Aš nekalbu lietuviškai

Andra Gaigala - Dideny 01.10.2013 8 min lasīšanai 25 foto

Lapu zeltainais košums tikko kā iegūlis bērzu un liepu galotnēs, kļavas sārtojas pamazām. Rudens. Saulaino dienu kļūst arvien mazāk, rīti un vakari top jūtami dzestrāki. Salnas baltums dažviet jau iemirdzas itin regulāri. Dārzos izsmaržo rudens āboli. Tādā rītā, kad pēc pāris lietainām Latvijas dienām beidzot pie pamales atspīd saules mirdzums, dodamies uz dienvidiem – Lietuvu. Plānots apskatīt Pluņģi. Garām Mažeiķiem, mazliet skarot to, kas pārpalicis no agrākā industriālā rajona, garām transformatoriem, nedaudz ieklīstot centrā, pa autostrādi dodamies tālāk. Mažeiķos, plašas šosejas malā, pazib kāda baznīca, jauncelta, kamēr mainās luksoforu gunis, nofotografēju. Izrādās, tā ir Sv.Asīzes Franciska baznīca (Mažeikių Šv. Pranciškaus Asyžiečio bažnyčia), uzcelta 2005.gadā.

Tālāk nonstopa variantā seko dažādas ainavas – lauki, krucifiksi, zirgi, govis, ciemati, pilsētas, viss zib gar logu nemitīgā īstenības lentē. Jā, tas nav kino, kaut gan pārbraucieni un došanās no punkta A uz punktu B, ir vesels skatu un emociju ceļojums. Klausos austiņradio, pat vēl aiz Tirkšļiem dzirdams latviešu FM radio station*.

Pluņģē ieripinām, kad tā ir saules pilna, zeme un asfalts vēl glabā vakardienas lietus pēdas, jā, vakar šeit ir lijis pamatīgi. Bet mums paveicies, ir dzestrs, toties debesis zilas un saule spoži dzeltena. Esam noenkurojušies tieši pie Pluņģes dzelzceļa stacijas, stāvlaukumā. Pa netālu esošajām sliedēm brauc koši dzeltena drezīna. Iepretim stacijai parks ar žogu, dodamies meklēt ieeju parkā. Esam Pluņģes nomalē.

Ieeju parkā sargā ne vien žogs, bet arī bijušais sarga namiņš un skaisti metāla vārti, kura abos postamenta galos sēž pa lāča figūrai. Turpat līdzās divas informatīvas planšetes ar parka shēmu un iezīmētiem apskates objektiem. Ērti un parocīgi, var nofotografēt. Ejam iekšā, uzreiz sākas akmens bruģa ceļš, tā abās malās liepu aleja ar laternām. Koki ir veci. Kreisajā pusē plašs zāliens, jau tālāk, dziļāk parkā, šalc upīte, ir dīķis, pamanu ūdensrožu lapas. Skaists tiltiņš, ar brūni krāsotām koka margām, to balsti spilgti baltā krāsā, uz parka fona nedaudz atgādina putukrējuma tornīšus. Celiņus klāj tikko birušas liepu lapas, koku stumbros vīd zaļgani brūnie sūnas plankumi.

Pusdienas ieturam pretī dzelzceļa stacijai esošās ēkas otrajā stāvā – naktinis klubas*. Iztikšu bez tulkojuma, saprast var tāpat. Tā kā naktinis vēl nav pienācis, tur ir visai klusi, un nav daudz ļaužu. Interjers pievilcīgs – koka galdi, bārs ieturētā stilā, televizors. Un garšīgs ēdiens. Pie ēkas koka figūras, bluķa soliņi. Lietuvā pie namiem, it īpaši privātmājiņām, ir iecienīti dažādi koka veidojumi, vietumis redzami, kā dekora elementi, mākslinieciski veidoti akmeņu krāvumi. Aš nekalbu lietuviškai*, bet dažviet sarunas raisās gan krieviski, gan angliski, atkarībā no situācijas, jaunieši labprātāk komunicē angļu valodā.

Ko vērts apskatīt Pluņģē? Pavisam noteikti – baznīcu. Tā ir 1933.gadā romānikas stilā būvētā Sv.Jāņa Kristītāja katoļu baznīca, šogad baznīca svin savu 80. jubileju. Kad esam pie baznīcas, redzu, ka virs tās centrālās ieejas izlikts atgādinājums par svinamo gadadienu. Baznīcas iekštelpas pārsteidz ar iekārtojumu, plašumu, spožu grīdu, redzamas ērģeles ar eņģeļu statuetēm. Pie altāra ziedi – baltas lilijas un koši sarkanas rozes. Liliju smarža piepilda baznīcu. Logu vitrāžās spēlējas saules stari, tie ieplūst telpā, atstājot viegli iezīmētus gaismas lokus. Majestātiska plašuma sajūta.

Turpat pie baznīcas, ārpus tās teritorijas, kreisajā pusē, kur stāvlaukums, atrodas balts zvanu tornis, bet labajā pusē, dzeltenas krāsas divstāvu nams, tajā 1909.gadā dzīvojis lietuviešu gleznotājs un komponists M.K.Čurļonis (1875-1911). Līdz 1902.gadam Pluņģes muižā bijusi orķestra skola, ko dibinājis Oginskis, savulaik tajā mācījies arī Čurļonis, pateicoties Oginska atbalstam, viņš varējis doties tālākās studijās uz konservatorijām Varšavā un Leipcigā.

Ielā, kas ved uz baznīcu, tās malā, kopš 1894.gada atrodas Sv.Floriana statuja, kas pilsētu sargā no ugunsgrēkiem.

☼ Info: Pluņģe, saukta arī par Žemaitijas Versaļu, pirmo reizi esot minēta 1567.gadā, tā atrodas Babrungas upes krastos. Arheoloģiskie avoti liecina, ka cilvēki šeit mituši jau 5.-1.gs. p.m.ē. Bet 15.gs. tagadējās Pluņģes vietā bijis ciems. 1792.g. Polijas un Lietuvas karalis Staņislavs Augusts piešķīris Pluņģei pilsētas privilēģijas, tikai no tā laika pilsēta kļuva mazāk atkarīga no muižas. Laikā no 1806.–1822.gadam muiža pieder Platonam Zubovam, bijušajam Krievijas ķeizarienes Katrīnas II favorītam. No 1873.g. Pluņģes muižas īpašnieks ir Mīkols Oginskis. M.Oginskis Pluņģē uzcēla neorenesanses stila muižas ēku (1879), izveidoja parku, nodibināja mūzikas skolu. Oginski bija muižnieku dzimta, kura šajā pilsētā dzīvoja vairākus gadsimtus. 1932.gadā caur Pluņģi izbūvēta dzelzceļa līnija. Kopš 1994.g. Oginsku muižā atrodas Žemaišu Mākslas muzejs. Oginska parka teritorija aizņem 58 hektārus. 2009.g. Pluņģe tika nominēta kā „Lietuvas kultūras galvaspilsēta 2009“.

Īsta ekskursinis* izvēršas Pluņģes Maximas veikalā, ir ko salīdzināt šī veikalu tīkla produkcijas piedāvājumu Lietuvā, tad arī kādas cenas, ja pārrēķina no litiem uz latiem. Kad apgūts īsais finansu kurss, dodamies uz Žemaitijas Nacionālo parku.

No Pluņģes uz to ved lauku ceļš, līkumu līkumiem. Dažviet ceļa malās krucifiski. Un tad paveras patiesi iespaidīga ainava – ezers ar zilu, zilu ūdens virmojumu. Bet vispirms dodamies uz Plateļu muižu - Platelių dvaro sodyba, kas tagad atjaunota, un šeit ir plašas ekspozīciju telpas par dabu, ar Plateļu ezera salā atrastajām arheoloģiskajām lietām – sadzīves priekšmetiem un unikālu vienkoča laivu. Redzams, ka sētā vēl norit būvniecības un labiekārtošanas darbi, toties ir plašs auto stāvlaukums. Ielūkojamies namā, kur atrodas galvenās ekspozīcijas. Pirmajā stāvā – Plateļos dzīvojušo ebreju kopienas vēsture; Natura 2000; Plateļu muižas stāsts par kādu franču izcelsmes grāfu. Vēl nesen no Francijas šeit esot bijuši ieradušies grāfa radinieki. Pagrabā ar brīnišķīgām griestu velvēm izvietota akspozīcija no veiktajiem izrakumiem Plateļu pussalā, Pilssalā un ezerā. Redzamas māla priekšmetu lauskas, vienkoča laivas. Šeit arī ezera un salas makets. Otrajā stāvā pieejamas vairākas ekspozīcijas, skatāmi dažādi sadzīves priekšmeti. Šeit ir gan krusti, krucifiksi, miniatūrs steļļu atveidojums, un vēl daudz kas cits. Bet visvairāk, tā pa īstam pozitīvi, ar smaidu, mani iespaidoja Masku muzejā redzētais. Muzejs atrodas citā ēkā, tam atvēlēts atjaunotā Plateļu muižas zirgu staļļa pirmais stāvs. Pašlaik tā ir lielākā šāda veida masku kolekcija Baltijas valstīs. Jā, ir ko skatīt! Jautri. Interesanti. Gide saka, ka uz šejieni daudzi braucot no Latvijas, internetā atraduši attēlus, ieinteresējušies. Arī es iesaku, brauciet, tur ir ko redzēt! Noskaņojums par visiem 200% uzlabosies!

☼ Info: Plateļi (Plateliai) – pilsēta, kas atrodas Plateļu ezera rietumu krastā, Žemaitijas Nacionālais parka teritorijā. Parks dibināts 1991.gadā un ir iekļauts „Natura 2000“ Eiropas nozīmes dabas teritoriju sarakstā, lai aizsargātu tās dabiskās putnu ligzdošanas vetas, kas atrodas Plateļu ezera apkaimē. Parka teritorija – 21 720 ha. Plateļu ezers ir lielākais ezers Žemaitijā, un tas aizņem vairāk par 12 km², maksimālais dziļums sasniedz 47 m. Ezerā ir septiņas salas, viena īpaša – Pilssala, uz tās esot atradusies žemaišu koka pils, vēlāk tās vietā uzbūvēta mūra celtne. Šis ezers ir pilns ar noslēpumiem, par to liecina dažādas leģendas. Paralēles varētu vilkt ar mūsu Burtnieku ezeru. Plateļu ezerā ir veikti dažādi zemūdens arheoloģijas pētījumi, kā rezultātā iegūti vairāki interesanti atradumi – trīs no ozolkoka gatavotas vienkoča laivas un akmens ar iekaltu simbolu. Sākotnēji senie Plateļu iedzīvotāji dzīvojuši uz salas, ar krastu viņus savienojis uz pāļiem celts tilts. Plateļu muižas muzejs izvietots bijušajā klētī un zirgu stallī. Klētī skatāma dabas, muižas vēstures un etnogrāfijas ekspozīcijas, šeit ir arī izstāžu zāle. Bijušajā zirgu stallī izvietots Masku, jeb – Meteņu muzejs (Užgavėnių muziejus), kas rāda Žemaitijas Meteņu svinības.

No skatu laukuma uz ezeru paveras plaša ainava. Vīd jahtu masti. Vairs nav īsti sezona jahtošanas priekam, toties pļaviņā, netālu no ezera, aug leknas mušmires, to sarkani punktotās cepurītes jau pa gabalu pamanāmas. No skatu laukuma labi saredzama Pilssala un pussala, iepretim tai. Kad nonāku pie ezera, zinu, vasarā šeit ir paradīze, vieta un ainava ir skaistas. Plaša jahtu novietne, koka mols ved ezera vidienē. Viesu nams slēgts, nav sezonas, bet tuvumā vēl tiek veikti labiekārtošanas darbi. Un jahtas vienmērīgi šūpojas dzidri zilajā Plateļu ezera ūdens klājumā.

Žemaitijas Nacionālā parka teritorijā, Plokštienē, atrodas vēl kāds objekts, ko vēlams apskatīt, tas ir – Aukstā kara muzejs (Šaltojo karo muziejus), bijusī pazemes raķešu bāze, PSRS atstātais mantojums. Objekts izvietots mežā, par tā klātbūtni vien liecina lieli metāla vārti, turpat stāvlaukums. Redzams, ka nesen viss atjaunots, ēkā, kur izvietota kase, ir piejams kafijas automāts, ir Eiropas standarta labierīcības. Un tad jau arī ierodas gids, kurš ved tālāk, uz pazemes raķešu bāzi. Lietuvā tāda esot vienīgā, pārējās esot bijušas virszemes raķešu bāzes. Esam klāt, dodamies pazemē. Lejā smaržo mazliet pēc mitruma, mazliet pēc degvielas. Vairākās telpās, kas bijušas militāristu atpūtas vai darba istabas, pieejamas dažādas ekspozīcijas, daudz skatāmu, klausāmu lietu no sienās iebūvētiem monitoriem. Sajūta ne visai omulīga. Gids stāsta, ka tikai vienu reizi raķetes tā, pa īstam, bijušas piegatavotas palaišanai, tas esot bijis 1968.gadā, Prāgas notikumu laikā. Redzot to visu, ir skaidrs, ka tikai mazs mirklis ir vajadzīgs, lai nekā vairs nebūtu. Uz liela ekrāna rāda, kā sprāgst atombumba, kā lido raķetes, kā izplatās triecienvilnis. Tolaik palaišanas sistēmas skaitītas manuāli, ar hronometru, esot bijusi nepieciešama tikai divu sekunžu nobīde, kļūda skaitīšanā, lai palaistā raķete nokristu pavisam kur citur. Ieejam raķešu tvertnē, kur tās bijušas agrāk, bunkurs ir liels un plašs, uzdzen trīsas. Apkārt masīva betona siena, lejup, ik pa gabaliņam, redzamas lūkas, pa kurām raķetes uzraudzītas.

Kad iznākam virszemē, ir rudenīgs drēgnums un daudz domu. Vējš pluina matus, un ir tik labi šajā vietā atrasties, zinot, ka tā ir tikai vēsture, pagātne.

☼ Info: 1962.gadā Plokštienes mežā tika uzcelta Padomju Armijas militārā bāze kodolraķešu uzglabāšanai. Bāzes celtniecība sākās 1960.gadā, tā bija viena no pirmajām pazemes bāzēm visā bijušajā PSRS. Pazemes tvertnēs bija izvietotas četras R12 kodolraķetes, 23 m augstas. Šahtu izbūve aizņēmusi gandrīz 12 mēnešus. No 2011.gada muzejs pieejams apmeklētājiem. Muzeja ekspozīcijas vēsta par laiku, kad norisinājās ‚Austais karš‘. Biļešu cenas: pieaugušajiem – 12 Lt; pārējiem – 6 Lt; fotografēšana, filmēšana – 3 Lt.

Žemaitijas ceļi, daudzviet redzama ārpilsētas ikdienas dzīve, uz lauka slauc govis, viensētu pagalmos spēlējas bērni. Aiz kalna, tālumā, vīd baznīcas torņi. Katoļu baznīcām tie ir pa divi. Rudens saule Lietuvā, vakarīgi zeltaina slīgst aiz mežiem, kalniem, pilsētām. Gar auto logu zib ainavas, kā kino lentē ceļš ved mājup.

naktinis klubas* – naktsklubs.

Aš nekalbu lietuviškai* – Es nerunāju lietuviski.

ekskursinis* – ekskursija

radio station* – radio stacija