Krimas medusmēnesis III

  • 4 min lasīšanai
  • 23 foto
Kā jau iepriekš rakstīju, eksperimentālā kārtā izbaudījuši organizētā tūrisma šarmu, tālāk atkal devāmies apceļot Krimu saviem spēkiem. Nākošā vieta, kuru Krimā vēlējāmies apskatīt bija Demerdži Spoku ieleja. Izvēlējāmies lētāko un ceļotājiem patīkamāko, bet tūristiem sarežģītāko variantu – jābrauc ar sabiedrisko+ vēlāk jāorientējas pēc kartes un daudz jāstaigā kājām. Lielākā daļa tūristu parasti tiek atvizināti līdz Demerdži un kolektīvi izklaidēti. Katrā ziņā mēs bijām vienīgie ne-vietējie, kas pretendēja uz izkāpšanu no trolejbusa pieturā, pie kuras gozējās vienīgi norāde uz ciemu ar visnotaļ saulainu nosaukumu Lučistoje. Virzienā uz turieni arī uzsākām savu pārgājienu. Ceļš veda caur mini-ciematiņu ar romantisku nosaukumu „Lavanda”, un lavanda tur tik tiešām tiek audzēta un vēlāk no tās iegūta lavandas eļļa. Pāris minūtes - -un atkal bijām uz ceļa. Diena – kā uz pasūtījumu: saule, krāšņi mākoņi, silts vējiņš. Vienīgais, kas bojāja šo idilli, bija fakts, ka, sapriecājušies par saplūsmi ar dabu tās pirmatnējā varenībā, bijām pavisam aizmirsuši par tādām prozaiskām lietām, kā līdzi ņemamais ēdiens un dzēriens. Ja jautājums ar ēdienu tika atrisināts ar pašsuģestiju un vairākām saujām mežrozīšu paauglīšu, tad, attiecībā uz dzērienu, nācās krietni izbrīnīt dažus vietējos, kuri domājams tā arī nesaprata no kurienes mēs esam uzradušies, kāpēc par visu vari gribam līdzņemšanai akas ūdeni un kur galu galā ir mūsu autobuss?? Jo augstāk kāpām, jo fantastiskāki skati pavērās apkārt. Un akmens veidojumi – tie nebeidza pārsteigt ar visnegaidītākajām formām un izmēriem. Var saprast, kādēļ vietējie par šiem kalniem stāsta tik skaistas leģendas. Kur vien skats sniedz – kalnu grēdas un dīvaini akmens izaugumi, kas reizēm atgādina kāda dzīvnieka vai putna apveidus. Un ja vēl ceļas neliela migliņa, tad patiesi liekas, ka šie veidojumi lēnām sakustas un tūlīt no miega modīsies gan leģendārais kalējs, gan skaistule Marija, gan citi teiksmu tēli. Nu ja, tādēļ arī Spoku ieleja. Kāpjam arvien augstāk un nu jau mūs ieskauj tikai lielāki un mazāki akmeņi un ļoti trūcīga veģetācija, sūnu, ķērpju un pavisam līku, zemu ložņājošu krūmu veidā. Un uz katra akmens gribas piesēst, ievilkt gaisu dziļi, dziļi un aizturēt elpu no skaistuma un svaiguma. Apkārt neviena cilvēka – tie palikuši dziļi lejā uz takas un redzami kā nelielas, rosīgas skudriņas. Vienīgās, kas mums sastāda kompāniju ir pāris kazas, taču tās ir pārāk aizņemtas ar gremošanu un pašas ar sevi. Vakarā sirsnīgi atvadāmies no Natašas un viņas ģimenes –esam nolēmuši nedaudz pavirzīties pa Krimas dienvidu krastu Feodosijas virzienā. Precīzu vietu nezinām, nolemjam, lai nejaušība pati nosaka, kur mums tālāk būt. Pirmais transports, kas nāk, ir trolejbuss līdz Aluštai. Nedaudz izstaigājam centru, krastmalas promenādi un sākam skatīties pēc iespējām aizbraukt vēl tālāk. Mums par nelaimi uz Feodosiju nekāds transports tuvākās 4 stundas nav paredzēts, arī uz Koktebelu attiecīgi arī ne. Kaulējamies ar taksistiem, bet abpusēji izdevīgu variantu nerodam. Pārceļamies uz autoostas uzgaidāmo telpu un nolemjam pievērsties izglītojošām grāmatām par Krimu, kas vēl iepirktas Latvijā un beidzot sagaidījušas brīdi, kad tās ir laiks pastudēt. Pēc pusstundas mums tuvojas taksistu parlamentārieši, esam uzvarējuši cenu karā un pēc brīža kratāmies vecā žigulī uz Sudaku. Šoferis ir runīgs, stāsta par dzīvi Krimā, par to, kā katrs piepelnās, lai izdzīvotu, atceras bijušos laikus, sajūsminās par Jūrmalu un prasa, kā tur ar to Jauno Vilni…. Ceļamies pāri Krimas kalniem un ik pa laikam apstājamies fotografēt. Kādu laiku braucam gandrīz mākoņos, taču tad ceļš atkal sāk laisties uz leju, kamēr iebraucam Solņečnogorskoje ciematā. Te ir vairāk autotūristu ar teltīm, mašīnas iedzītas turpat jūras krastā, teltis arī blakus, bērni un suņi. Visam pa vidu arī kabatzagļi. Sudakā apmetamies kāda vietējā ārsta izīrētā trīsistabu dzīvoklī. Cena – 15 dolāri par diennakti. Istabas ir plašas un mums diviem daudz par lielu. Televizors rāda, ūdens ir: aukstais regulāri, siltais – tik, cik satilpst pašmetinātā dzelzs kastē, kas novietota vannasistabā pie griestiem. Gāzes plīts ar izļodzītiem degļiem neraisa uzticību un pēc mēģinājuma uzvārīt ūdeni tējai, tiek nolemts labāk tomēr karstu ēdienu baudīt ārpus šīm citādi viesmīlīgajām telpām. Domāju, ka nevienu nemaldināšu, ja teikšu, ka galvenais apskates objekts Sudakā ir dženoviešu cietoksnis. 13.gs. gan šo teritoriju pārvaldījuši venēcieši, taču vēlākajos gados dženovieši tos izspieduši no iesildītās vietas, pārdēvējuši apmetni un pakāpeniski sākuši saimniekot pa visu dienvidu krastu. No tiem laikiem te slejas arī cietoksnis, kuru cēla vairākos piegājienos gandrīz simts gadus. Bez cietokšņa te bija nu nekādi – ienaidnieks varēja atnākt no jūras puses, turklāt cauri Sudakai veda arī Lielais zīda ceļš no Eiropas uz Āziju, precīzāk – viens no tā atzariem. Gāja laiks un dženoviešu cietoksni pēc sīvas aizsardzības ieņēma turki osmaņi, iedzīvotāji bēga un izpostītā vieta zaudēja savu tirdzniecības mezgla nozīmi. Mūsdienās cietoksnis tiek restaurēts un to plānots atjaunot tā sākotnējā izskatā. Darbs vēl nav pabeigts, bet jau tagad padarītais izskatās iespaidīgi. Ieejas maksa: 12 grivnas. Sudakas promenāde atgādina Jaltas promenādi miniatūrā: tie paši suvenīri, čebureku ēstuvītes, ekskursiju tantiņas, kuģīši. Nopērkam biļeti uz kuģīti, kas dodas līdz Novij Svet, vietai, kas agrāk savu skaisto skatu dēļ tika saukta par Paradīzi. Te ir gan ainaviski izroboti kalni, gan izlocītās Krimas priedes un kadiķu audzes, kas pēc izmēriem vairāk atbilst nevis krūmiem, bet jau kokiem. Elpu aizraujošs skaistums gan no jūras puses, gan arī, ejot pa piekrastē izveidoto 7 km garo taku vai aizklejojot pa nelielām, nostāk esošām kalnu taciņām. Un, protams Karadags, unikāls dabas rezervāts. Ar mikroautobusu aizbraucam līdz Ščebetovkai un tālāk ejam 4 kilometrus līdz ciematam Kurortnoje. Apkārt plešas vīnogu lauki, te ir kolhozi, kas audzē vīnogas un vīna rūpnīca, kas tās vēlāk pārstrādā dzirkstošajos vīnos, kas Krimā ir labi ieredzēti ( stāstu par gājienu uz Masandras pili un vīnu rūpnīcu, vēl dzīvojot Ņikitā, es apzināti izlaidu, jo tad būtu sīkāk jāraksta par vīniem un tad jau varētu tapt apraksts žurnāla biezumā). Un Feodosija – vieta, kur piepildās bērnības sapņi un vīzijas. Vismaz tiem, kas krietni jaunos gados šķirstījuši reprodukciju albūmus ar marīnista Aivazovska darbiem un lasījuši un pārlasījuši Grīna (nejaukt ar mūsu Aleksandru Grīnu!) sāpīgi sapņainos stāstus. Tāda neliela un sapņaina pilsēta pati, klusi, zaļumiem apauguši pagalmiņi un nesteidzīgi cilvēki. Tāda bija Krima, ko redzējām mēs. Citiem droši vien tā ir citādāka, bet ne mazāk īpaša.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais