Kalnu un fjordu zemē

04.08.2008
6 min lasīšanai
47 foto

Redzēt Norvēģiju- tas bija jau sen lolots sapnis, kuram nupat izdevās piepildīties. Braucām atkal visa ģimene kopā ar prāmi līdz Stoholmai un tālāk jau izmēģinājām cik tad mūsu „Volvītis” ir spējīgs vilkt. Ceļojuma laikā gandrīz katrā pieturvietā satikām latviešus, tā kā aprakstu par Norvēģiju būs daudz. Te nu būs manējais. 1. diena. Brauciens no Stocholmas uz Oslo pa E18. ceļu. Sākās maksas ceļi. Un turpinājumā to ir daudz. Uz vietas nemaksājām neko, it kā sūtīšot rēķinu pa pastu- nu gaidīsim to brīnumu! Gulējām kempingā pie pilsētas. Braucot uz Norvēģiju tomēr ieteiktu nerēķināties ar iespēju gulēt teltī- ļoti auksts. Nosalām. 2. diena. Oslo. Skaista pilsēta fjorda galā. Apskatījām tradicionālos muzejus: Kon Tiki, Vikingu muzeju un Karaļa veco pili. Pirms izbraukšanas vēl iegriezāmies Vīgelana skulptūru parkā. To ir vērts redzēt. Izbraucām pa E18. ceļu pie Drammenes nogiežoties uz E 134. virzienā uz Stavengeru. Ceļā ir iespēja apskatīt sudraba raktuves braucot ar vagoneti , bet jārēķinās, ka darba laiki Norvēģijā ir īsi – parasti no 11iem līdz 16iem. Mēs netikām. Tad Hedāles stāvbaznīca, pati vecākā Norvēģijā, apskatījām tikai no ārpuses. Nakšņojām kempingā Seljordā, bet nosalām vēl vairāk un tad nolēmām turpmāk gulēt „namiņos”, kas izrādījās bija tikai nedaudz dārgāk. 3. diena. Braucām uz pirmo kalnu pāreju mūsu ceļā –sudraba ceļu. 45.celš ar stipru kāpumu un šaurs, bet kā izrādījās tā bija tikai iesildīšanās pirms „īstiem troļļu ceļiem”. Satesdālē apskatījām stāvbaznīcu, kur tikām arī iekšā un brīvdabas muzeju. Pārsteidza mājiņas ar velēnu jumtiem, kokgriezumi un gleznojumi uz sienām, skapjiem un traukiem. Interesanti izmantotas gultas apakšas-tur iebūvētas atvilknes un skapīši.Ar lielu interesi sākām skatīt kalnus, strautus un SNIEGS! Jūlijā. Pikojāmies. Kad likās, ka nekas skaistāks jau vairs nevar būt, tad aiz nākošā līkuma pavērās vēl brīnišķīgāka ainava. Vēlāk tas ,protams, vairs tā nepārsteidza. Pirms Stavengeras ir jau vēls vakars un meklējam kempinga namiņu tuvāk nākošam objektam- Preikestolenes klintij. 4. diena. Esam sasiluši, pēduši pašceptas pankūkas ar zemeņu zapti un pilnīgi gatavi iekarot klints virsmu. Piezīmēšu, ka pārtika un plīts mums bija līdz no Latvijas, kaut gan maizi un dažus niekus vēl nopirkām arī Rimi un Kiwi veikalos , kas ir apmēram 1.5 līdz 2 reizes dārgāki kā Latvijā. Labi, ka gājām no rīta, jo vēlāk bija ļoti daudz ļaužu. Kāpiens pamatīgs- 2 stundas, apmēram 4 km un 300m paaugstinājums. Bet nu skati- kaut ko tik skaistu manas acis vēl nebija redzējušas! Iesaku kāpt visiem, kaut gan jārēķinās, ka vajag piemērotus apavus. Klints virsma atrodas 600 m virs fjorda. Ar līšanu pielīdām pie malas un pie visām miesām trīcot skatijāmies lejā- ak kungs! Ar ļenganām kājām posāmies atpakaļ. Iebraucām Stavengerā (skaista mazpilsētiņa), tad pa 39. ceļu uz 11. gadsimta klosteri, kas vēl darbojas (žēl, ka tikai līdz 16iem) un tālāk pa E134. pie Kyrpingas nakšņojām jaukā namiņā fjorda krastā. 5. diena. Ūdenskritumu diena. Un no gaisa arī mazliest līst. Pirmais ir Langfossens- visgarākais laikam. Aiz Skares pa 13. ceļu ir vislielākais un iespaidīgākais- Latefossens. Izdodas uzkāpt tam pavisam tuvu, ļaužu arī nav un uzkavējamies brīdi , lai izbaudītu dabas varenību un sajustu, cik niecīgi esam tā spēka priekšā. Labi, ka paņēmām plašķīšus līdz. Mani pārsteidza Norvēģijas upju un fjordu ūdens krāsa- zaļa. Laikam no kādiem minerāliem. Tālumā apskatām Folgefona ledāju. Ledāji ir gaiši zili. Odā iepērkamies un no Brimnes ar prāmi ceļamies uz 7. ceļu, kas aizvedīs līdz Bergenai. Pa ceļam vēl pāris ūdenskritumu un pats 7. ceļš ar ļoti skaistiem skatiem. Norvēģijā bieži ir izbūvētas jaukas atpūtas vietiņas ar galdiņiem, tualetēm un ūdeni. Tur ir ērti pagatavot pusdienas vai vienkārši atpūsties un uzpīpēt. Pirms Bergenas visi kempingi aizņemti, jo ir sestdienas vakars. Izdodas dabūt divas dārgas istabiņas motelītī. 6. diena. Bergena- manuprāt visu pilsētu karaliene. Tur ir viss- skaista osta, brīnišķīga vecpilsēta, moderni laukumi ar strūklakām, kalni, pils un visbeidzot- viduslaiku kvartāli. Žēl, ka tur bija tik daudz cilvēku tobrīd. Gribētu tur savā mūžā vēlreiz aizbraukt un pastaigāt pa šīm dēļu klātām ieliņām bez apkārtējās kņadas. Bijām arī slavenajā zivju tirgū, bet tas ir domāts tūristu „slaukšanai” un pavisam neliels. Uz akvāriju gan var neiet, jo Klaipēdā ir daudz foršāks. Pēcpusdienā braucam ārā no pilsētas pa E16. līdz Vossai (tas ir kūrorts kalnos) un tālāk pa 13. ceļu līdz skaistam ūdenskritumam- Twinna. Norvēģijā bieži iznāk braukt caur tuneļiem , īsākiem un garākiem, caur kalnu un pa fjorda vai okeāna apakšu. Sākumā bija baisi, vēlāk pieradām. Lai nokļūtu uz izslavētā 55. panorāmas ceļa ir iespēja izvēlēties: braukt pa visgarāko tuneli (24km) vai pa Aurlandsvagen (jeb ziemas ceļu). Mēs izvēlējāmies Ziemas ceļu un nenožēlojām- viens no skaistākajiem objektiem ceļojumā. Ļoti straujš pacēlums, skatu laukums, sākas tundra, tad visapkārt paliek tikai sniegotas kalnu virsotnes, strauti, ūdenskritumi, auksts vējš, aizsaluši ezeriņi un sniegs. Vienā pagriezienā sniega siena bija savus 2-3 m augsta. Skarba, bet velnišķīgi skaista daba. Sajūta tāda, ka esi uz pasaules malas. Dienas noslēgums bija punkts uz i. Kempinga namiņš Vindedālenē fjorda krastā ar pasakainu skatu. Daži teica, esot fjordā redzējuši delfīnus. 7. diena. Ar prāmi no Fodnes ceļamies uz 5. ceļu un pēc dažiem km esam uz 55. ceļu. Tur izbūvēti vairāki laukumi no kuriem skati ir vienkārši burvīgi: ieleja, tad skats uz augstākajām Norvēģijas kalnu virsotnēm, māķoņi pie kājām un atkal ūdenskritumi. No Oskara skatu laukuma redzams arī Goldhoppigens- augstākā virsotne Norvēģijā. Tiekam līdz Lomai, es teiktu pilsētiņā „melnā”. Norvēģijā mājas tradicionāli tiek krāsotas tumši sarkanas, šur tur ir arī dzeltenas un zilas, bet Lomā bija melnas. Iegājām vēl vienā stāvbaznīcā. Šīs baznīciņas par stāvbaznīcām sauc, jo baļķi netiek iebūvēti guļus , bet stāvus, lai sniegs ziemā to nesaspiestu. Visās ir grezni kokgriezumi, gleznojumi un savāda ”vecuma elpa”. Tur bija iespēja pasēdēt vieniem un izjust pietāti pret kaut ko tik ilgi saglabātu. Pavisam Norvēģijā to esot bijis pāris tūkstošu, bet saglabājušās tikai 28. Pa 15. ceļu braucam uz Grotli, tad Hjellē atrodam jauku namiņu ar burvīgu panorāmu aiz loga un vēl ar visām ērtībām par pieņemamu cenu un nakšņojam. 8. diena. Kārtīgi „izdušojušies” un ieturējušies dodamies uz nākošo objektu- Birgzdāles ledāju. Pa ceļam Strynā tiekam pie interneta, pie naudas bankomāta, pie kārtīgas briežādas un nogriežamies uz 60. ceļu. Oldenā ir ceļš uz ledāju. Ar mašīnu kāpums nav liels. No stāvlaukuma jāiet apmēram 1.5 stundas, bet celiņš ir civilizēts. Ir iespēja braukt arī ar ratiem. Ledājs strauji kūst un ir stipri atkāpies no sākotnējās robežas, izveidojot sev priekšā ezeru. Lai gan bija novilktas troses aiz kurām tālāk iet nebija vēlams, mēs ar Oskaru izbaudījām tiešām ekstrēmu kāpienu līdz pašam ledājam. Vēlāk gan uzzinājām, ka tas patiešām ir bīstami. Brrr, bet skaisti! Lai nebūtu jābrauc divreiz pa to pašu ceļu, uz Geirāgenfjordu braucām pa 60. ceļu un līdz vakaram nonācām Hellesyltā- skaista mazpilsētiņa ar ūdenskritumu. Noskaidrojuši cikos no rīta iet prāmis uz Geirāgenu, turpat netālu arī pārnakšņojām. 9. diena. Brauciens pa fjordu 1 stundu. Vienkārši brīnišķīgi. Viss, ko pirms tam bijām redzējuši šeit sakoncentrēts vienā objektā: kalni visās iespējamās nokrāsās, ļoti daudz dažāda izmēra ūdenskritumi, serpentīns kalnā augšā un oh! skats uz leju no laukuma. Tālāk braucam pa 63. ceļu. Ja esi Norvēģijā, tad pa to vajag izbraukt. Kalnos ir laukums, no kura var redzēt Troļļu sienu (mēs gan to sapratām tikai ,kad nobraucām lejā), tad sākas elpu aizraujošs serpentīns uz leju. Kad esi lejā un paskaties uz augšu -domā- vai tiešām es tur patiesi tikko braucu? Un visam pa vidu, protams, ūdenskritums. Andālsnēs pagriežam uz 64. ceļu, lai brauktu uz Kristiansundu cerībā pa ceļam atrast naktsmītni. Līst. Iebraucam Moldē. Rožu pilsēta. Rožu tiešām daudz, bet neatraduši Verden, un nosprieduši, ka lietū tik un tā neko daudz neredzēsim, braucam tālāk Kristiansundas virzienā. Diemžēl brīvu vietu kempingos nav un neapskatījušui arī lietavu nomākto pilsētu, braucam tālāk uz Atlantijas salām. Pirms Atlantijas ceļa atrodam telšu vietu kādā kempingā okeāna krastā, bet tā kā lietus ir pierimies- paliekam. 10. diena. Rīts uzaust saulains un silts. Mazliet pafotogrāfējam skarbo piekrasti un braucam pa Atlantijas ceļa tiltiem. Patiesībā emociju vērts ir tikai viens no tiem. Ir vērts šajās salās uzkavēties un pat mēģināt makšķerēt, bet mums vēl bija viens kārtīgs kāpiens priekšā – Troļļu baznīca uz 64. ceļa. Tas ir smags kāpiens, jākāpj vismaz 2 stundas, 4 km, pie kam visu laiku strauji uz augšu. Nekur nebija uzrakstīts, bet pēc blakus esošā sniega nospriedām, ka esam vismaz 800m augstumā. Laiks bija karsts un Oskars pat izmēģināja palīst zem ūdenskrituma atdzesēties, bet esot bijis stindzinoši krampjains aukstums. Bieži atpūšoties un priecājoties par ainavu uz leju, tomēr augšā tikām. Ieraudzījām mazu alas ieeju no kuras nāca ziemas elpa. Tur noteikti vajag lukturīti. Ieejot ir pilnīga tumsa, bet pēc pāris desmit metriem ieraudzījām marmorā izskalotu alu ar ūdenskritumu. Iespaidīgi. Pakāpjot pa taku augstāk, ir vēl alas ar ūdenskritumiem. Tikuši lejā tālāk uz E39. un caur Andālsnēm uz Dombas, lai sāktu ceļu uz mājām. 11. diena. Ceļš līdz Lilihammerei arī piesātināts ar skaistiem skatiem, bet mūs vairs nespēj pārsteigt ne kalni , ne ūdenskritumi, esam noguruši. Laiks ir karsts. Pa mašīnas logu apskatām Olimpisko centru. Pirms Norvēģijas robežas Konksvingerā apskatām 18. gadsimta nocietinājumus. Tie atrodas kalnā un ir skaists skats uz apkārtni. Ir pēdējais vakars Norvēģijā, nopeldamies un ejam gulēt. 12. diena. Ceļš cauri Zviedrijai : taisns un vienmuļš. Apmēram 50 km pirms Stoholmas apmetāmies kempingā pie Marienfredas pils. Pils ir tiešām skaista, žēl atkal netiekam iekšā, jo ir jau vēls. Zviedrijas kempings izcēlās ar saviem noteikumiem, kuri bija strikti jāievēro, bet citādi nekas- nopeldējāmies un saskrubinājām pēdējos pārtikas atlikumus vakariņām. 13. diena. Stoholma. Liela un skaista pilsēta. Tā kā laikus gribējām būt uz prāmja, tad ieplānojām tikai karaļa pils apskati un Vasa muzeju. Pils ļoti liela un iespaidīga, bet ne tik grezna kā biju iedomājusies. Turpat vecpilsēta ar šaurām ieliņām. Vasa muzeju atrodam ātri. Nu tas vienkārši ir jāredz. Pēpusdienā jau sēžam uz prāmja un apkopojam iespaidus, nobrauktos km un iztērētās naudiņas: 2 nedēļās nobraukti 3600 km, iztērētas apmēram 500 latviešu naudiņas uz 1 dvēseli (pārtika, kempingi, maksas ceļi, prāmji , suvenīri, muzeji, alus). Oblektu TOPS: 1. Ziemas ceļš, 2. Preikestolenes klints, 3. Bergena, 4. Geirāgenfjords ar Troļļu ceļu, 5. Troļļu baznīca, 6. Birgzdāles ledājs, 7. Latefossens, 8.Atlantijas ceļš un viss pārējais .

Kalnu un fjordu zemē

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem