5. daļa jeb kaut kas grandiozs

  • 6 min lasīšanai
Sestdiena, 10. novembris Pēc vakardienas atvadām no viesmīlīgās Uatulko kādā meskala bārā šorīt acis neparko negrib vērties vaļā, vairs netraucē ne celtnieku troksnis, ne saulīte logā! :) Tomēr jāceļas vien ir, jo jau 9.00 mums jābūt autoostā, bet gribam iespēt vēl pēdējo pelni okeānā – mūs gaida 10 h ilgs pārbrauciens dziļāk kalnos uz Čiapasas štata centru Tustlu Gutjerresu. Šoreiz braucam ar 1. klases autobusu (tiešām moderns, ar vairākiem TV, kafijas automātu, regulējamiem sēdekļiem un, protams, kondicionieri, kas atkal nogriezts uz minimumu). Autobusā mums izsniedz biļeti par bagāžu gluži kā lidostā, kura būs jāuzrāda vēlāk, lai saņemtu savas mantiņas. Sēžam priekšā, bet ne pašā pirmajā rindā, ceļš atkal līkumains, tādēļ ir ko turēt. Pirmais brauciena posms ir līdz Salina Krusai, kas Lonely Planet raksturota kā „industrial unattractive town” un kur mums būs jāgaida 1,5 h līdz nākamajam autobusam uz Tustlu. Patiešām, braucot aizvien vairāk uz dienvidiem, ainava aiz loga sāk mainīties, kalni lēnām pāriet lielā, purvainā līdzenumā, redzamas aizvien vairāk nepievilcīgas, pelēkas ēkas ar krāsainiem uzrakstiem, kas liecina, ka tur ir autodarbnīcas, noliktavas, veikali, u.c. Katrā pieturā mūs sagaida uzkodu tirgotājas, kas savu preci pārsvarā novietojušas uz galvas, un vietējie šīs uzkodas arī ļoti labprāt iegādājas. Mēs tomēr neriskējam, lai gan izskatās diezgan kārdinoši – atceramies brīdinājumus neko nepirkt no ielu tirgoņiem, lai nedabūtu dizentēriju. Nolemjam paciesties līdz Salina Krusai un aiziet kaut kur kārtīgi paēst. Autoosta šajā pilsētelē, tāpat kā Uatulko, ir ļoti moderna, bet šķiet, ka tā atrodas milzīga ielu tirgus pašā viducī! Jūtamies diezgan sirreāli sēžot kondicionētā autoostā pie čemodānu kaudzes un vērojot aiz loga raibos tirgus saulessargus, indiānietes košos tautas tērpos un apdauzītos, milzīgos amerikāņu auto ielas malās. Visapkārt neiedomājamā skaļumā dārdina regetons (šis mūzikas stils Meksikā ir ļoti populārs), katrs tirgo visu, kas kust un kas nekust. Uz maiņām viens paliekam autoostā pie somām, otrs dodamies izlūkos. Diemžēl nekādas ēstuves tuvāko kvartālu robežās tā arī neatrodam, arī tirgotāji mums uzmanību nepievērš, laikam saprot, ka nebūsim viņu klienti. Beigās Jānis atnes pusvistu un mandarīnus, bet es nopērku dīvainus, mazus, sarkanus banāniņus! Godīgi sakot, ir nedaudz bail ēst to vistiņu, pagaršoju tikai nedaudz. Jānis apēd visu pārējo, bet nekādas vēdera problēmas viņam nerodas. Šeit ir populāras sulas, kuras pārdod maisiņos, kuros iebāzts salmiņš un gals aizsiets. Sanāk savdabīga tetrapaka. Tualetē nav ne dvieļu, ne ūdens – mums te pirmo un vienīgo reizi noder Londonas lidostā pirktās mitrās salvetes. Līdz autobusam mums vēl atliek laiks nopirkt telekarti un piezvanīt uz Tustlu un norezervēt viesnīcu. Izvēlamies pirmo no Lonely Planet ieteiktajām, cerams, ka nevajadzēs nožēlot savu izvēli! Beidzot pa skaļruņiem tiek paziņots, ka sākas iekāpšana Tustlas autobusā. Pirms tam atkal jāreģistrē bagāža gluži kā lidostā. Viena persona bez papildu samaksas drīkst pārvadāt 25 kg. Pirms iekāpšanas autobusā mūs pārbauda ar metāla detektoru, un brauciens var sākties! Pa ceļam vairākās vietās manām armijas posteņus, bet mūsu autobusu nekontrolē. Skati aiz loga ir ļoti skaisti – līdz Tevantepekai ceļš ved pa līdzenumu, bet tālāk pagriežamies uz augšu Tustlas virzienā un ceļš sāk atkal mest līkumus. Šoreiz sēžam pašā priekšā, tādēļ skaisto ainavu varu izbaudīt pilnībā. Nevaru vien beigt priecāties par mežonīgajiem, varētu pat teikt pirmatnējiem kalniem – Čiapasas kalni ir skaistāki, zaļāki nekā Oahakā, pie tam riet saule, un saulriets kalnos ir īpaši krāšņs. Sarkanās debesis kontrastē ar koši zaļo selvu, un es sāku saprast, no kurienes Meksikas indiāņu rokdarbos ir tik košas krāsas. Šoferis gan dabū stūrēt slapju muguru – ceļš līkumos pagriežas pat par 180 grādiem, pie tam tajā ir bedres un ciemu tuvumā arī topes. Tomēr apdzīvotas vietas šajā apgabalā ir reti un ļoti trūcīgas. Čiapasa esot pats nabadzīgākais Meksikas štats, un to nevar nepamanīt. Priecājos, ka izlēmām braukt pa dienu – redzējām krāšņos skatus, pie tam negribētu šo ceļu mērot nakts laika! Ceļa malās ik pēc pāris simt metriem redzam zīmes „Frene con motor” (Bremzē ar motoru), „Maneje con precaucion” (Brauc piesardzīgi), „Conserve la carretera limpia” (Turi šoseju tīru), „Limpia carretera es mas segura” (Tīra šoseja ir drošāka), u.c. Laikam biju iemigusi, jo pamostos, kad aiz loga jau zib lielpilsētas ugunis. Esam Tustlā! Viesnīca ir īsta budžeta naktsmītne, un ko gan daudz var gribēt par 35 USD? Kondicionieris nedarbojas, bet mums piedāvā pāriet uz citu istabiņu. Kopumā iztikt var, lai gan aiz loga pusmetra attālumā ir betona siena, podam vāka nav un kondicionieris darbojas tik skaļi, ka knapi varam sarunāties. Toties tā atrodas 2 min gājiena attālumā no pilsētas galvenā laukuma, kur vakarā čum un mudž cilvēki! Ejam lūkoties! :) 11. novembris Sumidero kanjons Kādu brīdi šaubāmies, vai braukt un meklēt kanjonu uz savu roku, vai tomēr izmantot viesnīcas piedāvāto ekskursiju uz Čiapu del Korso, kas maksā 450 peso katram. Nelielu nedrošību rada svešā vide, bet tomēr nolemjam pārvarēt savu tūrista sindromu un dodamies uz pilsētas laukumu meklēt transportu. Pie katedrāles ieraugām ar kanjona reklāmām aplīmētu lielo autobusu un jau nopriecājamies, ka ilgi nebija jāmeklē, tomēr šoferis paskaidro, ka viņš brauc tikai uz 5 miradores jeb skatu laukumiņiem, no kurienes kanjonu iespējams aplūkot tikai no augšas. Tas mums neder – gribas izbaudīt braucienu pa upi. Šoferis mums aptuveni paskaidro, kurā virzienā jāmeklē colectivos uz Čiapu del Korso, un mēs dodamies turp. Patiesāībā nav nemaz tik sarežģīti atrast, pie tam cilvēki ir atsaucīgi un labprāt palīdz atrast ceļu – pēc 20 minūšu gājiena esam pieturā. Tustlas colectivos patiešām ir ļoti līdzīgi mūsu mikriņiem, kas pietur pēc katra rokas mājiena. Sanāk tāda apstāšanās “pie katra staba”, tomēr vairāk par nepilnu pusstundu brauciens mums neaizņem. Neesam vēl paspējuši izkāpt, kad mūs jau uzrunā kāds aģents, kurš mūs aizved līdz pašām biļešu kasēm un iesēdina laiviņā. Sasienu matus astītē, uzsmērēju sauļošanās krēmu, un brauciens var sākties!!! Laigan spoži spīd saule un laiks ir karsts, laiviņa traucās tik ātri un kanjona augstās sienas met tādu ēnu, ka man visu laiku ir zosāda. Ik pa laikam laivinieks izslēdz motoru un norāda uz kādu skaistu alu, ūdenskritumu vai krokodilu. Īpaši skaists ir tā sauktā “Jaungada eglīte” (Arbol de Navidad) – ūdenskritums gāžas lejā gar kanjona malu pāri kaļķakmens pakāpieniem, kas apauguši ar sūnām, pa gabalu atgādinot eglīti. Esam vienisprāt, ka bija vērts braukt 10 h ar autobusu, lai redzētu tādu dabas brīnumu kā šis kanjons. Augstākajā vietā tā sienas paceļas 1000 m augstumā, bet ūdens dziļums dziļākajā vietā ir 120 m! Ūdens upē ir smaragda zaļš, un krasti apauguši bieziem krūmiem. No attāluma mūs vēro pelikāni, gārņi un citi ūdensputni, kuriem nosaukumu nezinu. Braucot tālāk, ūdenī aizvien biežāk redzamas plastmasas pudeles, līdz vienā šaurākā vietā upi aizšķērso blīvs atkritumu slānis. Laivinieks izslēdz motoru, un laiva ar grūtībām virzās cauri šai izgāztuvei. Mums paskaidro, ka pēdējo lietavu laikā atkritumi upē sanesti no tās krastos esošajiem ciemiem. Nedaudz tālāk redzam kuteri, kas pamazām tīra upi. Aiz šī plastmasas aizsprosta ūdens atkal ir tīri zaļš. Brauciens beidzas pie elektrostacijas, kur laiva piestāj krastā, un mēs varam nedaudz sasildīties un iedzert tasi kafijas, kas izrādās pavēsa šķīstošā kafija. Pie tam kafijas bundžiņa mums tiek pasniegta atsevišķi – liec, cik gribi. Pēc 10 minūtēm dodamies atpakaļceļā, šoreiz jau bez aizķeršanās. Krastā mūs sagaida indiānietes ar bērniem, kas ar platām, rakstainām šallēm uzsieti tām uz muguras. Viņas tirgo dažādas košās krāsās austas somas, lakatus, jostas un citus suvenīrus. Tomēr, tā kā mēs interesi neizrādām, viņas īpaši neuzbāžas. Somas un maki tiešām ir skaisti, bet neredzam tiem pielietojuma, un negribas pirkt, lai noliktu skapī. Par to tirgošanos runājot, es baidījos, ka tirgotāji Meksikā būs tikpat uzbāzīgi kā arābu zemēs, bet tā nemaz nav. Piedāvāt jau piedāvā, bet, ja neielaidies sarunās, tad aiz rokas arī neķer ciet. Izņēmums varētu būt kūrortu rajoni, kur aicinājumi nākt iepirkties tiešām ir uzbāzīgāki! Diemžēl tik brīnišķīgam dienas sākumam seko pilnīgi garlaicīga pēcpusdiena un vakars. Izstaigājam centru krustu šķērsu, meklējot ko ievērības cienīgu, bet vaļā ir tikai pāris apģērbu veikali (ir svētdienas pēcpusdiena), kur tad, garlaicības mākti, arī ieklīstam, un mums abiem rodas asociācijas ar laiku, kad Latvijā no Polijas sāka ievest pirmās importa mantas. Jāsaka, ka mūsu “Gerkens” vēl ir superšiks veikals salīdzinājumā ar tiem veikaliņiem, kādos sev apģērbu pērk vietējie meksikāņi. Rodas iespaids, ka amīši tur iztirgo 5-6 gadus vecas kolekcijas, kuras savā zemē neviens nav gribējis iegādāties. Bet drēbes ir ļoti lētas: vidēji 4-8$ par vienību (protams, visādi Dolche Gabana, Tomy Hilmaker, Versacce, utt.) Pretī mūsu viesnīciņai sāk rībēt disko ritmi (atkal regetons!), un jaunieši sāk pulcēties uz dišuku, bet jāatzīstas, ka mums nepietiek drosmes tur iegriezties. Patiesībā jau arī Latvijā es justos gana neomulīgi kādā lauku barčikā, kur nu vēl Meksikas vidienē, kur mēs uz ielām nevienu citu balto nemanījām. Labi vismaz, ka viesnīcai ir kabeļtelevīzija ar sporta kanāliem Jānim, un man, savukārt, ir laiks paturpināt ceļojuma piezīmes.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais