1. daļa jeb piedzīvojums jau pašā sākumā

  • 7 min lasīšanai
Pasaulē bagātākā nabadzīgā valsts... paradīze Zemes virsū, kur katrs var atrast savu miera ostu... valsts, kas lauž stereotipus... zeme, kur cilvēki ir sirsnīgāki un smaidīgāki, lai gan viņiem klājas daudz grūtāk nekā mums... kontrastu zeme, zeme, kur ir milzīgs apakšējais slānis, daži bagātnieki un nav vidusslāņa... zeme ar milzīgu potenciālu... zeme, kur izmanto visaugstākās tehnoloģijas, un zemi joprojām apstrādā ar gadsimtus senām metodēm, kur dažus kvartālus no pasaules dizaineru veikaliem cilvēki mīt būdās bez elektrības un ūdens, kur iegūst naftu, bet nav savas pārstrādes rūpnīcas... Kāpēc šādi pretstati? Meksikāņiem ir daudz jautājumu, uz kuriem valdība nesniedz atbildes... Ideja doties uz šo tālo valsti otrā pasaules malā radās spontāni, kad kādas aviosabiedrības mājas lapā nejauši uzgāju neticami lētas biļetes lidojumam no Londonas uz Kankunu. Bija skaidrs, ka būtu grēks neizmantot šādu izdevību, jo vairāk tādēļ, ka Meksika jau daudzus gadus bija mana sapņu zeme... līdz izlidošanas dienai bija mēnesis laika, tad nu steidzāmies sakārtot darbus un savākt pēc iespējas vairāk informācijas. Kūrorti mūs nesaistīja, gribējām paceļot apkārt un redzēt kaut daļiņu no īstās Meksikas, un šāda ceļojuma plānošanā visnoderīgākā izrādījās Lonely Planet grāmata par Meksiku un Moon izdotā grāmata „Oaxaca”. Trūkstošo informāciju meklēju visdažādākajās interneta lapās. Visvairāk mūs uztrauca drošība – ikviens, kas kaut nedaudz bija dzirdējis par šo valsti, uzskatīja par savu pienākumu mūs brīdināt, un mums nācās dzirdēt un lasīt visdažādākos briesmu stāstus – tur nauda esot jāglabā veļā, jo laupot gaišā diennakts laikā, cilvēkus šaujot nost tik tādēļ, ka baltie, tūristu grupas pavadot bruņoti konvoji, nekas nenotiekot laikā, ēdot jebko, kas nav iepakots, varot saķert labākā gadījumā dizentēriju, sliktākā gadījumā A hepatītu vai vēdertīfu, satiksmes noteikumus neviens neievērojot, sastrēgumi milzīgi, bet džungļiem labāk pat tuvumā nerādīties, tur mājojot briesmīgie malārijas odi... un tā tālāk... Var jau būt, ka mums veicās, tomēr mēs tur nejutāmies vairāk apdraudēti kā tepat Rīgā uz ielas, un cilvēki tur par spīti trūkumam ir daudz pozitīvāki un atvērtāki. Kas attiecas uz satiksmi, tad varbūt cilvēkam no laukiem tiešām šķistu, ka tur brauc briesmīgi, bet, ikdienā redzot mūsu pašu agresīvos braucējus un jau pierastos sastrēgumus, Meksikā pārvietošanās likās pat vienkārša, un izslavētos sastrēgumus tā arī neredzējām. Arī ceļu kvalitāte ir diezgan līdzīga Latvijas ceļiem. Lai gan Meksika ir tekilas un meskala zeme, divu nedēļu laikā neredzēju nevienu piedzērušos. Un par malāriju vietējie tikai smejas – kas tā tāda? Sīkāk savus iespaidus mēģināju aprakstīt ceļojuma piezīmēs (uzreiz jau atvainojos tiem, kuriem tas šķitīs pārāk garš - iespaidu tik daudz, ka vienkārši nesanāca īsāk), iespējams, kāds tajās atradīs sev noderīgu informāciju, cits vienkārši iztēlē paceļos mums līdzi. Bienvenidos en Mexico! Otrdiena, 30. oktobris Mūsu ceļojums sākas otrdienas vēlā vakarā, kad, apdarījuši pēdējos darbus, ierodamies Rīgas lidostā, lai dotos uz Londonu. Tā kā lidmašīna uz Kankunu izlido rīt 9:30, tad vienīgais variants ir lidot turp iepriekšējā dienā. Pie tam, uz Londonu lidojam ar Ryanair, tādēļ mums vēl vajadzēs pārbraukt no Stanstedas uz Getviku, un izskatās, ka nakti pavadīsim lidostās, jo viesnīcu ņemt nav vērts. Nospriežam, ka pēc tādas negulētas nakts, būs vieglāk pagulēt lidmašīnā. Gaidot lidmašīnu, bārā saskandinām Corona pudeles – nu tad, veiksmīgu ceļu! Pirmais patīkamais moments ir tas, ka izdodas nopirkt biļetes pārbraucienam uz Getviku par veselām 40 mārciņām lētāk nekā bijām plānojuši. Pie tam paspējam uz pēdējo autobusu. Te nu pirmais atklājums – arī Anglijā autobusi mēdz kavēties. It kā jau nebūtu nekas traks pagaidīt liekas 20 minūtes, jo priekšā tāpat visa nakts, ja vien laukā nebūtu tikai +7. Tā kā esam ģērbušies atbilstoši mūsu ceļa mērķim, tad aukstums šķiet stindzinošs un izsaldē mani līdz kaulam. Autobusā mēģinu pagulēt, bet tā arī neizdodas ērti iekārtoties, un arī aukstums neļauj iemigt. Aptuveni pēc stundas brauciena mūs izmet Hītrovā – tālāk jāgaida nākamais autobuss uz Getviku. Tas nozīmē, ka varam veselu stundu klīst pa tukšajiem lidostas termināļu gaiteņiem, meklējot siltāku vietu, kur apsēsties. Nedaudzos krēslus gan visus aizņēmuši indiešu vai afrikāņu izcelsmes ceļotāji, kas guļammaisos iekārtojušies pat uz grīdas. Baltos nemana, satiekam vien kādu jaunzēlandieti, ar kuru garlaicības mākti pārmijam pāris vārdus, bet sarunas kaut kā nevedas – laikam visi esam pārāk noguruši. Beidzot gaidīšanai pienāk beigas un tiekam autobusā, bet mūsu prieki atkal ilgst tikai stundu. Nepildos 4:00 esam galā, bet līdz reģistrēšanās sākumam vēl kaut kā „jānosit” stundas četras. Atrodam kādu kafejnīcu ar ērtiem dīvāniņiem, kur es pie kapučīno tases sāku rakstīt šīs ceļojuma piezīmes, bet Jānis saldi iemieg. Trešdiena, 31. oktobris Iekāpjot lidmašīnā, jūtamies patīkami pārsteigti – atgāžami, ērti ādas krēsli, vietas kājām ir pietiekami, katram tiek izsniegta sedziņa, spilvens un acu klapītes, katram sēdeklim priekšā ir multimediju ekrāniņš, pie tam vēl mūsu vietas ir pie loga. Tad pēkšņi atskan gaisa kuģa kapteiņa balss... lidmašīnai diemžēl esot atklāts neliels tehnisks bojājums, kura novēršanai būšot nepieciešamas kādas 4 stundas. Mums ļoti atvainojas un lūdz tikmēr uzkavēties tranzīta zonā. Neko darīt – kāpjam visi laukā un sākas lielā gaidīšana... reizes piecas izpētām visus barčikus un tax-free veikalus, un par izsniegto kuponu saskandinām alus kausus uz mūsu lidmašīnas veselību (tehnisko stāvokli). Mierinām sevi ar domu, ka labi, ka bojājumu atklāja lidostā, nevis okeāna vidū! Gaidīšanas laiks ir ilgs un, galvenais, neziņas pilns. Sākumā sola, ka izlidosim 16:00, tad mūs kolektīvi aizved pusdienās uz tuvējo viesnīcu, bet pēc atgriešanās ekrānos redzam, ka izlidošanas laiks jau atlikts uz 17:30, vēlāk uz 19:00. Beigās paziņo, ka lidmašīna ir sataisīta, bet lidostas lielās noslogotības dēļ nav iespējams to pārbaudīt, tādēļ lidosim rīt. Aviokompānija visiem pasažieriem ir noorganizējusi nakšņošanu Hilton viesnīcā Braitonā, protams, ar visu aizvešanu un atvešanu. Tagad zinu, ka ne vienmēr var akli ticēt zīmolam... Vismaz šim konkrētajam Hiltonam ziedu laiki jau sen kopš aiz muguras, lai gan par bijušo varenību joprojām liecina gan paklājiem klātās marmora kāpnes, gan milzīgās kristāla lustras, zeltītie ornamenti un sulaiņi livrejās. Tomēr tikpat skaidri runā arī zirneklis uz sienas, reiz baltie foajē aizkari, kas tagad ir nenosakāmā dzeltenīgi pelēki tonī, caurumi paklājos, kas aizlīmēti ar melnu izolenti, un netīra tējkarotīte uz vakariņu galda, ko pēc mana lūguma, protams, nomaina. Tomēr visu laiku jūtu, ka manas patērētāja tiesības šeit tiek ievērotas, un arī pārējie pasažieri to zina, tādēļ visu uztver daudz mierīgāk un pacietīgāk, nekā līdzīgā situācijā to būtu darījuši cilvēki Latvijā. Viņi zina, ka tik un tā saņems to, kas viņiem pienākas un par ko ir samaksājuši. Visi turpina laipni smaidīt un saka excuse me un thank you... Ceturtdiena, 1. novembris No rīta lidostā gaidīšana turpinās. Ekrānos pret Kankunas reisu stāv rakstīts „Please wait”... mokoši... Beidzot ap vienpadsmitiem paziņo, ka mums jādodas uz Gate 16, kam seko vētraini aplausi. Nīkšanai lidostā pienācis gals, vēl tikai jāiztur 11 stundu lidojums un tad... Lidmašīna gan šoreiz ir cita, bez ādas krēsliem un multimediju centriem, toties ar pusdienām un dzērieniem uz kompānijas rēķina, kas arī nav peļami, turklāt garšīgi. Šobrīd, kad rakstu šos teikumus, vairs jālido nepilnas divas stundas, bet es jūtos pārsteidzoši labi – nekas nesāp, nespiež. Zem mums lejā jau var saskatīt ASV krastus. Visiem, kas dodas tālos pārlidojumos, silti iesaku paņemt rokas bagāžā divas lietas – čības un ērtas sporta bikses. Nenovērtējami! Vēl derētu arī mūzikas pleijeris, jo mums izdalītās austiņas nekam neder, skaņa ir diezgan briesmīga. Kas attiecas uz imigrācijas dokumentiem, lidmašīnā mums izdala divas anketas. Vēlāk lidostā vienu no tām atdodu imigrācijas dienestam, otru muitai. Visa pasu un bagāžas kontrole ir gaužām vienkārša. Robežsargs apjautājas par mūsu ceļojuma plāniem un iespiež pasē zīmogu. Izejot pa lidostas durvīm, mūs pārņem tveicīgs karstums. Jā – beidzot esam Meksikā! Lai gan saule jau ir norietējusi, gaiss joprojām ir karsts un mitrs, sākumā ir grūti elpot. Mūs sagaida vesels bars ar dažādu tūrisma firmu pārstāvjiem, kuri visi, protams, gatavi mums piedāvāt savus pakalpojumus „gandrīz par velti”. Tomēr No, gracias! visi saprot un vairs neuzbāžas. Sākumā šķiet, ka pastāv divas iespējas kā nokļūt Puerto Morelos pilsētiņā (17 km no lidostas) – taksis par 60$ vai colectivo par 20$ personai, bet tā kā bijām izpētījuši, ka ir iespējams braukt arī ar autobusu, tad neklausāmies apgalvojumos, ka colectivo ir vislētākais veids. Lai gan autobuss ir jāgaida gandrīz pusstundu, toties ietaupām 30$. Jau ir tumšs un daudz neko redzēt nevaram, tik to, ka ceļš ir labs, autobuss ērts (tikai šoferis ir pārspīlējis ar kondicionieri - tikai +18) un drīz esam pie pagrieziena uz Puerto Morelos, kur pārsēžamies taksītī, kas mūs par 2$ aizvizina līdz viesnīciņas durvīm. Viesnīciņa atrodas pašā pludmalē. Saimnieks mūs pa ļoti stāvām trepēm uzved otrajā stāvā uz „penthausu” – lielu istabu ar niedru jumtu un skatu uz jūru. Nometam mantas un dodamies uz centrālo laukumu meklēt ko ēdamu. Ejam gar jūras krastu, kur viļņos šūpojas pietauvotās zvejnieku laiviņas. Visapkārt ir tumšs un kluss, tikai kaut kur tālumā dzirdamas bērnu klaigas un salsas ritmi. Puerto Moralesu tūrisma vilnis vēl nav skāris, lai gan tā atrodas tikai 30 km no Kankunas. Šeit, par laimi, nav nedz grandiozo viesnīcu, nedz suvenīru tirgotavu. Centrālajā laukumā bērni spēlē futbolu, gar jūru pastaigājas kāds pārītis, bet nedaudz tālāk ieraugām palielu restorānu „Pelicanos”. Vakariņotāju tur daudz, tādēļ arī mēs dodamies iekšā, un neviļamies. Uz terases ir samērā tumšs, deg tikai svecīte uz galdiņa, tādēļ redzēt, ko ēdam, īsti nevar, jāpaļaujas uz garšas kārpiņām, bet tās ir sajūsmā. Kā gan ir iespējams tik garšīgi pagatavot ēdienu?! Atpakaļceļā aizstaigājam līdz veca, šķība koka moliņa galam, kur sapulcējies bariņš vietējo. Izrādās, ka viņi tur makšķerē. Ik pa laikam no ūdens izlec zivs, un tās atspīdums mēnessgaismā tikai vēl vairāk uzkurina makšķerniekus. Katru izvilkto zivi pavada līksmas gaviles. Kādu brīdi stāvam un vērojam, tad novēlam veiksmi un dodamies savās gaitās. Pēc Latvijas laika jau ir 5:00 no rīta, tādēļ uz nekādiem varoņdarbiem neesam spējīgi, pie tam mums rīt agri jāceļas, jo lidojam tālāk uz Mehiko. Pie Karību jūras atgriezīsimies ceļojuma beigās! Pa ceļam sasveicināmies ar dažiem jauniešiem, kuru sejās pēc mūsu Hola! (Sveiki!) parādās draudzīgi smaidi. Šur tur redzamas drupas, šur tur kaut ko būvē. Viesnīcas īpašnieks Andress paskaidro, ka pirms pāris gadiem ciematiņš ļoti cietis viesuļvētras Vilmas laikā, arī šogad bijuši vairāki orkāni, tādēļ arī pats tikai vakar esot beidzis labot „penthausa” jumtu. Andress arī sarunā kādu savu paziņu, kas rīt mūs aizvedīs uz lidostu. Te ir tāda romantika! Protams, kūrortu cienītājiem te droši vien šķistu garlaicīgi, bet man te patīk. Kur un kad gan vēl mani iemidzinās Karību jūras šalkoņa un modinās jūras putnu kliedzieni? Žēl tik, ka vakardienu bijām spiesti pavadīt Anglijā, nevis šeit, kā bijām plānojuši.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais