HA! HA! UN esi BERGENĀ!
|
Anitra Reinšmite
|
Pirmais HA! HA! –jeb sajūsma ...
Negaidīti mani aplaimoja dieviete Veiksme! – uzvarēju vēstuļu konkursā un kopā ar kolēģi, par kuru rakstīju, saņēmām galveno balvu – ceļojumu uz Bergenu Norvēģijā. Kā pilnīgās diletantes konkursu vinnestos spriedām, ka mūs „piestiprinās” kādai tūristu grupai un ļaus par brīvu baudīt ekskursiju ... Jau sapņojām, kā bez raizēm laiski baudīsim no zila gaisa nokritušo dāvanu.
Otrais HA! HA! - jeb ārprāccc un trīs plikie (manas dzimtas teiciens)
Svinīgos apstākļos parakstījām līgumu, un mums par mēmām šausmām izsniedza divas avio biļetes, dažādas kartes, čekus, adreses, vārdu sakot, daudz apdrukātu papīrīšuun zinoša cilvēka laipnu informāciju par to, kas, kur, kad un kā ... Mēs tikai spējām māt ar galvām un vizualizēt, kā mūs, kaut kur pazudušas, atrod nadzīgie norvēģu policisti. Lidot!? Vienām pašām!? Bez prātīgu cilvēku drošām norādēm!? Būt kaut kur tālumā un pirmo reizi mūžā ceļot bez grupas, bez svešvalodās ietrenētas mēles... Taču mūžu dzīvo, mūžu mācies – nosmējām, pārspļāvām trīsreiz pār plecu un metāmies piedzīvojumā ...
Trešais HA! HA! – jeb tumša nakte, bet vai zaļa zāle?
Ar saukļiem – nezāles neiznīkst! un ne vien tādas lietas pārdzīvotas! divas kundzītes, no kurām viena jau labu brīdi valsti apgrūtina kā pensionāre, bet otra savu trīsdesmito dzimšanas dienu svin turpat divdesmito reizi, kādā augusta vakarpusē tika iesēdinātas lidmašīnā. Latvija mūs pavadīja ar tumšiem negaisa mākoņiem, Norvēģija sagaidīja ar nakti un tumšām klintīm ..., tāpēc romantiskais stereotips par teiksmaino ziemeļu zemi sašķīda kā ziepju burbulis. Drebelīgā sirds smadzenēm raidīja vienu vienīgu domu – kur esam iepinušās? Piezemējušās autobusu uz pilsētu atradām pēc principa – ej tur, kur lielākais vairums! un šoferim bijām spējīgas tikai kartē norādīt ar iebakstītu pirkstu vietu, kur vajadzētu būt viesnīcai, viņa jes mēs uztvērām kā pirmo atvieglojumu.
Pārējie HA! HA! – jeb velns nav tik melns kā mālē ...
Ceļš uz Bergenu atgādināja tumšu alu nezināmajā, jo abās pusēs logos vīdēja tikai klintis. Iegrimušas katra savos visdziļākajos dvēseles baiļu atvaros, klusējām un apcerējām, zem kura koka pavadīsim nakti, kad mūs izsēdinās, un pukojāmies uz tiem, kas pavadot teica – laimīgās, tik skaista zeme! Par laimi, pamazām atgriezās civilizācija, un drīz vien pie spoži apgaismota laukuma mums ļāva izkāpt. Blenzām apkārt, lūrējām kartē, bet saprašana nenāca, mēs pat nesajēdzām, kur kartei augša, kur apakšā. Atpazinām vienīgi – esam pilsētas centrā, jo dzīve apkārt kūsāja ... Tad nu noskatījām kādu solīdu, mūsuprāt, izteikti norvēģisku kungu un metāmies pēc palīdzības. Atkal HA! HA! – vīrs izrādījās pamatīgā amatnieka štīmītē un aiz pārlaimības, ka kāds ieinteresējies par viņa personu, nemaz netaisījās skaidrot ceļu – viņš bija gatavs uzsākt attiecības ... Laidāmies lapās, apsmaidot savu pirmo mēģinājumu kontaktēties ar iezemiešiem. Nākamo izvēlējāmies jaunu puisi un pus pa vāciski, pus pa angliski, pus vēl kaut kā mēģinājām skaidrot savu vajadzību. Jaunais cilvēks mūs apveda kādai mājai ap stūri, un galā bijām. Pārsimts metri, bet cik daudz emociju, pārdzīvojumu ... Vēlreiz HA! HA!
Viesnīcā mūs sagaidīja kā ilgi neredzētus radus un rosināja ar liftu doties uz numuriņu, tad nu pamodās visas manas pēdējās emociju paliekas un es iesaucos TREPPE NIHT!? Darbinieces jaukās acis izpletās kā apakštasītes (laikam neaprēķināju decibelus jau esošajai nakts stundai)... nu, jā, kā lai viņa, cilvēks, nojauš par manu fobiju no slēgtām telpām, bet to jau es tikai sapratu pēc brēciena ... Turpmākie HA! HA! Piederēja kolēģei.
Toties nākamajā rītā pasaule likās gaiša un jauka, pilsēta mūs sagaidīja mājīgi omulīga. Varēja sākties tās iekarošana. Vienīgais mākonītis bija neziņa, kā tūrisma informācijas centrā noskaidrosim visus jautājumus ar mūsu biļetēm, kartēm un ekskursijām. Tāpēc, uzprišinot dūšu, vispirms trīs reizes apgājām tam apkārt, tad iekšā izpētījām visas preces, līdz saņēmāmies uzsākt kārtot konkrētās lietas.
Tad muzeju tūre, jo pilsēta piedāvā katra gaumei un noskaņai vēlamo. Vari sasveicināties ar pingvīniem un meklēt zelta zivtiņas Akvārijā, bet vari arī baudīt pasaules dižgaru darbus Mākslas muzejā vai priecēt acis ar dārgumu kolekcijām Rietumnorvēģijas Lietišķās mākslas muzejā. Mums patika viss, lai arī vakarā kājas bija līkas un muguras stīvas.
Pēc tam iepazinām ievērojamas vietas. Sākām ar slaveno Zivju tirgu, jāsaka gan - mums tas šķita diezgan miniatūrs. Vēlāk izložņājām seno kuģu piestātni Brigeni, saelpojoties senatnes elpu ilgam laikam. Hokona zālē apjautām akustikas burvību, tāpēc nolēmām to pārbaudīt. Sagaidījām, kad esam palikušas divas vien un laidām vaļā mūsu Pūt vējiņi, HA! HA! vientulība nebija ilga – no malu malām saskrēja klausītāji. Iznāca laikam pārsteigums tā brīža citiem apmeklētājiem. Pa starpai vēstures un kultūras studijām baudījām klusas mazieliņas, un, protams, relaksācija uz romantiskiem soliņiem, lai vienkārši būtu, baudot katru mirkli. Visu vēl krāšņāku rotāja nepārtraukti skaists laiks, kas Bergenā esot diezgan liels deficīts.
Nu arī mēs sakām – tu uz Norvēģiju? Laimīgais!
Nu arī mēs zinām – bailēm lielas acis.
Nu arī mēs esam gatavas mesties iekšā avantūrās, kas saistītas ar pasaules izzināšanu.
Un nu arī mēs esam par individuālajiem ceļojumiem, kad, dižo Raini pārfrāzējot, varam teikt -
“Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver, Pats esi kungs, pats laimei (ceļojumam) – durvis ver!”