Ar kemperi no Rīgas jūras līča līdz Adrijas jūrai

  • 8 min lasīšanai
Pagājušā vasarā nolēmām, ka vajadzētu tikt līdz Adrijas jūrai, vēlēšanos vēl lielāku padarīja šepat draugos izlasītie ceļojuma apraksti un iespaidīgās fotogrāfijas:) Tā kā abās ģimenēs ir pa 2 bērniem, nolēmām, ka jābrauc pašiem ar savām mašīnām, nevis ar pārbāztu tūrfirmas busu. Naktsmājas gan nolēmām norezervēt savlaicīgi caur mūsu pašu tūr- firmām (pašas lētākas, kur tikai pagulēt un viss) šoks bija liels, kad saņēmām tāmes no 2 dažādām firmām par rezervāciju- vienai ģimenei 1800 Ls otrai 1900 Ls un tas pa 7 dienām, ar savu pārtiku savu mašīnu utt ! Un tad dzima ģeniāla ideja- iznomāt kemperi jeb dzīvojamo busu! Nenožēlojām savu izvēli ne mirkli!! Gulējām pasakainās vietās, pašiem mazākajiem bija iespēja padzīvoties tāpēc brauciens viņus tā nenogurdināja, mājās atgriezāmies tikai pēc 10 dienām, un naudas izteiksmē ar visu nomas maksu mums braucies sanāca uz pusi lētāks, kā prasītā rezervācijas maksa vienai ģimenei!!! Bet tagad par pašu ceļojumu- kā jau teicu mērķis bija Adrijas jūra.Par Lietuvu un Poliju laikam nav ko stāstīt :) Slovākija- protams pirmais iespaids KALNI ! Lēkājām gar logiem un fotogrāfējām uz visām pusēm- kā vēlāk izrādijās tie tik tādi pauguri vien bija  īstie kalni nāca pēc tam. Pirmais „nospraustais” mērķis tikt Tatros uz kādu no neskaitāmajiem akvaparkiem. Ar navigācijas palīdzību tas izdodas bez grūtībām. Apbruņojušies ar dvieļiem un peldkostīmiem dodamies pļunčāties veselīgajos kalnu ūdeņos. Izbrīns liels par to, ka ūdens krāsa baseinos vēl šaubīgāka par pašmājas Daugavu, un tam klāt īpatnēja sēra smaka. Bet tas nekas :) galvenais, ka veselīgs. Neesam paņēmuši fotoaparātus (kā nekā gājam tak peldēt), bet vietējie izklājuši dvielīšus zālē turpat guļ, ēd un fotogrāfējas, cemme liela - te tak būtu labās bildes sanākušas! Īsuma jāsaka, ka parkā bija dažas trubas, silti un ne tik silti baseini, bet pats galvenais- Tu sēdi siltā ūdenī un skaties uz sniegotām virsotnēm! Pēc peldes visiem gribas ēst, bet iestājies tāds pagurums- negribas gatavot, tapēc atrodam kalons nelielu ciematu un krodziņu. Ir piektdienas vakars un izskatās, ka visi ciema iedzīvotāji pulcējas vienkopus lai iedzertu kādu alu, skan dzīvā mūzika, cilvēki tādi priecīgi- super atmosfēra! Izrādas, ka oficiants nerunā nevienā no mums saprotamām valodām :) paliek arvien jautrāk, tomēr ar žestu un mīmikas palīdzību izdodas vienoties par gaļu, kartupeļiem un alu. Kamēr gaidām savas vakariņas esam nokļuvuši uzmanības centrā- mums par godu muzikants rauj vaļā „Kaķušu” – lai jau neesam šīs dziesmas fani, vienalga ir baigi patīkami :) jūties tiešām gaidīts ciemiņš! Vakariņas paēstas esam devušies tālāk, pa ceļam gan vēl n-tie „pitstopi” jo šeit tiešām ir kur „aci piesiet” . Vakars- busā klusums, pēc peldes un vakariņām visi mazie aizmiguši. Man arī acis tādas smagas, bet vīram trešā elpa- stūrē tik uz priekšu, miegs nenākot, tā arī iebraucam Ungārijā. Ungārija- nez kur salasījos, ka Ungārijā obligāti japagaršo gulašzupa , ar šo domu arī dzīvoju :) Budapeštā iebraucām naktī, skats vienreizējs sevišķi izgaismotais tilts un pilsēta! Dziemžēl gulašzupa palika neapēsta, laikam jau ungāri nav tādi rīmas kā letiņi un naktīs ēstuves ir ciet. Pafočējamies pie milzu lauka kur saulespuķes aug, un nemanot esam sasnieguši Ungārijas-Horvātijas robežu. Nakamā rītā tepat pie busa padzeram rīta kafiju un iebraucam Horvātijā. Horvātija- tik ļoti gribas uz jūru, ka pēdejie kilometri velkas kā gliemeži. Beidzot starp kalniem parādās neaprakstāmi zilā Adrijas jūra un Rijekas jumti. Pirmais ko sameklējam iebraucot pilsētā- peldvieta :). Ālējamies kā mazi bērni, ūdens pilnīgi caurpīdigs un ļoti sāļš. Pludmale gan vienos akmeņos, mazajiem grūti paiet. Pirmo reizi saskaramies ar mazajiem briesmonīšiem- jūras ežiem. Mans puika pamanījies vienam uzkāpt un sadurt pirkstu, Ar neiroķirurga rūpību bakstu ārā no pirksta eža atstāto adatu ( trauslu kā stikls un mazu kā ērkšītis) un nosolos, ka pirmais pirkums būs pelčības, kas šeit ir nopērkamas visās iespējamās krāsās un formās. Tālak dodamies uz Krk salu, ceļvežos sasmeļamies info un nolemjam, ka tas ir jāredz. Pa ceļam nebeidzam jūsmot par ainavām! Zila jūra, saule un baltas mājiņas ar sarkaniem jumtiem- kā uz skatu kartiņām (mūžam nepateiksi ,ka 10 gadus atpakaļ šeit ir bijis karš). Uz Krk salu pārbraucam pa mega lielu tiltu. Pirmajā apstāšanās vietā pie mums pienāk vietējais onka un iedod reklāmas materiālu par kādu kemperu parku. Izbraukājam salu un saprotam, ka būs jaapmetas parkā, jo piebraukt pašiem pie jūras nav reāli- viss akmeņains un klinšains. Sameklējam kemperu parku, mums laipni izstāsta kuras vietas ir brīvas, drusku paskraidam ar kājām un atrodam brīvu vietiņu pie pašas jūras. Pašā vakarā staigājam gar jūru. Fotogrāfējam un jūsmojam par redzēto. Nākamajā līcītī ir ciematiņš tik skaists un izgaismots, kā pasakā. Pilnai laimei kādā krogā dzied muzikanti, sēžu jūras krastāskatos un klausos, dvēseles stāvoklis tāds, ka nez kapēc nāk raudiens :) Vakarā mazos noliekam gulēt, bet paši vēl patusējam turpat pie busa, iedzeram vietējo vīnu un nolemjam no rīta doties uz ciematu. Rīts nāk ar pārsteigumiem, pirmais jau ir pats kemperu parks, šeit cilvēki „ sastādījuši” zemē tās mājiņas,ko velk aiz mašīnas, un dzīvo kā vasarnīcā! Izskatās drusku pēc bardaka :) katram būda savādāka, riņķī sētiņa, uz jumta satelīt antena. Ejam uz ciemu- visa piekraste ar krodziņiem, katram krogam sava pludmale, jo „ krutāks” krogs jo pludmalē sīkāki olīši. Par sēdēšanu kāda kroga pludmalē jāmaksā nav, tāpat var dzīvoties jo padzerties un paēst jau cilvēki iet uz to krogu un ta viņi gūst peļņu. Atklājam, ka pie mums vissimpātiskākā krodziņa bērni var lēkāt pa batutiem, bet tētim ir iespēja tikat pie interneta ( pat brīvdienās nav miera no darba). Šajā kemperu parkā nodzīvojam 3 dienas, izbraukājamies ar katamarāniem, vakarā noīrējam motorlaiviņas un pabraukajam pa jūru, palēkajam ar gumijām ( tādām, kas virs batutiem piestiprinātas), rīta agrumā, kamēr mamma saldi guļ, tēvs ar meitu pamanījušies izīrēt velosipēdus un apbraukāt salu. (Cenas par skūteru, laivu un velosipēdu īri sākot no pāris latiem stundā! J ņem uz ilgāku laiku, tad lielas atlaides. Nez kur tā trakā Horvātijas dārdzība? Pat piens veikalā 20-25 satīmus maksāja). Prom braukt negribas, liekas,ka labāk jau vairs nevar būt. Vēl iegriežamies Krk salas alās. Kur gida pavadībā var apskatīt visādus pazemes brīnumus.. Un trešajā dienā dodamies gar piekrasti uz priekšu. Pa ceļam atkal n-tās apstāšanās jo dabasskati ir elpu aizraujoši – nu nevar vienkārši pabraukt garām! Pašā vakarā iebraucam Zadarā, pilsētas kartes mums nav, tāpēc vadoties pēc navigācijas meklējam jūras piekrasti un atrodam ar! Apmetamies pie tādas kā jahtu piestātnes un moliem. Mazie nolikti gulēt sēžam turpat pie busa uz moliem un vērojam ka vietējie „ makšķernieki” ar durkļiem dur zivis. Vēlāk sarunājam lai parāda arī mums noķerto- arprāc!! Tādi brīnumi! Pēc zivīm neizskatās, pēc kā ēdama arī ne, prasam vai tad tas ir „ fish” ? Onka māj ar galvu- „dobro” dobro” -tas ir vārds kas apstiprina visu :) Turpinam ceļojumu uz Krk nacionalo parku, kur atrodas Eiropā lielākais daudzpakāpju ūdenskritums, un vispar ūdenskritumi, strautiņi un ezeriņi. Kemperi atstājam pie ieejas, talāk mūs vizina vietējais soferis ar autobusu, mana lielāka kļūda- apsēsties priekšā, ceļš šaurs un līkumots ved pa kalnu lejā, liekas ka buss tūlīt pārvelsies pār krauju, bet onka rullē baisā atrumā. Esmu tikusi pie pirmajiem sirmajiem matiem :) . Krk parks patiešām pārsteidz! Tāda daba! Tas ir jāredz to nevar izstāstīt! Ejam pa tūristu taku ,kura ved pa kalnu uz leju starp neskaitāmiem strautiņiem. Nopeldamies pie lielā ūdenskrituma (vienīgā vieta, kur parkā drīkst peldēt). Un turpinam ceļu pa taku, nu jau uz augšu, kad esam tikuši līdz vidum saprotm CIK liels ir ūdenskritums! Neaprakstāma daba- skaisti mežonīgi un sakopti vienlaikus! Braucot prom no dabas parka piestājam pie kāda liela balta kroga turpat ceļa malā. Cenas pamatīgas! Nepaliekam. Ielas pretēja pusē pamanām pie vārtiņiem necilu norādi par ēdināšanas iestādi. Dodamies turp. Un esam trāpijuši desmitniekā! Mūs 4 lielus un 4 mazus piesola pabarot par 25 EUR. Cenā būšot iekļauts viss. Sēžam pie milzu koka galda, uz blakus galda stāv tiko iemarinēti dārza labumi un kompota burkas, viss kā īstā lauku sētā. Turpat līdzās tādā kā šķūnītī uz oglēm tiek cepta vesela kaza!! Par spīti galīgi ne restorāna paskatam, mums tiek atnestas baltas salvetes, pītā groziņā maizīte, tomāti no pašu dārza uz ceptā kaza . Bērniem tiek sula, bet „dāmām” piedāvā mājās gatavotu vīnu. Protams neatsakāmaies, tikai mulsina vīna karafītes mazais izmērs. Saimnieks piedāvā atnest ūdeni ar ko vīnu šķaidīt. Mums nevajag! Haa, pec mirkļa pārdomājam :) un tā karafe bija tieši pa izmēram lai uzsistu labu garastāvokli. Saimniecīte šiverē ap mums nepagurusi, saimnieks tik pārprasa-„ dobro” ? :) . Esam pārēdušies , bet kaza vēl palikusi pāri. Saimniecīte ierodas ar folija kastīti un visa gaļa tiek iekrāmēta līdzdošanai, nelīdz mūsu protesti, esam tak samaksājuši, tātad kaza pienākas mums. Nakti pārlaižam Splitā, kā nosmejamies- vietējā Daugavmalā, tikai Daugavas vietā jūra. Talāk mūsu ceļš ved uz Trogiru, navigācija rāda, ka tur ir apskates objekti. Izrādās Trogira sastāv no sauszemes, salas uz kuras atrodas vecpilsēta un vel vienas salas ar mega šaurām ieliņām. Izkuļamies ar busu pāri pa 2 tiltiņiem, pa kalnu augšā un lejā -sala ir viens milzu kalns. Te par brīnumu ir kemperu parks! Busam vajag uzpildī ūdeni, izliet kanalizāciju. Nolemjam palikt. Mums reāli paveicas, dabūjam vietiņu pie pašas jūriņas. Buss un 2 metri aiz tā sākas pludmale! Parkā ir kafejnīca, iespēja iznomāt velosipēdus, skūterus, super sakopta pludmale un dušu komplekss. To vērts pieminēt- atsevišķi dušas invalīdiem, speciālas izlietnes kur mazgāt traukus, speciālas drēbju mazgašanai, bērniņiem mazmazītiņas tualetītes un dušiņas ( tas ir par iemelsu regulārai vajadzēšanai uz WC no mūsu mazāko ceļabiedru puses :) ) viss super tīrs un sakopts. Trogiras rīti sākas ar ar rīta kafiju pludmalē. Mazie caurām dienām sēž jūrā. Esam iepirku si zivju ķeramos tīkliņus un brilles, nodarbošanās atrasta visai dienai :) . Mana meita iemācijusies peldēt, sāļais ūdens ļauj bērnam justies drošam. Bet mūsu vīrieši atraduši sev nodarbi- daivingu, tā kā abi ir nirēji „ ar papīru”, saprotama viņu vēlme ienirt tik dzidrajā Adrijas jūrā.Vakarā klausāmies par mega milzīgām klintīm zem ūdens, jūras zirdziņiem un dīvainām zivīm. Trogiras vakaros staigājam pa salu, aizejam uz vietejo picēriju atzīmēt meitas vārdadienu ( mūsu picu cepējiem vajadzētu aizbraukt tur papraktizēties). Citu vakaru ar vietejo autobusu pārbraucam, uz to salu,kur vecpilsēta. Apskatam pašu pilsētu, un jahtas, to šeit ir tik daudz, ka nav iespējams izskaitīt! Sevišķi kāda liela balta, pēc skata pavisam jauna jahta, kuru apkalpe ar lupatiņām nepagurusi pulē. Vēlāk ar kūģīti mūs nogādā atpakaļ „ mūsu salas pusē” .Vakaros kad mazie guļ sēžam pludmalē līdzi paķēries portatīvais dators, tapēc ir iespēja noskatīties kādu filmu un paklausīties mūziku sēžot pie pašā ūdens. Sazvanamies ar Latviju, ir 30.augusts, Latvijā jau n-to dienu līstot un esot šausmigi auksts... brr... negribas braukt mājās, mums pa dienu +30 naktīs +20. Silto nakšu dēļ vīra kungi pamanās savākt spilvenus un doties gulēt pie jūras, pludmales krēslos. Busā esot pārāk karsti. Es nakti neguļu jo kāds vietējais balodis sēž kokā pie mana loga un dūdo milasdziesmu savai balodenei, (mūsejie pelēkie Rīgas baloži ir klusi kā zivis ar to Horvātu salīdzinot! Jeb…su viņa sirdi plosija neprātīga milestība? ), man nāk dusma un mīlniekiem, bet tajā pašā laika ir baigi forši ... Trogirā nodzīvojam ilgāk kā plānots, tāpēc līdz Dalmācijai netiekam, jābrauc uz mājas pusi, lielajiem bērniem sākas skola. Majupceļā ‘ ieskrienam” Austrijā apskatam Vīni, un pabraukājam pa Čehiju. Jo tuvāk nāk Latvija jo debesis kļūst pelekākas un no somām velkam ārā vienu silto drēbju kārtu pēc otras. Es sēžu busā ar domu, ka Horvātijā atgriezīšos, vienalga kā un kad, bet atgriežīšos. Ir pienākusi nakamā vasara un tās sajūtas un doma tikai pastiprinās, stāstu draugiem par redzēto un asaras skrien acīs! Plānoju, ka šovasar vajadzētu tikt līdz Trogirai un tad turpināt ceļu uz Dalmāciju un Dubrovnikiem. Un tieši tādā pašā veidā –ar kemperi, neviena tūrismu firma, ne par kādām naudām nebūtu devusi iespēju dzīvot vietās kādās dzīvojām mēs, paciemoties un paēst pie „īstiem” cilvēkiem, nevis viesnīcu ēdamtelpās ar iestīvinātiem oficiantiem un vel trīsdesim citiem tūristiem, piebāztā autobusā. Bet katram jau savs, mana ģimene savu ir atradusi :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais