No Vašingtonas uz Ņujorku

Ģirts Smelters 17.09.2013 3 min lasīšanai

Kā tikko iekurts uguns lēnām sāka sārtoties pelēkzilās debesis virs Vašingtonas. Milzīgais obelisks kā erektēta kaujas raķete, vienmēr gatava penterēt jebkuru mērķi savā ceļā, lepni un cēlis slējās vairākus desmitus metru virs zemes. Sēžot uz marmora trepēm prezidenta Linkolna pakājē likās, ka raķetes atspulgs nekustīgajā parka baseina ūdenī tūliņ uzbruks katram, kas izrādīs kaut mazāko nicinājumu varenajai Amerikas valstij. Lieliskākā valsts pasaulē – kā viņi, amerikāņi, paši mēdz sevi dēvēt. Tomēr, dusošās pilsētas klusumu īsi pirms saullēkta pār Kapitolijas jumtu un modinātāju zvaniem, īsi pirms rīta, kas iesāks vēl vienu dienu pasaules ietekmīgākajā galvaspilsētā, ASV varenības simbolu ieskauti vēroja divi jauni latvieši. Vietā, kur pirms pusgadsimta savu sapni par labāku pasauli cilvēcei bija pastāstījis Mārtins Luters Kings, sēdēja tikai pirms pāris stundām satikušies latvju jaunieši. Un savus sapņus ar īstenību salīdzināja. Aiz muguras bija negulēta nakts un Amerikas sešpadsmitā prezidenta milzu statuja. Apkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles, un uz acu mirkli, taču ne pirmo reiz, iezagās tā iluzorā sajūta, ka visa pasaule pieder tikai un vienīgi tev.

Nedēļa Vašingtonā paskrēja nemanot – tik piesātināta un interesanta tā bija. Mūsu šīs pilsētas patrons, panamietis Vladimirs, kurš savu centrālamerikānim neraksturīgo vārdu ieguva pateicoties tēva lielajai kaislībai – komunismam. Vladijs mūs izvadāja riteņbraukšanas tūrē pa pilsētu – skandināviski draudzīgu velosipēdistiem. Sengrieķu domāšanas paradigma atspoguļojas ne tikai demokrātijas ideoloģijā, kuras jaunās pasaules šūpulis kārts tieši šeit, bet arī arhitektūrā un tēlniecībā, padarot Vašingtonu par brīžiem pat grieķiskāku nekā Atēnas. Klasisko orderu – joniešu, doriešu un korintiešu kolonnas vērojamas daudzos ievērojamos galvaspilsētas objektos. Izmantojam iespēju apciemot arī Latvijas vēstniecību ASV, saņemot īsu ekskursiju pa vēsturisko celtni, kurā tā atrodas no vēstnieka vietnieka un padomnieka Jura. Ēkas interjers un noskaņa tur esot tiešām fascinē un nedaudz arī biedē. Taču nekāds brīnums – šis ir sens nams ar krāsainu vēsturi un arī ar savu spoku, kurš šad un tad čīkstinot dēļu grīdas, soļo pa vecajām kāpnēm un negaidīti aizcērt durvis. Bet pēdējā laikā viss gan esot mazliet mierīgāk.

Galvā skanot Brūsa Springstīna slavenajai melodijai, no Vašingtonas tālāk turpinām ceļu uz kādreizējo ASV galvaspilsētu un valsts dibināšanas vietu – Filadelfiju. Ierodamies tur neplānoti vēlu, ir jau nakts, debess ir tumša un pār galvām velkas negaisa mākoņi. Vieta, kur pārlaist nakti, nav sarunāta, taču esam norunājuši satikties ar pasaulē vecākās latviešu biedrības vadītāju un apskatīt latviešu namu. Tāpēc uzņemam kursu cauri pilsētai. Un pirmo reiz esmu tādā vietā, kur satiekas negaiss ar jaukiem laika apstākļiem, jo šķiet, ka desmit metrus no mums līst lietus un ir vēss, kamēr mēs sausi baudām siltu vakaru. Paceļot galvu uz augšu redzama milzu tumša mākoņa mala, karājoties virs mūsu galvām. Filadelfijas centrā ir senatnīga pilsētas domes ēka ar milzīgu torni un pulksteni, kas zibens gaismas atspulgā kopā ar nemierīgo vēju gaisā atgādina dramatisko epizodi no bērnības favorītfilmas „Atpakaļ nākotnē”. Taču lietus un negaiss tā arī mūs nenoķer – paspējam uz latviešu namu pirms sāk gāzt kā pa Jāņiem. Kārlis – Filadelfijas latviešu biedrības vadītājs – pēc ekskursijas pa namu piešķir mums atļauju tajā pārlaist nakti. Iekārtojamies priekštelpas dīvānā, kuru mūsu miegu sargā milzīga Kārļa Ulmaņa ģīmetne. Nez, vai tieši tā sākas lielākie apvērsumi?

Atstājam ‘Filiju’, lai nokļūtu vēl vienā kādreizējā ASV galvaspilsētā – mītiem un leģendām apvītajā, dziesmās un dzejā apdziedātājā, pilsētā, kas nekad neguļ, betona džungļos, lielajā ābolā jeb vienkārši – Ņujorkā. Apbrīnojami, cik desmitiem miljoniem imigrantu pirmais kontakts ar ‘sapņu zemi’ bijusi tieši Ņujorka. Cik daudz latviešu, teikuši ardievas Brīvības pieminekļa trīs zvaigznēm, pēc gadiem ieraudzīja patvēruma liesmu degam Brīvības statujas uz augšu paceltajā rokā, bez jebkādas nojautas, kur liktenis viņus vedīs tālāk. Ar kājām šķērsojam tiltu, kas savieno divus no pilsētas slavenākajiem rajoniem – nepieradināto Bruklinu ar grezno Manhetenu. Tālāk dodamies pa senu indiāņu taku, kas mēdza vīties no tai laikā vēl sauktās par Ņuamsterdamu (Ņujorkas senais nosaukums) līdz pat mūsdienu Kanādas robežai. Šodien gan šī taka pazīstama kā viena no centrālajām avēnijām – Brodveja. Vakarā gan maģisko pilsētu pametam ar vilcienu, bet uz drīzu atgriešanos. Jāsaka, ka pilsēta ir visai dārga vienkāršam latviešu ceļotājam. Tāpēc gribot negribot nākas ar zaķa gājienu izsprukt ārā no pilsētas, un ļauties kontroles bargajam vaigam, kas mūs izsēdina no vilciena, lai uz nākošo reisu biļeti iegādātos kādā mazākā pieturvietā – nu jau par gandrīz trīsreiz mazāku cenu.

Ņujorka ir ne tikai lielākā pilsēta ASV, bet arī štats, tāpēc specificējot vietu pilsētnieki saka – Ņujorka, Ņujorka. Un apmierinātībā tīksminās par to, ka viņu mīļotā metropole ir tik brīnišķīga, ka tai vārds dots pat divas reizes. Bet Ņujorka štats bija arī tā vieta, kur mūsu pārvietošanās ar īkšķi Amerikā beidzās. Vispirms mēs septiņas stundas mērojām mazliet vairāk kā simts kilometrus, izbaudot skaistu, bet mazu un lēnu ceļu ar daudziem maziem ciematiņiem pa vidu. Un galamērķī nokļuvām stipri pēc tumsas iestāšanās, arī pateicoties tikai kāda studenta laipnībai, kurš mūs aizveda aptuveni desmit reizes tālāk, nekā pašām vajadzēja. Otrā un pēdējā reize ASV gan bija daudz patīkamāka – uzdevums bija tikt uz aptuveni trīs stundu attālumā esošo Bostonu. Tikai desmit minūtes pēc īkšķa pacelšanas, ne tikai atradu veselu mobilo telefonu ceļa malā, bet arī šoferi, kas aizveda līdz pat pašai Hārvardas universitātei. Laipnā braucēja bija kāda tikko vidusskolu absolvējusi meitene, ar zaļiem matiem no inteliģentas ģimenes, kas perfekti atspoguļojās viņas sarunās. Un jāsaka godīgi, ka Hārvardas augstskolas teritorijā pavadītās pāris stundas man uzdzina kārtīgu apetīti. Taču ne jau pēc vakariņām. Jo kas zina, kur ceļi vedīs nākotnē.