Kamčatka. „Dzīvē jau vairakkārt esmu pārliecinājies – sapņi piepildās.”

  • 28 min lasīšanai
Jau vairākus gadus esmu uzticīgs Copes lietu lasītājs. Ar lielu aizrautību lasīju brāļu Grīnbergu makšķerēšanas piedzīvojumus Kamčatkā. Pēc gada par tāliem braucieniem, tajā skaitā Kamčatku, rakstīja dakteris Ķīsis. Šī zeme mani saista kopš bērnības, kad garos rudens vakaros stundām varēju klausīties onkuļa stāstos par makšķerēšanu un medībām dienesta laikā tālajā vulkānu zemē. Es ne mirkli nešaubījos, ka tur reiz nokļūšu, taču pašam par pārsteigumu, tas notika ātrāk kā biju cerējis. Uzrakstīt par Kamčatku žurnālam nolēmu, lai iedrošinātu citus lasītājus, kas arī gatavojas tuvākiem un tālākiem braucieniem. Virsraksta nosaukums ir citāts no kāda gida vārdā Serjoža, kas mūs veda vulkānā Gorelij. Cik precīzi pateikts, pie sevis nodomāju, un sajutu dvēselisku tuvību ar mūsu gidu, jo arī šis brauciens man šķita tāls un gandrīz nesasniedzams sapnis. Mūsu ceļojums ilga divas ar pus nedēļas (26.06. – 13.07.) un tā laikā mūsu plānos bez tikšanās ar čavičām vēl bija paredzētas ekskursijas uz vulkāniem un Kuriļu ezeru. Patiesībā visi plāni radās uz vietas. Bijām no Latvijas paņēmuši līdzi vien pāris telefona numurus un Kamchatka Entdecken, kuru man draudzene uzdāvināja Ziemassvētkos. Uz Petropavlovsku – Kamčatsku lidojām ar AirBaltic un Aeroflot aviokompānijām. Laicīgi pasūtot biļetes internetā divām personām turp un atpakaļ lidojums mums maksāja nedaudz virs tūkstots Eiro. Petropavlovskā mēs ieradāmies piektdienas rītā 27.jūnijā. Čaviču cope šajā laikā pēc visiem kalendāriem gāja uz beigām. Vislabākā šo karalisko zivju makšķerēšana ir maija beigās un jūnija sākumā. Neskatoties uz to mēs bijām bruņojušies spiningiem un lieliem vizuļiem. Jāsaka, ka mums klāt stāvēja visi Kamčatkas dievi – mums izdevās veiksmīgi iepazīties ar Boļšereckas apgabala galveno zivju inspektoru Ruslanu. Tikko paspējuši piereģistrēties, mēs ar draudzeni jau tās pašas dienas vakarā devāmies ciemos pie Ruslana. Jāsaka, ka viesmīlība šeit ir vārdos neaprakstāma. Pret vakaru, kad bijām ieradušies nelielajā miestiņā, Ruslana sieva bija sagatavojusi vakariņas. Protams, mēs pacēlām glāzīti par iepazīšanos, par veiksmīgu copi. Tā kā bija liels nogurums un nākamajā dienā jau bija gaidāma tikšanās ar vietējiem ūdeņiem, tad mēs laicīgi apstājāmies „iepazīties” un devāmies pusnaktī gulēt. Nākamajā rītā Ruslanam pašam vēl bija nepadarīti darbi, tāpēc viņš mūs vienkārši aizveda līdz vietējai upītei un atstāja. Tā mēs līdz pēcpusdienai staigājām gar nelielo upīti, kas bija atzars no lielākas upes. Lai būtu saprotamāk, Boļšaja deltā, līdzīgi kā tas ir ar Volgu, sadalās daudzās mazākās Gaujas izmēra upēs un kanālos. Šī delta gan nav tik plata, bet gana sarežģīta, lai vienkāršs ceļotājs tajā ātri apmaldītos. Mūsu pirmais spiningošanas objekts bija Amatas platuma upe. Jāsaka, ka sākums nebija pārāk daudzsološs. Pāris stundu laikā draudzene izvilka vienu 300 gramu vieglu Kundšu (varavīksnes foreli), kuru nekavējoties atbrīvojām. Laiks pakāpeniski kļuva sliktāks – sāka līņāt. Ar Ruslanu mums bija sarunāts, ka dosim ziņu, kad būsim padevušies, bet to viņš no mums nesagaidīja. Viņš atbrauca pirmais. Jā, tur visur bija mobilā telefona zona. Pa galveno upi brauca diezgan daudz motorlaivu, kas visas bija aprīkotas ar 40 ZS dzinējiem. Tādu laivu mēs redzējām katras 15-20 min. Ruslans bija atbraucis mums pakaļ, lai vestu mājās. Acīmredzot viņam pašam arī gribējās izvilkt kādu zivi un viņš piedāvāja upes copi nomainīt pret mencveidīgās navagas makšķerēšanu Ohotskas jūrā. Navaga ir mencveidīgo sugas zivs, kas izmēros nepārsniedz 1kg, bet uzķērusies uz āķa ir ļoti patīkama pretiniece. Izbraukuši caur mājām un nomainījuši spiningus pret 4-5m teleskopiskiem makšķerkātiem, taisnā ceļā devāmies uz 7 km attālumā esošo jūru. Veikalā pirms tam nopirkām saldētas krevetes. Prasīju, kā mēs tādas liksim uz āķa, uz ko viņš noņurdēja, ka būtu gan bijis labāk, ja būtu laicīgi par to padomājuši un iepriekš atsaldējuši. Mēs to veiksmīgi atrisinājām uzliekot krevetes uz mašīnas priekšējā paneļa, kur tās apvējoja siltais ventilatora gaiss. Nonākuši jūras krastā, sataisījām visparastākās gruntenes par āķiem izmantojot palielus trīsžuburus. Kā vēlāk izrādījās, tad tiešām šīs zivis ir ļoti rijīgas. Vēl negantāk tās ķērās, ja kravetes likām uz visiem trīsžubura āķiem.Tā mēs pāris stundu laikā tikām pie vairāk kā desmit navagām, pa starpu atmetot mazākas par puskilogramu un sīkās plekstes. Makšķerēšana bija aizraujoša visiem. Pa to laiku, kamēr mēs makšķerējām, viņa sieva ar bērniem bija devusies ciemos pie kaimiņiem, lai atzīmētu kāda bērna dzimšanas dienu. Uz bērna dzimšanas dienu bija ieradies paprāvs pulks veču, kas, spriežot pēc viņu uzvedības, jau kādu laiku atzīmē bērna jubileju. Atšķirībā no Latvijā pieņemtajām svinībām, tur viss notika ļoti skaļi vārda tiešajā nozīmē. Sievu sūtīja pēc gaļas tā, ka to noteikti varēja dzirdēt arī kaimiņi. Tam sekoja jautājumi par Latviju, par to kā tas un tas būtu latviešu valodā, kā mēs sakām, ja esam ar kaut ko vai ar kādu neapmierināti. Lieki piebilst, ka neiztika arī bez smagākiem vārdu savirknējumiem. Daži tosti, neliela ģitāras spēle un Ruslans lēni, bet neatlaidīgi lika noprast, ka mums ir jādodas, ka rīt braucam makšķerēt utt. Pulkstenis tajā brīdī rādīja vēl tikai astoņus pievakarē. Kā vēlāk mums paskaidroja, tad šī situācija arī viņu izpratnē ir uzskatāma par kulmināciju, bet parasti tā tiek sasniegta ap pusnakti, iespējams, ka pie vainas ir neveiksmīgi izvēlētais svinību sākums pulksten divos dienā. Tā mēs silti atvadījāmies no jubilāriem un devāmies mājup. Nākamā diena atnāca ar ļoti jauku laiku, bija silts un nelija. Paņēmām līdzi savus spiningus un braucām uz upi Boļšaja. Attiecībā uz čaviču vietām Ruslans teica, ka viņš zina vietu, kur tās atpūšas no savas peldēšanas pret straumi. Ar motorlaivu mūs 15 minūšu laikā nogādāja paredzētajā vietā un izkāpuši krastā sākām spiningot. Par vizuļiem mūs uzreiz apskaidroja, ka vislabākie esot parastie gaišas krāsas šūpiņi. Tos viņš mums lepni pasniedza no savas kastes. Nopētot vizuli sapratu, ka tie tiešām ir visparastākie šūpojošie vizuļi svarā ap 30-40 gramiem ar stingriem virpulīšiem un kvalitatīviem, lieliem trīsžuburiem. Viņa arsenālā bija divi Shimano firmas kāti 2.7 m gari. Viens atbilst 70 latu, otrs ap 300 latu cenu klasei. Spoles Shimano Technium 4000 uz kuras bija uztītas 0.38 mm pītās auklas. Lētākais no šiem kātiem tik piešķirts man. Savu līdz paņemto aprīkojumu uzticēju draudzenei, viņa arī ir traka spiningotāja. Dažos vārdos noraksturošu upes sektoru, uz kuru bijām atvesti. Upes platums tajā vietā būtu pielīdzināms Gaujas platumam pie Strenčiem. Mūsu spiningošanas vietā upe it kā sadalījās divās vienāda izmēra upēs. Tad izrādās, ka zivis šajā vietā nevis vienkārši atpūšas, bet stāv un garšo ūdeni, lai saprastu, kur tālāk virzīties, kura no tām ir viņu upe, kur ir peldējuši viņu senči, kur viņi ir nākuši pasaulē. Izkāpuši no laivas visi trīs devāmies ieņemt labākās vietas un mest vizuļus pēc iespējas tālāk. Jāsaka, ka ar šimano inventāru mestie mānekļi lidoja ļoti labi. Bet, kā smejies, nepagāja ne 5 minūtes kā pirmais kliedziens bija no manas draudzenes puses. Viņa spiningoja ar manu vismaz 10 gadus veco ogļšķiedras kātu, kas maksāja precīzi 7 latus un spoli, kas maksā divtik kā kāts. Tātad, inventārā nav jāiegulda pārmērīgas summas un pie savas sapņu zivs var tikt arī bez firmīga aprīkojuma. Cīniņš ilga aptuveni 5 minūtes. Daudz pozitīvu emociju, spiedzieni un tādi izteicieni kā „es nevaru” vai „palīdzi”, uz kuriem es nereaģēju un ļāvu, lai meitene pati tiek pie savas sapņu zivs. Pieļauju gan, ka sapņu zivs tā ir tikai man. Izvilkta tā svēra precīzi 3 kg. Prieks bija visiem, arī mūsu ekspedīcijas vadītājiem. Pēc satraucošā notikuma turpinājām spiningot. Ilgi nebija jāgaida, kad arī man pieteicās kāda zivs, kura gala rezultātā paspruka pie paša krasta. Acīmredzot nebiju pienācīgi piecirtis. Par zivi nepārdzīvoju, jo tā nebija lielāka par 2-3 kg, bet man bija lielāks prieks par to, ka ir aktīva cope. Pēc brītiņa sekoja atkārtots ņēmiens uz mana šūpiņa. Šoreiz es rīkojos jau uzmanīgāk vairāk novērtēdams savu pretinieci un jau pēc 5 minūšu cīņas krastā bija 2 kg čaviča. Nu arī man bija smaids līdz ausīm. Pēc šīs zivs sekoja vairākas nerealizētas copes, kopskaitā kādas četras. Tad savu spiningu zivju inspektors uzticēja mūsu laivas īpašniekam, vārdā arī Ruslans. Pie sevis pēcāk nodomāju, ka viņiem Ruslans tas pats, kas mums Jānis. Ruslans atļāvās pajokot par sevi, ka nekad nav izvilcis nevienu čaviču ar spiningu uz ko nekavējoties atbildēja :”toties cik ir izvilcis ar tīkliem...”. Iesācēja veiksme laikam darbojas arī Kamčatkā, Ruslanam uz spininga uzsēdās kaut kas jūtami lielāks par mūsu iepriekš izvilktajām zivīm. Zivs bija salīdzinoši liela, svari rādīja 5 kg, taču kā zivju inspektors atbildēja cīniņš neesot bijis adekvāts, jo āķis esot ieķēries zivij dziļi žaunās, kas radījis lielas sāpes un tā nav attiecīgi pretojusies. Noņemta no āķa tā dikti asiņoja, kā dēļ mēs nolēmām zivi neatbrīvot, jo bija skaidrs, ka tā neizdzīvos. Turpinājām spiningot, līdz sekoja pasākuma kulminācija – pamatīgs trieciens un mans šimano saliecās „ripā”, pagāja vismaz 10 minūtes, līdz mēs ieraudzījām pretinieku. Uz aci bija skaidrs, ka tas ir šīs dienas rekordnieks. Vēl pēc piecām minūtēm zivs bija krastā. Tā svēra precīzi 6 kg. Pēc nosvēršanas zivi atbrīvojām un ar šo arī čaviču medības noslēdzām. Devāmies mājup. Bija jau pēcpusdiena, kad zvanīja Ruslana draugs inženieris no iepriekšējā vakara. Pa kņadu, kas valdīja sestdienas pēcpusdienas svinībās, viņš nebija paspējis parunāties ar cilvēkiem, kuri viņu ieinteresēja. Rezultātā viņš uzaicināja Ruslana ģimeni ar viesiem no Latvijas ierasties un kopīgi pasēdēt viņa virtuvē. Mēs atkal pārliecinājāmies par krievu viesmīlību. Galdā tika celti makaroni ar čaviču kotletēm un šašliku. Pēc vakariņām Ruslans paņēma savu ģitāru. Negribu kļūt pārāk sentimentāls, bet ģitārspēle un dziesmas mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Repertuārā bija „Kamčatka”, „Ja sprasil u jasenja” utt. Kā vēlāk pats Ruslans mums pastāstīja, ka viņiem Ptropavlovskā katru gadu notiekot sava veida sacensības, kad uz skatuves kāpj dažādi ģitāristi un dzied skatītājiem un pēc tam tiek attiecīgi novērtēti. Ruslans iepriekšējā gadā par savu muzicēšanas mākslu esot ticis apbalvots ar godalgoto pirmo vietu. Bet Ruslans acīmredzot saprata, ka viņš mūsu acīs ir gana interesants un labs un atzinās, ka pirms konkursa viņam vadītājs esot vaicājis, vai viņš kādreiz ir uzvarējis, uz ko viņš arī vaļsirdīgi atbildēja, ka neesot . Tā arī pirms konkursa ticis nolemts, kurš būs uzvarētājs. Atvadoties inženieris mums sadeva līdzi dažādus sīkumus ekstrēmām situācijām – rūpnieciski pa vienam iesaiņotus sērkociņus, uzparikti tējas uzsildīšanai uz sausā spirta tabletes un 100ml tīra spirta. Prasīju, kam spirts. Viņš paskaidroja, ka tā ir universāla lieta, noderot gan brūces dezinfekcijai, gan lāču atbaidīšanai, gan arī stipri pragmatiskākiem mērķiem. To gan es uz vietas nekomentēju, taču man ir vairāk, kā skaidrs, ka brūci ar tādu šķidrumu apstrādāt nebūtu vēlams, pat ne ar 40% šķīdumu, jo šāda apstrāde var tikai papildus apdedzināt. Bet man patika klausīties viņa aizrautīgajā stāstījumā. Tad varbūt tik pat kritiski ir jāizvērtē iespējamais scenārijs lāča uzbrukuma gadījumā. Ideja bija sekojoša – ejot gulēt ir jāatstāj ugunskurs, kas pēc iespējas ilgāk saglabātu kvēlojošas ogles. To ir iespējams panākt saliekot šķērseniski vienu pret otru divus resnus baļķus un ļaujot tiem visu nakti lēnām gruzdēt. Tad ārkārtējas situācijas gadījumā ar lieliem soļiem skrien klāt ugunskuram, tver rokā vienu no baļķiem un turot to pavērstu pret lāci pūt virsū mutē paņemto spirtu gluži kā cirka mākslinieks. Tas ir zināms fakts, ka lāči baidās no uguns. Šajā situācijā lācis neatskatīdamies skrien krūmos un nekad vairs neatgriežas. Par iedotajām mantām un padomiem bijām ārkārtīgi pateicīgi un nu jutāmies pasargāti no lāčiem. Nākamajā rītā cēlāmies pirms septiņiem, lai Ruslans mūs paspēj aizvest līdz pārceltuvei pie upes Boļšaja vēl līdz darbadienas sākumam. Sirsnīgi atvadījušies no jauniegūtā drauga sākām gaidīt kādu mašīnu, kas pa ceļam varētu mūs aizvest līdz pussalas dienvidiem. Tā kā nebijām īsti izgulējušies, izklājām matracīšus, izvilkām guļammaisus un mēģinājām pagulēt līdz sadzirdēsim tuvojamies kādu mašīnu, kurai tad varētu lūgt, lai paņem mūs līdzi. Varbūt pagāja pāris stundas, kad mums jau kļuva vēsi, jo laiks kļuva aizvien draņķīgāks. To mēs secinājām tikai dodoties mājup, ka tās ir pavisam divas dažādas Kamčatkas - viena, kas ir Ohotskas jūras piekrastē, un otra, kas ir iekšzemē. Ohotskas jūras krastā vienmēr smidzināja, bija apmācies, stiprs vējš un gaisa temperatūra maksimāli vasarā sasniedzot +14 grādus, kamēr iekšzemē cauru dienu spīd karsta saule un gaisa temperatūra var sasniegt pat +30 grādus. Tajās dienās, kad mēs braucām uz dienvidu galu un atpakaļ maksimāli varēja būt +10 grādu un tas bija jūlija mēnesis, savukārt naktī temperatūra nokritās līdz kādiem +5 grādiem Tā guļot upes malā pie pārceltuves pamanīju, ka uz baržas strādā kāds vecs vīriņš. Viņš slaucīja klāju. Īsinot laiku nolēmu aiziet un parunāties, kamēr draudzene vēl gulēja. Uzsākot sarunu vīrs nedaudz pārmetošā tonī aizrādīja, kāpēc esmu atvilcis meiteni šādā peklē, ka viņa taču varot apsaldēties, ka viņai jālaiž pasaulē bērni, bet es...Centos visādi taisnoties, ka nav jau tik traki, ka mums ir siltas drēbes, silti guļammaisi, ka vispār nesalstam kaut patiesībā mazliet vilka uz drebuli. Saruna iegrozījās par kara tēmu, par 2.Pasaules karu, tad Čečeniju un Afganistānu, par ārprātu, kas tagad vispār notiekot. Nonācām līdz tam ,ka viņš varētu mums iedot krūzītēs karstu ūdeni, lai varam sasildīties, līdz vienkārši uzaicināja pie sevis kabīnē. Savācām somas un gājām sildīties. Drīz pamodās baržas kapteinis. Sākumā viņš bija mazrunīgs, tad abi ar mašīnistu paņēma pa vienam smēķim un sapīpēja...turpat kabīnē. Tas tik bija mākonis, likās, ka tur cirvi varētu pakārt. Bet mēs bijām priecīgi, ka esam siltumā un sapratām, ka agri vai vēlu dūmi izvējosies. Tik nelaime tā, ka drīz atnāca kāds draugs no blakusesošā zivju kombināta, tad modās baržas pavārs un ar katru no viņiem kapteinis sasmēķēja. Kad bijām pastāstījuši par saviem plāniem arī baržas kapteinim, viņš mūs aicināja dziļāk istabiņā, ļāva brīvi izvēlēties kādu DVD disku un pakavēt laiku skatoties filmas. Pēc pāris filmām mēs tur pat pagulējām. Dienas laikā nebija atbraukusi neviena mašīna un cerības, ka varētu notikt brīnums un kāds mūs varētu paņemt ruka ar katru minūti, līdz pulksten 19.30 kapteinis mūs modināja un teica: „jedut”. Tie bija vietējie zvejnieki, pēc visa varēja spriest, ka viņi ir nozvejas pasākuma organizatori, kas pirms nometnes celšanas brauc izlūkos. Vīri bez vārdu runas piekrita mūs paķert līdz Opalas upes pārceltuvei. Tie ir aptuveni 70 km. Jāsaka, ka ceļš bija briesmīgs, ja to var vispār nosaukt par ceļu. Tās bija vienkārši iebrauktas risas uz vienkāršas piejūras zemes. Šajā reizē ceļš bija sauss un mums gāja salīdzinoši labi. Pēc viņu sarunas spriedu, ka mūsu vedēji acīmredzot bija labi paziņas, kas abi nesen satikušies. Starp organizatoriskiem jautājumiem viņi viens otram pastāstīja arī kādu gardu joku vietējo gaumē. Viņi dikti smējās, kad pērn nozvejas laikā pie vietējās zivju pārstrādes ceha pulcējās lērums lāču, kas gaidīja, kad no teritorijas brauks ārā traktors ar piekabi piekrautu zivju iekšām un galvām. Tad viņi kā suņi skrienot pakaļ, kāds esot pat ielēcis kravas nodalījumā un zivju pārpalikumi ar visu lāci esot izgāzti atkritumu bedrē. Pirmajā mirklī mazliet žēl lāča, bet, iedomājoties sevi tā traktorista vietā, nezinu vai es rīkotos savādāk. Ar Nissan Patrol ceļu veicām aptuveni divu līdz trīs stundu laikā. Tad sekoja viens no visa brauciena interesantākajiem mirkļiem. Bija jau vēla vakara stunda, kad tuvojāmies minētajai upes ietekai jūrā. Kāda kilometra attālumā no ietekas redzējām vienīgo apdzīvoto būdiņu šajā ceļā. Braucot garām vīri noteica, ka tā ir zvejnieku būda. No attāluma redzējām, ka tā ir apdzīvota. Mēs vēl nedaudz turpinājām ceļu līdz piebraucām pie pašas upes ietekas jūrā. Tajā vietā viss izbeidzās – no labās puses bangojoša Ohotsakas jūra, no kreisās Opalas upe, pūš pastiprs vējš ar lietu un tūlīt taisās satumst un, neskatoties uz to, ka esam bruņojušies ar 100ml spirta, nespējam nedomāt par lāčiem. Vietējie apgalvo, ka lāči paši neuzbrūkot, taču atbraucot mēs dzirdējām patiesu stāstu par saplosītu sievieti Petropavlovskā dārziņu rajonā pilsētas tuvumā. Starp citu, pasteigšos notikumiem pa priekšu, šajā rajonā atpakaļceļā mēs redzējām trīs lielus lāčus. Tāpat mēs uzzinājām dažus faktus par lāčiem, ka tie spēj attīstīt ātrumu līdz pat 80km/stundā, brīvi katru dienu pārvietojas pēc maltītes 15 km katrā virzienā. Vīri izkāpa no mašīnas un teica :”nu vot mi i prijehaļi, mi razvaračivaemsja a vi, rebjata, sami smotrite, zavtra ktoto dolžen jehaķ ”. Vienīgais saprātīgais risinājums šajā situācijā bija doties atpakaļ uz zvejnieku būdiņu un tur lūgt pēc patvēruma. Kā rezerves variants bija atgriešanās ar viņiem uz to pašu iepriekšējo baržu. Lūdzu viņus, lai mazliet pagaida, kamēr iešu runāt ar zvejniekiem. Skats pavērās interesants – būdiņā mitinājās aptuveni 10 jaunekļi vecumā no 20 - 30 gadiem, visi īsiem, īsiem matiem. Pirmās sajūtas nebija tās patīkamākās ņemot vērā, ka es biju kopā ar skaistu gaišmatainu meiteni. Bet mani iedrošināja tas, kas starp viņiem pamanīju vecāku vīru, kas, acīmredzot bija atbildīgais par nometni un likās, ka mūsu ierašanās viņos neradīja satraukumu vai pastiprinātu interesi. Tad arī manam satraukumam vairs nebija pamata. Pateicāmies zvejniekiem par atvešanu un pārnesām mantas uz būdu. Tā bija būda vārda tiešajā nozīmē. Tas bija baļķu karkass apvilkts ar plēvi un apsists ar dēļiem. Tajā atradās viena liela istaba, kur bija galds ēšanai un televizors ar DVD atskaņotāju un viena liela guļamistaba ar vienu lielu divstāvīgu gultu visiem būdas iemītniekiem. Mums atradās vieta, jo „puķina” jeb lielā nozveja vēl nebija sākusies. Ja būtu īstais laiks, būdiņā būtu vairāk cilvēku un, iespējams, mūs tik vienkārši neuzņemtu. Bet varbūt arī uzņemtu. Par viņu izpalīdzību liecināja nākamais gājiens, kad pēc iekārtošanās būdas vecākais apvaicājās, vai esam kaut ko ēduši un laipni aicināja pie katliem, kur bija palikusi soļanka. Zupa bija vēl silta un ļoti garšīga. Kamēr vieni džeki skatījās kādu no jaunajiem trilleriem, pārītis jaunekļu apsēdās mums iepretim un sāka sarunu. Pastāstījām par ceļojuma plāniem un devāmies gulēt. Nākamais rīts sākās ar sejas nomazgāšanu tādā pašā būdiņveidīgā pirtiņā, grasījāmies jau iet brokastot, kad mums steidzīgi ziņoja, ka pēc mums esot atbraukuši. Tas bija vecāks vīrs vārdā Sergejs un kāds jaunāks puisis. Cik sapratu, tad Sergejs ir tās baržas īpašnieks, kas atradās uz Boļšaja upes. Pārceltuvē viņiem pateica, ka mēs esam apmetušies pie zvejniekiem. Tā mums šķita negaidīta veiksme pēc iepriekšējās dienas gaidīšanas, jo gribējās tomēr doties tālāk. Tās bija vēl aptuveni 3 stundas un mēs bijām pilsētiņā Ozernaja. Jāsaka, ka Ozernaja bija sakoptāka un smukāka par Boļšerecku un nemaz nerunājot par Oktjabrskuju. Pēc vietējo nostāstiem, civilizācijas pīķis šeit bijis pirms komunistiskā režīma sabrukšanas, tagad ceļmalas rotāja pus sabrukušas daudzstāvu mājas, sarūsējusi tehnika un visādi metāllūžņi. Uz to fona izcēlās zivju pārstrādes cehs, kas bija celts no mūsdienīgiem apdares materiāliem un pēc fasādes būtu pielīdzināms kādam no Eiropā celtiem rūpniecības cehiem. Dzīvokļa cena Oktjabrskajā esot 15 000 rubļu, tas ir ap 60 latiem. Ozernajā šoferis mūs pieveda tieši pie paviljona, kur tirgojās mūsu paziņa Tatjana. Mēs izkāpām no auto un turpat arī satikāmies. Sergejs Ozernajā ir nodzīvojis 12 gadus un saprata par kuru Tatjanu gāja runa, kad pastāstījām par viņas dārzeņu biznesu. Bija pusdienas laiks un Tatjana mums piedāvāja vairākus variantus, ko mums pašiem padarīt, bet mēs izvēlējāmies sagaidīt viņu līdz pēcpusdienai, kad kopā varēsim braukt uz Paužetku (40km uz iekšzemi). Dažos vārdos par Paužetku. Tas ir neliels miestiņš ar piecām divstāvu mājām, atsevišķām viensētām un daudz mazdārziņiem. Paužetka no senās itelmeņu valodas nozīmējot Lāču stūris un Paužetkas upe esot Lāču upe. Šajā apkaimē esot ļoti daudz lāču, jo tā esot rezervāta zona un medības tiekot stingri kontrolētas. Vēlāk runājoties ar vietējā tūrisma kluba vadītāju mēs abi nonācām pie vienota slēdziena, kaziemeļos to varētu būt vēl vairāk, jo tur ir vēl mazāk apdzīvots kā dienvidu galā. Izrādās, ka dziļi ziemeļos vēl joprojām no apkārtējās pasaules nodalītas dzīvojot atsevišķas korjaku saimes ar īstiem šamaņiem. Paužetkā ir izvietota neliela seismoloģiskā novērošanas stacija. Tās īpašniece Svetlana mums labprāt izrādīja savu staciju un pastāstīja par savu darba specifiku. Stacijas būvniecības laikā strādnieki izbūvējuši arī nelielu baseiniņu, kurā mēs labprāt mērcējāmies tos dažus vakarus. Agrāk miestiņā bijusi arī sava skola. Tās ziedu laikos vienā klasē mācījušies pat 9 skolēni, bet esot bijis arī tā, ka klasē mācās tikai viens bērns. Tatjana mūs izmitināja vienā no saviem dzīvokļiem. Mūs tas ļoti pat apmierināja, neskatoties uz to, kapa krānu tecēja ūdens ar izteiktu sēra smaržu un naktī bija karsti, jo dzīvokli nepārtraukti apsildīja ģeotermālais ūdens. Tur bija kāda siltumtīkla problēma. Izkrāvuši nepieciešamās mantas sākām interesēties par iespējamām aktivitātēm tuvākajās dienās. Gājām iepazīties ar Andreja brāli Juri. Caur Andreju, kas patlaban vairāk uzturas Latvijā kā Kamčatkā mēs arī dabūjām šos kontaktus un viņš mums ieteica uzrunāt viņa brāli, kurš nu esot pensijā un kurš labprāt iešot ar mums kādā pārgājienā. Pirmā iepazīšanās bija mazliet amizanta, bet visādi citādi mēs tajā pašā vakarā jau sarunājām uz nākamo dienu doties vulkānā Skaļistij. Vulkāna augstums ir zem 2000 m, bet priekš pirmās ekspedīcijas likās gana interesants. Vakarā izskanēja varianti arī par došanos četru dienu pārgājienā, taču mēs tam nebijām gatavi. Mēs tik tikko bijām viens otru iepazinuši un šķita, ka labāk būtu sākt ar mazāku pārgājienu. Pulksten septiņos jau bijām pamodušies, viegli iestiprinājāmies un bijām gatavi doties kalnā. Mums pievienojās arī Stjopiks. Viņam patika, ka viņu tā sauc, Stjopiks bija atzinies, ka tik liels viņš vēl nejūtoties, lai sauktu par Stepanu. Mums tas likās jo vairāk amizanti un mēs viņu turpmāk tā arī saucām. Viņam ir 12 gadu un pēc rakstura ir lāga zēns. Mugursomās paņēmām vien maizītes un pudeli ūdens. Pēcāk ūdens krājumus papildinājām ar ūdeni, kas kalnos veidojas kūstot sniegam. Kāpiens kalnā mums aizņēma aptuveni trīs stundas. Jāatzīmē, ka šādos gājienos ir jāizvēlas piemēroti apavi. Mēs svara reducēšanas nolūkos bijām atbraukuši ar vienām krosenēm. Draudzenei bija vēl pārītis iešļūceņu. Labi, ka ar tām mēs neaizgājām. Viss jau būtu labi, ja vien nebūtu to sniegoto pāreju. Nav jau nekāda nepieciešamība pēc ļoti labiem un specifiskiem trekinga apaviem, bet nu vismaz tādus ar protektoriem malās gan vajadzētu, jo īpaši tas ir svarīgi, ja kāpšana notiek augstākās virsotnēs vai citos laikos, kad sniega pāreju ir vairāk. Sniegs šajā laikā uz nogāzēm ir ciets, tāpēc ir jāiecērt nelielas pēdiņas vietās, kur grasies likt soli. Kalns tajās vietās mums bija aptuveni 30 – 35 grādu leņķī un sniegotās sienas aptuveni 60 -100 m platas un 100 – 500 m garas. Es drošības nolūkos sev un draudzenei salauzu koka mietiņus, ko stingri turēt rokās un slīdēšanas vai kritiena gadījumā cirst sniegā. Par laimi tos nevajadzēja izmantot, bet atzīšos, ka man bija neomulīgi. Šajās rīta stundās bija migla un priekšā nevarēja saskatīt, cik tālu stiepjas šīs sniegotās vietas. Man pat bija doma par atgriešanos, jo šķita, ka tas var apdraudēt veselību, ja ne manējo, tad jebkura cita, kas nav tā pārgājiena vērts. Bet tad migla atkāpās un mēs redzējām, ka sniegoto vietu tik pat kā vairs nav un devāmies tālāk. Vienubrīd mēs ieklīdām mazu un šķību alksnīšu biezoknī. Pārvietošanās caur to audzi bija ļoti grūta. Atcerējos par mūsu iepriekšējo plānu vieniem pašiem doties šajā nelielajā vulkānā. Secināju, ka tomēr tie ceļi ir jāzina, jo nomaldoties šādā audzē var zaudēt ļoti daudz enerģijas un nervu. Ar lielo mugursomu ilgākā ceļa posmā tādas alkšņu audzes man šķiet ir pat nepārvaramas. Ejot pa šo audzi mēs sapratām ,ka galvenais uzdevums ir tikt ārā no tās un, kaut ar līkumu, bet labāk iet pa akmeņiem un sūnām. Uzkāpjot kalnā mūsu acīm pavērās skaistas ainavas uz visām pusēm. Virsotnē, protams, sekoja foto sesijas ar un bez pozēšanas. Skati bija tiešām kā bilžu grāmatā. No virsotnes redzējām blakus stāvošos vulkānus, Iļjinskij un Kuriļu ezera maliņas. Nedaudz atpūtušies devāmies nelielos mazākos gājienos uz kalna blakus esošajām virsotnēm. Mūsu pārsteidza daudzās lāču pēdas arī šajā augstajā apkaimē. Tā staigājot pa nogāzēm vienā vietā bija jānolaižas zemāk, lai pēc tam atkjal kāptu augstāk. Virzoties uz leju mums priekšā bija lieli akmeņi, kas bija par iemeslu ļauties tālākiem apcerējumiem par iespējamo lāci, kas varētu tur slēpties un mūs gaidīt. Tā pietauvojušies vienam no tādiem akmeņiem pamanījām, ka tur ir kāda paliela ala, Stjopiks bez uzaicinājuma nolēma pietuvoties un paskatīties, kas tanī slēpjas. Viņš diezgan ātri atlēca no tās paziņodams, ka tur kaut kas šņāc. Mums ar to pietika, lai ņemtu rokas un kājas pār pleciem un joztu atpakaļ cik jaudas. Kāpiens atpakaļ mums vairs nelikās ne par stāvu un ne arī par grūtu. Tie bija daži mirkļi un mēs jau bijām drošā attālumā. Pēc tam tikai noskaidrojām, ka tas noteikti nebija lācis, jo lācim vasarā alā nav ko darīt. Ja viņš pa dienu guļ, tad to dara brīvi zem klajas debess, ja vien piesedzoties kādā paēnā vai pie lielāka akmens. Visticamāk tā esot bijusi kāda kalnu lasa. Pēc virsotnes apstaigāšanas ieturējām maltīti. Savas maizītes jau biju izdāļājis, tagad ķērāmies klāt Stjopika un Jurija krājumiem. Mums sanāca viens neliels atgadījums ar tušonku. Par tušonkām runājot, man šķiet, ka arī tās šobrīd ir skārusi ekonomiskā krīze. Es jau visai skeptiski izturos pret desām, bet tušonkā es vispār neredzēju gaļu. Tur bija vien lieli tauku pikuči, želeja un gaļas smarža. Neskatoties uz to mēs kaut ko izmakšķerējām no tās bundžas un katrs pēc savas „gaļas” maizes notiesāšanas ķērāmies klāt saldajam – četrām pakusušām šokolādes konfektēm un sausiņiem. Tik es nepamanīju, ka Jurijs nebija paspējis pieķerties „gaļai” un pāri palikušos taukus un želeju atvēlēju mūsu uzticīgajam četrkājainajam pavadonim. Tikai pēc brīža sekoja :„nu dodiet man, es jums tūlīt parādīšu kā ir jāēd tušonka”, uz ko mēs tikai saskatījāmies, tad dziļi atvainojāmies par pārpratumu un tad kopīgi sākām smieties. Kurš paēdis, kurš ne, devāmies pa kalnu lejup. Atpakaļ ceļš bija krietni vien vieglāks. Turpceļā tik biedējošās sniegotās sienas nu bija mūsu sabiedrotie un mēs jautri pa tiem šļūcām lejā izmantojot somas un šim nolūkam pat speciāli paredzētu organiskā stikla gabalu, kuru Jurijs ar gudru ziņu jau iepriekš zinādams bija paņēmis līdzi. Atgriešanās mums aizņēma nepilnas divas stundas. Bijām veiksmīgi aizvadījuši mūsu pirmo kāpšanas mini ekspedīciju. Tad sekoja pāris dienas ar vienkāršu laiskošanos miestiņā. Vienu dienu mēs gājām palīgā Tatjanai strādāt siltumnīcā, kopīgi ravējām un pļāpājām. Tad ar vietējo Taņas palīgu Sašu pielabojām siltumnīcu. Viņš pastāstīja, ka joki šajos platuma grādos esot mazi - vējš brāzmās varot sasniegt pat 40 un 50 metru sekundē. Pie šāda vēja mazākā paviršība vai neizdarība var maksāt visu siltumnīcas jumtu. Bija pagājušas pāris dienas, kad mēs un Taņa bijām sagatavojušies doties kopīgā gājienā uz Kuriļu ezeru. Ezers ir pasaulē lielākā Ņerku (lašveidīgo zivju pasuga) nārsta vieta, kā arī, pēc vietējo nostāstiem, pati skaistākā Kamčatkas vieta. Mūsu plāns bija doties vienas dienas ekspedīcijā mugursomās ņemot tikai divas divvietīgas laivas un dažas maizītes uzkodām. Laivas jau iepriekšējā vakarā tikai pārbaudītas, vairs nebija nekādu šķēršļu, arī lielais Urāls bija pieteikts. Tas bija nepieciešams, lai nogādātu mūs līdz rezervāta robežai un pārvestu pāri upei. Nopietnākas ekspedīcijas gadījumā šo ceļu varētu mērot kājām un pāri upei pārbrist vai pārbraukt ar laivu, bet tas viss prasa laiku un pavisam citu ekspedīcijas plānu. Ar kājām mums atlika iet vien nepilnas 3 stundas. Es nesu smagāko laivu, bet vieglāko mana draudzene ar Stjopiku uz maiņām. Ņemot vērā, ka mums bija labas mugursomas, tas nelikās apgrūtinoši. Kad nonācām Ozernovskas novērošanas punktā, mūs tur jau gaidīja. Taņa bija pabrīdinājusi, ka mēs turp dosimies. Mums vajadzēja tur nokārtot atļaujas, taču bija nepieciešams bankas pārskaitījums, kuru piektdienas pēcpusdienā vairs nebija iespējams veikt. Pieļauju, ja to būtu arī būtu iespējams izdarīt, būtu vienkārši cits iemesls. Mēs bijām jau sagatavojuši soda naudu par pārkāpumu. Sasveicinājušies ar zivju pētniekiem un vietējiem inspektoriem gaidījām ierodamies galvenos šefus, kuriem tad bija tā īstā teikšana un lemšanas vara pār pārkāpējiem. Redzot mani viņu sejas tāpat palika drūmas, bet situācija mainījās ieraugot manu draudzeni. Pats galvenais kļuva smaidīgs un laipns kā saulīte, kaut ārēji mēģināja to maskēt un baidījās pazaudēt nopietnības mundieri. Nodomāju, normāli džeki. Tas galvenais bija tieši manā vecumā, par to viņš pats pateica, ka esot „rovno na mesjac starše molodova čeloveka” norādot uz mani, bet tas teātris... Sastādījuši aktus un protokolus devāmies atpakaļ pie savām laivām un uzsākām ceļu atpakaļ pa upi Ozernaja. Upe pēc sava lieluma un tecējuma straujuma atgādināja Salacu vasarā. Vietām bija nelielas krācītes, bet bīstama tā nešķita. Nobrauciens mums ilga aptuveni trīs stundas. Izkāpuši krastā foto ar gumijas laivu pavēlniekiem dažādās kombinācijās. Tad laivas paslēpām krastā un devāmies uz tuvumā esošo zemnīcu, kuru paša spēkiem Saša bija uzmeistarojis vēl ar saviem dažiem līdzīgi noskaņotiem biedriem. Ceļā pavadījām kādas 30 minūtes. Ieraugot celtni tā man atsauca atmiņā bērnību. Par kaut ko tādu es varēju tikai sapņot. Starp latvāņiem labi nomaskēta, maziem lodziņiem, nost no visu acīm stāvēja mazu puišeļu sapnis. Kā viņi skaidroja, būdiņa esot paredzēta medībām ziemā, lai būtu kur patverties, lai nebūtu jābraukā uz mājām un atpakaļ. Man bija skaidrs. Vienkārši perfekta vieta un ideāls piesegums, lai brīvdienās satiktos ar čomiem un ieņemtu kādu glāzīti sīvāka dzēriena un, starp citu, varbūt arī pamedītu. Veči bija uzvārījuši īstu uhu, par kuru paši bija dikti lepni. Bija tiešām garšīgi, bet, jāatzīst, ka mums arī dikti gribējās ēst. Pie zemnīcā iesistas naglas karājās pudele, kurā bija svaigi sālīti sarkanie ikri. Arī tos dabūjām uz maizītēm un tad mēs mācījāmies teikt tostus Kamčadalu gaumē. Par Kamčadaliem žargonā sauc vietējos etniskos Kamčatkas iedzīvotājus. Ideja bija bezgala vienkārša – iedzert vienkārši par visu, piemēram, par izdevušos tīklu zveju, par garšīgu zupu utt. Nedaudz sāka satumst un Saša uzmeistaroja gaismekli, uz ko es ierosināju iedzert – „za svet”, kas ļoti labi iederējās šajā kontekstā. Vēl viens pieminēšanas vērts sīkums bija Renāra Kaupera dzirdēšana šajā pamestajā nostūrī. Tur nav nevienas radiostacijas, parastie radio tur vienkārši neķer, pat mobilo telefonu zona bija tikai 30 km attālumā un te pēkšņi mūsu tautietis. Tas bija Bi2 un PV kopprodukts par slidenajām ielām ierakstīts kasetē. Tas tiešām bija pārsteigums. Tas ir dzīvs pierādījums, ka Prāta Vētras popularitāte sniedzas pat līdz Kamčatkas zemnīcām. Malači mūsējie, pēkšņi sajutos divtik lepns par viņiem. Nākamajā dienā Sašam bija plāns braukt pēc zivīm. Lai arī es to neatbalstu, sapratu, ka mani argumenti un poza neko nemainīs Sašas rīcībā un uz copi viņš aizbrauks arī bez manis, tāpēc nolēmu braukt līdzi un redzēt, kā viņi to dara savām acīm. Par postu zivju populācijai ir jāraizējas reglamentējot lielo nozveju jūrās pie zivju ieejas vietām upēs. Man pastāstīja kādu notikumu. Tas esot bijis 1998.gadā, kad piekrastes zvejnieku alkatība esot bijusi tik liela, ka tie pilnībā esot nosprostojuši zivju ceļus lielajās upēs. Zivis to sajutušas apgriezās un aizpeldēja uz citiem krastiem tuvāk Vladivastokai un Habarovskai. Tajā gadā daudzu zvejnieku bizness esot izputējis, vairāki cilvēki kredītsaistību dēļ situāciju esot atrisinājuši ar pašnāvībām. Masu mēdījos tajā laikā ziņots, ka apgabalā plosījušās lielas vētras, kas sagandējušas vietējo zvejnieku tīklus un nozveja neesot izdevusies dabas stihijas dēļ. Kad bijām nonākuši upes malā, Saša ātri nokomandēja Stjopiku un tīkli no maisa brīvi laidās upē. Ar ielaisto tīklu tika veidots tāds kā loks, kuru ar striķiem savilka aizvien ciešāk un vilka krastā. Visas darbības aizņēma ne vairāk par 5 minūtēm un krastā tika izmānītas 13 zivis 2 – 3 kg svarā. Tikpat ātri tika noorganizēta zivju un ikru apstrāde un pasākums bija galā. Manī kluss prieks bija par to, ka pasākums netika izvērsts par bezjēdzīgu zivju slaktiņu. Viņi paši ir neiecietīgi pret tādiem zvejniekiem, kas zivis iegūst tikai dēļ ikriem. Izrādās arī tādi tur esot un esot bijuši pavisam nesen iepriekšējos gados. Tas notiekot uz vienu roku ar zivju inspektoriem, kad zvejnieki dalās ar inspektoriem pusi uz pusi. Tā Paužtkai atvēlētais laiks nemanāmi tuvojās izskaņai. Mēs sākām kravāt mantas un kaldināt plānus tālākajām dienām. No Paužetkas mēs plānojām izbraukt laicīgi, jo mūs jau brīdināja, ka ceļā vienmēr kaut kas var atgadīties un tā nebūtu Kamčatka, ja kas neatgadītos. Pastāvēja vēl viena izvēle – lidot ar helihopteri, kas grasījās atlidot tuvākajās dienās. Runa gāja par saimniecisko helihopteri, kurš pieved tehniku Paužetkas ģeotermālajai elektrostacijai, tāpēc biļete atpakaļceļam būtu salīdzinoši lēta – 60 lati vienam cilvēkam. Mēs jau bijām nobrieduši izmantot gaisa transportu, bet tad pēdējā mirklī to atcēla slikto laika apstākļu dēļ. Devāmies ceļā ar Urālu, kas brauca pretim uz Opalu pēc strādniekiem. Tur mūs sagaidīja Kamazs, kas bija atvedis strādniekus līdz minētajai vietai. Par šo pasākumu mums tāpat bija jāšķiras no 60 latiem par cilvēku. Pārvadājumu organizators bija īpaši mantrausīgs, pirmajā mirklī minēdams pat 80 latus, bet tad es viņam atgādināju, ka caur Taņu mēs taču jau vienojāmies par summu, tad viņš ātri sāka taisnoties, ka piekritīšot atlaidei tikai tāpēc, ka caur Taņu. Ja godīgi, es jau pēc viņa ģīmja to varēju pateikt, ka viņš ir tāds paprasts naudas taisītājs. Nu labi. Bijām pārsēdušies jaunajā transportlīdzeklī un devāmies ceļā. Pirms došanās uz Petropavlovsku puiši uzpildīja bāku ar atvesto dīzeli. Mēs braucām kādas 3 – 4 stundas, līdz nonācām pie pārceltuves pār upi Boļšaja. Bija jau pamatīga tumsa, kad pēkšņi mašīnas motors sāka niķoties. Pēc tam nodomājām, labi, ka tas nenotika kaut kur agrāk. Mēs ar grūtībām tikām uz baržas, jo Kamazs slāpa nost pie mazākiem motora apgriezieniem. Tāpat grūtības pavadīja nobraucot no Baržas. Bijām attālinājušies vien puskilometra attālumā, kad mūsu kravas auto noslāpa galīgi un pavisam. Šoferis piegāja pie filtriem, ātri tos atrāva vaļā un secināja, ka pie vainas ir nekvalitatīvā degviela. Tālāk sākās epopeja līdz trijiem naktī. Laiks sagriezies reti nepatīkams – lietus un auksts vējš un ir jāmaina filtri. Visa bāka ar pus tonnu dīzeļdegvielas tikai vienkārši izgāzta uz ceļa. No baržas tika atnesta jauna degviela, bet ar to nebija līdzēts, acīmredzot nekvalitatīvais šķidrums bija iekļuvis arī dziļāk sūknī, vai tur bija kāda spiediena problēma, īsti nesapratu, bet bija jānakšņo kravas nodalījumā. Labi, ka bija jumts virs galvas un nepūta vējš. Patiesībā pa šīm 4 stundām, kuras pavadījām āra apstākļos, bijām pamatīgi nosaluši. Man pat likās, ka mēs varētu apsaldēties un saslimt, par ko nebūtu nekāds brīnums. Kad bija skaidrs, ka tālāk nekāda kustība līdz rītausmai nenotiks un siltu kajīti mums neredzēt, ka savas ausis, sākām kārtoties gulēšanai. Līdz šim man nebija pārliecības par manu guļammaisu aukstumizturību, kaut uz tiem ir rakstīta ekstrēmā temperatūra līdz – 11 un – 14, komforta atbilstoši -5 un – 7. Guļammaisi pirkti pie efektologa Maksimā. Bet kā par brīnumu, mēs tajos atsilām un no rīta jutāmies salīdzinoši labi. Ceļš varēja turpināties. Attālinoties no Ohotskas jūras, laika apstākļi sāka uzlaboties iebraucot pilsētā gaisa temperatūra sasniedza pat kādus +22 līdz +25 grādus. Mūs laipni nogādāja līdz viesnīcai un tur mēs tad varējām nedaudz atpūsties no lielās kratīšanās un sākt kaldināt plānus pēdējām brīvdienām Kamčatkā. Nedaudz atguvuši spēkus nākamajā rītā devāmies meklēt vietējo sludinājumu avīzi, kurā varētu atrast sludinājumus par vietējām tūrisma firmām. Sākotnēji pirkām avīzi par 25 rubļiem (aptuveni 50sant.). Vietējā tirgotāja atbildēja, ka citas avīzes viņiem nesot. Kad avīzi bijām rūpīgi izpētījuši, konstatējām, ka nav neviena sludinājuma par tūrismu. Tad, pilnīgi nejauši parfimērijas veikalā, kurā bijām ieklīduši, lai iegādātos šampūnu, ejot ārā paķēru avīzi, kas ļoti atgādināja „Rīgas santīmu”. Rīgā es tās avīzes metu atkritumu urnā neatvēris, bet šeit, nez kāpēc, paņēmu. Tur arī atradām vismaz desmit tūrisma firmiņas. Sākām tās sistemātiski apzvanīt izmantojot vietējo mobilā telefona pieslēgumu Bilain. Piedāvājumi sekoja visdažādākie - vienas un divu dienu nobraucieni pa upi ar raftu. Kad vaicāju, pa kādas kategorijas upi paredzams brauciens, viņi īsti nesaprata un atbildēja, ka tai neesot kategorijas. Tādā nozīmē, ka nav ne 3. un arī ne 2. Tad iespējams, ka sanāk pirmā. Viņa pateica, ka neesot neviena kategorija. Tajā brīdī atcerējos braucienu Kaukāzā pa 3.kategorijas upi un bija skaidrs, ka šāda bez kategorijas upe nav gluži tas, ko mēs meklējam. Tāpat vēl kādā firmā piedāvāja līdzīgu nobraucienu. Tad sekoja piedāvājumi kāpt vulkānos. Vienā firmā mums piedāvāja divu dienu pārgājienu, kas sākās dienas vakarā ar nometnes uzcelšanu kalna pakājē un nākamajā dienā kāpšanu vulkānā Mutnovskij. Cena šādam pasākumam bija ap 100 latiem no cilvēka. Mēs bijām gatavi maksāt šādu naudu, taču neapmierināja „divdienu” formulējums. Turpinot zvanīties mums izdevās atrast sievieti, kas piedāvāja pilnu divu dienu pasākumu par tādu pašu cenu, kas sākās jau pulksten astoņos no rīta. Šo mēs arī izvēlējāmies. No paša rīta satikāmies pie Petropavlovskas Vulkanoloģijas institūta. Tur mūs jau gaidīja UAZiks ar trim vīriem un tūrisma firmas vadītāju. Kā vēlāk izrādījās divi no kungiem bija tūrisma kluba „Medvedj” galvenie pārstāvji. Trešais bija jaunais darbinieks firmā, kurš sākoties tūrisma sezonai augustā turpmāk pats varēs tūristus vest uz ekskursijām. Ar minēto kundzi mēs nokārtojām formalitātes un devāmies ceļā. Ceļā iepazināmies tuvāk ar saviem ekspedīcijas biedriem. Abi minētie vīri ir galvenie kluba biedri, kas apmāca un sagatavo ceļot gribētājus dažādas sarežģītības ekspedīcijām. Brauciena laikā pastāstīju par savu mērķi šeit Kamčatkā, par to, ka tas ir viens no maniem bērnības sapņiem, uz ko viņš atbildēja, ka viņš savā dzīvē jau vairāk kārt ir pārliecinājies, ka sapņi piepildās. Viņa pateiktajos vārdos bija saklausāms pamatīgums un atbalsts tiem, kas uzdrīkstas. Mūsu pirmais apskates objekts bija ūdenskritums Viļjučenskij un kalnu slēpotāju nometne tā pakājē. Pārgājiens mums aizņēma aptuveni divas stundas. Turpceļā sastapām kādu sportistu, kas raitā solī skrēja pretim stāvā kalnā. Nākot atpakaļ mums bija jāpasvīst vienkārši ejot, tajā brīdī atcerējos par skrējēju un nodomāju, ka viņš tiešām ir labā „formā”. Atgriezušies pie UAZika es nojautu, ka šis pasākums bija vienīgais šajā dienā paredzētais pārgājiens, ar ko es, protams, nebiju mierā. Situāciju mēģināju risināt uzvedinoši vaicājot, ko viņi teiktu, ja mēs aizbrauktu vēl kaut ko apskatīties. Ekspedīcijas vadītāji ilgi nebija jāpierunā, kad bijām ceļā uz tā saukto „geizeru ielejas miniatūru”. Būtība šai vietai tieši tā pati – šņācoši un burbuļojoši fumaroli, dūmu mutuļi un kodīga sēra smaka. Piekritīšu, ka nav jau gluži tas pats, bet, ja runā par to, kas tiek mūsdienās piedāvāts īstajā Geizeru ielejā, tad tas atbilst patiesībai. Pēc vietējo nostāstiem tūrisma firmas savācot kompānijas pa 10 – 20 cilvēkiem un ar helihopteru vedot uz šo ieleju. Atlidojot tiek veikta neliela pastaiga, sertifikāts un tējas dzeršana, tad lidojums atpakaļ, tas viss maksā aptuveni 20 tūkstošus rubļu, kas mūsu naudā ir ap 400 latiem par 3 stundām. Nu nav jau ne vainas, tik mums tas fiziski nebija „pa kabatai”. Tāpat arī var strīdēties par iespaidiem, kas gūti pārlidojuma un tējas dzeršanas laikā salīdzinot ar pārgājienu ar pasmagu mugursomu. Šādu iespēju pataupīšu vecumdienām. Nonākuši kalnu pakājē satikām vietējo džekus, kas atbraukuši uz kalnu ar kalnu slēpēm un kaita pūķiem, lai vizinātos pa kalna pakāji. Es melotu, ja teiktu, ka man arī negribējās to pamēģināt. Acu priekšā pavērās milzīga ģeotermālā elektrostacija. Salīdzināšanai tās jauda ir 62 megavatstundas. (Rīgas HES, ja nemaldos, 80). Ar vienvārdsakot – liela un jaudīga. To visu apskatījuši devāmies pārgājienā. „Mazā geizeru ieleja” bija gana iespaidīga, bija sajūta, ka tur pats velns kurina elles katlus. Patīksminājušies atgriezāmies pie sava auto un devāmies celt naktsmītni. Tas, ko es neatzīmēju, ir jaukā vienotības sajūta, kad kopīgiem spēkiem gatavojām pusdienas un vakariņas, un mazgājām traukus. Nākamajā dienā mūsu ceļš veda uz vulkānu Gorelij. Bijām gatavojušies trīs stundu gājienam ar kājām , lai tikai piekļūtu kalna pakājei, jo kundzīte no firmas teica, ka sniegs vēl neesot izkusis, tāpēc būs jāiet ar kājām, pēc kā sekos aptuveni 3 stundu kāpiens kalnā. Izrādījās, ka sniegs tomēr ap jūlija desmitajiem datumiem jau bija pakusis un mēs varējām pietuvoties kalnam gana tuvu. Bija vietas, kur iestrēgām. Es pirmo reizi klātienē redzēju, kā ar viltību izmānīja UAZiku no drošas palikšanas dziļā sniegā. Mašīnai bija pilnībā iegrimušas divas riepas. Sergejs izkāpa no auto un sāka laist no riepām ārā gaisu. Atklāti sakot, man tas viss likās diezgan bezjēdzīgi, jo tālāk mūs tāpat negaidīja asfalts. Taču man nebija taisnība. Autiņš iekustējās un ne tikai iekustējās, bet arī aizbrauca. Līdzīga bezizejas situācija, manuprāt, mūs piemeklēja atpakaļ ceļā, kad nepareizi izvēlējāmies vietu, kur šķērsot kalnu upīti. Braucot pāri pēkšņi mēs sākām grimt. Atkal – līdz riepām. Šajā vietā bija ļoti smalkas un irdenas smiltis un jebkura tālāka mīcīšanās novestu tikai pie vēl dziļākas mašīnas ierakšanas. Tad pēkšņi vienā mirklī Igors izlēca no kabīnes, paķēra lāpstu, paskrēja dažus metrus pret straumi un sāka aizrautīgi rakt. Pirmajā mirklī nesapratu, bet pēc tam ideja kļuva skaidra. Doma bija pagriezt upes atzara tecēšanu no mašīnas virziena uz galvenās straumes pusi. Pretējā gadījumā mūsu UAZiks stundas laikā tiktu neglābjami iesūkts upes smiltīs. Kad darbiņš bija skaidrs, pieteicos veikt atbildīgo uzdevumu, lai Igors var ķerties klāt pie domkrata un mēģinātu pastīvēt kaut ko zem grimstošā autiņa. Domāju, ka mēs būtu tikuši galā pašu spēkiem, bet garām brauca liela izmēra auto, kas labprāt mums palīdzēja izkļūt no ķibeles un vienā piegājiena izvilka auto no upes gultnes. Tad par pašu pārgājienu. Kāpiens kalnā un neaprakstāms skaistums sasniedzot virsotni. Pavērās skats uz pašu krāteri ar zili-zaļu sērūdeņraža ezeru krātera dibenā. Serjoža apgalvoja, ka mums esot paveicies, jo parasti krāterī stāvot mākonis un ezeru nevarot redzēt. Sekoja foto sesijas, pusdienas un krātera apskate no visām pusēm un atkal kāpiens lejā. Atgriezušies pilsētā sirsnīgi atvadījāmies un apmainījāmies ar kontaktiem. Trešais ekskursijas kompanjons Pāvels mūs laipni nogādāja viesnīcā Oktjabrskaja. Atvadoties no skaistās zemes vēl pēdējo vakaru izgājām pilsētas ielās, ieēdām kvalitatīvus gaļas pīrādziņu ar kafiju un devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Mūsu ceļojums bija galā. Atceroties ikvienu no minētajām epizodēm, mani pārņem siltas sajūtas par satiktajiem cilvēkiem un piedzīvoto. Tāpat, kā visiem, arī man ir maz laika, tāpēc jāsteidz atstrādāt. Bet redzētais ļauj labāk novērtēt to skaistumu un cilvēkus, kas mums ir apkārt ikdienā. Šobrīd man dikti gribās aizbraukt pamakšķerēt plaukstas izmēra plicīšus tepat uz mūsu pašu Burtnieka ezeru, pastrādāt laukos, ar vēl lielāku aizrautību darīt savu ikdienas darbu un satikties ar draugiem. Varbūt, ka atgriezīšos Kamčatkā, bet varbūt arī ne. Gribās visiem novēlēt sapņot un ticēt saviem sapņiem. Arī es pārliecinājos - tie piepildās. Ja kādam ir interese par šo zemi,vaicājiet komentāros,varu iedot visas koordinatas un pastastit par izcenojumiem.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais