garšo tīri labi. Viesturs un Vaira nolemj augstā nekāpt un nākamajā rītā divatā dodas lejā pa Zindon ieleju. Tālāk kāpsim seši. 10/6/8 5:30 ceļamies un kāpjam līdz pēdējai nometnes vietai pirms Čimtargas. Kāpjas pārsteidzoši viegli un nometnes vietā, kādus 500 metrus augstāk, esam ļoti agri – ap 10:00. Dace jūtas slikti - dreb kā apšu lapa. Vēlāk gan palika labāk. Zigis cienā ar neredzētu kārumu – žāvētu meloni. Pēcpusdienā sāk snigt sniegs un birdināt krusa. Sēžam teltīs un gaidām vai neuzlabosies laiks, jo rīt taču virsotnes diena. Telts priekšā vārām makaronus ar tušoni. Sanāk izcili riebīgi (vismaz man tā likās), pēc kā tušoni tālākā ceļojuma gaitā vairs neēdu. 11/6/8 2:00 ceļamies, lai kāptu Čimtargā. Padzeram tēju, kaut ko ieēdam un sākam kāpt. Ārā vēl galīgi tumšs. Lukturīšu gaismā mēģinām saskatīt pareizo trajektoriju. Patiesībā varējām mierīgi iziet arī stundu vēlāk. Sākumā ejam sasaitēs pa 3 cilvēkiem katrā. Dažās vietās ieskrūvējam arī ledus āķus papildus drošībai. Vēlāk sākas sasalis sniegs un kāpjam tāpat – katrs pa sevi, savā ritmā. Eju pirmais. Kāpšana nav sarežģīta, viegli gan nav. Kā nekā augstums vairāk kā 4500 m. Sniegs vēl ir sasalis un kājas tajā grimst minimāli. Palīdz soļu skaitīšana. Iki pēc 50-70 soļiem taisu nelielu atpūtu. Par cik visa nogāze ir absolūti balta - grūti noteikt attālumu, cik vēl jākāpj. Augšā, sasniedzot kori, parādās spēcīgs un auksts vējš. Jānis Zelčs ticis līdz korei pasaka: "Nam takoj hokej ņe nužen!" un dodas lejā. Antra Z dodas viņam līdzi. Kāpjot gar kori, kājas sāk vietām grimst līdz ceļiem sniegā. Tālāk sākas stāvāks posms, kur jāiet sasaitēs. Gaidu Daci, Pēteri un Zigi. Stāvu vējā un aukstumā apmēram 1/2 stundu. Auksti ir, tomēr ne tik, lai nevarētu izturēt. Sagaidu pārējos un sasaitē uzkāpjam līdz klintīm. Tālāk Zigis mēģina kāpt pa apledojušajām klintīm, tomēr secina, ka ir pārāk bīstamas un griežamies atpakaļ. Var jau būt, ka varējām arī kaut kā uzrausties augšā, bet lejā gan būtu bijis ļoti bīstami nokāpt. Nokāpjam līdz sedlienei un izdomājam, ka vēl var uzkāpt blakus esošajā Mirali virsotnē (5170m) . Es ar Zigi sasējušies sasaitē tā arī izdarām. No virsotnes redzama gandrīz 360 grādus plaša panorāma, izņemot to skatu ir aiz Čimtargas. Lai nu kā, bet man Mirali ir augstākā virsotne, kur esmu bijis. Lejā jau iet pavisam viegli, vietām lejā var šļūkt pa sniegu uz dibena. Pēc tam vācam nost nometni un kāpjam lejā uz Zindon ieleju. Es aizeju arī pa Zindon ieleju uz leju līdz Allo ezeram. Vēlāk gan papētot kartes, secinu, ka tas nebija Allo ezers. Allo bija aiz nākamā līkuma. Ieleja ļoti skaista, ezers tāpat. Galvenais, ka nav nevienas dzīvas dvēseles visā apkārtnē. Vakarā līdz ar tumsu pārvelkos līdz nometnei, kur pārējie teltsbiedri jau gaida, jo telts bija pie manis. Uzslienam telti, vakariņas izdzeru ķiseli, un tiklīdz ielienu teltī, tā uz vietas arī aizmiegu. Kā nekā diena bijusi gara un notikumiem pilna - 16 stundas. 12/6/8 4:00 ceļamies, lai varētu iet pa sasalušo sniegu atpakaļ uz Čimtargas pāreju. Ejam koškās augšup pa stāvu sniega kuluāru. Tomēr labāk tā nekā pa nobirām, pa kurām gājām lejup. Kāpjas labi, augšā pēdējie metri gan liekas diezgan pasmagi. Augšā pārejā, kur vienā pusē ir Čimtarga, otrā Enerģijas virsotne, vēl pavīd doma vai neuzkāpt arī Enerģijā, tomēr spēka nav un nolemju kāpt lejā. No šodienas viedokļa raugoties, liekas, ka tomēr vajadzēja uzkāpt Enerģijā. Lejā no Čimtargas pārejas ejam pa pusei normāli, pa pusei šļūcam. Nošļucu arī pa vienu nedaudz bīstamāku kuluāru pārsimt metrus uz leju, kur slīpums sasniedz jau kādus 80 grādus. Taču sniegs ir pietiekami dziļš un mīksts, lai varētu jebkurā mirklī ar leduscirtņa garo galu nobremzēt šļūcienu. Vispār var redzēt ka sniegs ir krietni pakususis un ir krietni mazāk nekā turpceļā. 14:00 esam pie Mutnie ezeriem un šeit arī paliekam atlikušo dienas daļu. 13/6/8 Pirmo reizi guļam, cik ilgi patīk. Ilgi gan nesanāk, jo ap 6:00 saule sāk nežēlīgi sildīt telti un jālien ārā gribot negribot. Brokastīs makaroni ir sieru. Garšo ļoti labi. Kāpjam lejā uz Alaudinu bāzes nometni. Lejā vēlreiz nopeldamies Alaudinu ezeros, šoreiz jau ūdens ir nedaudz siltāks un var peldēties ilgāk. Lejā Jānis Z samaina pie vietējiem ganiem savas botas un vēl dažus krāmus pret maizi un raudzētu pienu, kas izrādās ļoti garšīgs. Caurejā arī brīnumainā kārtā pēc tam nepiemetās. Nopērkam arī olas, kas mīksti vārītas, visiem vakarā ļoti garšo. 14/6/8 5:00 ceļamies un 6:00 braucam prom no kalniem. Sešās stundās aizbraucam līdz robežai. Uz robežas atkal garlaicīgā deklarāciju aizpildīšana. Dažiem jāatskaitās par fotoaparātos esošajām bildēm. Uzbekistānā šausmīgs karstums +38 grādi. Samarkandā beidzot tiekam atpaļ viesnīciņā ar patiesu baudu ēdam augļus un ogas. 15/6/8 Ekskursija pa senās zīda ceļa pilsētas Samarkandas ievērojamākajām vietām. Mošejas, maozuleji un minoreti tiešam ir ļoti iespaidīgi, pie kam jāņem vērā, ka tie ir celti pirms 500 gadiem. Paveicās arī ar gidi, kas stāstīja samērā interesanti. Vakarā vakariņas, no kurām spējam apēst labi ja pusi. 16/6/8 Ekskursija pa Buhāru. Par cik pilsēta ir tuksnesī, tad šeit karstumu jūt krietni vairāk nekā Samarkandā. Atšķirībā no Samarkandas, šeit nav vēja. Lielā karstuma dēļ diezgan apātiski klausāmies gides stāstījumu. 14:00 ekskursijas beidzas un braucam uz Samarkandu pēc mantām. Tālāk braucam uz Taškentu. Lidostā pa televizoru rāda lielo futbolu (Euro2008) 7:00 paceļamies un lidojam mājup.

Fani 2008 ver. 2

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem