Zaļā grava
|
Āris Dandens
|
Ir Gaujienā tāda vieta – Zaļā grava. Kā skaidro gudri zinātņu vīri, tad tā esot veidojusies Alkšņupītes atzaram izskalojot dolomīta iežus.
Zaļās gravas rūķi gan plati smīnētu, ja šo apgalvojumu dzirdētu. Tādēļ, lai kaut nedaudz ieviestu skaidrību šajā jautājumā, centīšos ielikt rakstu zīmēs to, ko kādā vēlā vasaras vakarā man pastāstīja Zaļā gravā mītošais rūķis.
Tas esot bijis tajos tālajos laikos, kad cilvēki vēl Gaujienas pusē nebija manīti un šīs puses mežos un pļavās mita visādi spalvaini un ragaini lopiņi. Toreiz meža silā dzīvojuši rūķi. Viņu ciems bijis lielum liels un viņi nodarbojušies gan ar meža velšu vākšanu, gan kūdras rakšanu tuvējos purvos. Savāktos meža labumus esot izlietojuši gan savām vajadzībām gan arī veduši uz Rūķu tirgu, kur no citiem rūķiem iemainījuši audumu, traukus un citas saimniecībā vajadzīgas lietas. Par Rūķu tirgus atrašanās vietu tā īsti skaidru ziņu nav. Var vienīgi aptuveni noteikt virzienu, jo meža rūķi savas preces veduši ar plostiem pa Alkšņupīti un tālāk pa Gauju divu dienu garumā.
Tajos tālajos laikos Alkšņupīte arī esot plūdusi gan pa zemes virsu gan zem tās. Tādēļ rūķi plostos veduši lāpas, lai nesamaldītos upītes pazemes labirintos. To esot bijis makten daudz, upītes straume bijusi liela, daudzās vietās koku saknes veidojušas krāces. Tādēļ šo posmu pārvarēšanai bijusi nepieciešama īpaša izveicība, pieredze un upes ceļu pārzināšana.
Tā nu rūķi laimīgi esot dzīvojuši un strādājuši, līdz kādu dienu, kad kārtējā preču partija tikusi vesta uz tirgu, kāds rūķis vārdā Zaļais (tas gan neesot bijis viņa īstais vārds bet iesauka, jo viņš esot dikti mīlējis zaļo krāsu – nēsājis zaļu cepuri, brilles, kamzoli, bikses un kurpes, pat bārdu krāsojis zaļu). Šis rūķis ar plostu pa Alkšņupīti braucis pirmo reizi, pazemes labirintos atpalicis no pārējiem un nomaldījies.
Zaļais rūķis sapratis ka apmaldījies, centies sasaukt pārējos, bet pazemē upe rada lielu troksni un šis nav sadzirdēts (pārējie Zaļā rūķa pazušanu pamanījuši tikai tad kad plosti iznākuši virszemē, pie pašas Gaujas. Tad rūķis ļāvies ūdens tecējumam līdz nokļuvis kādā lielākā alā kur plosts uzskrējis uz sēkļa un apstājies. Rūķis notrausies no plosta un centies to izkustināt no vietas, taču mazajam rūķim izkustināt lielo kravu nav bijis pa spēkam, tas noguris un atspiedies pret kādu oli atvilkt elpu. Rūķis pavicināja lāpu, lai labāk apskatītu apkārtni un te to pēkšņi apžilbināja tāds kā saules zaķītis, tāds kā spožs atspulgs no spoguļa. Kur tad te spogulis radies – rūķis esot nodomājis un ziņkāres dzīts pa irdeno smiltiņu pagājies uz to pusi, kur gaismas atspīdums nācis. Liels bijis viņa pārsteigums, kad tas lāpas gaismā ieraudzījis lielu kristālu, kas lāpas gaismā mirdzējis visās varavīksnes krāsās. Aiz šī kristālā pavērusies tāda kā taciņa, kuras abās pusēs to kristālu bijis ij ne saskaitīt cik daudz.
Zaļais rūķis ātri aptvēris, ka te viņš iegūs lielu bagātību - šis esot bijis tāds mantkārīgs jau no bērnības, lai ar rūķi dzīvojuši brālīgi un visā dalījušies. Tak Zaļais esot pamanījies savā miteklī noglabāt ne vienu vien labu mantu.
Neviens īsti nezin cik daudz laika pagāja, līdz Zaļais rūķis atrada ceļu atpakaļ uz Rūķu ciemu. Taču atgriezies, tas esot savācis palielu baru rūķu, solot tiem visādus labumus un devies rakt kristālus. No meža rūķiem atdalījušies racēji izveidojuši savu pazemes ciemu un sparīgi jo sparīgi rakuši kristālus, kurus, protams, arī veduši uz Rūķu tirgu. Iemainītās mantas Zaļais rūķis cītīgi esot krāvis savā pazemes miteklī, ar pārējiem dalījies vien pārtikā un drēbēs.
Tā gājis laiks un pazemes alas palikušas aizvien lielākas un lielākas. Rūķi no meža veduši aizvien vairāk kokmateriālu, lai izveidotu sastatnes pa kurām piekļūt kristāliem.
Zaļais palicis aizvien bagātāks un bagātāks. Taču visam skaistajam kādreiz pienāk beigas. Labas vai sliktas. Izraktās alas velves veidojošais dolomīts neesot izturējis zemes svaru un sagruvis, aprokot gan kristālu racējus gan Zaļo rūķi ar visām tā bagātībām. Meža rūķi gan centušies atrast kādu no zudušajiem racējiem, tak nekā. Tā arī viss palicis aprakts. Tik Alkšņupītes ūdeņi pēc kāda laika atraduši jaunus ceļus uz Gauju.
Izveidojušos nogruvumu rūķi nosaukuši galvenā vaininieka vārdā par Zaļo gravu.
Ja tā rūpīgi pastaigāsiet pa Zaļās gravas gultni un pavērosiet dolomīta plaisas, var gadīties, ka ieraudzīsiet kādu kristāliņu spīguļojot.