2. daļa jeb Mirušo diena un piramīdas

  • 8 min lasīšanai
Piektdiena, 2. novembris Meksika nebeidz vien pārsteigt. Šķiet, ka liela daļa no visiem dzirdētajiem briesmu stāstiem ir krietni pārspīlēti. Braucam uz lidostu, un nu jau dienas gaismā vēroju koši zaļos džungļus abpus šosejai. Drīz esam galā un varam doties reģistrēties. Nekādas rindas nav, apsargu ir vairāk nekā pasažieru, marmora grīda spīd un laistās. Ejot cauri muitas kontrolei, mani palaiž, bet Jānim pārbauda somu. Muitnieks uzvelk sniegbaltus cimdus un uzmanīgi ņem laukā mūsu mantiņas, un, neko aizdomīgu neatradis, tikpat rūpīgi visu saliek atpakaļ, pasmaida un novēl jauku dienu – varam iet. Turpat lidostā paēdam supergaršīgas brokastis. Es paņemu pankūkas ar kļavu sīrupu, Jānis – burito ar vistas gaļu, un stipru, melnu kafiju. Lidmašīna ir maza Foker 100 tipa lidmašīna ar ērtiem, gaišpelēkiem ādas sēdekļiem, gan nedaudz paskaļa, bet divas stundas līdz Mehiko var izturēt! Tuvojoties Mehiko, sāku saprast, cik tā patiesībā ir liela pilsēta. Virs pilsētas karājas pelēcīga, bieza dūmaka – smogs, ko rada daudzu miljonu galvaspilsētas mašīnas, no kuriem vairums ir „amerikāņi” ar milzīgiem motoriem. Kāpēc gan nepirkt, ja tās ir lielas, praktiskas, un benzīns te maksā uz pusi mazāk nekā pie mums? Ja neskaita vochos (meksikāņu iemīļotās VW Beetles), tad mazās mašīnītes te ir retums. Agrāk Benito Juarez starptautiskā lidosta atradās ārpus Mehiko, bet tagad pilsēta ir apaugusi tai apkārt, un, lidmašīnai nosēžoties, gandrīz šķiet, ka tā taisās piezemēties uz kāda bulvāra. Tālāk viss rit kā pa diedziņu – saņemam bagāžu, nopērkam takša biļetes un bez aizķeršanās nokļūstam viesnīcā pašā centrā. Atkal patīkams pārsteigums, jo viesnīca ir ļoti laba par smieklīgi mazām naudiņām. Nolemjam, ka uz piramīdām brauksim rīt, bet šodien izbrauksim tūri pa pilsētu ar divstāvīgo tūristu autobusu, kas patiesībā ir ļoti ērts veids, kā maksimāli ērti un nedārgi apskatīt visas ievērojamās vietas. Tu vari izkāpt jebkurā pieturā un pēc tam turpināt braucienu ar citu autobusu, pie tam austiņās vari noklausīties paskaidrojumus par katru vietu. Tā kā biju lasījusi daudzus brīdinājumus par tūristu apzagšanu, tad sākumā katru pretimnācēju uzlūkoju ar aizdomām, bet drīz vien manas bailes izgaisa, jo cilvēki Meksikā tiešām ir ļoti jauki un draudzīgi. Protams, nevajag speciāli meklēt nepatikšanas, bet daudziem stereotipiem es negribētu piekrist. Pirmkārt, jau attiecībā uz zādzībām. Varbūt ir bijuši visādi gadījumi, bet atcerēsimies, ka Mehiko dzīvo kādi 20 miljoni iedzīvotāji, līdz ar to ir tikai loģiski, ka arī noziedzība ir lielāka. Arī Rīgā ir rajoni, kur vakaros nav diez ko droši pastaigāties... Ir dzirdēts, ka meksikāņu auto vadīšanas stils esot briesmīgs, ka gājējiem esot bīstami šķērsot ielu pat pie zaļās gaismas, u.t.t., bet arī tas nav viennozīmīgi. Jā, taurē, ja kāds nesāk kustību, tiklīdz iedegas zaļā gaisma, iebrauc krustojumos, kaut arī redz, ka tūlīt mainīsies gaismas, tiek veikti asi manevri, bet vai tad tā nedara arī mūsu agresīvie džigiti? Arī sastrēgumi ir tādi paši kā Rīgā... Mums ļoti paveicās būt Meksikā Mirušo dienā (Dia de Muertes). Tas ir unikāls, meksikāņiem ar nāvi ir īpašas attiecības – viņi to neuzskata par visa beigām, par kaut ko biedējošu un iznīcinošu. Saskaņā ar tradīciju meksikāņi šajā dienā mājās klāj galdus saviem mirušajiem, uz tiem liekot gardumus, ziedus, sveces, fotoattēlus... Laukos cilvēki pat kaisa ziediem ceļu no kapsētas uz mājām, lai aizgājēji varētu vieglāk atrast ceļu. Pilsētās notiek svinības, ielās tiek veidotas mākslinieciskas kompozīcijas... Arī mēs iemaldījāmies burziņā Alameda parkā, bet mums bija grūti iejukt pūlī, jo bijām vienīgie tūristi daudzu tūkstošu meksikāņu vidū, un pat izpelnījāmies klauna uzmanību. Bet tas bija tā vērts! Par spīti trūkumam, cilvēki te māk priecāties, no sirds. Bērni visādu mošķīšu maskās diedelē naudiņu, ielu tirgotāji pārdod saldumus galvaskausu un zārku formā, klauni, ielu muzikanti, mākslinieki sarīkojuši īstu balagānu... Garlaicīgi noteikti nav! Lielo uzmanību izmanto arī piketētāji no Verakrusas pie Daiļo mākslu pils (Bellas Artes) – pa pliko! Sāpe viņiem līdzīga kā mums, uz plakātiem redzam uzrakstus „Mūsu valdība mūs neredz un nedzird!”, „Gubernators ir korumpēts!”, u.c. Jau sāk krēslot, bet mēs vēl nolemjam aizbraukt uz Polanko – ekskluzīvu Mehiko rajonu – un Čapultepekas parku, kas ir lielākais galvaspilsētas parks un kuru dēvē par „Mehiko plaušām”. Te gan tomēr vajadzētu atbraukt gaismā, jo tumsa apslēpj lielāko daļu skaistuma. Pie tam vakari Mehiko ir vēsi, un mēs krietni nosalstam. Būs iemesls vakarā nogaršot tekilu! Dažos vārdos Mehiko varētu raksturot tā: skaista, dzīva, kontrastiem bagāta, milzīga pilsēta ar savu raksturu, diezgan moderna, un ar ļoti jaukiem cilvēkiem – brūniem kā šokolāde! Man ļoti patika Neatkarības statuja – zelta eņģelītis – un Daiļo mākslu pils. Klīstot pa ielām, īpaši ārpus tūristu vietām, bieži jūtu sev pievērstus pētošus skatienus, dažreiz skatieni ir drūmi, ļoti daudziem te dzīve nav viegla, bet lielākoties cilvēki uzsmaida, ja mūsu skatieni sastopas. Varbūt cilvēki uzskata mūs par gringo, varbūt vienkārši vizuāli pārāk atšķiramies, tomēr apdraudēta nejūtos ne mirkli. Ja amerikāņu filmās meksikāņi tiek tēloti kā agresīvi, bīstami tipi, kas šauj bez brīdinājuma, tad man drīzāk šķiet, ka viņi ir sirsnīgi, miermīlīgi cilvēki. Sestdiena, 3. novembris Šī diena mums ir piramīdu diena – jau 9:00 pēc mums atbrauc busiņš, un tad mēs kopā ar vienu argentīniešu pāri, vienu vecāku pāri no Kolumbijas, divām venecuēlietēm un divām amerikānietēm dodamies piramīdas lūkoties. Teotivakana („Dievu pilsēta”) atrodas apmēram 45 km attālumā no Mehiko, un ceļš ved cauri ne pārāk pievilcīgiem rajoniem – pa logu redzam tā saukto „zudušo pilsētu” (ciudad perdida), kurā nelegāli savas nožēlojamās būdas saslējuši tie, kas galvaspilsētā laimes meklējumos ieradušies no lauku rajoniem. Tomēr neviens te viņus negaida ar atplestām rokām, un labi, ja viņiem izdodas atrast sētnieka, atkritumu savācēja vai istabenes darbu. Lepnākās mājas ir no mūra, bet ir arī tādas, kas sastutētas no skārda, kartona un šīfera gabaliem ar lupatu aizkaru durvju vietā. Lieki piebilst, ka šajās mājās nav ne ūdensvada, ne elektrības. Meksikāņu seriālos šie graustu rajoni tiek attēloti diezgan romantiskā veidā, un vienmēr atrodas prinči no Polanko rajona, kas izglābj nabaga meitenes, bet patiesībā skats ir nožēlojams. Ēdiens tiek gatavots turpat uz ielas krāsniņām suņu, vistu un bērnu ielenkumā. Vienīgā cerība šiem cilvēkiem ir svētā Gvadelupes dievmāte, kas ir Mehiko patronese. Cilvēki cer uz brīnumu... Pirms piramīdu apskates mūs aizved uz amatnieku tirdziņu, kur mūs uzcienā ar pulki un meskalu, kā arī parāda, kā tiek gatavota šis meksikāņu iemīļotais dzēriens pulke jeb „meksikāņu viagra”, kā to mēdz dēvēt. Apskatām arī, kā no vulkāniskā stikla obsidiāna tiek izgatavotas figūriņas un ko iespējams iegūt no magejas kaktusa jeb agaves. Nobeigumā mūs uzaicina apmeklēt suvenīru veikaliņu, kur iespējams iegādāties acteku maskas, obsidiāna figūriņas, milzīgos sombrero, sudraba rotaslietas un daudz citu nieku. Jāsaka gan, ka tas ir viltīgs gājiens, jo vēlāk izrādās, ka pie piramīdām tādus pašus suvenīrus var nopirkt „no rokas” par trīs un četras reizes zemākām cenām (ja proti kaulēties). Teotivuakana būvēta no 2. gs.p.m.ē. līdz 1. gs.m.ē., bet par to, kura civilizācija ir šīs pilsētas dibinātāji, zinātnieki vēl strīdoties. Pavisam noteikti esot tikai tas, ka tie nav acteki. Kompleksa galvenās būves ir Mēness un Saules piramīdas, starp kurām ved Mirušo aleja. Mēness piramīda ir mazāka, un drīkst kāpt tikai līdz pusei, jo piramīdas virsotnē notiek izpētes darbi, toties Saules piramīdā gan uzkāpjam līdz pašai augšai. Visi raušamies augšā elsdami, jo kāpiens ir stāvs, saule svelmē, un retinātajā kalnu gaisā ir grūti elpot. Turpat lejā dežurē arī Sarkanā krusta brigāde, bet viņu palīdzība mums par laimi nav nepieciešama. No virsotnes paveras fantastisks skats uz apkārtni. Ainava nedaudz atgādina Andalūziju, bet kompleksa kopskats ir iespaidīgs. Lai gan neesam vienīgie apmeklētāji, sajūta augšā ir pārsteidzoši mierīga. Daudzi cilvēki paceļ rokas uz augšu un ļauj sevī ieplūst Kosmosa enerģija, citi vienkārši sēž un meditē... Droši vien te varētu sēdēt stundām un skatīties uz tuksnesīgo apkārtni, bet mēs esam spiesti doties lejā, jo tuvojas prom braukšanas laiks. Atpakaļceļā apmeklējam Mehiko patroneses, svētās Gvadelupas dievmātes baziliku, kas ir mūsdienu Mehiko galvenais reliģiskais centrs. Pirms daudziem gadsimtiem šajā vietā kādam indiānim parādījusies tumšādaina dievmāte, kas likusi te uzcelt dievnamu. Varētu teikt, ka ticība šai dievmātei ir neatņemama meksikāņu identitātes sastāvdaļa. Vecā bazilika ir krietni vien sasvērusies, un tai draud sabrukšana. Mehiko ir celta uz ezera, un daudzas smagākās celtnes grimst mālainajā ezera gruntī. Tāpēc blakus ir uzcelta mūsdienīga bazilika, manuprāt, diezgan nepievilcīga celtne, kur tieši pašlaik noris aizlūgums par plūdos cietušajiem Tabasko štata iedzīvotājiem. Cilvēki uz baziliku plūst straumēm, un kā nu ne – meksikāņi ir ļoti ticīgi, katrā mājā ierīkots neliels altārītis, arī pirms ēšanas redzam, kā vietējie pārmet krustu un pateicas Dievam par maltīti. Tālāk mūsu ceļš uz viesnīcu ved cauri otrai galējībai – aristokrātiskajam Polanko rajonam, kas ir ļoti eiropeisks ar koptiem apstādījumiem, plašām ielām, greznām savrupmājām un dizaineru veikalu skatlogiem. Pārņem sirreāla sajūta, it kā mēs pēkšņi būtu nokļuvuši pilnīgi citā pasaulē, pat cilvēkiem šeit ir vairāk eiropeiski vaibsti... Mūsu pavadonis tikai nosaka: Asi es la vida! (Tāda ir dzīve) Svētdiena, 4. novembris Pēc tam, kad vakar brokastīs neatstājām viesmīlim dzeramnaudu, šorīt viņš vairs tik uzkrītoši nestaigā gar mūsu galdiņu un nenovāc katru šķīvi pēc pēdējā kumosa apēšanas, bet tā man patīk pat labāk. Neesmu pieradusi pie tik uzkrītošas apkalpojošā personāla uzmanības! Šodien mūsu plānos ir Nacionālā antropoloģijas muzeja apmeklējums. Lai gan no mūsu viesnīcas Zona Rosa rajonā tas atrodas diezgan tālu, ejam kājām un izbaudām nesteidzīgo svētdienas rītu galvaspilsētā. Daži cilvēki mazgā mašīnas turpat uz ielas, Paseo de la Reforma avēnijā notiek riteņbraukšanas sacensības, Čapultepekas parkā tirgotāji stutē augšā savas letes un izkārto preci... Apmēram pēc pusstundas sasniedzam savu mērķi, valsts lepnumu Museo Nacional de Antropologia, kur hronoloģiskā secībā izvietotas ekspozīcijas par cilvēka evolūciju un indiāņu civilizācijām Meksikas teritorijā. Katrai ciltij veltīta sava zāle, kur varam aplūkotu dažādus sadzīves priekšmetus, mākslas darbus, rotas, darbarīkus. Izveidotas arī gandrīz reālas būdas ar lellēm cilvēka augumā, kas uzskatāmi rada priekšstatu par indiāņu dzīvi. Ir patiešām interesanti, tikai žēl, ka mūsu rīcībā ir tikai 3 stundas, kas ir daudz par maz, lai visu aplūkotu kaut tikai pavirši. Meksikāņiem svētdienās ieeja muzejos ir bez maksas, no mums paprasa vien nieka 45 peso. Mani pārsteidza tas, ka šo iespēju apmeklēt muzeju bez maksas tiešām izmanto daudzi – jauni un veci, un pavisam jauni staigā gar ekspozīcijas stendiem ar bloknotiņiem un cītīgi atzīmē svarīgāko. Latvijā neko tādu neredzēsi... Tā nu laiks, ko atvēlējām galvaspilsētas apskatei, diezgan strauji tuvojas beigām, lai gan nepaspējām vēl daudz ko - nākamreiz noteikti apmeklēsim gan Frīdas Kalo muzeju, gan galveno laukumu Sokolo ar prezidenta pili, arī Garibaldi laukumu, kur cauru diennakti pulcējoties mariači, un netālo Tasko pilsētiņu, kas ir Meksikas sudraba galvaspilsēta. Bet šoreiz kravājam čemodānus un dodamies tālāk! Mehiko lidosta esot noslogotākā Latīņamerikas lidosta un ne ar ko īpaši neatšķiras no citām lielām lidostām. Vienīgi, pateicoties spodrajai marmora grīdai, tā izskatās nedaudz greznāka. Ņemot vērā problēmu ar narkotiku tirdzniecību, jābūt gataviem, ka visi čemodāni tiks pārmeklēti, tomēr tas notiek īpašnieka klātbūtnē un ļoti cilvēcīgā veidā. Attiecībā uz mūsu bagāžu nekādi jautājumi nerodas, un inspektors pat palīdz aiznest somas līdz bagāžas lentai. Tā kā biļetes lidojumam uz mūsu nākamo pieturas punktu Uatulko mēs pirkām tikai dienu iepriekš, mums tās izmaksāja padārgi – kopā 3700 peso, laicīgi pasūtot, noteikti varētu dabūt lētāk. Tomēr mēs izlēmām, ka nežēlosim naudu lidojumam, jo brauciens ar autobusu kopā ar gaidīšanas laiku Oahakā ilgtu kādas 15 vai 16 stundas, šādi ceļā pavadīsim tikai nedaudz vairāk kā stundu. Uatulko lidosta ir pati eksotiskākā lidosta, kādā esmu bijusi. Nekādu koridoru nav, no lidmašīnas līdz lidostai ejam kājām. Bagāžas slīdlentes atrodas ārā tikai zem palmu zaru nojumes, arī pašai lidostai ir palmu zaru jumti, balsinātas mūra sienas... Pie izejas mūs lūdz uzrādīt bagāžas talonu, vai esam paņēmuši savu bagāžu. Rodas sajūta, ka par manu drošību tiek gādāts. Neskatoties uz to, ka saule jau norietējusi, gaiss ir karsts un mitrs, sajūta ir kā pirtī. Tūlīt aiz lidostas durvīm kioskā nopērkam colectivo biļeti, kas maksā 78 peso, un dodamies uz netālo pilsētu. Izbraucot cauri Krusesitai (La Crucecita), taksis dodas arvien tālāk no centra, sākas graustu rajons, kur māju logiem nav stiklu un durvju funkciju pilda ailē iekārtas segas, kur visa dzīve notiek uz ielas. Mēs ar interesi vērojam ielas skatus, līdz mūsu taksītis apstājas pie vienīgās normālās ēkas šajā pilsētas daļā. Es vēl nodomāju, nez kurš ir izvēlējies apmesties šajā viesnīcā, kad šoferis atver durvis un paziņo, ka tā esot mūsu viesnīca. Esam vairāk nekā šokā, bet ir skaidrs, ka tā ir kļūda, jo mūsējai jābūt pie jūras, vismaz tā bija rakstīts internetā. Paldies dievam, esmu izdrukājusi kartes fragmentu un viesnīcas adresi, un piepalīdzot citiem pasažieriem (vietējiem) īstā viesnīca tomēr tiek atrasta. Ārā jau ir piķa tumsa, tādēļ domu par okeāna apskatīšanu atmetam. Meksikā saule riet ap 17:30-18:00, un pusstundas laikā pēc saulrieta iestājas pilnīga tumsa, tādēļ liekas, ka ir vēlāks nekā patiesībā. Arī pēdas pēc lielās staigāšanas pa Mehiko svilst kā ugunīs, un vienīgais, ko gribas, ir paēst un gulēt.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais