Mexico 4 Mexico City

  • 8 min lasīšanai
  • 39 foto
100913Datēju šodienu kā desmito Septembri tāpēc, ka vakardienu datēju kā devīto, tomēr jāatzīst, ka skaidri zinu tik to, ka esam divtūkstoš trīspadsmitajā gadā. Pārējais ir detaļas, egocentriskas hronoloģijas pēc. Pateikšu, kas jāzin komandā strādājot, īpaši brokastu laikā. 1-Nedomā, ka nostājoties pie izlietnes nomazgāt dažus traukus, nomazgāsi dažus traukus, nē. Tev, pēdējo trauciņu pucējot, apkārt saradīsies mistiskas tases un paliktņi un karotes, izvilktas no Tev nezināmām un neredzamām vietām, nokrāmētas tev apkārt veiklām, anonīmām rokām, laiks apstājas un svarīgi ir tikai tas, ka Tu nostājies te nomazgāt dažus traukus, ap vakariņu laiku nosolies no izlietnes turēties pa gabalu. 2- Žāvāties atļauts rindas kārtībā, rindas galā ir veiksminieks, kas trāpījies pie izlietnes pāris traukiem. Virtuves skapīšu durvju virināšana un iepakojumu atvēršana, atvilktņu klaudzēšana, katra skaņa sitas ausīs. Šefpavārs skrāpē pannu, ūdens no izlietnes aizpeld uz neizpētīto nekurieni, mikroviļņu kaste nopīkstēja darba padarīšanu, roka noslīd pa plastmasīgu galda virsmu, kāda sāpoša mugura atspiežas pret gurkstošu ādas dīvānu, atceros Ziemassvētkus Bastejkalnā, un pavāra dvieļa vicināšana pa gaisu, mušu atvairot, izklausās pēc bērna rokas, pa sniega bumbu klapējot, sniega vīru būvējot. Tālumā vietējie meksikāņi urbj kārtējo caurumu kārtējās modernizācijas labad, tas nepavisam neiederas šai noskaņā, jānolaižas uz Zemes. Katru rītu jūtos kā zirnekļcilvēks, kas dzird tuvplānā. Interesanti kā dienas laikā cilvēks var pazaudēt tik daudz no naktī atgūtajām maņām, dzirdes, garšas, smaržas. Dzīve kā modinātājpulkstenis, kura stunda iepriekš nolikta mums nezināmu iemeslu dēļ. Tu esi skaņa un skani tikmēr, kamēr Tev ļauts, līdz brīdim, kamēr kāds nospiež 'pārtraukt' podziņu telefonā. Padomā par to, ka katra Tev dotā sekunde ir iepriekš paredzēta, katra Tava kustība un emocija ir nepieciešama vēstures veidošanai. Viss, ko dari tagad, atstāj iespaidu uz pasauli rīt. Tava dzīve ieņem Tavu domu aprises, Tava elpa un izelpa piedalās planētas pārveidošanā. Upura domāšana ir novecojusi pašcildināšana. Tava dzīve ir bijusi garāka pirms Tavas apzinīgās būšanas. Tu esi bijis ieplānots, izdomāts, nolemts un izdzīts pasaulē. Dzīvo! ================================================================================================================================================================================================================================================================================================================================================120913..Brīdī, kad viss darāmais padarīts, jeb brīdī, kad nogurstam un izlemjam, ka viss padarīts, dodamies atpūsties, katrs savā divmetrīgajā pasaulē. Klausījos vienīgo mūzikas izlasi, kas manā elektriskajā komunikāciju kastītē atrodama, atkal un atkal pārskatīju mīļā bildes.................Tobrīd bijām pusceļā uz San Hose Los Cabos. Izgāju uz kuģa klāja priekšgala, apgūlos uz milzīgā sauļošanās atzveltņa un skatījos zvaigznēs, bija jau pēc pulksten desmitiem vakarā. Un mēness sirpis karājās kā iekabināts mākoņos, tik neviena paša mākonīša nav, skaisti. Pieaugošs mēness, nodomāju, ka vēl daži kilogrami pieaugs šī ceļojuma laikā. Saimniece arī teica, ka ceļojot mainās floras un faunas, līdz ar to arī baktērijas mūsos pašos, un jāpaiet vismaz trim nedēļām, lai mūsu sistēmas aklimatizētos. Šis, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc kuģu apkalpe vienmēr pieņemas svarā. Esi uz kājām, strādādams kardio ritmā fiziski un sparīgi koncentrējies garīgi, citreiz varbūt vienreiz vai divreiz dienā kaut ko ātri apēd, bet vienalga pieņemsies svarā. Tas ir jahtošanas industrijas paradokss, kuru, iespējams var izskaidrot ar bezgalīgo ceļošanu. Interesanti. Es kā vienmēr izbaudu savu mainīgumu. Pāris jaunas bildes klāt 'Miss Hameleons' kolekcijā. Mēģinu saprast, cik ilgi neesmu par cigaretēm pat iedomājusies, foršākais ir tas, ka atceros par pīpēm vienīgi ar domu: ''Eūū, es pavisam aizmirsu par cigaretēm!''. Neesmu smēķējusi kopš jūnija beigām. Apziņa, ka esmu brīva no smadzeņu skalošanas priecē. Domāju kādā veidā, lai piedabū pārējos izlasīt Alana Karra grāmatiņu, tik laba. Izglāba manas plaušas, un miljoniem citu..Ko es te runāju, atpakaļ uz Meksiku gribi? Tātad, es vēljoprojām esmu uz milīgā sauļošanās atzveltņa, skatoties zvaigznēs un cerot, ka kāda nokritīs, lai varu ievēlēties to vienu vēlēšanos atkal, un atkal. Tas nenotiek, tomēr kapteinis no komandpunkta ieslēdz sāpīgi spožos prožektorus un zvaigznes pazūd. Tuvojamies Los Cabos. Biedri iznāk uz klāja, ar smieklīgo Ugo priekšgalā. Viņš ir jāpiemin kā pievilcīgākais mazais vīrietīts, kuru jebkad man neizbēgami nākas redzēt katru dienu. Tāds mačo, uh oh, futbolists vienā no Akapulko klubiem, viņš jebkuram jebkurā brīdī ļaus apčamdīt savus dzelzs muskuļus. Un dzied serenādes un flirtē kā Leonardo Di Kaprio. Jā, un Titānika bildi kuģa galā arī uztaisījām. Ugito katru dienu izrauj mani no apātiskā burbuļa, to nezinot. Vēl viens cilvēks, kas palīdz, to neapzinoties. Iebraucot ostā, visu telefonu zibspuldzītes čivina, iemūžinot naksnīgo Puerto Los Cabos krustu pakalnā. Pat man, kā nereliģiozam cilvēkam, šis skats par svētu jānosauc. Ūdens kā ar zīdu pārvilkts spogulis, uguntiņas no pilsētiņas restorāniem un laternām, sasaucās ar zvaigžņotajām debesīm un lēkājošajām zivīm ūdenī. Un tas krusts kalna galā izgaismots no apakšas kā milzīgs atgādinājums. Atgādinājums katram personīgs. Man tā ir apziņa- lai kur es būtu, vienmēŗ domāju par to, kur manis nav. Domāju par cilvēkiem, kuri neredz to, ko redzu es. Zinu, ka Ugito atcerējās savu meitiņu un sievu, Lalo- tāpat, Kapteinis to, ka biedriem jāliek nost telefoni, jo kuģis jānotauvo trīs minūšu laikā, jo esam kā citplanētiešu ekipāža pie Laimas pulksteņa, visnotaļ pamanāma liela manta, kuru vēro trīs doku puiši. ..Vēroju īpašniekus, dodoties prom. Jā, viņa ir traka, tomēr kāda starpība, jo viņš viņu mīl. traka piecdesmit piecus gadus jauna vecmāmiņa ''bootie shorts'' kājiņās, blondie matiņi sakārtoti tā, lai izskatītos vēl blondāki, fuksij-rozā nagi nomanikirēti vēl rozāki, zaļās acis apzīmētas ar spīguļiem, un vīrs apģērbs pieskaņotās tumšās biksēs un viņas matiem pieskaņotā smilškrāsas kreklā, kas maskē viņa milzīgo vēderu. Skaists pāris, jā, viņa ir traka, bet viņš viņu mīl, pats vainīgs. =======================================================================================130913Tagad sēžam, es, Gloria un pavārs Marko, jau otro stundu gaidīdami, kad dosimies pilsētā. Nezināmu iemeslu dēļ mēs trīs dodamies līdzi īpašniekiem nupat kā īrētajā mašīnā 'to have fun' kā teica lēdija M.E., mēs sašķobītām sejām viens uz otru skatamies, par atrakciju līmeni domājot, un gaidam. Protams, ka gribas iziet ielās, bet nejau ar lēdiju M.E., kura ir traka. Atceries to karsto dušu pēc pamatīgas nosalšanas ziemā? Un tagad iedomājies, ka sienu vietā ir palielināmie stikli un aiz tiem lēdija M.E., jā, tik uzjautrinoša ir doma par izklaidi ar viņu. Miss kontrole, teica, ka dosimies ap vieniem, tagad jau divi un viņa vēl dušojas. Puerto Los Cabos. Gaidam... ======================================================================================= 140913Bija bezgala skaisti.Bijām San Lucas.. protams, tirdziņi galvenās piestātnes. Diena pagāja sajūsminoties par suvenīriem un liekot somās tos, kas vislabāk patīk, Manas trofejas- skaists rokām darināts rakstīšanas albumiņš un čum-mudž rokassprādzīšu, un beidzot arī mana ilgi gaidītā bruņurupuču aproce. ====================================================================================== 150913..Un idzertie ūdens litri tek pa pieri lejā, paceles slapjas un krekli pie muguras pielipuši. Karsti, Iedārdam San Lucas lagūnā ar blīkšķi, apkārt mazas tūristu laiviņas, pilnas ar pirmreizējiem ūdens baudītājiem, glābšanas vestes savilkuši, dancā Poker Face un pārējos akmens laikmeta hītus. Un tie milzīgie, slavenie akmeņi klusā okeāna pusē, vaaaai, tos ieraugot, visiem telefoni rokās un bildējam kardio ritmā. Tu mani, es tevi, nē, atkal mani, mūs, viņu, jā, vēl vienu, ātrāk taču, mani arī, pagriezies.. vēlreiz! Priecīgs trādirīdis uz 'Lai dzīvo dzīve' klāja. Apskatot šo skaistumu, devāmies atpakaļ līcītī.. ======================================================================================150913 spanishHola, mi nombre es paola y soy letviana soy guerita ojos de color azul, mido 1:64 cms, hago mucho deporte y me gusta practicar idiomas soy muy inteligente ademas de un poco distraida pero es parte de la vida y no me han sabido llevar mis pensamientos, en ocaciones me pongo a escribir para olvidar todas las cosas malas que me han pasado tambien escribo mis logros ya que a mi corta edad e conocido muchisimos lugares ahora estoy en mexico conociendo las playas del pacifico en otra buena aventura, conoci a muy buenas personas, una tripualcion con varios problemas de organizacion pero es devido a factores muy conocidos (miss), en ocaciones estoy muy tristepor las cosas que suceden en el barco un dia pense que era yo la del problema antes de conocer la realidad ahora procuro estar practicando mi espanol que al parecer no estan dificil en ocaciones me pregunto si estoyhaciendo lo correcto con mi vida??? aunque a antonio el ingeniero del barco y el chef no entiendan como es mi vida de alocada en pocas palabras asi soy y siempre sere asi.Nadie cambiara mi forma de ser. 160913perdon pero no pude escribir nada jajajaja170913ya regrese y me duele demasiado la muela, me puse a conversar con la tripulacion y me diverti muchisimo subi varias a el face mientras la tripulacion estaba preocupados por el problema en sus casas ya que las lluvias fueron muy intensas en el estado de guerrero, michoacan entre otros. la oficina de nautikos en ixtapa se rompieron los cristales y se inundo toda, el ingeniero estaba preocupadisimo ya que se trono la pantalla y ademas que sigue lloviendo por otro lado estoy contenta ya que me voy manana a la ciudad de mexico para tomar el avion a MIAMI. Estare un tiempo en mi casa me despedire de mi novio colombiano y me ire a ISLANDIA a ver a mi mama y mis hermanos. hugo diego luna 7441078049marco antonio fonseca zuniga jesus antonio torres 7551085359gloria plata gonsalez 5520700031 240913Spāniski rakstītā fantastika it Toņo darbs. Antonio, inžinieris. Draudziņš, ar kuru uz peld-platformas sēdēt līdz trijiem rītā, un apspriest metafizikas iespaidus mūsos, lauztās sirdis, ilgas pēc mīļajiem un tālākos ceļojumu plānus. Pietrūks. Došanās uz Mexico City ir ātra un nesāpīga, ja neskaitam makarēšanos vietējā lidostā, kur tik viens onkul's strādā pie reģistrācijas un izskatās, ka viņš ir no tūrisma biroja atnācis, jo iedziļinās pātarošanā ar katru cilvēku, nepievēršot uzmanību bezgala garajai rindai. Kaitinoši. Mehiko- atsvaidzinoši vēsa pilsēta. Mūs sagaida Mrs M.E.H. personīgais šoferis, smejoties dodamies uz saimnieku māju. Satiksmes daudz gan. Jau pusceļā nolemjam, ka metīsim nost mantas un dosimies dzīvē- pēc mana ieplānota tetovējuma. Ašās idejas.. tā nu nākas izmelot sevi no mājas sakot saimniecei, ka vēl gribu iepirkties. Par cik iepirkšanās ir viņas mīļākā nodarbe, man momentā tiek dota zaļā gaisma, un šoferis, lai visur paspētu, un līdz-gājējs Marko, lai kaulētos, un lai nav garlaicīgi ar šoferi, respektīvi visi, kas gribējām tikt no mājas ārā- jau braucam prom smiedamies. Kā tur bij' tas teiciens- pazīsti savu ienaidnieku kā sevi pašu? Tas strādā! Apzinoties, ka mums ir aptuveni stunda laika, lai aizraļļotu pēc mana kārotā tetovējama, pirmā piestātne-aptieka, kurā visas iespējamās pasaules narkotikas, atvainojiet, zāles var iegādāties. Andželo laipni nopērk anestēziju sakot, ka te tattoo salonos to nelieto. Es protams klausu vietējam meksikānim uzvalkā, vīrieši uzvalkos vienmēr manī iedveš viszinības sajūtu. Braucām tālāk, tiekot līdz centrālajam tirgum, devāmies izpētīt, kas piedāvājumā. Jāpiemin, ka lietus līst. Lecot pāri peļķēm, skrienot caur telšotajiem tuneļiem, vartu tik noskatīties uz simtu vienu *labu ķērienu* un vēl vienu, kuru man nav laika tuvāk apskatīt, kur nu vēl nopirkt.. Saprotu, ka Andželo cītīgi mekle *savējo puisi*, un saprotu, ka neveiksmīgi. Visbeidzot piestājām pie notetovēta čaļa pīrsing-bodē, kur Andželo man kaut ko Spāniski stāstot pacēla žaketes malu, parādot savu nabas pīrsingu. ..Pasaulei atsākot savu kustību un laikam turpinoties pēc šī, visus stereotipus graujošā šoka momenta, smejoties dodamies pārtikas meklējumos. Es oficiāli esmu nosaukta par traku eiropieti kaut tāpēc, ka esmu ar diviem meksikāņiem no villas aizbēgusi tetovējuma meklējumos. Jā, tā bija viena no *nekad nebūtu domājusi, ka es...* situācijām. Priecīgi iesoļojam pirmajā restorānā pa kreisi no lielveikala ieejas. Te, jo šī esot vienīgā vieta, kas būšot manam veģetārismam pa prātam, ņemot vērā mūsu atrašanās vietu un nakts stundu. Cilvēki klusi mielojas pie galdiņiem, klātiem sārtiem galdautiem. Es gribu tikai kartupeļus- jebkādus, lūdzu, kartupeļus. Jāgaida un jāgaida, un mani jau kaitina, nesaprotu, ko mēs stāvam vienu kartupeļu dēļ. Un salātu dēļ. Vienkārši taču! Izrādās administratore meklēja kādu trauku, kurā ielikt vakariņas līdzi ņemšanai, jo šis neesot fast-food restorāns. Ā, kā es smējos, kad man pateica. Sanāk, ka pēc tetovējuma meklējummiem, reidojam kādu nevainīgu restorānu, kura pieņemts stundu sēdēt un garlaicīgi neko nedarīt. Nepatīk man restorāni. Nepatīk! Brīdī, kad meiča atnāca ar divām kastītēm, no salātu bāra saliku 101 salātu, veidojot bezgaumīgu *no visa pa druskai* miksli, saņēmu savus kartupeļus, un niknu skatienu pavadīti, smiedamies devās prom. ...Pēc maniem salātiem bijām tako pieturā, vietā, kur vidusmēra vietējie ēd nepārtraukti, un Andželo tur iet katru vakar, kā protesta akcijā pret savu saimnieci, jo tādi prastie ēdieni villā nav pieņemti. Tiekot līdz mājai, atpakaļ sev piešķirtajā istabā ar desmit spilveniem milzīgajā gultā, beidzot tiku pie savas violetās mūsdienīgās rakstāmmašīnas ar internetu, un darīju neko. Smadzenēm jāatpūšas tiešsaistes bezgalīgajā tukšumā.Nākošās dienas lidojums pulksten trijos. Tātad pāris stundas laika Mehiko ekskursijai. Redzēju franču dāvināto neatkarības statuju- apzeltītu eņģeli ielas galā, un iedomājos, ka mūsu Milda ir piemērotākā vietā, pārredzamākā. Redzēju arī meksikas kaujiniekus milzīgās kravas mašīnās bez ''sienām'', puiši steriem vien, kājās stāvēdami viens aiz otra, devas centrālās pils virzienā. Vienreizējs skats. Un policisti ielās, tik daudz, to vien varēju kā brīnīties un fotografēt, un šie pat naudu prasīja par bildēšanu. Manuprāt, policisti Mehiko ''vecpilsētā'' ir modes lieta un tūristu atrakcija. Labākās atmiņas par Mehiko pilsētu? Uz ielas pirkta, manu acu priekšā svaigi spiesta burkānu-mango sula. Jā, es pasūtīju burkānus kopā ar mango, par spīti tantuku neizpratnes pilnajiem skatiem, garšoja pasakaini. Un litrs sulas par trīsdesmit peso! Skaisti! ..Pēc vēl divām stundām, jauniegūtas vilnas jakas, rokām adītas indiāniskā manierē, daudzām ātrām bildēm un tualetes apmeklējuma, kurai nebij' ne jumta, ne sienu, biju jau lidostā, mājot ardievas Marko un Andželo. Vienmer atcerēšos Meksiku, un esmu apsolījusi tur atgriezties, jo tur ir vismaz sešu jauniegūtu draugu mājas, kuras apciemot.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais