Kuldīga. P.S. Mobilā versija
|
Andra Gaigala - Dideny
|
P.S.¹ 13.09.2013. Mobilais desants Kuldīgā. Laiks: 4h.
Lai arī šāda datumu sakritība ir visai reti – piektdiena, pie tam – 13.septembris, un arī gadaskaitlī viens gruntīgs trīspadsmitnieks gozējas, to visu notušē Kuldīgas vecpilsētas šarms, saules un septembra vasaras neierasti siltais laiks. Tomēr, bez kurioziem šajā datumā neiztikt, nepietiek jau ar to, ka fotoaparāts atsakās darboties, arī mobilā telefona fotokamera uzsāk niķoties.
Kuldīgā ierodos agri. Visapkārt bieza migla. Apkārtne nav pārredzama tālāk par metriem 25–30. Tad, maz pamazām, miglas klājiens sāk gaist, apkārtne top pārskatāmāka, metru pa metram miglainā dūmaka dzestri slīd pret debesīm, līdz izgaist pavisam, un skatam atklājas koši zilas debesis ar spožu sauli.
Tā kā man nav īpaša plāna, ko vispirms apskatīt – vecpilsētu vai Ventu, rokās turu karti un skatos, kas vistuvāk, no turienes tad arī sāksies mans nepilnu četru stundu ilgais ceļojums Kurzemes senākajā un vienā no vecākajām pilsētām Latvijā – Kuldīgā. Būtu grēks neielūkoties Kuldīgas vēsturē, par ko rakstu avoti liecina: pilsētas sākums meklējams senas kuršu zemes teritorijā, par kuru ziņas rodamas jau 10.gs. vikingu sāgā. Izrādās, tolaik Venta bijusi kuģojama. Un kurši regulāri devušies uz dāņu un zviedru krastiem. Dāņi savās lūgšanās bieži esot skaitījuši: „Dievs, sargi mūs no kuršiem!”. 13.gs. pirmajā pusē kuršu zemes iekaroja vācu krustneši, kuršu Kuldīgas pils tikusi nodedzināta, bet apmetne kādu laiku vēl pastāvējusi. 1242.g. Livonijas ordenis Ventas kreisajā krastā sācis celt mūra pili. Drīz ap pili izaudzis miestiņš, kam piešķirtas pilsētas tiesības.
Kādi vien vārdi Kuldīgai nav bijuši! Tā saukta kursiski – Kuldika, lībiski – Kulding, vāciski – Jesusburg, un – Goldingen. Par Goldingen Kuldīga tikusi saukta līdz pat Latvijas brīvvalsts nodibināšanai.
No 1561.–1795.g. Kuldīga bija Kurzemes hercogistes galvaspilsēta. Deviņpadsmit gadus pilī dzīvojis Kurzemes hercogs Vilhelms ar savu galmu, bet hercogs Jēkabs (1610.–1682.) ir dzimis Kuldīgā, tātad – īstens kuldīdznieks.
Jā, Kuldīgai ir ar ko lepoties, gan ar vēsturi, gan Ventas veco tiltu un rumbu, senajiem namiem, gan to, kā vecpilsēta izskatās tagad. Tajā vēl arvien ir dzīvs bijušās hercogistes gars.
Mans mobilais ceļojums iesākas pilsētas laukumā. Tepat plašs auto stāvlaukums. Tā kā vēl ir gana dzestrs, vispirms iegriežos kādā tirdzniecības vietā, kur atrodas vairāki veikali un ofisi. Manu uzmanību piesaista salons „Oāze”. Šeit var iegādāties ziedus – grieztus, podiņos augošus, sveces un dažnedažādus aksesuārus, ar kuriem papildināt ziedu pušķus un noformēt dāvanas. Salons ir ļoti mājīgs. Tajā ir visādi skaisti, mazāki un lielāki nieciņi, dekorus gatavojot paši, šeit, uz vietas. Jāteic, acis ir ar ko pamielot, jo izveidotie dekori piesaista uzmanību ar tajos ieguldīto radošo un vizuālo izdomu.
Pilsētas laukumā sākas gājēju iela, kas ir izveidota no 1991.g. slēgtās Liepājas ielas posma. Tagad šī ielas daļa pilnībā atdota gājēju rīcībā. Simbolisku ieeju ielā veido vides objekts – skulptūra „Teleport”, kurā redzams hercogs Jēkabs. Skulptūra ir veltījums hercoga 400.jubilejai. Savdabīga laika mašīna, kas simbolizē šodienu un pagātni (hercogs no pagātnes ienāk/iekāpj nākotnē, t.i., šodienā). Viena skulptūras puse, kas simbolizē šodienu, ir sudraba krāsā, pagātnes puse – rūsas krāsā.
Iela ir pilna ar mazām bodītēm, kafejnīcām, īpaši daudz ziedu, tie rotā palodzes, jumtu logus, sastādīti lielās lādēs, iekarināti laternās. Daudzviet izvietoti soliņi, var apsēsties un vērot apkārtni, blakus esošo rosību. Ielas garumā atrodas vairākas vēsturiskas ēkas, kas būvētas 18. un 19.gs. No Liepājas ielas veiksmīgi var ielūkoties vairākās senās mazās ieliņās, kā arī nokļūt 1905.gada parkā. Agrāk parka vietā atradušies dzīvojamie nami, bet 1945.gada 9.maija rītā, padomju aviācijas uzlidojuma laikā, tie tikuši sagrauti. 1950.gadā šeit uzsākta parka veidošana. Parka teritorijā meklējama viena no lielākajām ēkām Kuldīgā, ebreju sinagoga. Tagad šeit izvietota pilsētas bibliotēka (Kuldīgas Galvenā bibliotēka), blakus esošajā ēkā – bibliotēkas izstāžu zāle. Ir vērts iegriezties, lai apskatītu, kāda ir ēkas iekšiene, kā arī izmantot bibliotēkas piedāvājumu – grāmatas, periodiskos izdevumus, šeit pieejams bezmaksas internets, piekļuve no stacionārajiem datoriem un WiFi.
Pamazām virzos uz Ventas krastu. Karte man ir, bet bez palīdzības neiztikt, ik pa laikam nākas uzvaicāt garāmgājējiem, kā īsti nokļūt līdz vecajam Kuldīgas tiltam un Ventas rumbai. Kuldīdznieki ir ļoti atsaucīgi. Vairākkārt saņemu info, ka tiekot remontēta kāda iela, nākšoties iet apkārtceļu. Jā, kad nonāku līdz šai ielai, pilnā sparā rūc traktori un skatam paveras izrakņātais ceļa klājums. Aši izbrienu smiltis un saliktās dēļu laipas. Tā, pāri esmu, ko tālāk? Eja starp namiem ved lejup, dzirdu šalcam Alekšupīti. Zinu – visas upes tek uz jūru, bet Alekšupīte plūst uz Ventu, tātad, jāseko upītei. Pāreju mazu tiltiņu, un acu skatiens meklē tālāko upes ceļu, lūkojos, kā vedīs kājām ejamais. Te ir ļoti skaisti. Daudz koku, mazi namiņi, šauras bruģa ieliņas, nav dzirdams mašīnu troksnis. Dažviet ainavas kā Venēcijā, gar namu sienām šalc upes skaļie ūdens čuksti. Romantiski. Ļoti. Ap Alekšupīti ir Kuldīgas viduslaiku vēsturiskais centrs. Tas ir Baltijā vienīgais šāda veida 17.–18.gs. mazpilsētas ēku apbūves ansamblis, kas veidots ap upi. Iesākumā tas ticis būvēts kā Kuldīgas pils priekšpilsēta. Alekšupītes ūdenskritums ir augstākais Latvijā – 4,15m, platums – 8m. Savulaik šis ūdenskritums darbinājis pirmās papīra dzirnavas Kurzemē. Pāri Alekšupītei, pilsētas teritorijā, ved 16 tiltiņi.
Un tad, pašai nemanot, esmu nonākusi līdz vecajam Kuldīgas tiltam, pēkšņi tas iznirst kādas bruģētas ielas galā, starp diviem sena izskata namiem. Pirmās, ko pamanu ir tilta margas un laternas. Ūdens tuvumu apstiprina ātras vēja brīzes. Venta. Paretam pāri tiltam pārvietojas kāda vieglā automašīna un ik pa laiciņam kāds riteņbraucējs. Jā, Kuldīgā velosipēdi ir iecienīti, tas ir manāms. Neesmu vienīgā, kura jūsmo par ainavu. Drīz no kāda auto izkāpj divi ceļotāji – puisis un meitene, redzams, ka no citas zemes. Viņi ilgi uzkavējas. Tad, pēc kāda laiciņa, dzirdu – „Das ist sehr schön!”².
Bet mana iekšējā balss saka: „Das ist sehr fantastisch!”³. Senais ķieģeļu tilts celts 1874.g., tas ir viens no garākajiem ķieģeļu tiltiem Eiropā, 164m (500 pēdas) garš, 26 pēdu plats. Būvēts pēc tā laika standartiem, tā, lai varētu izmainīties divas pretimbraucošas karietes.
Ventas rumba viz vienā ūdens un saules sudrabā. Rumbas augštecē atvēsinās, plunčājas un peld vietējie. Gar krastu dodos augšup, kur atrodas skatu terases. Tā ir Pils iela. Tepat pils sarga mājiņa, būvēta 1735.g.. Tālāk Kuldīgas novada muzeja ēka. Īpaša ar to, ka 1900.g. atvesta no Parīzes, ar kuģiem. Kāds kuģu kapteinis namu nopircis Vispasaules izstādē Parīzē, atvedot to uz Kuldīgu kā dāvanu savai līgavai.
Turpat arī pilsētas parks. Bet līdzās plūst Venta un šalc ūdenskritums. Ventas rumba ir Eiropas platākais ūdenskritums – 249m. Tas ir dabiski veidojies, bez cilvēka līdzdalības. Šī vieta pazīstama arī ar „lidojošām zivīm”, kad divreiz gadā (aprīlī un oktobrī) laši un vimbas, lai šķērsotu ūdenskritumu, lec tam pāri. Zinātāji teic, ka pavasarī lecot vimbas, bet laši - rudenī. Hercoga Jēkaba laikā Kuldīga bija zināma kā pilsēta, kur zivis ķer gaisā. Zivis, kuras lēcienā nepārvarēja rumbu, nonāca klūgu grozos, kas ar statņiem bija nostiprināti pilij piederošajā ūdenskritumā.
Pilsētas (pils) parkā valda saule, koki, ēna, skulptūras un strūklaka. Turpat plūst strautiņš. Klusumu iztraucē vien grupiņa ar bērniem. Laikam no bērnudārza, ar divām audzinātājām. Vietā, kur izveidojies palielāks dīķis, šalc maza strūklaka, turpat cēli un bezbailīgi peld meža pīles.
Nepilnas četras stundas pagājušas nemanot. Tomēr, tas ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai sajustu Kuldīgas ritmu, šarmu un pamanītu bijušās hercogistes vēsturisko elpu.
P.S.¹ – Post Scriptum (‘pēc uzrakstītā’)
„Das ist sehr schön!” ² – „Tas ir ļoti skaisti!”.
„Das ist sehr fantastisch!” ³ – „Tas ir ļoti fantastiski”.
