Mexico 3 off shore

  • 4 min lasīšanai
  • 16 foto
030913Pirmā diena ceļā... Pēc trim mierīgas braukšanas stundām, piestājām pie salas nekurienes vidū. Pirmais, ko padomāju- bērns bļauj.. izkāpu uz klāja, bet tur jūras lauvas, lieli un mazi, jauni un veci- liela saime uz milzīgām klintīm kā lauztām rupjmaizes garozām runā savā valodā un es kā cilvēks tik mazs sajūtos, tik lieks šajā skaistumā un vienkāršībā, ka gribas par dzīvnieku pārvērsties...Safotografējām, safilmējām, cik varējām ar telefonu kamerām, tomēr gan jau Tu saproti, ka Tev, cilvēk, pašam tas jāredz, lai saprastu, sajustu, sagaršotu. Par godu tādam dabas skaistumam jāpaklusē. Sajūta, ka ielaužamies tur, kur cilvēkam nav domāts būt. Ak, tik skaisti, ka gribas raudāt, tik skaisti! Esam Zaļā Ūdens Līcī, iebraucot, pirmais, ko redzējām bija ūdenī dejojoši delfīni. Un mazi melni delfīniņi. Visa ģimene.. sevi nodemonstrēja pilnā godībā, un vairs nebija skatam redzama brīdī, kad aizskrēju pēc sava telefona. Kopš šodienas, šī zaļā lagūna tiek pasludināta par skastāko vietu pasaulē, kurā esmu bijusi līdz šīm. Nu jau nakts, esam noenkurojušies un kristāla glāzes no vakariņu galda novāktas.. mūsu peldošajai mītnei zemūdens gaismas ieslēgtas un varam redzēt, cik daudz dažādu ūdens radību te ir. Es atpazinu sardīņu barus, rajas un zobenzivi, planktonu, medūzas un mulsinošos sāniski peldošos krabīšus, bet tas nav viss, ūdens kā zaļa tume, pilns ar lielākām un mazākām personībām. ==============================================================================================================================================================================================================================================================================================================================================040913Iedomājies, ka guli mucā zem ūdens un uznāk vētra. Jā, tas ir tas, kas notika ar mums pagāšnakt. Pamodos no tā, ka mana divmetrīgā pasaule gāzelējās visos četros virzienos, smagi sitoties pret ūdeni. Un kondicionieris nestrādāja, sasvīdusi miesa un skāļš ūdens. Iztenterēju uz klāja, lai redzētu pašsaprotamo-negaisu mūsu paradīes līcītī. Viltīgā lapsa, mamma daba. Nekas, uz negulētas nakts rēķina šodiena ir atkal perfekta. Cerēju ar delfīniem papeldēt, to vietā sardīņu bars iepeldēja man sejā, ai, aizmetu masku pa gaisu. Mānīgas tās zivis, no klāja skatoties čum-mudž milzīgu zivju, bet no paša ūdens- nekā, redzamība slikta, jau teicu- ūdens kā tume, planktons acupriekšā un plankton-bērnus jau nekur neaizdzīsi, ta visi pasaules okeāni būtu jāizkāš. Tāda gara padarīšana, ko.. Kas šodien par dienu? Trešdiena? Tad sanāk, ka šodiena ir tik otrā diena ceļā? Un ceturtā diena basām kājām. Aū, sāp taču! Šovasar laiks tik ļoti izstiepies, viss gads kā desmitgade šķiet. Ai, dzīve dzīvīte.. ============================================================================================================================================================================================================================================================================================================================================== 070913 Au au auuuu, man pa pus pēdai vairs nebūs, tā šķiet. Sāpīgīīī. Un nē, apavu aušana kājās nav opcija. Divreiz vai trīsreiz šo vakariņu laikā man trauki gāzās, ai, šmuce.. es katru nakti nošķendējos par to, ka kaut kas nav perfekti, jo tas mazais nieciņš uz pārējā perfektuma fona izceļās. Un tagad porcelāna zupas tase noslīdēja no reljefotas gliemežvāka tipa apakštases un saplīsa skaļi. Štrunts par trauku, skaņu un īpašnieces burkšķēšanu, tagad arī manā servisā ir cilvēcīguma sindroms. Ughh.. Rītnakt arī vakariņas, kurās kaut ko sadauzīt.. Protams, īpašniece novēla vainu uz nepareizu paplāti. Hei, kas notiks, ja Tu uzliksi ziepju trauku uz paplātes un tad uzliksi olu uz ziepju trauka (jo pārējā platība uz paplātes ir aizņemta ar, piemēram, sviesta nažiem), un veiksi asu pagriezienu deviņdesmit grādos, ar brīvo roku atverot durvis? Jā.. pasāciens aiziet pa gaisu. Nekas, arī pieredzīte. Tas tā, par darbu, bet nu par svarīgāko šodien. Glorijai palika slikti brauciena laikā. Es jau neteikšu, ka man vakar slikti palika.. runājam par šodienu! Vienā brīdī kruīza laikā ieraudzīju klintis, baltas baltas, acis pārsteigumā iepletās, naivi noturot kaiju fekālijas par sniegu uz akmeņiem. Ai, skaistākais putnu veidojums ir oficiāls visas pasaules cilvēku īpašums, un viena no aizsargājamām onām, atkal- pilna ar jūras lauvām. Tur piestājot, īpašniece teica, ka man jāiet nirt, jo šī vieta esot viena no skaistājajām, un kurš gan negrib peldēt ar jūras lauvām (mums priekšā jau bija divas tūristu laiviņas ar bērnu bariņiem ūdenī), un, tai pat laikā, viņa man pasūtīja sešus 'Mačo Martini', kas sastāv no sudraba tekilas, svaigi spiestas laima sulas, ko viņi sauc par citronu, gurķiem, zaļajiem čilli pipariem un, protams, apsālītām un appiparotām glāzēm un vispār, tā ir Margarita, ne Martini.. un, protams, līdz ko kokteiļi gatavi, dodamies tālāk, sapnīšos jau ar jūras lauvām nopeldējos. Jauka dieniņa. Tagad piķa melna nakts, Piena Ceļu var labi redzēt debesīs, tik daudz mazu zvaigznīšu, atgādina Latvijas debesis ziemā dziļos laukos. Zemūdens gaismas ir kā magnēts ne vien naktstauriņiem, bet arī sardīņu un citu man nezināmu zivteļu bariem. Un katrā borta pusē pa padsmit pelikāniem uz lielajām vakariņām. Un pēdējās divas stundas arī viens ronēns šurpu turpu plunčājas, zivis pelikāniem noceldams. Tik pozitīva radībiņa, njā, tam jau nav, par ko sūdzēties, ja vakariņas pašas peld mutē.Gara diena. Laba diena, daudz skaistu skatu un bilžu, kolēģu joku un smieklu līdz asarām. Nē, līdz asarām ne, drīzāk līdz krampjiem vaigos. Tik laba komanda, tik laba. Otrā komanda uz šī klāja, ar kuru strādāju, un vēl labāka kā pirmā. Tagad saprotu savu omu, kura vienmēr ar humoru atceras kolhoza laiku, un tā laika darbu kā izklaidi atceras. Darbs ir darbs, brīdī, kad piegriežas, pie sevis skaitu: 'simt latu dienā, simt latu dienā', un tas darbojas līdz nākamajai krīzei. Komandas biedri ir svarīgākie un manējie ir pārsteidzoši labi cilvēki. Man apmēram skaidrs, kāpēc viņi uz šī kuģa noalgoti. Acis krīt ciet. Līdz rītam. ============================================================================================================================================================================================================================================================================================================================================== 090913Sapratu, ka man slikti bija palicis dēļ ūdens, ne dēļ tā, ka man beidzot jūras slimība mistiskā kārtā uznākusi. Ne ne, esmu dzimusi ar jūras kājām, okeānā jūtos kā nāra Atlantīdā, bet tas filtrētais jūras ūdens gan apšķebināja dūšu., Neko, nav jau nekāda lētā bodīte, pateicu īpašniekiem, kas un kā, un dzeršu viņu ūdeni tagad. Jā, šai pasaules malā ir darbinieku (kalpu) diskriminācija savā ziņā, vismaz zem šī konkrētā klāja sienām. Es, loģiskā eiropieša kārtā, šais bosu-darbinieku attiecībās neierakstos. Baltā meitene, kas boksterē četrās valodās un ceļo tikpat daudz, cik jahtaas īpašnieki, ir līdzcilvēks, nevis kalps. Brīžiem domāju, ka esmu te noalgota, lai uz mani atstātu iespaidu, lai es tālāk pasaulē vestu labus vārdus par Meksiku. Ir jābūt kādam āķim, jo, lai cik ļoti man patiktu sava komanda un es komandai arī, varam smieties līz krampjiem sejā, es te neiederos, viņi saka, ka man jābūt par skolotāju, es jau mācu viņiem šādus tādus angliskus izteicienus viņu saimnieces virzienā adresētus.. viss ir labi.Vakar atkal delfīnus redzēju, mētājamies pa jahtas motoru sakultā ūdens sliedi. Video kaitinoši sliktā kvalitētē, tomēr likšu youtube, kas sanāks, un cik internets ļaus. Meksika ir bezgala skaista, cita pasaule. Esmu bezgala pateicīga par iespēju būt vienā no oficiāli atzītajiem pasaules brīnumiem, vietas, kuras atzītas par visas pasaules cilvēku īpašumu, to daudzveidības dēļ. Ā, un es kaktusu pagaršoju, tiesa viņi to sauc savādāk.. skābs bija. Ha.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais