Neticami, bet Itālijā ir vulkāns, kas regulāri spļauj lavu!
|
Kaspars Ulsts
|
Esam uz mazas saliņas Tirēnu jūrā 25 km no Sicīlijas krastiem. Gaiss te ir smags un sutīgs, bet ne jau tikai dienvidu saules dēļ. Mums priekšā kā elles katls vārās dubļu baseins, bet visapkārt no zemes spraucas karsti sēra garaiņi. Kas gan tā par ellišķīgu vietu šajā pārliecināto katoļu zemē? Saliņas nosaukums runā pats par sevi - Vulkano - viena no četrām vietām Itālijā, kur novērojama aktīva vulkāniskā darbība.
Dubļu vannā nav nemaz tik viegli iekāpt. Tievas tvaika strūkliņas izplūst no baseina dibena ik uz soļa. Vairākas reizes nepatīkami apdedzinu pēdas. Vēl trakāk ir atrast drošu vietiņu, kur apsēsties.
Vērojam, ka baseina apmeklētāji bagātīgi notriepjas ar dubļiem. Dubļi ir dziednieciski ādai, taču nekādā gadījumā nedrīkst nonākt acīs. Laikam jau to sēra sastāvs nav visai draudzīgs. Paši itāļi gan visai drosmīgi nozieķējuši savus degunus.
Kad āda un peldbikses tā pamatīgi piesūkušās ar sēru, mēģinām ienirt dzidrajā jūrā un dabūt to visu nost. Tiesa, ar pirmo mēģinājumu tas neizdodas, jo katrs ādas pleķītis ir rūpīgi jānomazgā no lipīgās masas. Toties kādas te pludmales! Atgādina Āfrikas savannu. Patiesībā jau Sicījija nemaz arī nav tik tālu no Āfrikas.
Vēl viens salas jaukums ir mīlīgie krodziņi, kur var dabūt milzīgas porcijas ar jūras veltēm un neiztrūkstošo mājas vīnu. Auksts baltvīns ar pāris ledus gabaliņiem ātri palīdz aizmirst apkārt valdošo sēra smaku.
Necik ilgi pie apvāršņa parādās nākamais prāmis, kas mūs nogādās tālāk uz Stromboli salu. Tur mums paredzēts kāpiens Eiropas aktīvākajā vulkānā, kas nu jau 2000 gadus spļauj lavu, sakarsētus akmeņus un pelnu mākoņus.
Ir četri pēcpusdienā. Sicīlijā tas skaitās pats bula laiks. Termometrs pakāpies līdz 40 grādu atzīmei, pie debesīm ne mākonīša, bezvējš. Vienu mākonīti gan tomēr redz – virs kilometru augstā Stromboli virsotnes. Faktiski jau Stromboli krātera augstums ir 2 km, taču puse no tā atrodas jūras dzelmē. Sala, uz kuras mēs stāvam, ir Stromboli vulkāna gals, kas izspraucies no jūras 59 km no Sicīlijas krastiem.
Tikšanās ar mūsu pavadoni Mario sarunāta pie vienīgās ciema baznīcas, kas, kā par nelaimi, uzcelta krietni kalnā. Stiepjam visu savu mantību pa piekarsušajām ieliņām.
Mario nepatīk mūsu sporta kurpes - neesot gana augstas un hermētiskas kāpšanai vulkānā. Magmatrek birojā pie sienas piekarināts milzu plakāts, kurā uzzīmēti pareizie apavi – augstie ādas zābaki. Beigās tomēr pārliecinām viņu, ka esam pieredzējuši ne tādus vien vulkānus un viss būs kārtībā. Galu galā, netaisamies taču bradāt pa lavu.
Ap sešiem pametam ciemu un pēdējā iela mūs izved uz kalnu takas. Nākamās 3 stundas kāpjam pa putekļainu niedru labirintu, tad pa krūmājiem un beidzot pa vulkānisko izdedžu klātām nobirām.
Mario pa ceļam mums daudz stāsta par Sromboli. Stromboli aktivitāte turpinoties jau 2000 gadus. Tas esot nejauks – eksplozīvs vulkāns. Lava nevis mierīgi plūstot, bet gan tiekot izšauta sprādzienu veidā apmēram 200 m augstumā kopā ar kvēpiem un gāzēm. Sprādzieni nav regulāri un var atkārtoties gan nākamajā minūtē, gan tikai pēc stundas. 2002, 2003, 2007, 2009 un 2013. gadi iezīmējas ar nopietnām eksplozijām, kas mainījušas krātera formu. Mario stāsta, ka šādas eksplozijas gadījumā gaisa vilnis mūs izmētātu kā zirņus no virsotnes līdz pašai jūrai. Reiz šādā eksplozijā milzu akmens esot uzkritis tieši uz viņa mājas jumta un sagrāvis vienu sienu. Labi, ka neviens neesot bijis mājās.
Ap deviņiem esam pie krātera malas. Riet saule. Mēs pielaikojam savas ķiveres, kas līdz šim pendelējušās pie somas sāniem. Tad pēkšņi netālu no mums izšaujas lavas strūkla un tai seko milzīgs piķa melns mākonis. Iespaidīgi! Mario gan brīdina, ka mākonis nesot sodrējus un stikla kristāliņus, kas ir ārkārtīgi bīstami elpošanai un optikai – gan kontaktlēcām, gan mūsu fotoaparātu objektīviem.
Drošības apsvērumu dēļ virsotnē drīkstam uzkavēties ne ilgāk kā stundu. Šovakar Stromboli mums ir labvēlīgs un spļauda lavu pa veseliem 2 krāteriem. Arī vēja virziens ir perfekts – dūmu mākonis tiek nests prom no mums un no krātera. Tādējādi mums ir tā laime izbaudīt Stromboli izrādi visā tās krāšņumā. Mums zem kājām vārās sarkans lavas katls. Garaiņi tajā veido dažādas spocīgas figūras.
Ik pa laikam izšaujas kārtējais gāzes burbulis. Tad no katliņa gaisā tiek izmesti neskaitāmi uzvārīti akmeņi, kas, gaisā līdz pusei atdzisuši, grabēdami sabirst lejā.
Mario dod mums vēl pēdējās 10 minūtes. Stromboli klusē. Varbūt perina kaut ko lielāku un nejaukāku? Lai nu kā tur būtu, ir pienācis laiks pazust no šīs nedraudzīgās vietas. Lejupceļš izvēršas par neaprakstāmu piedzīvojumu. Mario mums izdala elpošanas maskas un iesaka noslēpt visu optiku somas visdziļākajā vietā. Un tad sākas elle. Kolīdz esam pārkāpuši pāri krātera malai, attopamies uz stāvas smilšu un pelnu nogāzes. Pusstundu bez apstājas skrienam lejup, kājām līdz potītēm iegrimstot birstošajās smiltīs. Mūs apņem necaurskatāms putekļu mākonis. Lukturīši priekšā izgaismo vien baltu putekļu sienu. Mūsu tik elpojošie gore-tex trekinga apavi jau pirmajās minūtēs ir piesūkušies ar smiltīm. Tās sabirušas cauri auduma šķiedriņām un sakrājušās kaut kur gore-tex starpslānī. Apavi kļuvuši par kilogramu smagāki, piedzīti pilni ar smilšu masu un nežēlīgi spiež. Diemžēl apstāties šajā posmā nav iespējams. Tā nu pilnā ātrumā slidinamies lejup pa nogāzi līdz pirmajam horizontālajam plauktam. Plaukts nepalīdz. Pirmkārt – apavus nav iespējams izpurināt. Smiltis ir tik smalkas, ka sabirušas starp slāņiem un ārā birt netaisās. Otrkārt – atklātā smilšu nogāze ir tikai ziediņi salīdzinājumā ar tālāko maršrutu. Otro pusstundu ienirstam 1-2 metrus dziļā pelnu tranšejā. Visi saceltie putekļi burtiski pakaras gaisā. Lukturīši šajā biezumā nav spējīgi izgaismot pat tranšejas pagriezienus. Tos pārsvarā nosakām ar tausti.
Sveika Sicīlija, ar saviem lieliskajiem kempingiem, kur jūras veltes pašas lec ārā no jūras tieši uzpannas. Tā mēs izbaudām atpūtas dienu pirms došanās uz varenās Etnas nogāzēm.
Nākamajā rītā Tom-Toms mūs vadā cauri neskaitāmām mazām pilsētiņām, spītīgi virzot prom no ceļiem, uz kuriem itāļi uzrakstījuši "Etna". Mūs apņem neparasta rudenīga nokrāsa - kā zelta lapu laikā Siguldā. Tomēr, rūpīgāk ieskatoties, secinām, ka dzelteno toni veido tādi kā ziediņi - milzum daudz dzeltenu ziediņu.
Atšķirībā no Stromboli, Etnā par mazu, bet draudzīgu samaksu iespējams viss. Vienmuļo pelnu mīcīšanu iespējams aizstāt ar jautru vizināšanos apvidus mašīnās. Tās izved cauri mākoņiem un izlaiž tieši blakus pēdējā izvirduma aktīvajam krāterim.
Ainavas Etnas nogāzēs ir pasakainas. Pelēkie izdedžu lauki mijas ar košiem zāles un koku pleķiem. Šur tur no zemes spraucas tvaiki. Vulkāns ir dzīvs un nekautrējas mums to atgādināt. Sakarā ar paaugstinātu aktivitāti atsevišķas takas uz virsotnes krāteri šobrīd ir slēgtas.
Pievakarē neskaitāmi ceļa serpantīni mūs ved atkal lejā uz jūru. Pēc dienas tuksnešainajos izdedžu laukos tā vien gribas nopeldēties un iebaudīt kādu augli! Augļu un dārzeņu te tiešām netrūkst. Ielu tirdziņi ir katrā pilsētiņā un cenas ir neparasti draudzīgas. Viss tiek tirgots lielās avīžu tūtās.
Kāds tirgonis uz ielas griež pušu jūras ežus. No katra eža tiek izkasīta maza gaļas vai ikru piciņa. Pagaršojam - ir labi. Vienīgi 10 EUR par mazo glāzīti gan neesam gatavi maksāt.
Šajā romantiskajā pludmalē vulkānu ekspedīcijai nolemjam likt punktu. Tur augšā bija skaisti, bet te ir vēl labāk :)
