Kā mēs braucām Itāliju lūkoties!

  • 13 min lasīšanai
  • 44 foto
Ir atkal gads apritējis un pienācis tik ilgi gaidītais un plānotais atvaļinājums. Tā kā pagājušajā gadā mūs apbūra Itālijas skaistums, šogad nolēmām izpētīt šo valsti tuvāk. Ceļojuma plānošanā ietilpa karšu izpēte: pa kuriem ceļiem braukt (jo nav GPS), kur atrodas mūsu izvēlētās pilsētas (kā arī apzināta informācija par pilsētu skatu objektiem) un vai tur nav pa ceļam kempingi. Izbraucām otrdien, 17.jūnijā (1.diena). Bijām plānojuši izbraukt ap 5-6 vakarā, bet nekad jau nesanāk, kā plāno, tāpēc dzimtās mājas atstājām tikai ap 22.00 vakarā. LV-LT-PL, un jau 02 naktī bijām Polijā. Tā kā visas šīs valstis ir Šengena zonā, tad robežu šķērsojām bez īpašām pārbaudēm, tomēr robiņi mūs aiz robežpunkta apstādināja, lai pārbaudītu, vai neesam kādi nevēlamie. Viss bija ok. Lai šķērsotu visu Poliju, mums vajadzēja tieši 12 stundas (ar visām ēšanām un pieturām, un jāpiemin, ka tuvāk slovāku robežai, braucot caur Čiznu, ir nežēlīgi ceļa remonti, kas traucē raitu pārvietošanos), tieši 14.00 dienā bijām Slovākijā. Arī Slovākijai braucām cauri, jo gribējām vairāk laika veltīt Itālijai. Nakšņošana mums bija paredzēta Petronell Carnuntum kempingā, vienīgajā bungalo (to zinām no iepriekšējiem gadiem). Mājiņu gribējām jau iepriekš rezervēt, tikai sazvanīt nevarējām, tāpēc nezinājām, būs vai nebūs brīva mūsu guļvieta. 19.30 bijām kempingā un, par laimi, būda bija brīva! Hūuu! Nu varēsim izgulēties. Mājiņas cena 4 cilvēkiem 32 euro. 18.jūnijs (2.diena). Nākamajā dienā bijām ieplānojuši apmeklēt lielo tirdzniecības pilsētu Parndorfu, vārdu sakot, taisīt šopingu. Bija domāts tā ātri, ātri, bet ieilga līdz 16.00. Ap 16.30 plēsām uz Itāliju. Nu jau jāsaka – kaut kad bija ieplānots braukt līdz Rimini, bet tālāk par pagājušā gādā apmeklēto kempingu Caorlē netikām. Arī to labi, ka atradām. Itālijā jau bija jūtama klimata maiņa: gaiss silts, arī subtropu mitrums bija jūtams. Kamēr uzcēlām savu telti un pagatavojām un paēdām vakariņas, pulkstenis rādīja jau pusnakti. Aizčāpojām vēl līdz jūrai, kas ir 40 metru attālumā (aiz telts tūlīt ir liedags un jūra, tā kā naktī var gulēt jūras viļņu skaņu ieaijāts, laba šūpuļdziesma). Jābilst, ka šajā kempingā var tikai ar teltīm vai savu kemperi. Par teltsvietu, auto samaksājām 37 euro. 19.jūnijs (3.diena). Rīts atausa silts ar +26 grādiem. Pabrokastojām, sapaunojāmies un aizčāpojām nopeldēties, jo kempingā var uzturēties līdz 12 (pēc viņu laika, mūsējā līdz 13). Karstumiņš pieņēmās spēkā – 12.00 bija jau 32 grādi. Sakārtojušies devāmies ceļā uz Sanmarino. Lai mazliet ietaupītu naudu un , es cerēju, arī laiku, braucām pa bezmaksas ceļu. Taču jāteic, tā darīt nevajadzēja, jo šie ceļi ir gana labi, tikai ļoti noslogoti. No Venēcijas līdz Sanmarino varēja aizbraukt 2 stundās pa maģistrāli, bet mēs braucām uz pusi ilgāk. Un vēl jābilst: laikam itāļi sanmariniešus īpaši nemīl, jo ceļa norādes uz šo pundurvalstiņu parādījās tikai 5 km pirms pagrieziena. Kaut kā dīvaini! Ap 16.00 bijām Sanmarino. Interesanti – valsts kalnā! Pa skaistu serpentīna ceļu uzbraucām augšā. Bijām noraizējušies, vai būs kur nolikt auto. Bet lieki uztraucāmies, te bija pilns ar autostāvvietām, tiesa – maksas, bet lētākām kā Rīgā. Viena stunda 1.20 euro, 2 stundas – 2.20, 3 stundas – 3 euro. Blakus mums nostājās kaimiņu zēni no Zviedrijas. Tā kā nebijām vien eksotiskākie tūristi ar savu auto! Gājām iekarot Sanmarino cietoksni. Jāsaka, tas gan nebija grūti, jo te kursē lifts, kas uzved pašā pundurvalsts kalnā! Un turklāt bez maksas. Pašā augšā pavērās paradīzei līdzīgs skats, kurā vari justies kā pasaules varenais. Tālumā vīdēja jūra. Gribējām nosūtīt pasta sveicienus savējiem, bet pasts jau bija slēgts. Žēl! Jāsaka, šī valstiņa laikam sevi uztur no tūrisma ienākumiem, jo te viss pakārtots tikai tūristiem – veikals pie veikala, restorāni pie restorāna, runās tādā mēlē ar tevi, kā vajag! Arī latviski – tiesa, vairāk gan uz leišu velk!  Arī mēs vienā „iebridām”, nogaršojām viņu picu un alutiņu. Cenas mazliet augstākas kā mūsu Cilli. Gardas gan! Vēl vietējos veikaliņos varēja iegādāties alus pudeles ar Hitlera un Musolīni attēlu uz tās. Te, šķiet, esot vienīgā vieta, kur to var darīt. Dāmas var iegādāties labas ādas somas par pieņemamām cenām, kungi -ādas siksnas. Kad apskati bijām beiguši, domājām braukt uz San Leo, taču noguruma vadīti, bijām ceļam paskrējuši garām, tāpēc turpinājām ceļu Asīzes virzienā. Mazliet apmaldījušies, braucām pa drausmīgiem kalnu ceļiem, līkumu līkumiem, cauri maziem miestiņiem. Šķita, ka tas nekad nebeigsies. Finālā, kad bijām no augstienēm nolaidušies, bija jau tumšs. Perudžai bijām paskrējuši garām, taču Asīzi gan negribējām tā mierīgi palaist. Tā kā miegs īpaši nevienam nenāca, nospriedām, ka varētu pilsētu aplūkot naktī. Vispirms izbraucām pilsētai cauri ar mašīnu, arī šī pilsēta ir īpaši nocietinājusies kalnā. Nolikām autiņu pie kādas mafiozo mājas  un devāmies sirot. Nu īsts viduslaiku cietoksnis visa pilsēta. Ieliņas šauras un bruģētas. Nu Franciska bazilika laikam ir kas unikāls, vismaz no ārpuses, skats fantastisks – viena baznīca virs otras, arī klosteris izskatījās iespaidīgs. Mazās, šaurās ieliņas rotā gan smaržīgi ziedi, gan svētbildes. Turklāt fīču radīja tas, ka uz ielām neviena cilvēka! Kad bijām izstaigājušies, devāmies pie mafiozo nosnausties, lai pēc tam mērotu ceļu uz Romu. 20.jūnijs (4.diena). Jau ap 6.30 esam Romas pievārtē. Sapucējušies, sakārtojušies braucam uz centru. Jau biju lasījusi, ka Romā novietot auto neesot praktiski iespējams, tas radīja bažas. Kad bijām jau pilsētā, ieraudzījām poličus, ierosināju tiem pajautāt, jo kuri gan labāk visu zinās. Tā arī izrādījās, šie mums ieteica nolikt mašīnu pie viņu posteņa, jo te, lūk, esot bezmaksas stāvvieta! Gandrīz jau nenoticējām!  Tuvējā kioskā nopirkām Romas karti, kāds laipns onkulītis mums parādīja metro staciju, un mums atlika tikai doties turp un izpētīt metro maršrutus. Romā ir divas metro līnijas (A un B), pa kurām var veiksmīgi nokļūt tur, kur nepieciešams, turklāt ātri. Nopirkām metro biļetes (6 eiro katram), ar tām var braukāt veselu diennakti, un devāmies Romas iekarošanā. Kā pirmo izvēlējāmies Vatikānu. Tā kā mums Romai bija paredzēta viena diena, kas tādai megapolei ir krietni par maz, tāpēc centāmies izskriet pašus galvenos objektus. Bijām Sv. Pētera laukumā, bazilikā (tajā gan stingras prasības – plikus stilbus un ciskas gan nerādīt), nosūtījām saviem mīļajiem pasta sveicienus no svētzemes Vatikāna (pēc tam gan interesanti redzēt jau mājās, ko esam rakstījuši un sūtījuši). Nākamais tuvākais objekts bija Kolizejs ar visu apkārtesošo kompleksu (ieeja 11 eiro). Jābilst, ka Veronas arēna man patika labāk (bijām pagājušajā gadā), jo tā ir mazliet civilizētāka (labāk saglabājusies), taču īstam vēsturniekam un arheologam tur ir vesela paradīze – vienas drupas un izrakumi. Tālāk devāmies uz Spāņu laukumu, trepēm un Trevī strūklaku. Šos gan var baudīt par baltu velti. Iemetām arī naudiņu uz atgriešanos..Tā kā Itālija ir īsta restorānu zeme, tad paēst te var jebkur, turklāt liela konkurence un cīņa par katru tūristu – vietējie aģenti nāk klāt un aicina uz savām ēstuvēm. Pusdienojām pie kāda runātīga (faktiski tādi tur ir visi) Džuzepes, kas pats uz vietas cepa picas (garšīgas). Vakaram tuvojoties, sākām posties uz auto pusi, domājām – būsim vai nebūsim „arestēti”(soda kvīts?). Kad atgriezāmies pie auto, mūsu poliči stāv kā stāvējuši un bez maz vai sargā mūsu mašīnu!  Atverot auto, redzējām, ka ārā t ir +39!!! Artūrs pat roku apsvilināja uz ātrumkloķa!Nu tā kā no filmas "Viens mājās"Mārvam uz rokas palika Mcalisteru kliņķa nospiedums.  Bija jātiek laukā no Romas, bet tas jau nav tik viegli! Mums palaimējās: pajautājām kādam Džovanni, kas mūs burtiski izveda no pilsētas uz mums vajadzīgā ceļa. Turpmākais ceļš mūs veda gar Tirēnu jūru Pizas un Firences virzienā. Ja itāļiem jautāsi, kur ir Piza vai Florence, viņi raustīs plecus un šķitīs, ka nesaprot! Viņu mēlē – Pisa, Firence!  Vēders sāka prasīt savu tiesu, visi kļuvām jau kašķīgi. Kartē biju noskatījusies, ka gar Tirēnu jūru kempingu, ka biezs, Artūrs gan gribēja nokļūt maksimāli tuvāk Pizai, taču mēs sākām pretoties, un tā Montalto atradām labu kempingu, kur varēja noīrēt bungalo ar labu wc, dušu, mazu virtuvīti (60 eiro ). Viss gāja kā pa sviestu, atradām arī lielveikalu (jāsaka, ka viņiem lielveikali ir paslēpušies nost no ceļiem un tos nav viegli atrast). Paēduši, padzēruši, aizgājām nopeldēties līdz Tirēnu jūrai. Tur gan ūdens ļoti sāļš, tur tevi virs ūdens. Maza pasēdēšana pie vakara alutiņa un ar labunakti! 21.jūnijs (5.diena). Braucam uz Pizu. Ap pusdienlaiku esam Pizā, jau pa gabalu redzam Pizas kompleksu. Tikai jādomā, kur nolikt auto. Skatāmies – 200 m no ieejas stāv mašīnas un nevienai nav ne kartītes, ne biļetes. Mēs arī nolikāmies. Ko darīt?! Gājām Pizu aplūkot. Uzbraukšana Pizas tornī 17 eiro, bazilika apskate 6 eiro katram. Skaisti, bet lielu pārsteigumu vairs nesagādāja, taču tas ir jāredz. Kādā suvenīru bodē nejauši izdzirdējām latviešu valodu, domāju, ka jau gļuks sākas, bet nekā – patiešām kāda latviešu ģimene arī ceļo pa Itāliju. Jauki dzirdēt savu valodu svešumā!  Ar bažām gājām uz mašīnu, un ar atvieglojumu nopūtāmies, ka esam tikuši sveikā – soda kvīšu nebija!  Vēl pie tuvējiem poličiem pajautājām, kā nokļūt uz Firences ceļa un aidā. Pēcpusdienā jau bijām Florencē. Nu īsta Itālijas pērle. Ik uz soļa kāds arhitektūras brīnums – Santa Kroče baznīca (ieeja 4 eiro), fantastiskais Florences Doms. Uzkāpām arī St.Kročes zvanu tornī (6 eiro). Lai tiktu pašā augšā, jāpieveic 465 pakāpieni, turklāt +35 grādos!  Nokāpuši lejā, devāmies pastaigā pa laukumu, kur neviltotus smaidus izraisīja blakus esošā spāņu jauniešu grupa, viņi bija pozitīvi noskaņoti šodienas futbola spēlei ar mājiniekiem! Kad veicām dažus foto uzņēmumus, viens lustīgs spānis iemūžinājās kopā ar mani!  Pabijām arī uz slavenā, Florences vecākā tilta, uz kura atrodas zeltlietu tirgotavas. Tā kā bija jau pavēls, tad Ufici iekšā netikām, toties izgājām caur galerijas pagalmu, kuru ieskauj tādas personības kā Mikelandželo, Dante Aligjēri, Galileo Galilejs, Leonardo da Vinči u.c. Tā kā Arno upes gultnē ir divi dambji, tad mūsu debespuses mazliet sajuka un aizgājām ne uz to pusi, tomēr attapušies, nonācām uz īstā ceļa. Pilsēta jau modās vakara izklaidēm: gatavojās brīvdabas koncertam Arno upes krastā, tusiņi uz ielām un citas izklaides. Mazliet iestiprinājušies irāņu virtuvē Kebab, devāmies uz mašīnu, lai mērotu ceļu uz Modēnu. Tā ir dzimtā pilsēta tādai slavenībai kā Lučiāno Pavarotti, te ir viena no senākām vīnogu etiķa Balsamico di Modena ražotnēm un kur nu vēl pasaulslavenie auto: Maserati un Ferrari. Bija jau ap 23.00, kad nokļuvām Modēnā. Interesanti, arī šeit nakts dzīve sita augstu vilni – ielu kafejnīcas, bāri u.c. Vienā varēja baudīt dzīvo mūziku, citā atkal futbola spēli starp itāļiem un spāņiem (diemžēl mājinieki zaudēja). Neliela pastaiga pa naksnīgo Modēnu, Maserati centra apskate, atradām arī nelielu Ferrari veikalu (tas gan tādas markas autiņam šķita visai nenopietns) un devāmies jau tālāk Gardas virzienā. Jābilst, ka Itālijā ir daudz dažādu nacionalitāšu iedzīvotāju, arī turki (kur gan viņu nav, laikam tikai pie mums vēl nav manīti), tad, lūk, 2 turku brāļi neatkāpās no mums, uzmetās par tādiem draugiem, ka bija gandrīz vai jāmūk! 22.jūnijs (6.diena). Pēc pāris stundām bijām pie sava izredzētā kempinga (no pagājušā gada), mazliet pasnaudām un 8.00 uz kempinga atvēršanu bijām jau klāt, noīrējām bungalo uz 3 diennaktīm (120 eiro), arī veļas mašīnas čipu (3 eiro), lai izmazgātu savalkāto vešiņu, un devāmies iekārtoties. Vēl aizbraucām līdz tuvējam supermarcato (lielveikals ) iepirkt ēdamo. Bungalo bija aprīkots ar gāzi, ledusskapi, wc, dušu, mēbelēm, 2 istabas, nu viss kā vajag. Nogurušie (Artūrs) devās pagulēt, bet mēs, meitenes, uz baseinu, kur arī varēja pasnaust zem saulessarga.Bet laiks bija tik jauks, silts +35, ka miegs nemaz tā nenāca. Vakarpusē gan saules darbus uz ādas pamanījām!  Vakarpusē pastaiga gar ezeru, neliels alus vakars un jau devāmies pie miera. 23.jūnijs (7.diena). Latvijā līgo, bet mēs pie Gardas suminām savu Līgu! Šodien paredzēta Sirmiones apskate. Tā ir pussala Gardas ezerā, kas atrodas 25 km no mūsu kempinga. Laiks atkal ļooti silts + 35 , tā kā dabūsim pasvīst! Nolikuši auto maksas stāvvietā (2.50 eiro/h), devāmies skatīt pilsētu. Pašā pilsētā mašīnas nebraukā. Jau pie ieejas pilsētā varens mūra nocietinājums. Ieliņas mazas un šauras, tomēr pati pilsēta kā maza lellīte: vienos krāšņumaugos (oleandri, magnolijas, hortenzijas, kallas u.c.), parkos brīvi staigā pīles, apkārt caur kokiem vīd zilganzaļais pērļu ezers, brīžam šķiet, ka esi nonācis paradīzē. Magnoliju dzīvē redzēju pirmo reizi, turklāt ziedam. Pavasarī dzirdēju mūsu botāniskajā dārzā bija uzziedējis šis brīnumskaistais koks!  Arī šī pilsētiņa pakārtota galvenokārt tūrismam: suvenīru veikaliņi, viesnīcas, SPA centri. Iepirkuši suvenīrus, devāmies uz auto pusi, lai dotos „mājup”. Iegriezušies veikalā, nolēmām nopirkt pannu, kurā varētu pagatavot kaut ko siltu uz gāzes plīts. Nopirkām arī trauku, kur pagatavot zaļus salātus ( pēc tiem gan bijām „izslāpuši”). „Mājās” paēduši, devāmies uz baseinu, kur varējām baudīt mazo „paradīzi”. Vakara pastaigā pamanījām kempinga teritorijā mašīnu ar leišu numuriem, arī satikām kaimiņu brāļus un nedaudz parunājāmies, arī viņi ceļo pa Itāliju, tikai ar savu kemperi, arī pabijuši dažādās interesantās vietās. Padalījāmies pieredzē. 24. jūnijs (8.diena). Pēdējā atpūtas diena. Pabijām vēlreiz Sirmionē, kur iegādājāmies vēl vakar nenopirktos suvenīrus. Kādā veikaliņā iepazināmies ar mulatu, kas, sadzirdējis latviešu valodu, noteica, no kuras valsts esam, turklāt viņam ir draudzene no Latvijas, kura vienmēr saka "atā", šī frāze viņam ļoti patīk!!! Vakarā atzīmējām ar alus krūku veiksmīgo atpūtu, nogājām līdz ezeram, kas bija rāms un mierīgs, un devāmies skatīties pusfināla maču futbolā, kurā spēlēja vācieši un turki. Tā kā Gardas ezera kempingu ir ļoti iecienījuši vācieši un to tur ir, ka biezs, tad domājām –te būs jautrs pasākums, bet nekā! Tā dūša un atribūtika jau bija gan (taures, alus, lielas mutes), bet, kas iesita vārtus, tad vairāk par rokas spiedienu neredzējām!  Jā, fričiem gan vajadzētu pamācīties no mūsu faniem! 25.jūnijs (9.diena). Līdz 12.00 jāatstāj kempings. Vēl neliels plezīrs baseinā, tad vēl ezerā, kad jau dodamies prom. Darbības plāns paredzēja, ka braucam uz Krimlas ūdenskritumu un Lihtenšteinas aizu Austrijā. Bet tā kā kalnu ceļi (braucām pa Cortina d’ Ampeco ceļu) ir ļoti līkumaini un ātri ieskrieties nevar, sapratām, ka līdz turienei tiksim tikai vēlā vakarā un tur nu tad nav ko darīt. Ceļš veda pa kalniem, un nolēmām piestāt Dolomītalpu augstākās virsotnes Mormoladas pakājē. Te nu gan elpa aizrāvās, kāds skaistums pavērām acu priekšā. Priekšā vācu pensionāru tūristu bariņš – saģērbušies pamatīgās fufaikās!  Bet no kalnu pakājes brauc busiņš ar letiņu numuriem!  Uzgavilējām tautiešiem! Kļuva pavisam jautri, ka neesam vienīgie tādi trakie!  Lai nokļūtu kalna pakājē, bija jāpāriet pāri dambim, kur lejā pletās smaragdzaļš ezers (laikam satek kalnu ūdeņi), skats fantastisks. Kad bijā pienākuši pie pacēlāja, Džuzepe teic, ka viss, darba laiks ir līdz 16.00, augšā vairs nelaižot! Nu vooo! Nu Artūrs sāka likt lietā savas oratora spējas, ka, lūk, mēs esam no Latvijas, speciāli atbraukuši u.t.t. Nu šis apžēlojās, augšā uzlaidīs pacēlāju, bet lejā, ja grib, lai kāpjot paši, ja ne – ārā nekāpt, bet tūlīt laisties lejā! Ha, mēs, tev uzbraukuši, laidīsimies tūlīt lejā! Lai nesapņo. Nopirkām biļetes (16 eiro 4 cilvēkiem) un kāpām būrī iekšā – es ar Katrīnu, Līga ar Artūru. Nu skats bija debešķīgs – vienā pusē zaļi kalni, otrā – sniegoti, lejā ezers kā pērle kalnu ieskāvumā! Fantastika. Ik pa brītiņam mūsu pacēlājs apstājas, tad gan, jāsaka godīgi – bija mazliet neomulīgi un bailīgi. Uzbraukuši augšā ~2500 m, ieraudzījuši sniegu, jutāmies kā bērni ziemā. Izpikojušies, izdraiskojušies, sākām lejupceļu. Mums gan viens Džuzepe parādīja taciņu, bet Katrīna teic, ka taciņas esot vārguļiem, jāejot esot pa ekstrēmākām vietām. Nu ko, ejam, spēka daudz! Pa ceļam vērojām nabadzīgo kalnu dabu, gribējās redzēt kādu murkšķi, bet šie laikam tik vēlu jau guļ vai arī šai aukstumu pusē nedzīvo. Nu nekas, tas nākamai reizei. Gājām klupdami, krizdami, bet lejā nokāpām. Pašā lejā pamanījām lielu ūdenskritumu, kurā laikam satek visi kalnu ūdeņi, veidojot krāces. Piesmēlām šo brīnišķīgo ūdeni, kas bija neticami gards. Atnākuši līdz mašīnai, pamanījām ceļa otrā pusē ganāmies kalnu kazu, nu ko, bija jāiet apraudzīt. Beigās kaza pārnāca pāri ielai, mēs viņu pabarojām ar maizīti, bet kaziņam ar to nepietiek, šis grib kāpt mašīnā!  Guvuši tik daudz emociju, devāmies tālāk uz Cortina d’ Ampeco, jau pēc dažām stundām bijām ziemas kūrorta pērlē. Varu iedomāties, cik skaista tā ir ziemā. Tomēr bija jau pavēls, metās krēsla un diez vai mēs vairs ko interesantu atrastu. Nedaudz izlocījuši kājas, devāmies Austrijas virzienā. Vēl Itālijas pievārtē pamanījām mežā govis ganāmies! Tā laikam kāda īpaša šķirne! It un At robežas jau kā paredzējām nebija, vienīgais, kas liecināja par tās esību bija tas, ka At robežas angāru vietā ierīkots mēbeļu veikals, bet It pusē ristorante ar picām!  Austrija mūs sagaidīja ar lietu un negaisu, arī t vairs nebija kā Itālijā, tikai kādi +25! 26.jūnijs (10.diena). Zalcburga – Mocarta zeme – Austrijas kultūras dārgumu pērle. Pilsētu 2 daļās sadala Zalcas upe. Jau iebraucot pilsētā, skatam paveras varenais Zalcburgas cietoksnis, kura celtniecība uzsākta jau 1077.gadā. Lai tiktu cietoksnī, augšā ved kalnu tramvajiņš (24 euro ). Pati pils ir milzīga, iekšā var aplūkot dažādas ekspozīcijas, arī austriešu kultūras mantojumu , piem., marionešu teātra pirmsākumus, lelles, var noskatīties videofilmu par šī cietokšņa ievērojamākiem notikumiem. Ik uz soļa jūtama pilsētas muzikālā gaisotne – skaistais Mirabeles dārzs, Mocarta piemineklis, dažādu festivālu norises, ne par velti šo pilsētu dēvē par festivālu pilsētu. Mocarta vārds te ir lielā godā, skatoties gan uz afišu stabiem, gan suvenīriem (kas, protams, ir komercija) Fascinē Zalcburgas mazās ieliņas vecpilsētā, mazie veikaliņi (pat Ziemassvētku un Lieldienu rotas nopērkamas). Lai iepazītu Zalcburgu, nepietiek ar vienu dienu (tāpat kā Romai un Florencei), diemžēl nāca jau pēcpusdiena un mums bija jādodas uz Vīnes pusi, lai laicīgi nokļūtu atkal savā Petronell Carnuntum! Jau vakarpusē ~ 19.00 bijā uz vietas. Mūsu namiņš jau gaidīja mūs. Tikai šoreiz (tā kā Austrijā tā bija pēdējā skolas diena), bija sabraukuši skolēni ar riteņiem 2 dienu ekskursijā. Mazliet patērzējām ar austriešu puikām, viņi, aplūkojuši mūsu auto numuru, uzreiz noteica valsti, no kurienes esam (atšķirībā no pieaugušajiem eiropiešiem). Vakars pagāja mierīgā atmosfērā. 27.jūnijs (11.diena). Nolēmām vēl iztērēt pāri palikušo naudiņu un veikt vēl dažus pirkumus, tāpēc braucām uz shopingcentru. Vēl tikai pēdējie pirkumi, un jau dodamies mājupceļā. Austijas robežu šķērsojam 20 minūšu laikā (jo naktsmājas pie Vīnes), arī Slovākijai tiekam cauri nepilnās 4 stundās. Nu tā kā Polija ir lielvalsts, tad tās šķērsošanai nepieciešamas tieši 12 stundas (ar visām pauzēm, pieturām , ēšanām). Braucām visu nakti uz maiņām. Jau tuvojoties Lietuvas robežai, atkal pārsteidza lietus, arī laiks bija drēgns un nemīlīgs, t tikai +12. Jā, skarbais Baltijas klimats. 28.jūnijs (12.diena). Tieši 9.00 pieripojām pie mājas. Esam laimīgi atgriezušies! Ceļojumā braucām ar Opel Astra (caravan) dīzeli, kas kalpo mums jau 3.gadu. Tā kā braucam ģimenes braucienā jau 4.gadu, tad daudz kas mums jau zināms praktiskā nozīmē – ko un cik daudz ņemt līdzi. Secinājums: iztērēti 1900 eiro; nobraukti 6300 km; patērēti 250 l dīzeļdegvielas; vidējais degvielas patēriņš 4,7l/100km (jābilst, ka braucām pa kalnu serpentīnceļiem); degvielas cenas: Pl ~ 1,05 eiro; At~ 1,30 eiro; It~ 1,55 eiro/l superdaudz emociju; ļoti piesātināta ekskursijas programma (pārāk daudz saplānots); 12 dienās būts 7 valstīs; labi atpūtušies, kolosāla ģimeniska kopības sajūta; Jauku atpūtu un vasaru! Prieks bija dalīties atmiņās! Ceru, ka kādam mūsu pieredze noderēs! Lai veicas! 


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais