Prologs. Turpinājums 3.
“Terka spēki ir tuvu izsīkumam. Ja cilvēks nav uzaudzis šajā apvidū, tad tas patērē spēkus. Varbūt ledus pēc mirkļa padosies zem viņa svara. Viņš, iespējams, kā atvieglojumu sajutīs to, ka aukstais ūdens atņem viņam svaru un iesūc pašu iekšā. No apakšas ledus pat šādā naktī būs zilganbāls kā neona gaisma. Vai arī viņš mainīs virzienu un metīsies atkal uz labo pusi, pāri ledum. Šonakt temperatūra kritīsies vēl vairāk un uznāks sniega vētra. Viņš dzīvos tikai pāris stundu. Kādā brīdī viņš apstāsies, un aukstums viņu pārvērtīs lāstekā, sasalušā garozā, kas saslēgusies ap tikko jaušami plūstošu dzīvību, līdz arī pulss norims un vņš sakusīs kopā ar ainavu. Nevar gūt virsroku pār ledu. Mums aiz muguras joprojām ir akmens, tā mīkla, jautājumi, ko tas izraisijis. Un mehāniķis. Kaut kur man priekšā skrejošais stāvs pamazām kļūst tumšāks. Izstāsti mums, viņi atnākuši man sacīs. Lai mēs saprotam un varam pielikt punktu. Viņi kļūdās. Punktu var pielikt tikai tam, ko nesaprot. Atrisinājuma nebūs.”- Es nolieku grāmatu, bet manas domas vēl ilgi slīd pāri iedomu ainām. Lieliska grāmata, es nodomāju. Tik dinamiska, ka varētu uzņemt filmu. Pēc vairākām nedēļām atklāju, ka filma pēc šīs grāmatas ir jau uzņemta. Paiet laiciņš līdz to atrodu un noskatos. “Smillas Jaunkundzes Sniega Izjūta”. Šī Pētera Hēga grāmata arī bija tas sākums, kurš pamudināja mani ielūkoties dziļāk, radīja interesi par šo vietu. Grenlande. Jo vairāk par to lasīju, jo vairāk vēlējos savām acīm to pieredzēt. Grāmatplauktā krājās arvien vairāk izlasītu grāmatu par šo tēmu, sākot no Hēga, beidzot ar Fridtjofa Nansena ceļojuma aprakstiem. Bet tā vēl aizvien likās tāla un nesasniedzama sala. Jau vēlāk, kad ejot pa Kopenhāgenas ielām un pārgājis pāri Knipeltiltam,nogriezies pa Strangādi apstājos pie “Baltās Biļetes”, sapratu, ka Līdz Genlandei man atlikušas mazāk par divdesmit četrām stundām. Ir īpaša sajūta, doties pa tām vietām un lūkoties uz ēkām, kurās norisinājās grāmatas varoņu dzīve. Vietas, kuras tika atainotas filmā. Arī nonākot Grenlandē mans ceļš vijās caur vietām, kurās tika uzņemta filma. Varu teikt, ka tā ir mazliet neparasta sajūta, kura caurstrāvo visu ceļojumu. Tu jūties, kā grāmatas turpinājumā. Realitāte saplūst ar iedomu ainām. Tagad tur ir skaisti – teica man melnīgsnējais taksometra šoferis, kurš veda mani uz Kopenhāgenas lidostu – es pats esmu no Nūkas, viņš turpināja, dzīve iegrozijās tā, ka tagad nākas vadīt taksi Kopenhāgenā. Viņa vārdos bija jaušams rūgtums. Es viņu nemēģināju izjautāt. Palūkojies uz mani viņš plati pasmaidīja un teica – Es zinu, tev tur patiks. Es vēlāk turp noteikti atgriezīšos un palikšu – viņš teica. Noteikti. Turpinājums sekos.
