Uz Olimpu pie Zeva pēc Sevis! – Jeb – Turp un atpakaļ !

  • 14 min lasīšanai

Uz Olimpu pie Zeva pēc Sevis! – Jeb – Turp un atpakaļ !

Jā! Jau sen biju šo domājis un plānojis. Pie vecā Zeva uz mistisku sarunu Olimpa kalnā.

Te nu tā ir – mana iespēja. Vai tā sakritīs ar manām spējām vēl nezināju, bet tas nekādi neatturēja no – darīšu! – domas.

No sākuma, 14 cilvēku kompānijas uz šo nedaudz avantūrisko pasākumu – divu dienu kāpiena maršrutu izstaigāt 1 dienā – beigās parakstījās tikai divi no mums. Mans darba un biznesa kolēģis Normunds un es pats. Bet, kā jau tas nereti gadās – tieši šāds pavērsiens bija gaidītā rezultāta kvalitātes un piepildījuma galvenais priekšnosacījums – jo kāpjot nebija jāsaskaņo pārāk daudz viedokļu - un augšupceļā varējām pavadīt klusējot, vērojot, klausoties kalnu, dabu un katrs pats sevi. Savukārt lejupnākot – varējām netraucēti un brīvi sarunāties un analizēt uztverto. Nemaz jau nepieminēšu, ka arī tīri fizioloģiskas lietas, kā smagā elšana, svīšana un reizpareizei kuņģa trakta radīto gāzu palaišana, vientulīgi kāpjot ir salīdzinoši vienkāršāk uztverama.

Tas sākās plkst. 7.00. Kad viegli ekipējušies ar dzeramo ūdeni, nedaudz augļu pusdienām, potenciāli iespējamajai lejupkāpšanai tumsā – ar galvas lukturīšiem, nazi un sērkociņiem un pats galevnais ar labiem kāpšanas apaviem un vieglām, bet siltām vējjakām – atstājām mašīnu Olimpa pakājē un sākām kāpt augšup.

Lai arī saule jau 6 minūtes kā uzaususi, tomēr kalna pakājes koku biežņas un paša kalna paēnis nešķiet nedz draudzīgs, un vēl jo mazāk omulīgs. Ēna un drēgnums. Lai arī visa pakārtne ir Grieķu nacionālais parks –pārāk aizņemts ar taku iekopšanu neviens te nava. Tā, pa roku galam, kā jau viss Grieķijā – šķiet Grieķi vairāk paļaujās uz visas pasaules interesi par 3000 gadu senās, pirmās Grieķu valsts mītu radīto, magnētisko intrigu. Kas, protama lieta, ka nostrādā – bet man grūti ticēt ka vairāk kā vienu vien reizi. Tomēr lai nu paliek cilvēki, tautas un to domāšana, jo mana kāpiena galvenais mērķis šoreiz nekādā mērā nav saistīts ar cilvēkiem un to dabu, bet ar mani pašu. Gribu atrast Sevi atkal – un esmu iekšēji pārliecināts, ka kāpiens un kalns Olimps ar savu enerģētiku man palīdzēs pieslēgties kādām vibrācijām. Kaut kur un kaut kad esmu pazudējies. Tā gadās.

Pirmā stunda kāpjot liek izdarīt pirmos svarīgos secinājumus – labi, ka pārējie nepiekrita, jo tā kā esam izvēlējušies smagāko no potenciālajiem maršrutiem, kuru var kāpt maz sagatavots kāpējs, pie kam šis maršruts ir paredzēts divu dienu gājumam, bet mēs laika dzīti to gribam paveikt vienā dienā – tikai mēs divi ar Normundu to varējām mēģināt. Jo pārējiem trūka pat elementārā apģērba un apavu. Taka ir no vienas vietas ar nogruvumu akmeņiem un bez kāpšanas apaviem pa šādu taku vispār nav iespējam paiet.

Pēc pirmās pusstundas ieejam ritmā un lai arī sviedri veļās aumaļām kā no dušas, pati iešana paliek salīdzinoši raita. Vienīgi ir nenormāli dzestrs. Atliek apstāties uz minūti un jau jāsāk drebināties, jo sviedri acumirklīgi atdziest un sajūta kā aukstā vannā iekāpušam, tāpēc īpaši daudz nestājamies un kalna skatus baudām kustībā.

Kādā koku krēslas pārņemtā takas līkumā pēkšņi totāli samulstu un apstājos kā iemiets – man pretī metra attālumā, galvu ieškiebis un uzmanīgi vērojot stāv milzīgs lops. Tā kā esmu bijis aizņemts ar elšanu, svīšanu un kāpšanas domām un kā jau minēju – pustumsas krēsla – mana pirmā doma ir – vilks! Milzonīgs, pelēks vilks! Domas strādā zibenīgi. Vai tad Olimpā ir vilki? Vai tad tie mētājas pa kāpēju takām? Kuram vairāk bail – man vai tam lopam? Bum, bum, bum, bum... no aizmugures aiz takas līkuma pieelso Normunds. Jā, šeit jābilst, ka Normunds ir bez 5 cm divmetrīgs 140 kg liels LV pilsonis. Bum, bum, bum, bum. Kad viņš iet kalnā tad liekās, ka blakām pa dzelceļa sliedām brauc kravas ešelons. Es gan nevaru novērtēt pats sevi, iespējams, ka tieši tāds pat ešelons tikai ar mazāku augumu un svaru. Nu lūk. Bum, bum, bum, bum – Normunds kā iet, tā man garām paiet un pieiet pie lopa, un vien noburkšķ – nu draudziņ! Kā tevi sauc? Un noglauda lopu – vilku. Tad arī man beidzot atlec – tas ir milzīgs ganu suns un nekāds ne vilks. Un droši vien vienīgais kāpēc tas iznācis uz takas ir lai apskatītos kādā veidā uz kalnu takas ticis smagsvara ešelons – vai pat divi.

Tā nu kāpjam, kāpjam, kāpjam. Pirmā stunda. Otrā stunda. Trešā stunda... Jā! Saulīte jau gan sāk darīt savu. Tomēr jau dienvidi. Mežs arī paliek aizvien skrajāks un šķidrāks. Sāk cepināt, bet kalna drēgnums neļauj novilkt vējjaku. Iesmērājam sejas un galvu, un ausis ar pretapdeguma krēmu. Tā kā svīšana nemitējās, tad lai būtu ko svīst dzeram un dzeram, un turpat puse ūdens jau izlietota. Nospriežam, ka jāsāk taupīt un dzert maziem malciņiem. Ceļvedī gan minēts un fotogrāfijās apskatīts, ka netālu no virsotnes ir kalnu krodziņš, kuru jau galvas snaikstīdami un grozīdami, cerību pilni sākam mēģināt saskatīt. Bet pagaidām – nekā! Ne miņas. Kalna klusumā skaņas dzirdamas pa lielu gabalu un tā kā nedzirdam nevienu citu ešelonu, nedz citu cilvēka radītu troksni, nedz balsis – izskatās, ka šai rītā mēs divi esam vienīgie augšup kāpēji. Tas gan izbrīnu īpaši nerada, jo tā kā maršruts ir divdiennieks, tad visi normālie kāpēji sāk kāpt ap pusdienas laiku lai līdz tumsai nonāktu vai nu līdz minētajai kalnu kafejnīciņai/naktsmītnei, vai arī, ja kāds izturīgās un sportiskāks, tad jau arī līdz pašai spicei, un tad visi nakšņo, ietur maltīti un liekās gulēt un nākamajā dienā kāpj lejup. Mēs kā jau minējām – gribam ieviest korekcijas pa savam.

Beidzot! Ieraugām ilgi gaidīto kalnu pieturvietu. Maza mājiņa un šķiet, ka pat tuvu. Līdz ar šo skatu pieaug entuziasms, jo izskatās, tūdaļ būsim klāt. Tad iedzersim kafiju un no kalnu kafejnīcas tikai vairs kādi 700 m. vertikālā augstuma līdz spicei. Zinām, ka projekcijā pats kāpiens gan vēl būs kādi 2-3 km. Un varētu aizņemt kādas 2-3-stundas turp un atpakaļ līdz namiņam, bet nu jau atkal šķiet, ka tas būs mierīgi paveicams. Mūsu optimismu gan tūdaļ aplauž pats kalns. Jo kad esam pagājuši pārdesmit minūšu saprotam, ka no pieturvietas mūs šķir pamatīga ieleja kurai apkārtceļš vēl kādas stundas garumā. Nu neko! Kas darām – darāms! Turpinām kāpt. Vēl pēc stundas man sāk uzmākties no nekurienes radusies vajājoša doma – man acu priekšā visu laiku figurē šokolādes batoniņš. Nu visu laiku. Un tad saprotu, ka man vienkārši nenormāli sāk prasīties kaut kas salds. Un šī gribēšana progresē ar katru minūti. Nupat jau liekas - ja nedabūšu kaut cukura graudu, tūdaļ apsēdīšos un tālāk nekustēšu. Kad beidzot, jau ar dusmās un nīgrumā izbolītām acīm sasniedzam kafejnīciņu. Sasveicināmies ar pagalmē esošo, smaida un miera pilno grieķi, kurš priecīgi saka, ka esam šorīt pirmie uzkāpēji, pirmais ko jautāju – vai var dabūt milzīgu krūzi ar saldu, saldu baltu kafiju? Šis smaida un jautā vai ar 4 karotītēm cukura pietikšot? Saku lai liek 5! Kaut kas tāds man pirmo reizi mūžā, jo es jebkuru dzērienu, vai tēju vai kafiju ikdienā dzeru tikai un vienīgi bez cukura. Bet nu izstrebju balto megakūzi vienā rāvienā un palūdzu vēl vienu. Līdz ar saldo balto šķidrumu manī atgriežās spēks, jauda, enerģija un optimisms. Arī Normunds nu jau sāk atkal filozofiski apcerēt dzīvi. Nedaudz papļāpājam un sākam vērot no migas ārā nākošos pārējos kāpējus. Daži no nakšņotājiem sāk kāpienu lejup, bet citi augšup uz virsotni. Nu viss taču loģiski – viņi ir normāli cilvēki un paļaujās uz ceļveža un jau iepriekš kāpušo padoma. Visi atpūtušies un smaidīgi un bauda. Bet nekas. Patiesībā arī mēs baudām. Mēs baudām ne tik vien dabas varenību un enerģētiku un mītu pielieto vēstures elpu - mēs baudām arī savu espatību. Mēs darām kā mēs paši izdomājām. Un tas pagaidām izdodās!

No pieturvietas sāktais ceļš uz spici stipri atšķiras no iepriekš kāptā. Nav vairs meža, bet tikai pa retam kāds pundurkoks vēl. Arī taka atšķiras no pirmīt pievarētās. Nav vairs lielo akmeņu bet salīdzinoši smalksne zem kājām un ik pa brīdim kājas pašļūc pa smalksnes akmentiņiem. Saprotam, ka lejupceļš būs grūtāks, jo jāuzmanās un jābalansē lai nesāktu ripuļot kā pa skrotīm. Piepeši apjaužu arī, ka jauniegādātie kāpšanas apavi – lai arī ļoti kvalitatīvi un ērti – bet tomēr pilnīgi neiestaigāti. Tikai šorīt pirmoreiz kājās uzvilkti. Pie kam nāk atkārsme - esmu aizmirsis, ka apavi paši par sevi vien ir tikai pusrisinājums, jo arī zeķes vjadzīgas atbilstošas. Bet, man apavos ievilktās ir parastas ar pār pirkstu galiem berzt sākušo vīli. Un jā! Šī vīle par sevi sāk atgādināt pie katra mazā solīša. Soļus nu esam sākuši likt mazus mazītiņus, jo taka aizvien stāvāka. Aizvien biežāk sāku uzmest skatu kārotajai spicei. Kā nenāk, tā nenāk tuvāk neskatoties uz noietajiem sīksoļu tūkstošiem. Vienīgais kas rāda virzību ir tālumā, priekšā un uz atpakaļu saskatāmie, retie kāpēji – spices kārotāji. Uz viņiem un uz kopējo ainavu raugoties var apjaust, ka vispār kustamies uz priekšu. Jocīgi tādos brīžos – tu zini, ka pats kaut ko dari – šajā gadījumā kāp. Tu to jūti, jo smeldz kājas. Tu to zini, jo apzinies, ka mērķtiecīgi kusties un tātad kaut ko dari, rīkojies, rosies – bet ja nebūtu šo citu atskaites punktu (citu kāpēju) – šobrīd šķistu, ka, iespējams, jūc prātā – jo neskatoties uz paša faktoloģsko pieredzi, ka kāp un strādā, un rīkojies, un esi – vienlaikus šķiet, ka stāvi uz vietas un uz priekšu nekas neiet. Mmjā! Acīmredzmajam un pat paša izjūtām kā apstiprinājums vēl ļoti būtisks ir arī salīdzinošais faktors. Un ne reti šis salīdzinošais faktors ir galvenais nezināmais, kurš vēl pilnam komplektam ir arī nemitīgi mainīgais. Vajadzīgs miers, ceļš, laiks, pašam sevis uzklausīšana un milzīga, pārliecinoša ticība sev, lai gūtu absolūti pārliecību, ka tu tomēr tiešām ej un tiešām uz augšu, uz spici! Neskatoties uz to kā šķiet citiem. Pie kam – ja runā par citiem, tad viss atkarīgs no kāda skatu punkta raugās. Ja kāds šobrīd skatās uz Olimpu no pilsētas – tam visticamāk pat prātā neienāk, ka kāds tur kūņojas uzgšup. Ja kāds skatās no mūsu pēdējās pieturvietas, tad tas redz mazmazītiņus punktiņus, kuru kustību īstermiņā nav iespējams identificēt. Bet mans personīgais fakts ir, ka ar milzīgu pārpūli, un sīksīkiem solīšiem, bet es neapturami un pārliecinoši virzos uz spici!

Eju un domāju – Zevs droši vien zina, ka eju pie Viņa. Iesmaida bārdā un nespēj pat apjaust, cik svarīgas var būt mazsvarīgas domas tādam sīkam radījumam ar tik īsu mūžu, mazu pieredzi un relatīvi mazām iespējām šajā pasaulē. Savukārt es domāju – cik esmu spēcīgs, cik espatīgs, cik labus risinājumus rodu, un ka spēju saredzēt ceļu. Jā! Par ceļu. Kad kāpjam pa taku, ik pa brīdim taka pazaudējas, jo viss ir salīdzinšo vienmuļš un vienāds, un uz klints ik pa brīdim jāsnaiksta kakls un jāmēģina saprast uz kuru pusi solis jāsper. Bet vienubrīd, kad Normundam par sevi atgādināja civilizācija un iezvanījās mobilais, (Man gan neviens nezvana – un nezinu esmu par to laimīgs vai nelaimīgs) un Normunds šo zvanu labrāt izmantoja kā iemeslu atsēsties un atpūsties. Tad nu kāmēr šis labu laiku pļāpāja es turpināju kūņoties uz augšu. Pēc minūtēm 10 vientulīga kāpiena pārdomām un diskusijām pašam ar savām domām uzmetu skatu atpakaļ. Necik daudz tālāk par Normundu nebiju ticis – un tomēr - labs gablaiņš lai varētu noskatīties detaļās viņa klumurošanu uz augšu – uz mērķi. Un tad vienubrīd redzu, ka Normunds apstājās un sāk galvu snaiksnīt – ceļu/taku meklēt. Bet man no augšas viss tik skaidri redzams kā un kur jāiet. Bet šis stāv un stāv un nojaušu, ka apmulsis. Es sāku vicināties ar rokām un kliedzu – pa labi! Pa labi un tad augšup un tad vēl pa labi un tad pa kreisi! Mmmjā! Skaidrs, ka arī pats viņš ceļu saskatītu, ieraudzītu, atrastu. Un galu galā pat ja neatrastu un neieraudzītu – ja cilvēks zina mērķi un rīkojās – tad vienalga viņš sasniegtu spici. Tikai, iespējams, citādi. Iespējams, pa savam. Un iespējams, ka tas pat varētu būt ātrāk un vieglāk nekā priekšgājēja ceļš. Bet tomēr – ir dažkārt labi, kad kādam taka labāk zināma un saskatāmu un kad tev var parādīt. Tas gan cits jautājums, vai tu sadzirdi, notici un lieto dotās norādes, vai tomēr turpini pats savu meklējumu un ceļa kāpienu. Es domāju, ka abējādi ir labi, un abējas metodes dzīvē jālieto. Sava ceļa iešana asina prātu un trenē pat tad, ja kādā brīdī ej nepareizajā virzienā, jo ja ej uz mērķi – tu nonāksi mērķī.

Normunds ir mani panācis – tā tas arī dzīvē parasti – kad redzi, ka atpaliec, tad tīri instinktīvi pieliec soli, jo atpalikšanas sajūta mijiedarbojoties ar nepatīkamu vientulības, pazaudēšanās un sava vājuma apzināšanos padzen Tevi uz priekšu. Un tas ir vairāk labi nekā slikti. Tā nu ejam abi. Sīksoļus solsolī likdami un neapzināti saskaņotu elšanu. Nezin vai šāda saskaņošana ir tāpēc lai no otra slēptu katrs pats savu elšanu, vai vienkārši instinktīva, jo arī soļu ritms ir salīdzinoši saskaņojies.

Drīz esam sasnieguši jaunas krustceles. Viena taka ved pa īsāku, bet sarežģītāku maršrutu – otra pa garāku bet vienkāršāku kāpienu. Īsa bezvārdu konsultācija un dodamies pa garāko ceļu, kurš tomēr sola mazāku spēku patēriņu. Nu jau sākam arī rēķināt, ka būs vēl arī lejā jākāpj, un nakšņot kalnā nu galīgi nava nekādas vēlmes.

Mūsu izvēlētā spice jau labu laiku kā ar roku aizsniedzama šķiet. Tas dod jaunus spēkus, un liek aizmirst tulznainās kājas, un nogurumu kas sevi atgādina aizvien biežāk.

Beidzot esam kalna mugurā – korē un līdz spicei vien kādi 500 metri gandrīz horizontāla ceļa bez nu jau ierastajiem zigzagiem, kuri jau paspējuši pamatīgi apnikt, jo katru ceļa posmu pagarina daudzkārtīgi. Nospriežam – ejam līdz galam! Tomēr jau šobrīd pamatīga gandarījuma sajūta pašam. Esam uzkāpuši! Neesam nogājuši ne pārsimt metru, kad kalns vai varbūt Zevs saka savu sakāmo – Nekā nebija čabulīši! Viss! Savu esat dabūjuši. Sevi esat atraduši. Espatību pierādījuši. Bet es jūs te vairs negribu! Burtiski minūtes laikā pie spices tiek piepūsts mazs, balts, nevainīgs mākonītis. Un vēl pēc pusminūtes tādu mākonīšu ar vēja brāzmu tiek piepūsts vai vesela guba. Tie sablīvējas, sastumjas kopā un acu priekšā paliek pelēki. Tad melni un visapkārt viss satumst un paliek skumji un sveši.... un spici vair’ neredz!

Apstājamies. Normunds saka – Mans sievas brālēns Atis ir viens no pieredzējušākajiem LV kalnu pavadoņiem, kurš pavada latvijas kalnā kāpt gribētājus pa visu pasauli gan Everestā, gan Alpos un citur. Un viņš sakot – Ne tik svarīgi ir kalnā uzkāpt, bet gan svarīgāk ir nokāpt! Pie kam – svarīgi ir spēt savlaicīgi pagriezt muguru kalnam, lai spētu nokāpt un tad kāpt vēlreiz! Tad ari nospriežam – sev mēs esam pierādījši, ka spējam uzkāpt. Mēs zinām, ka varam aizkūņoties līdz spicei arī tagad, bet tas prasīs vēl pusstundu turp un tikpat arī atpakaļ līdz šim punktam. Un mums nevienam nava jāpierāda, ka esam bijuši pašā spicē. Mēs paši zinām, jo esam uzkāpuši augšā, bet spice.. spice nav svarīgākais. Svarīgākais ir pats kalns un kāpiens, un ceļš, un Sevis atrašana. Lai arī neesam vēl neko daudz sarunājušies un runājuši abi zinām, un nojaušam – Sevi esam atraduši! Vai tas notika pie krustcelēm, vai jau daudz agrāk – pēc pirmā kilometra – nava svarīgi. Svarīgs ir fakts un savs Es, kurš nu pārliecināti sēž iekšā un rada jaunas domas un atziņas.

Pagriežam spicei muguru un katra pats ar savu Es dodamies lejup!

Mmmjā! Tā jau bija paredzams – lejup iešana nesokās raita. Jau pēc pārdesmit soļiem es pa sīkajiem smalksnes akmentiņiem sāku šļūkt. Metos uz dibena un tas palīdz apturēt šļūkšanu. Pēc šāda incidenta sākam iet divreiz lēnāk un uzmanīgāk, tomēr, tas negarantē aizvien jaunas šļūkāšanas neiespējamību. Sabiezējusī, miglainā debess rada aplamu skatu uz apkārtnējiem notikumiem un visas izjūtas ir kā apjukušas, un sapinušās. Vienubrīd es pārāk sasveros uz priekšu un ķermeņa svars mani parauj uz leju kas sasummējoties ar gravitāciju un iešanas inerci mani sāk raut pa kalnu uz leju. Ar prātu saprotu, ka momentā būtu jāmēģina apstādināt šo procesu. Tomēr dēļ trūkstošās kalnā kāpšanas pieredzes neizdaru to acumirklī – jo pirmā doma kas iešāvās prātā bija – uz dibena krist, bet tā kā esmu sasvēries uz priekšu – sanāktu realizēt var vien kritienu uz priekšu, bet tas būtu sāpīgs un ar garantiju, ka noberztas rokas un ceļi vai pat apdauzīts ģīmis. Lai arī domas darbojas zibenīgi – tomēr gravitācija strādā vēl ātrāk un es jau sīkiem riksīšiem rikšoju lejup. Vienīgais ko vēl pagaidām varu kontolēt ir soļu likšanas vietas izvēle. Tomēr apzinos – tūdaļ nekontrolēšu arī vairs šo procesu un tad gan būs ķēpa vai pat liela ķēpa, vai pavisma liela – jo visapkārt pelēkā migla un nemaz nezinu orientieriski kur kas atrodās. Tik daudz pagūstu izdomāt, ka nekādas aizas tuvumā nebija, bet arī perspektīva nošļūkt uz mutes kādus pārsimt metrus arī nešķiet vilinoša. Mmmjā! Vēl pagūstu iedomāties, ka man neviens nepiezvanīja. Bet var jau būt, ka vienkārši nebija zonas, nebija saslēguma, pieslēguma.

Priekšā iznirst nīkulīgs pundurkociņš. Tas aptur manu lejuprikšošanu. Te nu bija lielais Es, lielā pašapziņa..... viena maza kļūda, maza neuzmanība – un tu neapturami ripo pa kalnu uz leju ar visām savām zināšanām, saprašanu un atrasto Es. Tam visam nava nekādas vairs nozīmes un nekāda svarīguma. Vissvarīgākais šādā brīdī izrādās nīkulīgs pundurkociņš. Tas nedeva paēni no saules kad rāpāmies augšup. Tas nepiesaistīja skatu, jo tāds panīcis. Bet kad bezcerīgi rikšoju lejup – tieši tas mani izglāba.

Nu jau pavism lēnītēm, lēnāk kā augšupkāpjot pienāk Normunds. Nav vairs bum, bum, bum, bum no Normunda iešanas. Ir lēni un apdomīgi likti solīši – kā balerīnai. Vai tas manas šļūkšans un lejuprikšošanas, vai varbūt arī Normunda, sava Es atrašanas rezultāts? Nezinu. Varbūt tas ir abu faktoru summa. Un visticamāk, ka ļoti daudzu, kopā liktu faktoru summa! Bet turpmāk – pat līdz pašai lejai – ejam viegli un uzmanīgi. Vairs nav šļūcienu, vairs nava klupienu. Kalnā visu iemācās ātri.

Kad nonākam līdz kafenīciņai – apsēžamies un beidzot sākam runāt, spriest, analizēt... un patiesībā – sākam sarunāties. Mēs esam biznesa partneri jau kopš 2004 gada, bet vēl neesam sarunājušies. Esam apsprieduši rutīnu, darba un biznesa lietas, esam kopā iedzēruši, esam strīdējušies tā kā dzirksteles lec, bet nekad neesam sarunājušies. Citi saka, ka tas tāpēc, ka esam viena gada – pēc horoskopa gaiļa gada – un tamdēļ viens otru tā lāgā nepaciešot, jo katrs savā laktā gribam būt visaugstāk un katrs pats savu vistu pulku un sūdu čupu, kur tārpiņus knābāt pārraudzīt un uzpasēt un kontrolēt. Bet nu mēs sēžam un sarunājamies. Filosofējam. Mmjā! Kalns arī šo paveicis. Kalns ir labs! Vilinoša spice, smagas takas un glābjošs pundurkoks, un pilns atbilžu un espatības. Kāpēc tā? Vēl nezinu, bet gan jau! Būs nākamais kalns un gan jau tas dos jaunas atziņas. Un laikam jau nemaz nava svarīgi kāds kalns un kur tas atrodās. Katram pašam savs kalns kāpjams un savas spices sasniedzamas un savs brīdis kad tajā kāpt, un savs brīdis kad muguru spicei pagriezt. Sava laimes zvaigzne kura pundurkoku īstajā brīdī pasniedz. Katram savs brīdis kad blakus esošo, it kā sen pazīto cilvēku no jauna ieraudzīt un satikt. Ieraudzīt un pieņemt viņā esošo Es.

Kad biju vēl pavisam maziņš – kādā pirmajā, otrajā klasītē, es dzīvoju Liepājā. Liepājā kā zināms kalnu nava, bet ziemā no kalniņa jau visiem gribās nošļūkt. Vienīgā iespēja mums – Liepājas bērneļiem, tad bija parkā esošā kāpa, kura bija iesaukta pat miļjonkalniņu. Tā nu manas vienīgās atmiņas par bērnības kalniem saistās ar šo mīļjoniņu. Vienu apizodi atceros ļoti detalizēti un spilgti. Visi bērni priecīgi un čalojoši, bet es stāvu lejā pārsalis ar pārsalušām rokām, jo vecvecmātes adītie vilnas dūrainīši ir ar sniegu no iekšpuses pilni un no ārpuses lieliem sniega pikučiem apķepuši – un rokas nenormāli salst, un arī kājas salst, jo apavi kādi nu bija, kaut kādas kurpītes, ne jau silti ziemas zābaki. Un tāds nu es tur lejā stāvu un raudu aiz izmisuma un bezspēka, jo vairs nespēju uzvilkt ragaviņas kalnā lai vēlreiz lajā novizinātos. Esmu jau simtiem reižu tai dienā lejā nošļūcis, bet gribās vēl un vēl, un vēl. Bet es stāvu lejā. Un tad man bija jāpieņem lēmums. Tas tobrīd bija ļoti, ļoti smags lēmums – ar visām pārsalušajām rokām un kājām vēlreiz mēģināt iekarot miļjoniņu, vai pagriezt muguru kalnam un vilkt ragaviņas mājup. Mājup, lai sasildītos, paēstu un kaut kad atkal nāktu uz tik iemīļoto miļjoniņu.

P.S.

Hotelī ieradāmies tieši pēc 12 stundām kopš kalnā kāpt sākuma. Tātad nieka pusdiennakts laikā es atradu Sevi! Manuprāt tas ir labi. Ieklumpačoju numuriņā un atkritu uz dīvāna. Nespēju pakustināt nedz roku, nedz kāju. Kājas smagas kā no svina, un pašam bail vilkt nost apavus lai ieraudzītu kas darās ar manām tulznām. Katram gadījumam pasniedzos pēc konjaka pudeles un iemalkoju krietnu 100 gramus. Kad tas siltā straumē caur rīkli kā vulkāna lava nolija līdz kuņģim un tad caur vadiem izlija smadzenās, atšņorēju kurpju auklas – nemaz tik traki – tikai 17 jau uzsprāgušas tulznas un papēžiem, pirkstiem un pēdapakšas.

Jā! Un vēl visbeidzamā svarīgā atziņa – kad kāpām lejup pēdējo kilometru gan man gan Normunda kaut kas ar kājām sametās. Normundam celis sāka uz otru pusi locīties un nenormāli sāpēt, bet man sāka tirpt kāju lielie pirksti tā kā es nejutu tos vairs un līdz ar to arī nevarēju lāgā kontrolēt soļu garumu un atsperīgumu. Tas tikai apliecināja, ka lēmums pie spices – tai pagriezt muguru un neiet tos pārsimt beidzamos metrus bija pareizs! Es uzkāpšu nākamreiz!

Pēdējos pārsimt metrus līdz mašīnai nogājām kā divi invalīdi. Kaut gan nē. Pavisam pēdējos nē – tur bija vairāki citi kāpēji un mēs sakautrējāmies izskatīties pēc invalīdiem / vārguļiem un saņēmāmies ar pēdējiem spēkiem, un izslējāmies, un izgriezām krūtis. Galu galā mēs neesam nekādi nīkuļi un negribējām pēc tādiem izskatīties.

I.S.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais