mauritānija, 2005, 2006, un 2007

03.08.2008
22 min lasīšanai
16 foto

Mauritānijā esmu bijis 3 reizes, un te iekopēšu savus to laiku pierakstus: Mauritānija Mauritānija, zeme, kur visvairāk tuksneša, un kamieļu. Apdzīvo to mauri, kas ir seni arābu pēcteči. Melnie vēl nesen bija tikai vergu lomā, bet, kopš astoņdesmitajos gados verdzību oficiāli ir atcēluši, lēš, ka neskatoties uz to, vēl ap 200000 vergu šinī valstī ir. Man nav skaidrs, ar ko iedzīvotāji nodarbojas. Šķiet, ka tirgojas visi, un visur. Tuksnesis, kas klāj gandrīz visu valsti, dažās vietās ir piemērots kamieļu audzēšanai, redz arī lielus kazu ganāmpulkus. Apmetnēs, caur kurām braucām, ar lielu entuziasmu cenšas mums pārdot jebko, šķiet, ka naudas ienākumu avots mēs esam vienīgais. Kādā trīsmāju ciemā nopērkam izrakstītu vilnas jostu šeit naudu vēl joprojām sauc par dirhamiem. 2006 05.01.2006 Izbraucam, kā plānots. Tumšs, ka dur vai acī. Maroka visiem jau apnikusi, un ar trīcošām sirdīm (mums nav vīzas) veicam 400 km līdz robežai ar Mauritāniju. Robeža pārvietota jaunuzceltās mājiņās tieši asfaltētā ceļa beigās. Uz robežas krietna rinda mašīnu, bet par brīnumu tiekam cauri mazāk kā stundā, bez ekscesiem un maksāšanas. Kārtība gan tāda jocīga. Vispirms viens ar uzplečiem pārbauda pasu skaitu (iekšā neskatās), un vai mašīnas dokumenti kārtībā, un ielaiž robežas teritorijā. Tad jāiet pie loga, kur vislielākais pūlis, un jādabū divas veidlapiņas, kas nekārtīgi izgrieztas un saspiestas kopā pa divi, ar koppapīru starpā. Tās jāaizpilda, tad pases jāiesniedz tajā pašā lodziņā. Pēc kāda nenosakāma brīža mīdīšanās katram pasē attēlotās sejas īpašniekam jāierodas uz apskati pie atbildīgā priekšnieka, un jāatbild uz pāris svarīgiem jautājumiem, kā – profesija?, vai – uz kurieni?. Tad pasu formalitātes ir beigušās, un jādodas uz muitu. Muitnieks pats atņem iepriekšējā robežā aizpildīto veidlapu, kaut ko kaut kādā kladē ieraksta, atvelkas palūrēt uz mašīnu (mersedess? Nē? Kā nē, taču liels!, Ā, GAZ!!, Jā, jā, mersedess!), un it kā viss, formalitātes beigušās, varam braukt. Bet nē, pie paša asfalta beigām stāv cits formā tērpts marokānis, un vēlreiz pārbauda, vai mums ir visi zīmogi pasēs, un visu cītīgi pieraksta kladē. Tagad varam braukt. Maroka beidzas, bet Mauritānija vēl nesākas. Ceļa normālā izpratnē nav, ir tikai akmeņainā tuksnesī iebrauktas sliedes, pa kurām dodamies, cerībā ieraudzīt Mauritānijas robežu. Šis bezceļš ir tikai dažus kilometrus garš, bet pietiekoši, lai saprastu Volgas priekšrocības – bedres neeksistē, it īpaši ar šiem lielajiem riteņiem. Vairākas reizes nākas apstāties, un ceļa biedrus gaidīt. Īpaši lēnu pārvietojas pasāts. Šķērsojam tā sauktā Spāņu ceļa paliekas – ceļš, ko spāņi uzbūvējuši kaut kad sen, un kura lielākā daļa sen pazudusi zem smiltīm. Drīz pēc tam sasniedzam pirmo Mauritānijas priekšposteni. Un esam patīkami pārsteigti. Gan ne dēļ infrastruktūras, vai modernām celtnēm, jo Mauritānijas robežsargi ir spiesti pavadīt savu dienestu būdiņās, kādās Latvijā nez vai vairs tur vistas, bet attieksmes dēļ, kas, salīdzinot ar pagājušo gadu ir kļuvusi daudz labvēlīgāka. Vēlāk uzzinām, ka jaunā valdība palielinājusi iekšlietu struktūrās maksātās algas divas līdz trīs reizes, un pat cenšoties apkarot korupciju... Tas gan ir ne visai izdevies, jo par visu uz robežas ir jāmaksā cieta takse. 10 EUR par pasu zīmogošanu, 10 EUR muitai, un 20 visai oficiāli eiro par vīzu, katram. Vīza tika ielīmēta pasē, ne aci nepamirkšķinot, bez jebkādām citām formalitātēm, ja neskaita naudu. 30 minūtes, un varam braukt. Tūlīt aiz robežas satiekam mūsu draugus Oliveru, Andreasu, Vulfu, un Maksi. Viņu sarunātais gids nav ieradies, un nu viņi nezina, ko darīt. Mums viņi neseko, un mēs dodamies uz Nuadibu, pirmo pilsētu mūsu ceļā, kas atrodas Mauritānijā. No robežpunkta uz pilsētu esošais ceļš ir pilnībā pabeigts, un jau pēc stundas esam klāt. Naktsmāju meklēšana izpaliek, jo es jau skaidri zinu, uz kurieni ir vērts doties – braucam uz Ali kempingu. Braukšana gan ir jautra, satiksme ir tik briesmīga, ka nelabi paliek. Vairākas reizes kāds gandrīz uzskrien virsū, bez jebkāda brīdinājuma uzsākot braukt, vai veicot kādus nesaprotamus manevrus. Pagrieziena rādītājus neviens nelieto, iztiek ar pīpināšanu un žestiem. Ir agra priekšpusdiena, un dodamies pastaigā pa pilsētu. Mjā, visādi cilvēki dzīvo, visādi... Īpaši tiek apjūsmoti transporta līdzekļi, ēzeļu ratiņi, tirgus. Ja Marakešā, un vispār Marokā mums likās, ka tirgi ir briesmīgi, tad Mauritānijā tie ir vēl nekārtīgāki, šaurāki, saspiestāki, un arī lētāki. Nopērkam šādus tādus suvenīrus, arī turbānu, ko pat iemācos uzsiet. Jāsaka gan, ka pa gadu arī šeit ir redzams progress. Ja pirms gada pilsētā bija viena interneta kafejnīca, un tā pati tik bezcerīgi lēna, tad tagad redzējām trīs, un tā viena, kurā iegājām, bija tīri vai laba, pat pieslēguma ātrums. Kaut kādus vietējos ēstūžus nomēģināt gan pēc visa redzētā neesam gatavi, un dodamies uz kempingu gatavot paši. 06.01.2006. Diena iesākas ar plānošanu. Vajag sameklēt kaut ko, lai pielāpītu Subaru priekšējo transmisiju, vajag iegādāties vietējo apdrošināšanu, un vajag šo Subaru transmisiju pielāpīt. Problēma ir tur, ka ir plīsusi pusass putekļu gumija, viss smērs ir ārā, un putekļi un smiltis iekšā, un no pusass jau atskan omulīgi trokšņi. Vācieši atnes smēru, ko nopirkt ir bijis vesels piedzīvojums, un, iedabūjoši smēru aiz gumijas, pa virsu aptinam biezu slāni līplentas... Izskatās briesmīgi, un tā arī ir. Šo procedūru vēlāk atkārtojām katras divas dienas, kamēr apnika... Dodamies prom no Nuadibou ap vieniem dienā. Pēc apraksta pēc apmēram 40 kilometriem mums jānogriežas no asfalta, un jāatrod vecais ‘ceļš’. Sākumu it kā izdodas atrast, bet jau pēc pāris kilometriem iebrauktās sliedes izplūst uz visām pusēm, un, mēģinot braukt tikai pēc virziena, iebraucam mīkstās smiltīs. Tuksnesis... Nākas nedaudz braukt atpakaļ, un apbraukt mīksto vietu. Vēlāk jau iet vieglāk, un lēnām pārvietojamies pa dažādas sliktas kvalitātes bezceļiem uz priekšu. Pasāts izpelnās viskritiskākās piezīmes, un to nākas stumt un vilkt vairākas reizes. Vienā reizē trūkst cloaka maxima pirktais striķis, un gandrīz izsit Pasāta stiklu. Tuvojoties vakaram, meklējam vietu, kur uzcelt teltis. Diemžēl sākas plašs smilšu klajums ar retu kamieļzāli un vēl retākiem kociņiem, kur, ja auto apstājas, tad uzsākt vairs nav iespējams. Buksē... Citu iebrauktās sliedes izklīst uz visām pusēm, der vairs tikai virziens uz pamalē redzamām klintīm. Pāris reizes mēģinām apstāties pie kāda koku pudura, bet konstatējam, ka smilts ir par mīkstu. Līdz ar pašu saules rietu beidzot atrodam cietāku vietu, bet pilnīgā klajumā, kur nav kur vējam aizķerties. Saule riet aiz tālumā redzamajām klintīm, ceļam teltis. Ar Dailiusu ejam kādu kilometru atpakaļ pie mazajiem kociņiem, un, saskrāpējuši rokas ar ērkšķiem, atgriežamies jau pilnīgā tumsā ar malkas klēpjiem. Vakariņas, sarunas... Vācieši atceras, ka viens no argumentiem ņemt gidu bija – gids zinās, kur var atrast malku... Tuksnesis noklust, arī vējš stājas pūst. Zvaigznes tik spilgtas, un, kad parādās mēness, gaismas pietiek, lai aizietu pa darīšanām kādus pāris kilometrus. Pilnīgā tumsā redzams, ka kaut kur pamalē austrumos ir vēl kādam apmetne, paliek drusku neomulīgi... Garām aizbrauc trīs mašīnas, bet patālu, apbraucot klintis, un apmetas kādus kilometrus no mums uz dienvidiem. Nolemjam rīt no rīta paieties kājām uz to pusi, lai atrastu pareizo ceļu. Ugunskurs dziest, ejam gulēt. 07.01.2006. Pa nakti sacēlās vējš, no iekšzemes. Par laimi, tā kā vējš ir mainīgs, tas nav paspējis pacelt gaisā lielos putekļu mākoņus, kas aizsedz sauli, un, tai lecot, paveras skaists skats – līdzenums ar mainīgu smilšu krāsu, kas, saulei ceļoties augstāk un augstāk, no sarkanīgas pārvēršas dzeltenīgā. Abi ar Jonas ejam pētīt iespējamos aizbraukšanas ceļus. Atrodam labu, cietu vietu, pa ko braucot var sasniegt ceļu, kur redzamas vairāku automašīnu sliedes. Nākot atpakaļ saule spīd tieši acīs, un uzreiz nemaz nevar pamanīt mūsu nometni. zdzirdam automašīnu troksni. Puskilometru nostāk brauc landrovers, bet, pamanot mūs, griež šurp. Tas izrādās mūsu grupas mentoru pāris – Hollija un Redžs, kopā ar diviem muhamediem – gidiem. Apjautājās, kā mums iet, un vai neesam pamanījuši kādas citas mašīnas. Izrādās, ka viena mašīnu grupa vakar nav ieradusies sarunātajā apmetnes vietā, un tagad viņi to meklē. Parunājušies mūsu vadoņi aizbrauc atpakaļ. Mēs priecīgi – tagad zinām, precīzi kur jābrauc. Kamēr vācieši kā parasti lēnām jauc nost teltis, un krāmējas, es laižu gaisā pūķi. Ķeram kaifu... Rolfs un Flo jau sāk apjautāties, kad tiksim nākošajā pilsētā, izskatās, ka tuksnesis viņiem jau līdz vienai vietai. Šodien mums jātiek līdz okeānam pie Mamghar ciemata, bet tas nozīmē, ka jāšķērso trīs kāpas, kas aprakstos nodēvētas par īpaši grūtām. Saprotu, ka volgai un subaru problēmu nebūs, bet pasātam gan. Tāpēc nekavējamies, un dodamies tālāk. Tuvojamies okeānam. Sliedes sadalās, aiziet pa labi, uz okeānu, vairāk tā kā taisni, un pilnīgi pa kreisi. Aprakstos rakstīts, ka jābrauc pa kreisi, bet loģisks liekas virziens taisni, un izvēlamies to. No sākuma pēc GPS šķiet, ka braucam pareizi, bet vēlāk paliek skaidrs, ka mūsu maršruts iet gar pašu okeānu, un, cerams, vēlāk pievienojas pagājušā gada maršrutam. Pabraucam garām ciematiņam, un drīz pēc tam sākas ļoti grūta vieta – mīksta smilts ar dziļām risēm, kur nav iespējams apbraukt. Stunda paiet, kamēr izrokam pasātu līdz labākai vietai, bet pēc tam sākas kāds puskilometrs vēl sliktāka ceļa. Ko darīt? Flo iesaka braukt lejā, uz pludmali, un lietot to ceļa vietā. Noejam skatīties. Izskatās, ka tā varēs. Izskatās, ka ir bēgums, un braucam lejā. Pasāts atkal sēž, un paiet kāda pusstunda, kamēr tiekam pludmalē. No ciematiņa nāk vietējo bariņš, un sākam braukt projām. Bet – volga grimst smiltīs, un knapi velkas uz priekšu! Saprotu, ka apstāties nevar, un saprotu, ka nāk virsū paisums! Uff... Pēc pāris kilometriem izskatās, ka pludmale paceļas pārdesmit centimetrus augstāk, un apstājamies. Agita aiziet skatīties, kāds ceļš iespējams nost no pludmales. Bet problēma tāda, ka mums neviens neseko! Acīmredzot pasāts un subaru vispār nav spējuši izkustēties no vietas! Nekas cits neatliek, kā mēģināt griezties apkārt. Tas izrādās maksimāli grūti – volga norokas pilnīgi līdz tiltam! Ceļu augšā ar domkratu, liekam apakšā laipas, un tā kādas reizes piecas, kamēr izdodas apgriezties pretējā virzienā. Esam abi nojaukušies ar dubļiem līdz acīm, pie kam šie dubļi ir nejauki sāļi. Cik tik vien ātri iespējams – maksimāli ar otro pārnesumu – braucam atpakaļ. Ūdens jau ir acīmredzami augstāk, un pludmale mīkstāka. Bet vismaz kustamies. Pie mūsu neveiksmīgās nobrauktuves draugu auto nemana, tie ir atpakaļ augšā! Plātās ar rokām, un ir skaidrs, ka ir jābrauc garām, un ar līkumu atpakaļ. Tikai – mēģinot nobraukt no pludmales, volga iestrēgst. Esmu jau nikns uz sevi par muļķīgo kļūdu, un steidzīgi lieku lietā laipas, bet tur jau nāk melnie kopā ar mūsējiem. Izstumj volgu līdz ceļam, un jau pēc pāris minūtēm esam atkal izejas pozīcijā, blakus pasātam un subaru. Vietējie apgalvo, ka tikai 500 metri esot slikts ceļš, pēc tam sākoties labāks, un pa to varot aizbraukt uz Mamghar, ko arī mums vajag. Viņi arī ir ar mieru palīdzēt izstumt mašīnas cauri šai grūtajai vietai. Tas mums aizņem vēl pāris stundas, un tad sākas tirgošanās par palīdzības summu. Beigās katrs saņem 1000 oigijas, kas ir 3 eiro, un vēl pāris tukšas degvielas kannas katrs. Pilnīgā tumsā pabraucam vēl pāris kilometrus, un turpat ceļa malā ceļam teltis. Pilnīgs pārgurums, un diezgan drūms garastāvoklis valda nometnē, ātri kaut ko iekožam un lienam pa teltīm. Nakts nav neko daudz vējaina, bet pavēsa gan. 08.01.2006. Šodien ceram nokļūt līdz Nuakšotai – Mauritānijas galvaspilsētai. Diemžēl no šī plāna nekas neizdodas – vairākas reizes iestrēgstam smiltīs uz pāris stundām, un agrā pēcpusdienā dažus kilometrus no Mamghar ciemata, no kura sākas posms pa pludmali, saprotam, ka pa šo ceļu mēs šo Mamghar sasniegt nevaram. Ceļš aizvijas pāri lielai kāpu joslai, kas mums nav pa spēkam. Vāciešiem Rolfam un Flo jau pietiek. Viņi pieprasa doties uz pēdējo ciemu, kam braucām cauri, un meklēt palīgus. Pie kam pirmo reizi tiek nedaudz pacelta balss. Es, protams, jūtos vainīgs, ka ievedu mūs pa nepareizo ceļu, bet bļaušana neko nevarēs atrisināt. Vajagot gidu un džipu, kas mūs izvilktu cauri smiltīm. Kamēr mēs ar leišiem rokam ārā no smiltīm savus transporta līdzekļus, subaru aizbrauc uz ciemu. Pēc neilga laika vietējie ir klāt, un sākas pārrunas. Acīmredzot vietējie saprot, ka mēs esam sprukās, un piedāvā savu vienīgo mašīnu, vecu landroveru, kopā ar vienu vīru, kas mūs pavadītu atpakaļ līdz Iuik vai Ten Alloul ciematam. Jo ceļš tālāk pat šim landroveram nav pa spēkam. Par šo pakalpojumu viņi vēlas...nieka 1300 eiro! Tas nu nav pieņemams pat vāciešiem... Viņi gan purpina, ka varot taču kaulēties, bet mēs ar lietuviešiem pārliecinām, ka ceļu atpakaļ mēs taču tāpat zinām, un ka par to nav jāmaksā nauda. Braucam atpakaļ. Pirmo grūtāko vietu – pašu ciematu – smiltīm šķīstot pārvaram visi. Seko apmēram kilometru garš ceļa posms ar dziļām risēm, un bez iespējas apbraukt pa cietāku vietu. Nolemjam, ka vācieši brauks pirmie, jo viņi noteikti izbrauks, tad brauks lietuvieši, un visbeidzot mēs ar volgu. Diemžēl subaru iestrēgst, spiests apstāties ir arī pasāts, un, kad es ieraugu, ka viņi abi jau sēž, vēl mēģinu abus iestrēgušos apbraukt, bet volga uzsēžas uz milzīga ciņa. Sajūta bezcerīga. Iestrēguši visi. Bet par laimi neviens neko nevienam nepārmet, un sākam nikni strādāt, lai izraktu mašīnas. Ir pats karstākais dienas laiks... Kad volga jau ir izkustināta, no aizmugures piebrauc kāds džips. No tā izkāpj pusmūža pāris, baltie, spāņi! Un, protams, nekavējoties piedāvā savu palīdzību, kas tiek ar prieku pieņemta. Problēma tikai tāda, ka pats nissan džips ir stumjams, un paiet kāda pusstunda, kad, lietojot smilšu laipas, tas tiek izdabūts cietākā vietā. Secinu, ka spāņi nav nolaiduši riepās gaisu. Nolaižam uz 1,5 atmosfērām, un nisans pēkšņi pats ir spējīgs pārvietoties. Ar tā palīdzību izvelkam volgu un subaru, bet pasātu pat džips nespēj pavilkt, tam sāk slīdēt un smirdēt sajūgs. Neko darīt, atkal pāris stundas stumjam lietuviešu mašīnu ar rociņām vien... Kad esam ārā no šis vietas, jau ir ap četriem pēcpusdienā. Diena pagalam, un esam turpat, kur no rīta. Spāņi kaut ko runā par kempingu Iuik ciematā, un visi dodamies uz turieni. Iuik atrodas arī nacionālā parka administrācija, ar galveno funkciju iekasēt naudu no baltajiem. Samaksājam diezgan daudz, kādus 12 eiro par cilvēku. Kempinga saimnieks arī uzrodas, un...sāk runāt tīrā krievu valodā! Esam mēmi no pārsteiguma! Nekādu brīnumu, protams, nav. Sidi – tā sauc kempinga saimnieku – 12 gadus studējis okeanogrāfiju Murmanskā... Tad atgriezies, un, tā kā Mauritānijai tādus speciālistus nav vajadzējis ne toreiz ne tagad, atvēris kempingu. Par kempingu to nosaukt gan var tikai nosacīti. Divas lielas nomadu audekla teltis, kā arī kādas 10 mazākas, skārda ēciņa ar plīti un galdu maltītēm, 300 metrus tālāk skārda būda tualetei un dušai. Ūdens par papildus samaksu – 20 litri apmēram par latu, un, ja kāds vēlas iet dušā, tad pašam kanna jāstiepj uz dušas būdu, un jāaplaistās, kā nu iespējams. Sidi mums uzsauc tēju, to dzerot jau jūtamies labāk. Mums noorganizē arī zivis, ko liekam cepties uz improvizēta grila. Agita pa tam lāgam vāra kartupeļus, un mums iznāk kārtīga maltīte. Cienājam arī spāņu pāri Antonio un Marisu, viņiem pateicībā par palīdzību neļaujam neko maksāt. Vakars tiek bagātīgi apslacīts ar alu, vīnu, šņabi, iztukšojam arī vienīgo balzāma pudeli. Marisa izvelk krietnu žūksni zāles, un visiem piedāvā – marihuana? Pārsteigums, pārsteigums... Tiek uztīti pāris krietni kāši, un pat jaunizceptā zinātņu doktore uzvelk krietnu dūmu... 09.01.2006. Rīts. Pēc vakardienas dzīrēm pamošanās ir tāda palēna. Pie brokastīm Sidi izstāsta, ka zin ceļu, pa kuru bez problēmām var sasniegt jauno šoseju pie Chami akas. Viņš ir ar mieru parādīt ceļa sākumu. Kad esam savākuši mantas, atvadījušies no spāņiem, nofotografējušies, apmainījušies adresēm, beidzot dodamies ceļā. Sasniedzot ceļa sazarojumu, Sidi paziņo, ka, ja viņam būtu pietiekoši degvielas, viņš varētu mūs pavadīt līdz Chami. Jonas un Dailius nekavējoties apsola viņam kannu ar visu degvielu, lai tikai ved un rāda. Acīm redzot arī viņiem stumšana ir jau līdz kaklam... Tomēr līdz Chami, kas ir ap 60 km tālu, pasāts pamanās vēl divas reizes iestigt. Šīs gan ir tādas samērā vieglas reizītes! Chami Sidi mūs pierunā padzert tēju, un mēs, lai gan vēlamies steigties uz Nuakšotu, piekrītam, jo Sidi vienkārši nav iespējams atteikt. Atdodu Sidi savas smilšu laipas, tās vairs nevajadzēs. Uz Nuakšotu mums jāsteidzas, jo rīt un parīt ir musulmaņu svētki, un mums vēl šodien ir jāpaspēj uz Snegālas vēstniecību – mums un lietuviešiem nav vīzu. Nuakšotu sasniedzam ap četriem pēcpusdienā, arī vēstniecību atrodam ātri, bet, ak, vai! Vēstnieka vairs nav, kalpotājs, kas vēl atrodas vēstniecībā, neko nevar vai ļoti negrib darīt, un saka, ka mums jānāk ceturtdien, tas ir, pēc svētkiem! Tas galīgi nesaskan ar mūsu plāniem! Nolemjam braukt uz viesnīcu, ieiet dušā, un tad apspriesties. Pēc dušas iztirzājam variantus, ko darīt. Iespēja braukt uz robežu, un mēģināt tikt pāri bez vīzas tiek atmesta pēc kempinga saimnieka Muhameda teiktā, ka tas nebūs iespējams. Vēl ir variants doties uz Mali, un ierasties Senegālā no Mali. Man ir informācija, kas tas varētu būt vieglāk, bet problēma ir sliktie ceļi uz šo valsti, un arī samērā lielais attālums. Atliek tikai sēdēt šeit līdz ceturtdienai... Neesam īpaši priecīgi par šo iespēju, jo Nuakšota ir sliktākā pilsēta, ko līdz šim esam apmeklējuši. Vakars paiet strīdos vietējā kafejnīcā, bet tajos, kā norādīja senie romieši, dzimst patiesība. Nolemjam ceturtdien, lai tur lūzt vai plīst, dabūt vīzu, un doties uz Senegālu. Kafejnīcā, protams, alus nav, un arī pēc spraita un kolas melnais aizskrien uz kaut kurieni pakaļ. 10.01.2006. Naktī līst lietus! It newer reins in Mauritania! Esam mērenā šokā, un izlijuši mūsu teltī uz jumta. Pret rīta pusi pārvācamies uz Volgu, un saprotam, ka jau sen tā vajadzēja darīt... Volgā sēdekļus var nolaist pilnīgi horizontāli, un iegūt samērā gludu gultasvietu, pie noteikuma, ja mugurkauls ir no gumijas! No rīta daudz brīva laika. Drusku sakopjam mašīnas, tad dodamies ‘ekskursijā’ uz pilsētu. Brr, kā viņi brauc! Pagriezienu nerāda principā, pie sarkanā signāla brauc principā, ēzeļi pārvietojas pa visām ceļa pusēm... Neizstāstāms bardaks. Braucam visi seši ar Volgu – ideāli! No Volgas pat vietējie raustās! Atrodam valūtas maiņu, kur nu kurš. Man labāk patīk oficiālā izskata maiņas punkti, bet Jonas samaina naudu daudz izdevīgāk pie kreisajiem mainītājiem tirgus rajonā. Apmeklējam lidostu, lai uzzinātu, uz kurieni no tās var aizlidot. Neko neuzzinām, atvērts ir tikai AirFrance birojs, kurš pat nepārdod biļetes, un var izstāstīt tikai par lidošanu uz Parīzi. Pa dārgo, protams. Tomēr vēlāk atrodam tūrfirmu pilsētas centrā, un uzzinām, ka var aizlidot pa tiešo tikai uz Parīzi ar AirFrance, Dakaru ar Air Mauritanie, un Kasablanku ar Air Maroc. Cenas nav lētas... Vēl ciešāk nolemjam, ka mums ir jātiek cauri Senegālai. 11.01.2006. Arī šodien visu dienu nokūkojam pa pilsētu. Atrodam smalku interneta kafejnīcu, kas nedarītu kaunu jebkurai Eiropas valstij, un cena, protams, ir pa kabatai tikai biezajiem – ap latu stundā! Vēlāk aizbraucam uz pludmali pie zivju tirgus. Zivju tirgu kaut kad sešdesmitajos gados būvējuši francūži, tas vēl tagad izskatās interesanti. Tā ir tā pati vieta, kur pērn mēs beidzām braucienu pa pludmali. Tagad te ir daudz melno, kas svin savus svētkus, un ir dikti jau sapucējušies! Noskatāmies, kā vietējie ielaiž laivu ūdenī, un nez uz kurieni aizbrauc. Visiem jau pilnīgi pietiek šitās pilsētas. Jau otro reizi paēdam labākajā pilsētas picērijā – Pizza Lina, kur barojas tikai pilsētas varenie, un baltie. Cena kā Latvijas lauku ēdnīcā, un ēdiens arī. Labā nozīmē. Vakarā visi bez manis aizbrauc uz ķīniešu restorānu, jā, arī tāds atrodas šajā pilsētā. 12.01.2006. Ak, vai!. Jau astoņos ierodamies Senegālas vēstnieka rezidencē, un viņš satriec visas mūsu cerības! Latvija un Lietuva, Senegālas valdības uzskatos, ir tik bīstamas valstis, ka vēstniekam ir stingri neiespējami izsniegt mums vīzu bez atļaujas no Dakaras, bet tas nav iespējams neaizsūtot uz turieni faksu, un atbilde nav iedomājama ātrāk kā pēc nedēļas! Un nekādi viņš nav pierunājams mums izsnieg vīzu, pieminot naudu vēstnieks vispār pārskaišas, un gandrīz izmet mani pa durvīm! Ko darīt? Laužam šķēpus, bet beidzot nolemjam braukt uz robežu, un meklēt laimi tur. Varbūt laimēsies, un tiksim cauri, un ar naudu Āfrikā taču visam jābūt iespējamam! Ap 11 izbraucam no pilsētas. Mums priekšā 200 km pa šoseju, un tad 100 km pa ‘uzlabotu’ zemes ceļu līdz Diama robežpunktam, kas atrodas abās pusēs slūžām uz Senegālas upes. Asfalts pirmos 100 km ir OK, pat ļoti OK. Pat pērn uz katra soļa redzētos policijas, žandarmu, muitnieku, un citu spožām un ne tik spožām pogām rotāto ļaužu posteņu vairs nav. Tikai pāris vietās mūs aptur, un tikai vienā vietā nākas uzdāvināt oficiozam šķīstošās kafijas bundžiņu. 100 zemes ceļa kilometri ir ļoti putekļaini, un iet gar un pa dambi, kas atdala Senegālas upes saldūdeni no okeāna sālsūdens mangrovju audzēm. Piedevām viss šis reģions ir nacionālais parks, tajā mīt milzum daudz dažādu putnu, un redzam arī stārķu baru. Arī meža cūkas redzam vairākkārt, šeit tās ir lielākas augumā, ar lielākiem ilkņiem, bet ar plānāku un rūsganāku spalvu. Un drošas arī tās ir. Ap četriem pēcpusdienā sasniedzam Mauritānijas pēdējo punktu. Formalitātes, kā ierasts, ir vienkāršas un ātras – 10 eiro katram ar spožām pogām, daži zīmogi, un viss. Kāds Senegālas policijas formā piesienas mums, lai iedodam viņam piecus litrus benzīna. Florians aiziet kopā ar viņu pie mašīnas, un pēc brīža priecīgā un noslēpumainā balsī mums ziņo, ka mums būs mūsu vīzas! Senegālas policis, lūk, esot robežsargs, viņš esot iekārojis Subaru rezerves riepas, un varot visādi mums palīdzēt. Lai mēs tikai braucot pāri dambim, viss būšot labi, vīzas būšot. Pārbraucot dambim ir slavenais vīriņš, kas iekasē 10 eiro par barjeras pacelšanu. Mūsējais policis paņem mūsu pases un aizcilpo uz biroju. Tiktāl viss liekas OK, bet man nezkāpēc viss šis process šķiet pārlieku sasteigts, un es neticu šiem melnajiem. Vācieši mani mierina, bet man nepatīk, ka mana pase ir nezin kur pie kaut kāda melnā. Nepaiet ne 15 minūtes, kad mūsu policis nāk atpakaļ kopā ar krietni resnāku kolēģi, kas ļoti konkrēti izskatās pēc priekšnieka. Un abi ir dusmīgi, grūž mums atpakaļ mūsu pases, brēc pēc vīzas, un apgalvo, ka šeit, uz robežas, vīzu saņemt nav iespējams. Un ļoti konkrēti raida mūs atpakaļ. Mjā... Daudzsološs sākums, sliktas beigas. Vācieši – Rolfs un Flo – atvadās. Viņiem problēmu ar Senegālas vīzu nav, viņi brauks tālāk. Mēs ar leišiem griežam ilksis uz otru pusi. Atvadīšanās steidzīga, jo abi poliči joprojām stāv blakus, un dzen mūs prom. Kad sākam kustēt tievākais senegālietis atkal lien mūsu mašīnā, lai aizvedam viņu atpakaļ. Piebraucam pie mauritāņiem atpakaļ. Par laimi viņi vairs neprasa maksāt par iebraukšanu savā valstī, un klusējot iespiež zīmogu. Un tad – Senegālas formā tērptais policis, kam, izrādās, nez kāpēc ir savs kabūzis Mauritānijas robežkontroles ēciņā, piedāvā nopirkt leišu Pasātu! Un nopērk, skaidrā naudā noskaitot 450 eiro. Domāju, ka viņa galvenais uzdevums ir kapitalizēt kukuļos iegūto naudu ērtajā zonā starp robežām, un viņi izmanto katru izdevību, lai strupceļā iedzītos ceļotājus ‘atprečotu’. Varētu jau arī Volgu pārdot, bet tā mums vajadzīga, lai atgrieztos Nuakšotā. Visi četri salienam Volgā, sabāžam pilnu ar pekelēm, un ar skumju prātu uzņemam kursu atpakaļ uz Mauritānijas galvaspilsētu. Pilnai laimei uznāk tumsa, un braukšana paliek vēl ekstrēmāka, jo liela daļa transporta līdzekļu nelieto apgaismojumu, bet ēzeļiem tādu nav vispār. Pāris reizes nākas veikt ekstrēmo bremzēšanu pirms ēzeļa, kas neliekas traucēties, un mierīgi stāv ceļa vidū. Par laimi Jonas mani nomaina pie Volgas stūres, jo sāk jau krist ciet acis. Piedevām vēl naktī policisti – kontrolētāji ir daudz aktīvāki, un aptur mūs krietni biežāk, kā turpceļā. Ap 12:00 naktī sasniedzam mūsu Auberge Sahara, un, tā kā visas guļvietas aizņemtas, apmetamies nojumē uz jumta. 13.01.2006. No rīta dodamies pirkt lidmašīnu biļetes. Lietuvieši grib lidot mājās, bet mums vēl nedēļa laika, un gribētos pabūt kādā kūrortā pie jūras, domājam par Kanāriju salām, kas principā ir ļoti netālu, vai par to pašu mūsu galamērķi Gambiju. Jau pazīstamais tūrisma firmas Muhameds ir ļoti laipns, un piedāvā par sakarīgu cenu lietuviešiem biļetes uz Londonu caur Kasablanku vēl tajā pašā vakarā, savukārt mums uz Gambiju caur Dakaru rītdien. Ņemam, lai gan cena nav tāda, ko var nosaukt par lētu. Vēl jātiek vaļā no Volgas, un no zīmoga manā pasē, kas apliecina, ka esmu iebraucis valstī ar šo auto. Volgas pircējs uzrodas ātri, bet arī neko daudz maksāt negrib – tikai 300 eiro, un ne kapeikas vairāk. Vēl par kaudzīti vietējās naudiņas izdodas pārdot kaut ko no mantām, un viss, ardievu, Volga... Par zīmogu pasē nolemju neuztraukties, gan jau lidostā kaut kā! Atlikusī dienas daļa tiek veltīta peldei okeānā, uz kurieni braucam ar taksi, un mantu pakošanai, kuru ir ļoti daudz, kā izrādās. Daļu drēbju Agita aiznes aiz stūra un atdod ģimenei, kas neticamos apstākļos mitinās blakus gruntsgabalā. Pārējo vienkārši atstājam turpat, viesnīcelē. Atvadāmies no leišiem. Tie jau ap 11. vakarā dodas uz lidostu. Pasākums viņiem jau beidzies... 14.01.2006. No rīta miera nav nemaz. Lidmašīna mums paredzēta četros pēcpusdienā, bet jau pirms divpadsmitiem sēžam taksī, un liekam mūs vest uz interneta kafejnīcu. Tā izrādās ciet, un, tā kā ir brīvdiena, ciet ir arī citas. Braucam uz lidostu. Lidosta ir skārda celtne, pēc izskata diezgan pat moderna, bet nolaista līdz kliņķim. Ir pat viens bārs, protams, nekā alkoholiska. Bārmenis pret mums ļoti laipns, apsola parūpēties, lai mēs uz reģistrāciju tiktu pirmie, un viņa laipnība sniedzas tik tālu, ka viņš pat aiznes mūsu pases apzīmogot pie policista, tāpēc iznāk, ka sēžot bārā un dzerot kolu mēs visas formalitātes jau esam veikuši. Arī ar nelaimīgo zīmogu pasē problēmu nav. Pateicībā atdodu Ali – tā sauc bārmeni – visas Mauritānijas oigijas, kas man palikušas. Beidzot ap 16:15 pametam šo skaisto, bet neviesmīlīgo zemu – Mauritāniju, un ar ļoti lielu atvieglojuma sajūtu sirdī! Septiņos vakarā ielidojam Gambijā – starptautiskajā Bandžulas lidostā Jundum, un ap astoņiem jau esam pie mana pērnā paziņas Krokodilu Džona. Duša, alus, vakariņas ķīniešu ēstūzī, mīksta gulta, CIVILIZĀCIJA 2006 2007 3.janvāris Pie pagrieziena uz Dakhla, kas atrodas uz pussalas, benzīntanks ciet vispār. Piereģistrējušies pie visur esošajiem policistiem, izlemjam nedoties uz pilsētu, bet turpināt ceļu pa šoseju 30 km šā vai tā līdz benzīntankam, un no pilsētas mums neko šobrīd nevajag. Atkal pēdējos 10 km līdz dārgā šķidruma tirgotavai veicam striķī, salejam pilnus visus caurumus, un dodamies uz Mauritānijas robežu. Robeža aizņem ap stundu, vēl tikpat pie mauritāņiem, un dodamies uz Nuadibou. Tā ir, pēc dažu domām, ļoti slikta pilsēta, bet nemaz tik briesmīgi jau nav. Protams, netīrība, mušas, utt, bet ir arī internets, duša, un benzīntanks. Samainām naudu, izrādās, pēc labākā kursa šajā valstī. Iepirkāmies vietējā tirgū. Nepieradušie šausminās... Rīt dodam prom tuksnesī, 500 km pa nekurieni... 4. janvāris Esam kaut kur pie dzelzceļa, blakus lieliem jo lieliem akmeņiem. Ceļam telti. Šodien nobraucām 380 kilometrus pa tuksnesi, gāja pagrūti, vietām lielas rises un daudz, daudz smilšu. Braucām visu laiku gar dzelzceļu, pa kuru mauritāņi ved ārā dzelzsrūdu, tā ir viņu vienīgais eksports. Redzējām kādus piecus ap 2 km garus vilcienus. Tātad vienā dienā viņi izved 10 km rūdas... Uģis apgalvo, ka es nemāku skaitīt, un vilcieni esot bijuši trīs, līdz ar to rūdas tikai seši km. Hmm.. Šorīt sabojājās GPS antena. Otra, kas mums ir līdzi, arī neiet, trūkst draiveru datoram. Rītvakar, kad būsim Atarā, jāmēģina interneta kafenē sameklēt vajadzīgo. Šodien arī izbaudījām kārtīgu tramplīnu mašīna palecās ar visiem ratiem gaisā! No trieciena sadūrām vienu benzīna kannu, iztecēja ap 10 litri dārgā šķidruma, kas tā garšo mūsu reindžam. 5. janvāris Jau ap vieniem atbraucām līdz Atarai. Pirmos 100 km pa jau ierastu vidi tuksnesi pēdējos 50 pa kalnieni, jo Atara ir ap 500 metru virs jūras līmeņa. Ja pa tuksnesi ceļa vieta ir tikai iebraukta stiga, tad pāri kalnu grēdai tomēr ir ierīkots kaut kāds ceļš. Vienā stāvā vietā uz ceļa vietējie remontēja tur pat saplīsušo smago auto, izskatījās, ka tas ir uz ilgu laiku. Apmetāmies kempingā Bab Sahara, kas pieder holandietim. Vīrs jau gados, un nez kāpēc izskatās jau sen te iedzīvojies. 6. janvāris šodien nobraucām tikai 130 km, jo ceļš ir tik akmeņains, ka bail! Piedevām mums tā arī neatradās iespēja Atarā tikt pie interneta (kempinga vīrs teica, ka laikam interneta saimnieks nav nomaksājis rēķinu), un GPS verķis mums tā arī neiet vēl šobrīd. Lai gan ceļš bija ļoti labi saskatāms, pāris vietās, kur tas dalījās, bija problēmas ar īstā virziena noteikšanu. Pašā vakarā nomaldījāmies no īstā ceļa, un ceļam teltis nekurienes vidū. Degvielas patēriņš graujošs streindžroveram ap 40, micubišitam ap 30 litriem. evērības cienīgs bija vienas aizas traverss riepas dabūja ieēst daudz akmeņu. Aiza ap 150 metru dziļa tā kā divas Gaujas senlejas un ceļš par tādu nosaucams tikai ļoti aptuveni. Pāris vietās vajadzēja piekārtot akmeņus, lai mašīnas tiktu pāri. Lai jautrāk, jau no paša rīta micubiši nolūza abi priekšējie amortizatori. Tagad auto klanās kā musulmaņu allahlūdzējs sešos piecpadsmit. 7. janvāris turpinām ceļu. Iet ļoti lēni, un tikai ap pusdienu sākas kaut kas līdzīgs tuksnesim latvieša izpratnē smiltis. Neskatoties uz tām nomaldamies no kursa, un, sekojot nepareizam ceļam, iebraucam nepareizā ielejā. Kad secinu kļūdu, jau nobraukts ap 20 km pa lieko, atgriežamies krustojumā, un turpinām ceļu pa it kā pareizo virzienu. Tikai pēc pāris stundām ceļa saprotam, ka virziens ir pareizs, un, šķērsojot pāris kāpu laukus, pievakarē sasniedzam Rachid kišlaku. Tur virziens misējas, un nobraucam ielejas dibenā. Lai uzbrauktu atpakaļ augšā vajag visu mašīnu jaudu, un vēl pāris tonnas veiksmes. Beidzot īsi pirms galīgas tumsas esam uz mūsu pistes, un turpinām ceļu, bet ne ilgi, jo pa tumsu apmaldamies barhanu laukā. Ceļam teltis pie vienas kāpas. 8. janvāris Kartē no Rachid līdz Tichit ir tikai 100 km, un kādus 20 jau nobraucām vakar vakarā. Izbraucam ļoti agri, cerībā jau no rīta sasniegt šo Tichit, kur jau vakar vakarā bija sarunāts tikties ar Hosē Britū. Bet šie 100 km izvērtās ļoti garos 100 km. Laikam ceļš bija ļoti mainījies, un līkumoja pa kāpu laukiem krustām šķērsām. Kad bija nobraukti mūsu paredzētie 400 km no Ataras, un mums lēnām sāka beigties benzīns un pacietība, jo šķita, ka esam uz nepareizā ceļa, pretim brauca mašīna ar spānu numuriem, un ko neteiksi tajā sēdēja mani pērnā gada paziņas Antonio un Marisa, ko pērn satiku maršrutā Nuadibou Nuakšota! No viņiem uzzinājām, ka Tidžika ir vēl 49 kilometri, savukārt viņiem izstāstījām, kādi akmeņi viņus sagaida ceļā uz Ataru. Ar atlikušo benzīnu vēl nobraucām 10 km, un tad reindžam beidzās dārgais šķidrums. Sūdi. Nolēmām, ka Maruta un Vilis paliks pie reindža, un mēs ar Uģi ņemsim micubiši, un brauksim uz Tidžiku pēc benzīna. Domāts, darīts, un gāzējām prom. 40 km varēja nobraukt nedaudz vairāk kā stundā, bet Tidžikā mums izdevās atrast tikai spekulantu benzīnu par 500 oigijām, kas, pēc citu vietējo spekulantu kursa ir ap 2 eiro! Sūdi!. Nopirkām 100 litrus šī duļķaini baltā šķidruma, kam ar benzīnu kopīgs bija tikai nosaukums, smaka, un daļēji arī degtspēja. Ap sešiem vakarā bijām atpakaļ pie reindža, iedevām viņam šo riebīgo zupu, un īsi pēc septiņiem ievēlāmies Tidžikdžas kempingā. Malks šņabja, duša, sahāras zupa, un gulēt. 9. janvāris no rīta kempinga izdarīgais zellis paziņoja, ka var dabūt benzīnu par 350 oigijām, no cita kontrabandista. Jautri sataisījāmies gāzēt tam pakaļ, bet reindžs neiet! Īsa inspekcija, un konstatējam, ka benzīna sūknis ir paveicis savu, un vairāk negrib. Un iebāzts viņš ir bākā no augšas, un, lai tiktu tam klāt uzlaužam mūsu kara zirgam grīdu. Pumpis ir noķīlējis, un negriežas. Lai gan Land Rover servisa manuālī rakstīts, ka detaļa nav jaucama, un ir jānomaina ar jaunu, mēs to droši šķēržam vaļā, un pat izdodas reanimēt, bet ne visai labi, jo mašīna iet tikai uz trešdaļjaudu. Tur, kur agrāk mēs benzīnu un zirgspēkus nežēlojot jautri motora astoņiem cilindriem rēcot uznesāmies kā velns ar vējlukturi, tagad knapi velkamies uz kādiem 40 kmh... Piedevām vēl 3 reizes nācās stāties, un reanimācijas darbus veikt no jauna. Lai laime būtu pilnīga, no Tidžikdžas līdz pat Kifai 400 km ar drusciņu nevienā benzīna tankā nebija benzīna! Braucām ar cerību un benzīna tvaikiem, cerība bija arī, ka Kifā beidzot benzīns būs! Papildus prieciņiem uznāca tumsa, un izrādījās, ka mums ir tikai tālās gaismas, faktiski supertālās, un piedevām viņas šķielē uz nepareizo pusi mašīna angļu. Mauritāņiem tas ļoti nepatika. Beidzot ap astoņiem sasniedzām Kifu, un iebraucām pirmajā naktsmāju vietā, kur dabūjām labu, bet dārgu istabu, pat ar siltu ūdeni. Mašīnas mazā jauda gan bija devusi savu labumu tik ekonomiski nekad nebija iznācis braukt, patēriņš ap 12 litriem! 10. janvāris no rīta mašīna atkal neiet. Ierastā procedūra ar sūkņa reanimēšanu aizņem pārdesmit minūtes, un braucam meklēt benzīnu. Benzīna nav. Beidzot, kad jau cerības ir palikušas tikai uz melno tirgu, pēdējā tankštellē benzīns ir, un pa parasto cenu. Mainām vēl naudu, un lejam pilnus visus caurumus. Kādus litrus 225. Pārējā diena paiet asfalta ceļā uz Nema, pēdējo Mauritānijas pilsētu mūsu ceļā. Iebraucam tur jau tumsā, un piedzīvojam pirmo policistu prasību doties uz komisariātu piereģistrēties. Kāds laipns muhamedānis mūs tur aizved, bet pogainie ir tik aizņemti ar gulēšanu, ka pavēl mums pie viņiem ierasties rīt no rīta. Tā kā no pilsētas mums arī nav atļauts aizbraukt, meklējam naktsmājas turpat. Vienīgā viesnīcas tipa iestāde, ko izdodas atrast, ir par 30 eiro numurā, un jau pirms uzcelšanas ir bijusi nolaista. Pārlaižam murgainu nakti skaļi dūcot ļoti efektīvam kondicionierim abi ar Uģi divguļamajā gultā 11. janvāris No rīta piereģistrējamies pie policistiem, kam ir dikti grūts dienests tikai viens televizors un divi matrači uz sešiem. Vilis pieliek savus jau pirms dienām nolauztos priekšējos amortizatorus. Pēc pāris stundām esam izrakstīti no Mauritānijas, par pasu zīmogošanu laipns robežsargs gan iekasē mūsu pēdējās oigijas. Līdz Mali robežpunktam Nerā vēl ap 50 km. Kad tuvojamies Nerai, ceļš, jeb virziens, ir sadalījies daudzos, un tīri nejauši tuvojamies kaut kam, ko par būdiņu pat nevar nosaukt. Izrādās tās drupas ar pīteni jumta vietā ir Mali republikas robežpunkts, kur mājo trīs drosmīgi robežsargi. Viens gan bļaustās tikai no savas guļvietas, kamēr pārējie pārdomā, kā lai viņi iekasē no mums naudu par vīzām, ja viņiem beigušās pašas vīzas. Beidzot viņi atrod izeju, iekasējot no mums četriem 25 eiro, un iespiežot pasē tikai iebraukšanas zīmogus. Vīzas mums esot jānokārto kādā lielākā pilsētā, kas būšot pa ceļam. Vēl mūs sagaida muitnieki, kas arī iekasē, un tad mēs varam braukt. Diemžēl ne tālu, jo micubišitam arī beidzot ir piegriezies Tidžikdžas kontrabandas benzīns, un arī ir nosprūdis benzīna sūknis. Kamēr to saremontējam, ar neiztrūkstošo vizīti pie pilsētas galvenā lodēšanas speciālista, pienāk tumsa, ko gan ir krietni vieglāk sagaidīt, jo Mali beidzot ir nopērkams ALUS.

mauritānija, 2005, 2006, un 2007

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem