Iceland 29.08-05.09

  • 15 min lasīšanai
  • 102 foto
Plānojot ceļojumu uz Islandi, nācās secināt, ka uz turieni nav iespējams tikt vienā dienā. Neviens reiss no Rīgas neielido tādā laikā, lai paspētu tai pat dienā uz nākamo, kas dodās jau uz Reikjaviku. Tad nu nācās tikai izvēlēties valsti un pilsētu, caur kuru doties. Mūsu gadījumā izvēle krita uz Glāzgovu, jo tur ir paziņas, kurus labprāt tad pie reizes apciemojām. Palikām Skotijā 3 dienas, pastaigājot mazliet pa Skotijas augstāko kalnu rajonu Glen Coe. Beigās tas izrādījās ļoti svētīgi, jo Ģirts... (ak jā, neiepazīstināju ar ceļotājiem, tātad - es, Kristaps - mans boyfriend, un Ģirts - mūsu draugs) ... tātad Ģirts secināja, ka viņa iepriekš izslavētās botas, kurās ūdens viegli ietek, bet tikpat viegli arī iztek, tomēr nebūs tie piemērotākie apavi Islandes apstākļiem. Nopirka jaunus kalnu zābjus, un labi ka tā. Pamatmērķis Islandē bija izbaudīt fantastisko dabu. Iepriekš biju sagramstījusi dažādu informāciju saitos pieejamajos resursos, bet vēlāk secināju, ka daudz vienkāršāk ir izmantot tūrisma info pieejamās kartes un, ja nu galīgi nav zināms, ko konkrēti gribētu redzēt vai kas vispār ievērības cienīgs uz salas atrodās, kādā suvenīru veikalā papētīt kādu fotogrāfiju grāmatu ar norādēm, kur kurš objekts precīzi ir. To sapratu, kad tā arī nenokļuvām pie piecstūrainajiem akmeņu krāvumiem, kurus tik ļoti gribēja redzēt Kristaps, un nenokļuvām tikai tāpēc, ka nezinājām, kur tie atrodas. Pēc tam jau ceļojuma beigās nejauši uzgāju fotogrāfiju grāmatā. Bet nu visu pēc kārtas. 1.diena 29.08 Izlidojam no Edinburhas un ap 20:00 esam Islandes lidostā Keftlavik. Jo tuvāk pielidojam gala mērķim, jo biezāki mākoņi to sedz. Nosēžoties likās, ka ļoti ilgi lidojam caur mākoni, kamēr tā apakšā nevis parādījās kalnu gali ar mazām mājiņām, bet gan lidoostas skrejceļa baltās līnijas. Izskatījās, ka mākonis beidzās tikai dažus metrus virs zemes - līst, apmācies, auksts, stiprs vējš - laipni lūgti Islandē, jūsu atvaļinājums ir sācies! Biju iepriekš rezervējusi auto. Izvēlējāmies mazu Hyndai dīzelīti, jo priekš 4x4 braucamajiem budžets izrādījās par plānu, tā kā to cena ir vismaz 3x dārgāka. Man bija tikai no rezervācijas saita izprintēta lapele, ar kuru tad lidoostas info centrā jautāju, kur jums atrodas car rental. Darbinieks nopētīja mūs un manis pasniegto lapu un beigās teica, ka Islandē ir ap 150 car rental offices un viņš pēc manas špargalkas nevar pateikt, kurā es esmu rezervējusi mašīnu un ko man tagad darīt tālāk, izņemot kā iet ārā un meklēt. Fantastiska perspektīva! Bet seko pārsteigums. Es vienmēr esmu gribējusi, lai kādreiz lidostā kāds mani sagaidītu ar lapu rokās, uz kuras rakstīts mans vārds. Un tieši tagad - ejam ārā, un tur stāv vīriņš turot uzrakstu '"Gunta Tomsone". Juhūūū!!! Turpat lidoostā bez nekāda ofisa parakstu līgumu, samaksāju atlikušo summu un tiekam pavadīti uz auto. Dabūjuši atslēgas, tajā iekārtojamies ļoti ātri, jo līst tiešām stipri un vejš purina vēl stiprāk. Doma Reikjavikā iegādāties pārtiku dažām dienām, matracīšus gulēšanai un naglas, ko izmantot par telts mietiņiem. Protams, tik vēlu visi veikali jau slēgti izņemot dažus pārtikas, kur par ļoti lielām cenām sapērkam pirmās vakariņas. Tā kā nakšņot nav paredzēts ne viesnīcās, ne kempingos, bet telti celt kur pagadās, lidostas dabūtajā kartē atrodam kādu nomaļāku parku un dodamies uz turieni pārlaist nakti ar cerību, ka rīts nesīs laākus laikapstākļus. Ģirts uzslien telti uz parka reindžera būdiņas priekšanama - saus, aizvējš un jumts. Mēs ar Kristapu nolaižam mašīnas aizmugurējos benķus un izrādās, tur var visai ērti izstiepties visā garumā un mierīgi gulēt. Telti iespējams izmantot tikai vienam, jo tikai vienam ir līdz piepūšmais guļammatracītis. Dodamies pie miera. Lietus nemitīgi kapā mašīnas jumtu un vējš vēl arvien pūš kā traks. Kas būs rīt? 2.diena 30.08 Pienāk rīts - lietus vēl arvien kapā mašīnas jumtu un vējš arī vēl arvien pūš kā traks. Tomēr lietū pagadās pa kādai minūti vai divas ilgai beznokrišņu pauzei, un pat tas jau šķiet cerīgi. Daram visu pēc plāna - iegādājamies jogas tipa matracīšus pavisam parastus, bet katrs maksā ap Ls 15. Sapērkam paiku u.c. un beidzot dodamies ceļā apkārt salai. Izvēlamies dienvidu virzienu, jo lidoostā strādājošais pārdevējs vakar zināja stāstīt, ka dienvidu pusē nav tik stipri nokrišņi, bet ziemeļi tagad vispār gatavojas pat vētrai. Cerība izrādījās pamatota, jo sausās pauzes lietavās kļūst arvien garākas un pa retam brīžam pat atspīd saule, bet vējš gan nerimstas. Apskatam divus lielus un skaistus ūdenskritumus - Seljalandsfoss, kuram var pat aiziet otrā pusē un Skogafoss - 25m plata upe krīt no klints 60m augstumā. Stāvi pie pašas nebeidzamās ūdens sienas un sajūties tik maziņš... Pie Skogafoss sākās ~25km gara kalnu taka. Man bija vēlme pa to pastaigāties vismaz stundu vienā virzienā, bet jau pēc 15 min abi ceļa biedri sāka čīkstēt, lai dodamies atpakaļ, jo lietus sitās sejā utt. Negribīgi, bet pakļāvos, pirms tam gan pierunājot, lai aizejam vēl līdz tam pakalniņām, un tad vēl tikai līdz TAM nākamajam... ;) Kādā benzīntankā satiekam motociklistu grupu no Šveices. Nebūt nebija braucējiem laimīgas sejas izteiksmes esot uz diviem riteņiem šādā vējā, kad pat mašīnu liekas ka tūliņ nopūtīs no ceļa. Pie benzīntanka veikaliņā pat visas jumta sijas krakšķēja. Izrādās, islandiešiem gana laba humora izjūta, ko varēja saprast no uzrakstiem uz T-krekliem, kas bija pārdošanā. Piemēram - Don't like weather in Iceland - wait 5 minutes; Witch part of Eyjafjallajokull didn't you understand?; Maybe we don't have cash, but we have ash utt. Piestājam pie klints raga ar melno pludmali, kā jau viņiem visas tādas ar vulkāniskajām smiltīm un akmeņiem. Uz klints man tiešām kļuva bail, ka mani iepūtīs jūrā, tāpēc eju gandrīz tupus. Bija doma pat akmeni panēsāt līdz. Un tas nemaz nav smieklīgi, jo reiz vējš patiešām mani nopūta no kājām... Aizbraucam līdz augstākajam Islandes kalnam t.b. vulkānam - Hvannadalshnjukur (pamēģinat šo izrunāt ;) ). Jau pa gabalu redzami ledāji kalnu nogāzēs, bet jau pustumsā, jo esam tur gana vēlu, lai brauktu tālāk. Guļam visi 3 mašīnā, jo teltij tomēr par aukstu. Bijām rēķinājušies ar mazliet siltāku temperatūru nekā ir īstenībā. Mašīnas termometrs rāda tikai +4. Bet arī 3atā mašīnā var diezgan normāli sagulēt, vienīgi uz muguras vienlaicīgi var gulēt tikai 2, vienam noteikti jāguļ uz sāna. Bet man bija silti, es vienmēr gulēju pa vidu. :P 3.diena 31.08 Mūs beidzot sagaida saulains rīts. Saules gaismā apskatam ledājus visā to krāšņumā. Gigantiskās 1000 gadīgās kalnu masas lēnām lien lejup. Tiek piedāvāta arī izklaide glacier walk - gida pavadībā doties pārgājienā pa ledājiem. Ekipējumam dzelkšņi pie apaviem un drošības virves tiek nodrošinātas. Mēs gan šo pakalpojumu neizmantojām, bet pastaigājām ap ledājiem tāpat kājām. Pa tiem bez dzelkšņiem gan tālu nav iespējams tikt, jo ledus tiešām ir ļoti slidens. Nokļūstam Aisbergu lagūnā, kur no ledāja ik pa brīdim atlūst ledus kluči un iepeld ezerā, lai lēnām kustu un tad dotos uz jūru. Fantastisks un sirreāls skats, kad ledus gabali peld savā nodabā pa gludo ūdens virsmu pietam ne visi vienlaicīgi uz vienu pusi, bet daudzi kāda nezināma spēka ietekmē dodas katrs savā virzienā. Tad atkal nāk atpakaļ, tad pamaina virzienu un atkal dodas kaut kur citur. Un šo meditatīvo ledus staigāšanu pavada ledus čuksti. Zinat kā noskan ledus gabaliņš, kad to iemet karstā tējā? Apmēram tādas skaņas - dobjākas un smalkākas, klusākas un skaļākas, tad vēl kādam aisbergam atlūzt kāds lielāks gabals un ar plunkšķi iekrīt ūdenī. Vietā, kur aisbergi iepeld jūrā, starp tiem pusdienu meklējumos peld ronis. Tik harmonisks viņš izskatās savā vidē un teritorijā. Kurš vispār izdomāja zoloģiskos dārzus? Cilvēkiem redzēt dzīvniekus būtu jābrauc uz turieni, kur tie dabīgi dzīvo, nevis skatīties, kā tie sēž krātiņos. Kāda kalna pakājē atrodu suvenīru - vanaga galvaskausu ar visu aso izliekumu knābja galā. Paņemšu uz mājām un glabāšu darbā pie datora blakus jau tur esošajai granātai no 1.p.k. Lai jau domā, ka es jocīga. :P Islandē jebkur, kur skaties, noteikti atradīsies kāda aita, kuras viņiem ir daudz un visur - melnas un baltas. Aitu ganāmpiulkus viņi pārdzen izmantojot kvadraciklus. Brauc, piemēram, 4 kvadras rindā, kādai aizmugurē sēž suns, dzen ganāmpulku un, ja kāda sāk iet ne tur, suns nolec, fiksi šo aizdzen vajadzīgajā virzienā un pats lec atpakaļ uz kvadras. Tas tev nav ganiņš linu biksēs un ar stabulīti. ;D Vakarā nonākam kalnu grēdā pirms Myvatn ezera. Kartē par šo apgabalu rakstīts - "vislabāk šo vietu raksturo vārdi "kā uz citas planētas"", un tā arī ir - kalna apgabalu rotā konusi, pa kuriem nāk karsti dūmi, bedrēs vārās pelēka zampa un viss ļoti smird pēc sēra. Varbūt vajadzēja teikt, ka nevis kā cita planēta, bet kā elle? Aiz vēl viena kalna pamanam vēl lielāku dūmu stabu un dodamies skatīties, kas ir tur. Izrādās - ģeotermālā stacija, kuras viņi būvē tieši virs šādām siltuma un enerģijas ieguves vietām. Kā nekā 80% enerģijai Islandē izmanto ģeotermālos resursus. Blakus stacijai paliels vulkāna krāteris, kur kādreiz arī nācis ārā sērs, bet tad uzsprādzis un tā izveidojusies milzīgā bedre. Pie ciemata Myvatn aizlieguma zīme, ka nedrīkst kempingot vietās, kas nav tam speciāli paredzētas. Uzskatam, ka uz mums šis aizliegums neattiecas un atrodam ganību ceļu uz lauka, kur arī nakšņojam. Visdrīzāk šādas zīmes izliktas ar mērķi, lai tūristi maksātu milzīgās naudas par kempingiem un viesnīcām. Vienā kotedžā apjautājāmies par istabiņas cenu un saimnieks nosauca neiespējamu ciparu - pāri par 100 latiem par nakti... Mēs pat šim vakaram sameistarojam ugunskuru no pāris dēlīšiem, kas palikuši pāri no sētas ierīkošanas ganībās. Tā kā Islandē tikpat kā nav koku, ugunskurs ir ekstra. Tā visu laiku izmantojam spirta tabletes un speciālo statīviņu - nav ideāli, bet iztikt var. 4.diena 01.09 Saulei austot temperatūta sasniedz -1. Vakardienas rasa zālē pārvērtusies par sarmu. Toties ir fantastiski skaidras debesis. Tikai nez cik ilgi? Apskatam pseidokrāterus Myvatn apkārtnē un dodamies uz Godafoss - dievu ūdenskritumu. Perfekta fototapete - gleznaini skaists ūdenskritums, varavīksne augšupejošajā migliņā, zaļa zālīte un fonā kalni, tikai jāizvāc no bildes tūristi un fotogrāfi. ;) Pusdienlaikā nonākam Akureyri - lielākajā Ziemeļislandes pilsētā. Šeit dodamies uz restorānu, lai nobaudītu ko islandiski eksotisku. Kamēr savā starpā apspriežamies, kuru galdiņu izvēlēties, pienāk viesmīlē un latviski pajautā, vai esam no Latvijas? Pārsteigums!! Izrādās meitene islandiete jau 8 gadus precējusies ar latvieti, kurš arī strādā tai pašā pilsētā, un ļoti labi apguvusi latviešu valodu. No viņas arī uzzinam, ka Akureyri dzīvo ļoti daudz viestrādnieku visdažādāko tautību. Kad pajautājam, cik viņa zin latviešus, kas tur mitinās, meitene atbild - "Nu mēs te esam 8, tas ir... viņi te ir astoņi", ātrumā sevi arī pieskaitot pie latviešiem. No ēdieniem mēs ar Kristapu izvēlamies vaļa gaļu, bet Ģirts tradicionālo jēra zupu. Katrs ēdiens maksā pie Ls 20, bet kamēr gaida vai pēc tam, no zviedru galda var cienāties ar dažādu veidu salātiem, divu veidu zupām un augļiem. Beigās nospriežam, ka cena bija to vērta, jo ēdieni tiešām garšīgi + vēl bonusā tikām apkalpoti latviešu valodā. Izejot no restorāna redzam, ka laikapstākļi atkal ir mainījušies - strauji nāk mākoņi un sāk līt. Nesteidzīgi dodamies gigantiskā lavas ķebura Hvitserkur virzienā braucot apkārt Skagafjordur. Izvēlamies shortcut ceļu pāri kalnam, kas kartē nav iezīmēts kā off road, bet lēnām par tādu kļūst, paliekot arvien šaurāks, bedraināks un stāvāks, pietam ir skaidrs, ka galā būs jābrauc pa sniegu + vēl lietus apstākļos. Neriskējam un griežamies atpakaļ. Braucam apkārt zemes ragam, kuram ceļš iet caur 3 vienvirziena satiksmes tuneļiem. Apskatam zemnīcas - mājiņas, kādās kādreiz mitinājās vietējie iedzīvotāji. Tagad skaidrs, kāpēc troļļu figūriņām aug zāle uz galvas. Ja dzīvo šādās mājiņās, kuras no visām pusēm apmestas ar velēnām, droši vien matos arī regulāri ir kādi zemes nobirumi un, ja tur iekļūst kāda sēkliņa, sāk augt. Diezgan nepratiski to iznīcināt, ja noder par dabīgu galvassegu aukstā laikā. Un bārdās brūklenes. Patiesību sakot, islandieši pēc sejas vaibstiem un auguma proporcijām diezgan daudz atgādina troļļus. ;) Guļam kaut kur pa ceļam uz minēto ķeburu. Līst tik stipri, ka no mašīnas iet ārā negribas. Uztaisam sev auto ballīti ar lidoostā pirkto tullamore. Kad dodamies pie miera jau stipri naktī, lietus ir mitējies un apguļoties vēl caur logu un maldīgo sajūtu, ka braucam pa apli, pamanu zvaigznes. 5.diena 02.09 Ķeburs Hvitserkur kaut kā galīgi sajūsmu neizraisīja. Laikam tāpēc, ka bija tik daudz redzēts pastkartēs un bildēs, ka likās, ka viss jau par viņu ir skaidrs. Tālāk virzamies pa Hunalfjodur rietumu malu uz ziemeļiem un braucam apkārt zemesragam. Pa ceļam vairākas vietas, kur atzīmēts, ka var redzēt roņus. Apstājamies pašā klints ragā un dodamies skatīties. Puiši mazliet atpaliek, bet es paspēju vienu eleganto ūsaini ieraudzīt, tikai viņš arī mani pamanīja un aizdevās dziļāk jūrā, pa laikam izbāžot galvu virspusē un aizdomīgi atskatoties, tā ka neviens cits to vairs neredzēja. Dodamies uz Snēfelsnēses pussalu. Braucam pa dienvidu daļu un nonākam līdz pašam galam. Pa mazu, melnu un līkumotu celiņu izbraucam cauri lielam lavas laukam. Lavas kluči kur krituši tur sacietējuši daudzus gadus atpakaļ un savā sastingumā stāv vēl joprojām, apauguši ar sūnām, un lavas straumēs atdziestot, palikušas milzīgas plaisas. Tā vien šķiet, ka vajadzētu tikai kādam procesam tos atkal iedarbināt, un kustība turpināsies. Galā bāka un ap 100 metru augsta krauja, kuru apskalo lielākas par 100 metriem viļņu šļakatas. Jau kur ceļš vijās tuvāk krastam, saņemam uz mašīnas vēja atpūstus šļakstienus. Vējš pa zemes ragu plosās kā traks un kādam nelielam strautiņām uztaisījis nebeidzamu ūdens cirkulāciju - tas krīt no raga lejā, bet nenokritis pat pāris metrus vēja nests nāk atpakaļ un tā visu laiku turpina šo cirkulāciju. Viļņi skaļi dun pret klints pamatni. Kad aizeju aplūkot minēto strautiņu, sadzirdu lejā spēcīgāku dunienu nekā iepriekš. Sekundes laikā saprotu, ka labāk jālaižās, sāku skriet, bet varenā ūdens masa jau bija sasniegusi klints augšmalu un triecās man uz muguras. Paspēju tikai pietupties, lai mani nenogāž un ūdens tikai nāca un nāca - tik liels bija vilnis. Tālāk gan žigli uz mašīnu un žāvēt drēbes, jo viss bija pilnīgi slapjš tā, ka varēja pat izgriezt. Kristaps, kurš bija aizgājis attālāk aplūkot kraujas malas, atnāca līdzīgā stadijā. Vienīgi Ģirts, kuram daba vairs neintersē, mašīnas sausumā un siltumā lasīja grāmatu. :P Visu dienu tradicionālie Islandes laikapstākļi - līst 7 minūtes, nelīst 3, līst 5 minūtes, nelīst 5 un tā dažādās kombinācijās 10 minūšu intervālā. Vakarā guļam kalna pkājē, kur kādreiz ņemti ieži. Akmens čupās dažādās vietās rēgojās arā mašīnas daļas. Izskatās, ka kāds to pa daļām mēģinājis aprakt un noslēpt, bet ar laiku akmeņi nobiruši. Ļoti interesanti. 6.diena 03.09 Dodamies uz Glimur - augstāko Islandes ūdenskritumu. Pirms stāvvietas purvā notiek filmas uzņemšana. Mūs aptur un saka, ka mirkli jāuzgaida, tad varēs braukt tālāk. Purvā ievilkts butaforijas tanks, sliktie kamoflāžas apģērbā un gāzmaksās ieņēmuši pozīcijas, labie arī, no kuriem viens sasiets tup ar ceļgaliem sūnās. Pēc komandas katrs dara savu lietu - skrien vajadzīgajā virzienā, sasietais mēģina atbrīvoties, sprāgst bumbas, sliktie palēcienā krīt ūdenī utt. Nofilmēts! Mums atļauj braukt tālāk. Ļoti labs šovs, nudien! Līdz ūdenskritumam jāiet apmēram stunda vienā virzienā. No pusceļa taka vijās gar ļoti dziļas aizas malu. Brīžam vēderā iekņudās paskatoties uz to pusi. Es kā cilvēks, kas augstumā tomēr nejūtas īsti komfortabli, lejā varu paskatīties tikai rāpus pielienot pie malas. Ūdenskritums gāžas aizā apmēram no 200m augstuma. Negribētos, lai paslīd kāja. Pa aizu planē kaijas uz kurām skatamies no augšas. Tie, kas uzņēmuši filmu ar debesskrāpjiem starp kuriem notiek gaisa satiksme daudzos līmeņos, noteikti ir bijuši šeit un iedvesmojušies. Atpakaļ ejam pa aizas otru pusi. Upes augštecē atrodam seklāku vietu ar saliņām pa vidu un brienam tur pāri basām kājām. Ūdens tik saldējošs, ka izkāpjot uz salas paliek karsti, lai cik tas dīvaini arī neizklausītos. Šķērsojam upi izmantojot kādas 4as salas un dodamies lejup. Vēlāk upes lejtecē gatavojam pusdienas, uguni iekurot no salasītiem žagariņiem - kāds dārgums! Tradicionāli ūdeni pasmeļam no upes. Vāram makaronus. Pieliekot sāli vārošajam ūdenim, tas kaut kā dīvaini noreaģē, ka katliņš kļūst pilns ar šņācošām putām un iet pāri. Dīvaini, bet liekam klāt makaronus un turpinam gatavošanu. Procesā pielieku vēl nedaudz sāli - atkal līdzīga reakcija. Hmm... Pagaršoju makaronus - smaržo pēc amonjaka... Varbūt kāds kodīgāks dūms ieskrēja degunā? Mēģinu pagaršot vēl nedaudz vēlāk, bet vairs nevar pat ieelpot drausmīgo aso amonjaka smaku. Sasodīts! Visas pusdienas pagalam. Kristaps atcerējās, ka upei klāt redzēja pietekam strautu, kuram visi akmeņi bijuši sarkanā absūbējumā. Acīm redzot, kāda viela ūdenī, kas šādi noreaģē uz sāli un vārīšanu. Izgāžam visus makaronus un cepam olas. Tur gan sāls uzvedas kā jau sālim jāuzvedas. Pret vakaru nonākam þingvellir apgabalā, kur 930.gadā tika dibināta pasaulē pirma demokrātiskā iekārta - ciemu vecākie sanāca pie baltās klints un nosprieda - mums tagad būs šitā, un pieņēma viņi demokrātiju. Staigājam pa vēturisko klints plaisu un lasam uz planšetēm Islandes vēsturi un visu, kas saistās ar šo apgabalu. Interesanti, ka speciāli uz turieni 1944.gadā devās parakstīts līgums par neatkarības atgūšanu pēc.2.pasaules kara - vietā, ko sauc par Law rock. Tagad katru gadu islandieši tur svin savu neatkarības dienu. 7.diena 04.09 Jau vakar þingvellir ezera otrā pusē redzējam kūpam dūmus. Bija doma no rīt doties izpētē un to arī daram. Atrodam vēl vienu ģeotermālo staciju, no kuras plūst silta un kūpoša upe ar dzidri zilu ūdeni un baltiem akmeņiem. Ir milzīgs kārdinājums ielīst šajā upē un nopeldēties. Kaut kā sabīstos, jo tā tomēr tek no stacijas un vēl atceroties vakardienas amonjaku... Jāsaka gan, ka vēlāk nožēloju savu mazdūšību. Pusdienās vāram rīsus izmantojot ūdeni, kas ņemts no krāna. Arī tur izrādās amonjaks. Bet tā kā ēst tomēr gribās un iepriekš no manas māsas, uzzinam, ka amonjaks tiek izmantots ožamā sāls gatavošanai, veselam organismam nekaitē un vārot ātri izgaro, izvāram rīsus līdz galam un tad dzesējam, lai smaka iztvaikotu. Tas arī izdodas un beigās jau var ēst, protams, izmantojot ketčupu un majonēzi - glābiņu jebkuram ēdienam. Dodamies uz Zelta loku apskatīt slaveno Gulfoss ūdenskritumu un geizerus. Tur daudz tūristu autobusu un ļaužu ikdienas drēbēs, kas fočējās pie visa, kur un kā vien varēdami. Pie ūdenskrituma labiekārtotas takas un netālu viesnīca, suvenīru veikali u.c. Tas viss kaut kā noēnoja prieku par skaisto ūdenskritumu, īpaši, ka braucot apkārt salai tikai pa retai mašīnai sanāca ceļā sastapt, līdz ar to bija tikai daba, daba, daba visā tās pirmatnīgajā skaistumā un mežonībā. Kad tevi aizved ar lielo autobusu, kurā ir WC un kafija par brīvu un tu pat nezini pa kādu ceļu tur vispār var nokļūt, un iznāc no šī komforta tikai, lai ātri paskatītos un nofočētos, nezinu, cik daudz var teikt, ka esi tur bijis. Bet, kad tu kāp kalnā stundu vai ilgāk, daudz ilgāk, un sajūti kā vējš mainās tuvojoties kalna galam un jā - arī sajūti kaut vai to pašu daudzreiz nopelto lietu, kas sitās sejā, vai vēju, kas plosa lietus kostīmu, tad gan jā - esi tur bijis, un ne tikai ar acīm, bet arī ar sajūtām. Pie geizeriem vislabāk man patika pētīt pašu geizera veidošanās procesu. Pēc šļāciena ūdens satek atpakaļ, nepārtraukti kustās it kā elpojot, palēnām sāk burbuļot, tad izmet pa kādam lielākam burbulim līdz pēc brīža nāk atkal lielais burbulis un izšaujas gaisā kopā ar ūdens masu. Jāsaka gan, ka slavenais Geisir jau labu laiku kā aizmidzis, bet viņa mazais brālis Strokkur ārdās uz nebēdu. Iepriekš netā biju atradusi info, ka Zelta lokā ir jāmaksā ieejas maksa. Jau labu laiku tas ir atcelts. Vienīgā ieejas maksa bija ceļā uz turieni pie kāda krātera, kur negājām, jo iepriekš jau daudz tādus apskatījām pilnīgi bezmaksas. Nejauši uzejam zivju palieku žāvētavu. Uz lauka saliktas sastatnes, kurās sakarinātas zivju galvas + asakas + astes. Izskatās, ka zivs noķerta, abi sāni nogriezti un viss pārējais, kas palicis, šeit izkarināts lai žāvējās. Tikai tā arī nesapratām kādam nolūkam. Ja būtu ēsmai, tad jau uz svaigām taču labāk ķerās. Hmm.. Katrā ziņā pēc galvu izmēriem secinājām, ka zivis ir īsti ūdens briesmoņi - milzīgas un zobainas. Vakaru pavadam Reikjavikā ar domu aiziet uz kādu dzīvās mūzikas koncertu. Kādā kafejnīcā savācam avīzi ar reklāmas sleju par pasākumiem, tad nu dodamies pēc saraksta uz visiem pēc kārtas. Vienā vietā mums saka, ka mūziķi kaut ko tur sajaukuši tāpēc nevarēja ierasties, citur vispār parasts pabs, kur pat nebūtu vieta vienam mūziķim ar giču un kombīti, un tā neveicās, līdz uz ielas ieraugam tāfeli ar uzrakstu, ka tonight free jazz from 22:00 un bultiņu. Tur tad arī izbaudam islandiešu tusēšanās kultūru. Džezs bija brīnišķīgs, tikai publika bija vairāk kā pabu kultūrai piedienās nevis esot koncertā - nepārtraukti runāja savā starpā, šķindināja glāzes un applaudējot pat nepārtrauca sarunas un uz skatuvi pat nepaskatījās. Likās, ka mūziķiem tas netraucē un liekas pilnīgi normāli, un viņiem bija savs tusiņš uz skatuves. Lai arī tikai trešdienas vakars, bet nakts dzīve norit pilnā sparā - ir gan vietas, kur patusēt hipsteriem, alternatīvajiem, onkām utt. Ejot pa ielu, uzjundī arī zaļā smarža. 8.diena 05.09 (pēdējā) Bija doma šo dienu pavadīt Zilajās lagūnās. No rīta dodamies uz turieni, bet saskaramies ar nepatīkamu pārsteigumu. Pie ieejas milzīgi gara rinda ar pensionāru grupām un autobusi tikai brauc un brauc klāt. Kad izstāvam rindu un tiekam līdz ieejai, paziņo, ka viņiem šodien nebijis gadījums, jo no rīta ienākuši 2 kruīzu kuģi + ļoti daudz apmeklētāju, tāpēc neesot vairs skapīšu atslēgas, ko dot, līdz ar to būs jāgaida kā minimums stunda, kamēr atbrīvosies vietas. Negaidam un vīlušies dodamies prom. Kā alternatīvu, lai kompensētu zaudējuma sajūtu, izlemjam, doties atpakaļ uz Reikjaviku, kur Ģirts aiziet uz pilsētas baseinu, Kristaps pameklēt plates u.c. interesējošas lietas pilsētas antikvariātos, bet es uz muzeju. Vēlāk visi satiekamies un dodamies jau uz lidostu. Vēl pēdējā vietā "eglīte ar krēsliņu", kur eglītes nekad nebija, jo viņiem koku, kā zināms, gandrīz nav, atstājam atlikušās pārtikas vienības smuki iepakojot un uzrakstot zīmīti ar sveicienu. Kopējās ceļojuma izmaksas, ieskaitot 3 dienas Skotijā, vienam cilvēkam ap Ls 500. Zeme apbrīnojami skaista. Ja gribas atpūsties no cilvēku pūļiem un nonākt līdz zemes veidošanās procesiem, jābrauc uz Islandi. Ja ir doma doties pārgājienos pa kalnu takām, noteikti jāpadomā par piemērotu ekipējumu - kalnu zābji un wind breaker apģērbs obligāti. Ja ir daudz naudas, noteikti ir vērts ņemt 4x4 braucamo un braukt pa off roadiem. Vēl saistoša šķita ekskursija - nolaišanās vulkānā, kura maksā vienam cilvēkam ap Ls 200. Ilgums ap 6 stundām, jo kalnā jāiet pašiem, un galā tevi ar dēļu liftiņu laiž ~200m dziļumā, kur var pastaigāt pa vulkāna iekšpusi. Mēs šo neizmantojām, jo likās pārāk sālīti, lai gan adekvāti unikalitātei. Un vērtīgāk par vaļu vērošanu, kas ir laimes spēle, jo tikpat labi tie konkrētajā laikā var peldēties pa citurieni vai ūdens dzīlēm, likās glacier walk. Cenu šim gan neuzzināju, bet māte google noteikti pastāstīs. ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais