Gaujas bridiens ar laivu piekabē.

  • 4 min lasīšanai
Pagājušo gadu padalījos pieredzē ar savu pirmo un, pēc manām domām-veiksmīgo- laivu braucienu pa Abavu. Tad nu šoreiz gribu dalīties ne tik veiksmīgā pieredzē, kas varbūt noderēs tādiem pat gudriniekiem, kā mums, kuri grib izmēģināt nepieradināto un nepārbaudīto un gribēju uzrakstīt aprakstu par Gaujas augšteces laivošanu. Jāsaka gan, iepriekš atradām pāris aprakstus bet tie bija citi maršruti un sava pieredze tomēr ir nenovērtējama.

Kompānija tā pati vecā. Maršruts Gaujas augštece Jēcu tilts- Gaujasrēveļi. Augusta beigas. Īstie laivotāji protams nosmietu par tādu izvēli vasarā, kad praktiski lietus nav bijis un turklāt vēl upes posmā, kas sabendēts ar mazajiem HES.

Mēs esam iesācēji, tas tā, lai attaisnotos, un ,turklāt, iepriekšējā dienā zvanījām, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā un, ka varam laivot uz ko saņēmām apstiprinošu atbildi. Atbraucot uz viesu māju Gaujasrēveļi, atstājām mašīnas un mūs ar laivu un mantām aizveda uz sākuma posmu, kur( ak tavu pārsteigumu!) izrādās HES ir ciet un ūdens upē tik vien kā pirkstus apslapināt.

Vedējs izpalīdzīgi piedāvāja mūs pavest lejāk uz Jaunpiebalgas pusi, kur ūdens būšot vairāk. Atteicāmies, jo kaut kā spītīgi gribējās visu saplānoto posmu veikt pašiem.

Tad nu, iedabūjuši laivu upē, pēc pāris nomuļļātiem metriem sapratām, ka būs vien jāiet ar kājiņām. Sākumā mēģinājām stumt, tad apmetām virvi un visu kravu vilkām. Pavīdēja doma par to, ka karstai vasaras dienai tīri labs pārgājiena veids, nav jānes mantas uz pleciem un var uzreiz atsvaidzināties, kad paliek pa karstu.

Jāsaka kā ir, ka 2006 gada izdotais upju apraksts atbilst 100% taisnībai.Šis Gaujas posms bija praktiski neizbraucams, katras krāces sagaidījām ar šausmām, jo tas nozīmēja laivas stumšanu un vilkšanu pa glumajiem, asajiem akmeņiem, upe aizaugusi pamatīgi, laivu pārsvarā nācās ne airēt bet visādi citādi virzīt uz priekšu starp dažādajiem šķēršļiem, satiktie makšķernieki visi kā viens apgalvoja, ka līdz Rēveļiem netiksim, jo upe neesot izbraucama.

Jaunpiebalgā puisis ar meiteni, laicīgi sastapti, brīdināja par priekšā esošajām slūžām un izpalīdzīgi palīdzēja apnest laivu pa krastu. Un silti ieteica, tomēr tālāk nebraukt, jo ūdens tur neesot, pastāstīja, ka vēl gabalu pa krastu uz priekšu un tad varbūt būšot dziļāks, varēšot airēt.Guna nošņāca, ka vieglāk to laivu esot vilkt pa ūdeni, nekā pa krastu un piebilda, ka tagad esot skaidrs, kāpēc neatradām nevienu aprakstu par šo maršrutu, jo gluži vienkārši gudri cilvēki to laikam tomēr nebrauc.

Ap Jaunpiebalgu bija manāmas pāris vietas, kur piestāt,vienu no tām izmantojām pusdienošanai, tālāk pavīdēja pāris saimniecības, kurām pabraucām garām. Nolēmām naktsmītnes meklēt bišķi vēlāk, jo nevirzījāmies uz priekšu tik veikli kā bija plānots. Bet, jo dziļāk mežā... Ap pulkstens astoņiem vakarā jau pavisam izmisīgi sākām meklēt naktsvietas, problēmu sagādāja augstie, noaugušie krasti, sakritušie koki un ar aci saskatāmie Amazones cienīgie džungļi, kur nebija iespējams piestāt, ap pusdeviņiem, vēl joprojām izmisīgi meklējot kādu civilizācijas pazīmi, mūs pārsteidza lietus, sākumā viegli uzpilinot bet pēc brīža svētīgi nolejot pār mums visu to lielumu, kuram būtu bijis jānolīst pirms mūsu ceļojuma. Esot slapjiem no visiem galiem pārņēma viegla panika.Tanī brīdī ieraudzīju uz kraujas priežu mežu, gandrīz fiziski sajūtot tā smaržu un mīkstās sūnas, saucu, lai stūrējam tajā virzienā. Domāju, štrunts par niedrēm, stāvo krastu un visu, kas vēl tur varētu būt, galvenais tikt uz zemes, jo izredzes palikt neizbraucamas upes vidū, tumsā nelikās vilinošas.

Izvilkām laivu krastā ar gandrīz pēdējo gaismas staru, uzslējām telti, nākamais- vakariņas- un te nu sākās blondīņu paraugstunda.

Izbraucot no Rīgas laimīgi atcerējāmies, ka aizmirsti ir lukturīši, tāpēc Statoilā nopirkām un tagad, iestājoties tumsai, priecīgi gribējām to likt lietā. Bezcerīgi klikšķinot slēdzi izrādījās, ka tam lukturim arī baterijas vajadzēja. Interesanti, kas par to būtu iedomājies??? Kartupeļi, kas jau nikni šņācot kādu laiku bija vārījušies, pēkšņi ar visu katlu noleca no plīts un izbira zemē. Metos četrrāpus glābt, kas glābjams un tumsā, sūnās, liekas, sagrābstīju lielāko daļu karsto bumbuļu ar cerību, ka nepiegrābu vēl ko klāt, ar iemaisītiem konserviem vakariņas bija gatavas, kas smiltīm čirkstot starp zobiem tika gardi notiesātas. (Kad žēlojos pēc tam paziņam, ka īpaši apdāvinātiem ļaužiem jau nu lukturus varētu tirgot arī ar baterijām kopā,viņš tā dīvaini ilgi klusējot uz mani skatījās un tad izmeta gadsimta frāzi: nu vispār jau mobilo arī var izmantot kā lukturi, vismaz kaut ko var redzēt.

Teikšu godīgi, es iekšēji nosarku un steidzīgi noglabāju pagātnes failos skatu, ka četrrāpus pa slapjām sūnām tumsā dzenāju kartupeļus, jo mobilais man pat prātā neienāca).

Vārdu sakot, visā tajā haosā kādam nācās gulēt pielāgoti stilīgās zeķbiksēs, jo tika pazaudētas bikses, mans guļammais bija saslapis, kas attiecīgi lika man visu nakti salt, apskaužot pārējos šņācējus. Klabinot zobus, sapratu, ka mantas jāpako krietni rūpīgāk, jo izklaides izbrauciena vietā var tomēr pavisam neplānoti sanākt izdzīvošanas brauciens.

Rīts atnāca ar saulīti un siltumu. Kopsapulcē nolēmām, ka palīdzību nesauksim, bet izcīnīsim atlikušo posmu ar cieņu un godu. Rāpāmies laivā un vēl kādus kilometrus cīnījāmies, varonīgi metoties aukstajā ūdenī, lai izvilktu laivu pāri akmeņu sanesumiem un nākamā momentā līdz padusēm iekrītot dziļumā, tādi pārkritumi bija bieži, tāpēc vajadzēja krietni uzmanīties. Beidzot parādījās Gauja, tā Gauja, ko var nosaukt par upi. Plata, dziļa un beidzot ļāva pilnībā izbaudīt visu laivošanas prieku. Baltās ūdensrozes atsauca atmiņā dziesmu par Vecpiebalgu. Ieraudzījām savu galamērķi un tajā brīdī mūsu sinhrono airēšanu varētu apskaust pat augsta līmeņa profesionāļi, laiva šāvās uz priekšu kā bulta. Mērķis bija sasniegts!

Likās neticami, ka tikām galā, ņemot vērā lūzuma brīžus, kad gribējās visam atmest ar roku, smago velkoņa darbu un slapjo gulēšanu. Mēs tomēr esam cīnītāji. Un patiesību sakot, tie mirkļi, kad pusceļu tevi pavada dzērvju pāris, kad stirnēns pārpeld upi tieši laivas priekšā un pamostoties redzi fantastiskākos skatus, kas nav iemūžināmi fotogrāfijās, saproti, ka visa cīņa ir tā vērta, jo tā visskaistāk var izgaršot dzīvi :)

Saimnieki mūs sagaidīja, sakot, ka ātri gan esam atpakaļ un vispār šis maršruts neesot neko populārs, jo mēs esot kādi trešie, kas to paņēmuši.Saimnieks neticēja, ka lielāko tiesu ūdens upē nav bijis un mēģināja stāstīt, ka aiz Jaunpiebalgas jau nu gan problēmām nebijis jābūt. Kopsavilkums ir tāds- ūdens tiešām NEBIJA, ne pirms ne pēc Jaunpiebalgas, vietējie, ko satikām visi kā viens apgalvoja, ka upi nav iespējams izbraukt, vismaz ne šajā periodā, lielākā upes daļa aizaugusi ūdenszālēm( tiešām AIZAUGUSI),visai daudz laivošana vairāk atgādināja ganīšanos pa slapju pļavu, meklējot pareizo virzienu, tāpēc maršruts silti ieteicams pāriem, kuri nolēmuši precēties, brīnišķīgs izaicinājums attiecību un mīlestības pārbaudei, jo, ja var tikt galā ar šo, tad tiksiet galā ar jebko. :))

Iespējams, ka tad, kad HES ir vaļā, upe ir baudāmāka, tāpēc noderīgi ir pašiem par to painteresēties, jo laivu noma nekādu noderīgu infu nesniedza. Un man personīgi šī bija tā reize, kas ierāva to laivošanas āķi lūpā un kas lika saprast, ka uzkaroties un robežas starp varu un nevaru ir labi nokrist pareizajā pusē un lielākā uzvara laikam tomēr ir pašam pār saviem vājuma mirkļiem.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais