Paradīzes zeme – Horvātija

05.08.2008
5 min lasīšanai
48 foto

Mans ceļojums uz Horvātiju sākās uzreiz pēc Jāņiem, tāpēc visa Jāņu diena pagāja, krāmējot somas un veicot pēdējos pirkumus. Dodoties turp, par Horvātiju zināju pavisam maz. Vien to, ka laiks tur ir karsts, aug palmas un jūrā mitinās jūras eži, no kuriem esot jāuzmanās :) Ar tādu domu arī devos ceļojumā… Ceļojums tika ilgi gaidīts un viss tika pakārtots tikai un vienīgi tam. Kopumā tās bija iespaidiem bagātas un neaizmirstamas 10 dienas. Braucām visa ģimenīte kopā ar tūrisma grupu, ar autobusu. Visas naktis pavadījām viesnīcās. Un pavisam šī ceļojuma laikā pabijām 7 valstīs. Tālāk piedāvāju ieskatu savā ceļojumā uz Adrijas jūras piekrastes paradīzi – Horvātiju. Ceļš caur Lietuvu un Poliju likās gaužām garš un pat garlaicīgs. Taču jau pirmās dienas vakarā vēlu ieradāmies Polijā un arī mūsu naktsmītnēs jau bija klāt. Jau pirmajā naktī nācās pieredzēt pamatīgu negaisu (tāds mūs pavadīja vēl turpmākās 2 dienas). Otrajā dienā ceļš veda cauri Čehijai un bija jau daudz interesantāk, jo aiz autobusa loga sāka pavērties ļoti skaisti skati – kalni, kalni, kalni. Bijām vien mazu gabaliņu no Vīnes, bet tas jau noteikti kādreiz būs cits stāsts. Brauciens pa lielajām šosejām jeb autobāņiem gāja ātri un sajūta, ka tuvojamies galamērķim bija vienkārši lieliska. Taču vēl pa ceļam Ungārija, kur ceļu malās vērojami neskaitāmi kukurūzas un saulespuķu lauki. Šeit paredzētas arī mūsu naktsmītnes - Centrāleiropā lielākā ezera – Balatona krastā. Taču, ja jau esam Ungārijā, tad neiztikt bez ungāru nacionālā ēdiena – gulāšzupas jeb kā ungāri mēdz to saukt – gulasleves un arī ne bez vīna. Pagadījās mums tovakar ļoti smaidīgs viesmīlis, pat ļoti smaidīgs :) Ar lielām mokām, jautrību un smiekliem mums beigās izdevās arī ar viņu visu sarunāt. Taču zupa bija patiešām laba: diezgan asa, bet ļoti garšīga. Nākamajā dienā veicami pēdējie kilometri un jau ierodamies Horvātijā. Jocīgi, bet bija jūtams pat tāds kā uztraukums. Uz Horvātijas robežas saņēmām jau pirmo suvenīru – zīmogu pasē, kā apliecinājumu tam, ka esam tur bijuši. Mūsu ekskursija sākās ar skaisto Plitvices ezeru ar saviem tirkīzzaļajiem ūdeņiem un daudziem jo daudziem lieliem un maziem ūdenskritumiem apskati. Jā – arī pieradinātas zivis tur bija. Bariem skrēja pakaļ un ēda no rokas. Kopumā sajūta bija tāda, it kā būtu nokļuvusi kādā aizmirstā pasaulē – tik neskarta daba un neaprakstāmi skati ik uz soļa... Vakarā paredzēta jau ierašanās vienā no skaistākajām Adrijas jūras piekrastes pilsētiņām – Trogirā, no kuras netālu arī mūsu viesnīca. Jo vairāk tuvojāmies Adrijas jūrai, jo kalnaināks apvidus kļuva un arī braukšana interesantāka – pa kalniem vien, augšā un lejā. Dažbrīd jau bija arī diezgan bailīgi – celiņi šauri, šauri, un pa autobusa logu to vien redzi kā aizas. Tā nu mēs riņķojām pa kalniem, kamēr skatam nakts melnumā kalna pakājē pavērās izgaismota pilsēta. Neliegšu, ka ieraugot to, acīs sariesās asaras aiz tā skaistuma, ko redzi savām acīm. Tas viss likās gluži neticami. Un ceļā mūs atkal pavadīja pamatīgs, taču ļoti skaists negaiss. Zibens zibsnīja, izgaismojot vienu kalnu pēc otra. Fantastiski! Nākamajās dienās vienu pēc otras apskatījām skaistākās un lielākās Horvātijas pilsētas: Splitu, Dubrovniku, Trogiru, Rovinju un citas ievērojamākās vietas. Interesanti, ka šajā zemē bieži vien bija manāms Grieķijai un Itālijai raksturīgais. Viena no, manuprāt, iespaidīgākajām pilsētām, ir milzīgos aizsargmūros ieskautā Dubrovnika. Lai tur nokļūtu, nācās šķērsot pat Bosniju un Hercegovinu. Apskatījām arī Pagas salu. Mēdz teikt, ka tieši tajā vietā esot pasaules gals. Vienā pusē stāvot, vēl apkārt jūtams zaļuma un dzīvības tuvums, taču otrā pusē pilnīgs tukšums – vienas vienīgas klintis un akmeņi. Interesanti, ka Romas Kolizejs nemaz nav vienīgais amfiteātris pasaulē. Jā – tas ir lielākais. Taču otrs lielākais atrodas pavisam netālu no Itālijas – Horvātijas pilsētiņā Pulā, kuru arī apskatījām. Kad ciemojāmies Trogirā, bija iespēja atkal iegriezties kādā krodziņā. Un šoreiz nolēmām nogaršot dažādas Adrijas jūras veltes – kalmārus, mīdijas, tīģergarneles un citus jūras kustonīšus. Vispār krodziņos Horvātijā par viesmīļiem strādā tikai puiši. Nu katrā ziņā, visa ceļojuma laikā neredzēju nevienu viesmīli - meiteni. Tas tā interesanti - aizdomājos - kāpēc pie mums Latvijā tā nevarētu būt... Apelsīni, persiki, aprikozes, kivi, mandarīni, vīģes, granātāboli – tas ir tikai neliels ieskats no tā, kādi augļi aug šajā zemē. To koki bija vērojami visur. Un, ja ir iespēja, iesaku doties uz vietējo tirgu, kur to visu var arī iegādāties. Tikai vispirms vajag uzjautāt, lai pārdevējs iedod arī nogaršot. To viņi dara ļoti labprāt. Arī palmas, smaržīgie oleandri un lavanda aug it visur. Neaizmirstams piedzīvojums bija brauciens ar kuģīti pa Adrijas jūras piekrasti. Vēl interesantāku to padarīja jaukie „kapteiņi”, kuri ne reizi vien viļņos sašūpoja mūs tā, ka visi bijām slapji no galvas līdz kājām. Kuģītis bija rezervēts tikai un vienīgi mūsu grupai. Atmosfēra lieliska. Jūra, saule un vējš – ko vēl vairāk var vēlēties?! Protams, kur vien skaties, acīm paveras neticami skaisti skati, ūdens tik zils un skaidrs. Uz kuģīša tika pasniegta arī ļoti garda maltīte – turpat ceptas zivis. Ik pa laiciņam piestājām krastā, lai veldzētos jūrā. Kur gadījušies, kur ne, bet klāt bija arī jūras eži. Vispār Adrijas jūras piekraste un ūdens ir pilni akmeņiem un arī ežiem. Lai kājas nesadurtu, visur tiek tirgotas speciālas čībiņas ar pabiezu gumijas zoli (maksā apmēram 5Ls). Taču izrādās eža adatas arī tām var izdurties cauri un nu par piemiņu mājās stāv čība ar trim adatām. Horvātijā gaisa temperatūra bija tuvu 40 grādiem. Kas to lai zina, cik grādu bija saulē?! Pirmajās dienās bija grūti pierast, taču vēlāk pierod. Tāpēc, ja dodaties turp, džemperus un jakas nav vērts ņemt līdzi. Tās var noderēt vienīgi, atgriežoties mājās – Latvijā. Bet uz turieni – jo plānāk, jo labāk. Noteikti jāpiemin arī, ka cilvēki tur ir ļoti, ļoti laipni un labsirdīgi. Tāpat jāpiemin arī stāsts par manu horvātu pielūdzēju… Suvenīru tirgotāji ik uz stūra… Izstaigājām pilsētu Rovinju un devāmies uz busu. Bet tā kā bijām ieradušies par ātru, nācās pagaidīt. Tā kā nogurums tāds pamatīgs, nolēmu apsēsties turpat uz tādas maziņas margu maliņas. Sēžu, sēžu… Pēkšņi pienāk pie manis kāds horvātu suvenīru tirgotājs – jauns, izskatīgs puisis, kas turpat tirgojās. Sāk ar mani kaut ko runāties. Nesapratu, ko grib no manis. Taču beigās tīri labi sapratāmies – paņēma mani pie rokas, aizveda uz savu netālo krēsliņu un informēja, ka nu esmu viņa veikaliņa šefs :) Jauki. Beigās pat pielūdzējs arī tika pie bučas! :) Pēc 6 neaizmirstamām dienām Horvātijā tomēr pienāca laiks doties mājās. Palika pat nedaudz skumji. Taču prieks par vēl gaidāmo. Pa ceļam mājup, paredzēta vēl Budafokas vīnu pagraba apskate Ungārijā. Neiztikt arī bez vīna degustācijas un apmācības, kā to pareizi darīt. Tas gan bija prieka pilns vakars – mūzika un dejas. Neviltots prieks par to, ka akordeona spēlētājs bija iemācījies ne vienu vien latviešu dziesmu un varējām vienoties kopīgās dziesmās. Tāpat pa ceļam apskatījām arī Oravas pili Slovākijā, kas slejas daudzu metru augstumā kalna galā. Īsti neatceros, bet laikam, lai tiktu pašā augšā, bija jāuzkāpj nedaudz vairāk par 600 pakāpieniem. Pēc tam jau atkal jāmēro garais ceļš mājup caur Poliju un Lietuvu. Un iebraucot Polijā, jau nācās izvilkt biezās jakas, jo bija auksts un lietains. Šis ceļojums bija bezgala lielisks un iespējams, ka kādam ar savu stāstīto palīdzēšu izlemt, kurp doties savā ceļojumā. Jebkurā gadījumā lasīt un dzirdēt ir viens, taču to visu ir jāredz savām acīm. Ticiet man, tas ir fantastiski. Uz tikšanos, sapņu zeme, Horvātija!!!

Paradīzes zeme – Horvātija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem