4. daļa jeb dīkdienība

  • 3 min lasīšanai
Ceturtdiena, 8. novembris Dienas pirmo pusi pavadām, laiskojoties pie okeāna un ķerot iedegumu. Vakardien gūts tik daudz iespaidu, ka šodienu gribas pavadīt, neko nedarot, tomēr es jau nemaz tā nevaru sēdēt mierīgi. Gaidām, vai mūsu līcītī neparādīsies kāda lancha jeb motorlaiva ar ekskursiju piedāvājumiem, bet nē. Nolemjam doties paši uz blakus līci, kur atrodas jahtu osta. Tur laivas ne viena vien, atliek tik it kā starp citu noiet gar ostmalu, un piedāvātāji paši uzrodas. Līdz saulrietam atlikšas 3 stundas, tad nu sarunājam, ka par 500 peso mums parādīs tuvējos līcīšus. It kā jau nav lēti, bet skats, kas atklājas uz Uatulko krastiem no okeāna, ir tā vērts. Īsta paradīze – klinšainus, gleznainus krastus ik pa laikam pārtrauc baltas smilšu pludmales ar tirkīzzaļu ūdeni. Mūsu mazā laiviņa lido pār viļņiem palēkdamās. Laivinieks ik pa brīdim izslēdz motoru, lai varu nofotografēt skaistos krastus un pelikānus, kas mūs lepni vēro no klintīm. Tomēr šādu izbraucienu vajadzēja sākt jau no rīta, jo laiks rīt ātri un Meksikā saule riet tik agri.... Vakarā, kā vienmēr, dodamies kājām un La Crucecita ar nodomu sameklēt kādu veļas mazgātavu – mūsu dvieļi no sāļā ūdens jau kļuvuši cieti. Pie reizes Jānis kādā interneta kafejnīcā izlasa jaunākās sporta ziņas, bet es apstaigāju pilsētas laukumu, meklējot, vai kaut kur netirgo čemodānus. Tos gan neatrodu, toties dzirdu ne mazums svilpienus, taurējienus un ieinteresētus skatienus. Bet meksikāņi ir pieklājīgi un neuzbāžas, ja pati neizaicinu. Vīrieši sveicina, un es atbildu, bet ne brīdi nejūtos neomulīgi. Piektdiena, 9. novembris Vakar Saules mums laikam ticis par daudz, tādēļ šodien abi labprāt turamies ēnā. Nolemjam izmēģināt vietējo autobusu satiksmi, par ceļa mērķi izvēloties 50 km attālo Puerto Angel (Eņģeļu ostu). Taksis mūs aizvizina uz autoostu, no kuras tieši pēc 10 minūtēm atiet autobuss uz Puerto Eskondido. Mums jābrauc līdz Pačutlai, bet tālāk – ar colectivo. Biļete maksā 18 peso katram. SUR autobusi ir diezgan normāli, apmēram līdzīga līmeņa kā mūsu starppilsētu autobusi, bet te tā skaitās tikai 2. klase. Pie reizes nopērkam biļetes arī rītdienai uz Tustlu Gutjerresu. Autobusam nav nekādas vainas, sēdekļi ir ērti, tikai gaisa kondicionieris, kā parasti, noregulēts uz ļooti zemu temperatūru, bet pēc mūsu lūguma šoferis, lai gan dikti izbrīnīts, tomēr uzspiež pāris grādus vairāk. Paņemu pie rokas kameru ar domu „paķert” garāmslīdošos skatus, bet, braucienam sākoties, saprotu, ka tas nebūs iespējams. Abpus šosejai koki ir saauguši tik tuvu, ka to zari no augšas pat daļēji paslēpj ceļu. Iespaids tāds, ka mēs milzīgā ātrumā trauktos pa ļoti līkumainu, zaļu tuneli, turklāt vēl kāpieni seko nogāzēm tik strauji, ka jūtu kuņģa saturu paceļamies bīstami augstu. Vienīgā iespēja ir iekārtoties tā, lai starp krēslu rindām būtu redzams ceļš. Īsi pirms Pačutlas mūs apstādina armijas kontrole – vīri ar automātiem un suņiem pārmeklē ikviena pasažiera bagāžu. Lai arī pirmajā mirklī sabīstamies, jo pases atstājām viesnīcā, tas viņus neinteresē – viņi meklē narkotikas un ieročus un, redzot mūsu somā tikai dvieļus un fotoaparātu, pamāj nākamajam. Tikmēr vēroju, kā turpat blakus vieglās mašīnas tiek pārmeklētas arī no apakšas, riteņu arkas, motora telpa.... Pārbaude neilgst ilgi, drīz visi atkal turpinām ceļu. Pačutla ir maziņa, diezgan nepievilcīga pilsētele, katrā ziņā neko interesantu te nemanām. Toties nākamo pārsteigumu sagādā colectivos taksīši. Pēc policistu norādījumiem atrodam pieturvietu, kur mums tūliņ arī piedāvā braucienu uz piekrasti par 1$. Pārsteiguma moments rodas tad, kad šoferis norāda, lai kāpjam iekšā citroniņā, kur aizmugurējo sēdekli jau aizņēmuši 4 (!) pasažieri! Skatāmies uz šoferi, bet tas atver mums blakussēdētāja durvis – lai tik kāpjot iekšā. Nu labi, tik mazu gabaliņu varam tur kaut kā ielocīties. Vēlāk ievēroju, ka Meksikā tāds jēdziens kā maksimālais pasažieru skaits vispār tiek ignorēts, un tai pat vakarā, no kāda vieglā autiņa saskaitām izkāpjot 11 cilvēkus! Puerto Angel Izkāpjot no colectivo, mums degunā iecērtas šausmīga smaka – nevar saprast, vai pēc tualetes, vai kaut kā puvuša, bet smird viss centrs. Tuvāk jūrai smaka mazinās, bet elpa aizraujas šoreiz no kā cita – no skaistuma, kas paveras skatienam. Puerto Angel ir maza zvejas ostiņa, kuras vienīgā pievilcīgā lieta ir līcis un okeāns. Toties tas gan ir pasakains – pusapaļo līci daļēji noslēdz klintis, tādēļ ūdens te ir siltāks nekā vannā. Līča vienā pusē baltajā liedagā ir izvilktas kādas 20 zvejas laivas, otrā pusē redzam vairākas viesnīciņas un restorānu salmu palapas, pie kurām sauļojas daži tūristi. Turpat līcī zvejnieki no laivām mētā āķus, un ap laivām tusējas pelikāni, gaidot sīkās zivtiņas. Ūdens ir pārāk silts, lai veldzētu, tādēļ uz pāris stundām nolienam ēnā un, sūcot pinas coladas, kas Meksikā ir dievīgas, vērojam nesteidzīgo zvejnieku darbošanos. Visa šī noskaņa kopā... tas ir tāds slinki romantisks skaistums ... vai romantiski skaists slinkums... kur noteikti gribētos vēl kādreiz atgriezties, lai pārliecinātos, ka kopš mūsu apciemojuma tur nekas nav mainījies...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais