3. daļa jeb paradīzē

  • 6 min lasīšanai
Pirmdiena, 5. novembris Pamostos diezgan agri - otrpus ielai būvē divas viesnīcas, un darba troksnis neļauj gulēt. Aiz loga spoži spīd saule – Meksikā diena sākas agri, kamēr vēl karstums nav kļuvis neciešams. Izeju uz balkona, un šoku rada karstais gaiss. Kā būs vēlāk, ja jau 7os no rīta ir tik grūti izturams? Uatulko vēl tikai top. Redzot, cik veiksmīgs izrādījies Kankunas projekts, Meksikas valdība izlēma veidot līdzīgu kūrortu Klusā okeāna piekrastē, un izraudzījās Uatulko 7 līcīšus, kas pagaidām vēl ir relatīvi klusa un neskarta vieta. Ainava šeit ir vienreizēja. Tirkīzzila ūdens viļņi sitās pret baltām, vientulīgām pludmalēm, kuras ieskauj klinšaini, krūmiem un kokiem apauguši krasti, smiltīs savas aliņas izrakuši krabīši, jūrā pelikāni zvejo zivis, virs kalniem planē ērgļi... Vairāki līcīši un pludmales ir sasniedzamas tikai no jūras puses ar laiviņu. Pie viesnīcas saulē sildās ķirzaciņas, bet kokospalmu un akāciju zaros sasēdušas tumši zilas žagatas, strazdi un citi putniņi, kuriem nosaukumu nezinu. Vai tas viss neizklausās pēc paradīzes? Gandrīz vai žēl, ka pēc gadiem pieciem vai desmit te izskatīsies pavisam savādāk. Jau tagad ir izbūvēti skaisti parki, promenādes, tiek būvētas viesnīcas... tikai tūristus pagaidām var uz pirkstiem saskaitīt. Te visi visus sveicina, tāds patīkams mazpilsētas ieradums. Takšu ir vairāk nekā cilvēku, un par 1-2 dolāriem var aizbraukt gandrīz jebkur. Garām braucot taksīši uztaurē, cenšoties pievērst sev uzmanību. Gadās, ka 100 m garā posmā dzirdam vismaz 10 signālus. Šodienu esam nolēmuši veltīt tikai pludmalei – paši sev šķietam tik balti, ka bail. Forši, ka pludmalē esam gandrīz vienīgie, neskaitot mūs, kādus 100 m tālāk sauļojas vēl viens pāris, un glābējs izkar savu karogu. Saulīte cepina ne pa jokam, bet no okeāna nāk patīkams svaigums. Lēkājot pa viļņiem, aizskatos uz krastu un nepamanu tuvojamies kādu vilni. Pagriežu galvu tieši tajā brīdī, kad tas ar visu spēku jau brāžas man pāri. Vienā mirklī tieku parauta zem ūdens un noriju milzīgu daudzumu sāļā ūdens. Cenšos tikt virs ūdens, bet vilnis mani rauj sev līdzi, un iznirt izdodas tikai tad, kad nāk atplūds no krasta, kas jau tūlīt atkal parauj mani zem ūdens, šoreiz gan ūdens spēks nav tik liels un man beidzot izdodas nostāties uz zemes un ieelpot. Nekad nebiju domājusi, ka ir iespējams nokļūt tik bezpalīdzīgā situācijā pie paša krasta. Jāsaka, ka okeāns te strauji paliek dziļš, un vietā, kur viļņi parasti satiekas ar atplūdiem, ir ieveidojusies tāda kā bedre. Tā, lūk, guvu vēl vienu mācību – ar okeānu nav nekādi joki! Vakarā ap saulrieta laiku pludmalē parādās vairākas meksikāņu ģimenes ar bērniem, kas sāk rakties smiltīs. Kad viņi mums tuvojas, saprotam, ka viņi no smiltīm rok laukā krabīšus, no kuriem vakarā taps vakariņas. No vienas no sievietēm uzzinu, ka krabju māte var slēpties pat pusmetru dziļumā, bet viņas atrašanās vietu nodod aliņa – jo lielāka aliņa, jo iekšā lielāks krabis. Pēkšņi pie mums pieskrien divas apmēram 9 vai 10 gadus vecas meitenītes un trīsgadīgs puišelis. Iespējams, no tiem pašiem graustu rajoniem, kurus redzējām vakar. Meitenītes saucot Gabriela un Marija, brālītim vārdu neatceros. Ieraudzījuši manu kameru, lūdz nofotografēt viņus. Parunājamies, un es apsolu uztaisīt bildes un rīt atnest – šovakar pilsētiņā būs jāsameklē kāda fotodarbnīca. Staigājot pa pilsētiņu vakarā, nejauši atrodam sulu bāru (jugeria), un katrs par niecīgu naudiņu tiekam pie 1 l svaigi spiestas sulas kokteiļa un milzīga šķīvja ar svaigiem augļiem. Mmm... kas var būt labāks par šo! Otrdiena, 6. novembris Rītu Jānis sāk ar skrējienu un peldi, es – tikai ar peldi. Lai gan pulkstenis nav pat vēl astoņi, man ir tāda sajūta, ka karstums burtiski spiež pie zemes, un vienīgo glābiņu iespējams rast ūdenī. Grūti iedomāties, kā šeit ir maijā, kad esot karstākais mēnesis gadā, ja vietējie apgalvo, ka pagaidām te vēl ir „diezgan vēss”. Cenšos noķert kādu krabīti, bet tas ir neiespējami – man atliek tikai nedaudz sakustēties, kad viņi jau pazūd savās aliņās, turklāt pārvietojas tik ātri, ka tos ir grūti pat nofotografēt. Beigās atklāju, ka jāgaida, kamēr aliņai pāri pārskalojas vilnis, tad viņi uzreiz lien laukā tīrīt. Šoreiz istabenei atstāju zīmīti, lūdzot nomainīt dvieļus un atstājam 10 peso. Pēcpusdienā uz gultas atrodam no dvieļiem salocītus gulbīšus. Ar tām dzeramnaudām ir tā, ka, lai gan tās nav obligāti jādod, tās tomēr tiek ļoti gaidītas, un ja neatstājam, tad vilšanās ir acīmredzama. Kāds gan tur brīnums, ja ņem vērā, ka lielākā daļa cilvēku te nopelna tikai kādus 60 peso dienā. Ievērojam mazus, sarkanus plankumiņus uz ādas, kas turklāt ļoti niez, tomēr nekādas lielās briesmas tie nerada. Vainīgos kukainīšus tā arī neizdodas „pieķert”, bet palīdz tepat aptiekā nopirkta smēre. Vietējie vēlāk pastāsta, ka varot lietot arī citrona sulu. Trešdiena, 7. novembris Jānim dzimšanas diena Rītu atkal sākam ar skrējienu un peldi un brokastīm okeāna krastā. Labprāt nesteidzīgi paēstu, bet mūs nedaudz ierobežo laiks – 9:30 pēc mums atbrauks busiņš, ar kuru mēs dosimies uz ūdenskritumiem Cascadas Magicas un kafijas plantāciju kalnos. Kādu pusstundu pēc norunātā laika busiņš tiešām ierodas. Mūsu ceļabiedri būs vēl viens pāris no Ohaijo, ASV, kuri tagad zinās, kur atrodas Latvija :) Ceļā dodamies pa Panamerica šoseju, kas gar okeāna piekrasti stiepjoties no Aļaskas līdz Panamai un kas vismaz šajā posmā ir asfaltēta, diezgan līkumaina 2 joslu šoseja. Būvējot šo posmu, 1984. gadā Mehiko valdība esot atklājusi Santa Krusu un Uatulko līcīšus. Piedāvājusi vietējiem iedzīvotājiem naudu un zemi tālāk prom no piekrastes, lai pie jūras varētu attīstīt kūrortu. Tā radies Uatulko. Pēc 10 km šoferis nogriežas pa kādu zemes ceļu. Gids jau mūs brīdina, ka šo ceļu mēs neaizmirsīšot nekad, un patiešām – tas ir nopietns pārbaudījums mūsu vestibulārajiem aparātiem. Pēc kādām 15 minūtēm piestājam pie kādas būdas, kas sastutēta no bambusa ar palmu zaru jumtu – mums esot jāgaida vēl kaut kādi ceļabiedri. Tikmēr mums būdas saimniece indiāniete parāda, kā gatavo īstas tortiļas, un uzcienā ar Colu. Iepazīstos ar indiānietes mazmeitu – jauku meiteni, kas slimības dēļ pārvietojas ar kruķiem. Viņa mums priecīgi rāda savu papagaili, kurš it kā runājot, tomēr mums neizdodas no viņa izspiest nevienu vārdu. Tā vietā papagailis atstāj sava knābja nospiedumu Jānim pirkstā – lūk tā, nebūs nekāda draudzēšanās! Beidzot ierodas mūsu ceļabiedri, un mēs varam turpināt ceļu, kas iet līku loču tā, ka daudz netrūkst, lai samestos patiešām nelabi. Ceļu šķērso vairākas upes, un varam tikai brīnīties, kā šo ceļu iespējams izbraukt lietus sezonā. Ceļmalās redzam ārkārtīgi trūcīgas būdas no bambusa vai kleķa ar šīfera vai palmu zaru jumtiem, ik pa laikam šoferis uztaurē, lai nodzītu no ceļa kādu ēzeli vai suni, vai piebremzē pirms kārtējās „topes” (tāds kā improvizēts guļošais policists), vai vienkārši apbrauc lietus izskalotu bedri. Bez 4x4 šādā ceļā labāk nedoties! Pēc nepilnu stundu ilgas kratīšanās beidzot sasniedzam kafijas plantāciju jeb cafetaleru. Meksikā kakao koki esot audzēti vēl pirms Kolumba, bet kafijas krūmus šajā reģionā esot ieveduši eiropieši. Arī šo kafijas plantāciju reiz dibinājis kāds vācietis. Lai izaugtu laba kafija, esot svarīgi, lai tā neatrastos tiešos saules staros, tādēļ virs kafijas krūmiem 2. stāvā sastādīti banānkokiem, kuru platās lapas sniedz lielisku ēnu. Kafijas pupiņas novācot tad, kad tās esot sarkanas, pēc tam tās šķiro, grauzdē un maļ. Plantācijā mūs uzcienā ar tiešām labu, stipru kafiju un cepumiem un tad mēs dodamies tālāk uz ūdenskritumiem. Kad tos ieraugu, saprotu, ka grūtais brauciens bija to vērts – ūdenskritumu kaskāde izveidojusies vairākās pakāpēs, no kurām augstākā ir apmēram trīsstāvu mājas augstumā! Vēl nekad dzīvē neesmu redzējusi tik dzidru ūdeni! Mums piekodina, lai pirms peldēšanās nelietojam pretodu līdzekļus un sauļošanās krēmus, jo vietējie šo ūdeni lieto pārtikā. Drosmīgākajiem tiek piedāvāta atrakcija – lēciens ar virvi no ūdenskrituma, un Jānis, protams, to izmēģina. Mēs ar amerikānieti no lejas cenšamies to nofilmēt. Īpaši droši tas nav, jo, ja no virves neatlaidies īstajā brīdī, tad inerce tevi triec pret akmeņiem, tomēr Jānim tas izdodas. Toties es filmējot paslīdu uz akmens upes vidū un visu turpmāko ceļojuma laiku ārstēju nobrāzumus :) Pēc izklaidēm pie ūdenskrituma atgriežamies plantācijā, kur mums izrāda kafijas apstrādes procesu un pacienā ar pusdienām un meskalu (alkoholisks dzēriens, līdzīgs tekilai, ko arī iegūst no agaves). Gaidot transportu, lai dotos atpakaļceļā, sēžam ceļmalā un pļāpājam ar saimnieku. Viņš pastāsta, ka netālu atrodas militārā bāze, un kareivji katru vakaru ejot apgaitā – ķerot narkotirgoņus un nelegālos imigrantus no Salvadoras un Gvatemalas, kas cauri Meksikai cenšas nokļūt ASV. Viņiem esot aizliegts palīdzēt šiem imigrantiem, tomēr bieži izslapušajiem tiekot pasniegts kāds ūdens malks vai tortiļa. Citādi viss esot mierīgi, durvīm neesot atslēgu, bieži vien nav arī pašu durvju – te nezogot. Arī mūsu pavadonis pastāsta savu stāstu, kā pirms 15 gadiem pats devies uz ASV peļņā, lai strādātu būvniecībā. Nodzīvojis 5 gadus, nedaudz iekrājis un atgriezies mājās. Meksikāņi štatos pelnot labi, jo esot strādīgi. Pēc atgriešanās gadu strādājis Mehiko par taksistu, bet pēc tam atklājis savu paradīzi te – Uatulko. Atpakaļceļš šķiet daudz mokošāks nekā šurpceļš, jo ārā jau krēslo. Jāuzmanās no vientuļiem gājējiem, ēzeļiem, suņiem, topēm, bedrēm un aizām. Pilsētā kādā meskala tirgotavā mums sarīko veselu degustāciju, pēc kuras iegādājamies arī dažas pudeles. Vēlāk gan secinām, ka citos veikalos līdzīgu mantu tirgo arī lētāk, bet nu ko vairs... Pēc šīs dienas man ir sajūta, ka ir izdevies Meksikai piekļūt mazdrusciņ tuvāk, paraudzīties uz to tā, kā parasti tūristi to neredz un negrib redzēt. Nebeidzu jūsmot par šejieniešiem, kas, lai gan trūcīgi, tomēr ir tik sirsnīgi un atvērti!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais