Ziemeļkurzemes šarms: jūra, šokolāde, baskāju taka un vēl šis tas
|
Andra Gaigala - Dideny
|
Šī gada augusta pēdējā sestdiena pienāk ar agru un siltu bezvēja rītu. Lai paspētu ielūkoties visos brauciena pieturas punktos, ceļā dodamies, kad luksofora gunīs vēl pulsē tikai dzeltenais signāls. Un neko nevar saprast, kādu laiku nesīs šī diena. Nakts otrajā pusē solīja lietu. Nebija. Tas jau ir vislielākais pluss, necerēts veiksmes bonuss, gluži kā eksāmenā izvilkta biļete, ar jau zināmām atbildēm. Debesis ir viltīgi pelēkas, vietām, virs ieplakām un mežu ielokos, vīd miglas balti plūstošais skrējiens. Un tad jau aust arī saule – liela, apaļa, koša ripa, iesākumā – sārti dzeltena. Šķiet, laika apstākļi un redzamās dabas ainavas, grib palutināt ar šo dienu, kas solās būt tīkama, ar visai raibu notikumu gaitu.
Pūre.
Šokolādes muzejs
Ceļš līdz Pūrei ir līkločains – strauji pagriezieni, vietām meži, nokopti labības lauki, viensētas, līdzenumi, tad parādās jau mazliet kalnaināks apvidus. Pūrē ierodamies agri, esam pirmie viesi, kas šodien tiek gaidīti tādā rīta stundā. Kamēr muzeja gide rosās, apskatām apkārtni. Vieta gleznaina. Stāva nogāze, aiz tās upe, pāri upei redzami baltie siena ruloni, turpat ganās govis. Koku lapotnes nedaudz ieguvušas rudenīgas nokrāsas – liepas dzeltenojas, kļavas sārtojas. Ir nedaudz dzestrs. Līdzās šokolādes muzejam tikko uzceltā kafejnīca. Stāvas kraujas malā. Vēl neesot atvērta. Bet piesaista skatienu ar skaisto terasi, uz tās vāze ar mēļām lilijām.
Šokolādes ražotni neapmeklējam, tās vietā, gides pavadībā, dodamies uz šokolādes muzeju. Kā izrādās, muzejs iekārtots vecās muižas brūža pagraba stāvos, un šeit ir paprāva vizuāla un muzikāla ekspozīcija par to seno pagātnes ceļu, ko priesteri glabāja kā noslēpumu, proti – kakao dzērienu, līdz mūsu dienām. Tas ir stāsts par kakao pupiņu audzēšanu, transportēšanu, pārvēršanu šokolādē un dažnedažāda veida konfektēs.
Izejot divu stāvu labirintus, trešajā stāvā – veikaliņš un telpa, kur noskatīties īsu filmiņu par šokolādes vēsturi. Speciālistes, atraktīvas meitenes, stāsta, rāda, kā šokolādes konfektes pagatavot arī mājas apstākļos, procesā tiek iesaistīti apmeklētāji. Ir degustācija. Turpat veikaliņš ar plašu šokolādes trifeļu piedāvājumu.
Kad dodamies ceļā, pie muzeja ēkas piestājis Impro buss ar nākamajiem apmeklētājiem. Ceļojums šokolādes pasaulē esot pieprasīts un turpinās.
Patiesībā, biju pozitīvi pārsteigta, cik daudzveidīga ir šī uzņēmuma produkcija, arī šokolādes muzejs iekārtots pārdomāti, piesaista ar vizuālo noformējumu. Ieguvu daudz informācijas, bija tīkamas emocijas. Un garšīgs šokolādes čupačups. Ja neesat tādu baudījuši, jābrauc uz Pūri. SIA "Pure Chocolate" dibināts 2007.gadā. Galvenais produkcijas veids – šokolādes trifeles, ko ražo no augstākās kvalitātes beļģu šokolādes „Belcolade”, izmantojot dabīgus augļu un ogu pildījumus. Un ražoto eksportē uz 17 pasaules valstīm. Nudien, Pūrē bija salds ceļojums – smaržās, garšās, sajūtās.
Un, ja šķiet, ka šokolāde ir tikai kārums, tas nav tā, šokolāde ir arī vitamīnu avots, tad gan vajag uzturā lietot tumšo, savus 60 g dienā var. Piena šokolādei pievienoti citi komponenti, tā gan būs visīstākais našķis. Šokolādē esot ‘laimes hormons’. Atliek vien baudīt, to meklēt un arī atrast.
Smārde.
Baskāju taka
Vieta, precīzāk – teritorija, kur meklējama baskāju taka, atrodas aiz pamanāmi augsta metāla žoga, slēpusies piejūras mežā. Agrāk, padomju laikā, tā esot bijusi visai apsargāta teritorija. Ar video novērošanas kamerām, sarga būdiņu pie vārtiem un pavisam šiku ekstru – tiešajiem telefonsakariem ar Kremli, jo šeit esot paticis atpūsties lieliem partijas vīriem. Tagad sarga būdiņas nav, bet pārējā greznība vēl palikusi. Un atpūtas komplekss pieejams visiem interesentiem. Baskāju taka iesākas ar bruģa celiņu, kas pārvēršas smilšainā takā, un tad sākas piedzīvojums. Visas takas garumā ir dažāda veida skārienjūtības pārbaude pēdām. Nav jau tā, kā pasakā par princesi un zirni, ka ejot pa taku būtu jāmokās, ja nevar paciest, var iet gar takas malu. Bet, ir vērts, lai izbaudītu šo pēdu masāžu uz oļiem, šķembām, čiekuriem, salmiem, izbristu dubļu vannu, izietu mazo akmeņkrāvuma labirintu. Ik pa ceļa posmam, vietumis takā novietoti spoguļi, citviet instalācija no televizoriem un kolu bundžām. Visai ekstrēma iešana sanāk pa bluķiem. Līdzsvars nosaka visu. Ejot gar upītes krastu, skan straumes čalas, dzied putni.
Kad taka izieta, pie ēkas, kurā atrodas kafejnīca, var nomazgāt kājas, šim rituālam paredzēta plaša vieta, soliņi, kur apsēsties. Turpat netālu kurpju novietne, pirms doties takā, apavus ir kur atstāt, bet, protams, apavus var ņemt arī līdzi. Kāju pēdās ir ap 70 tūkstoši nervu gali. Lieki piebilst, cik vitāli svarīgi ir šāda masāža. Kad taka izieta, šķiet, ka pēdas pamodušās, pa tām skraida tādas kā skudriņas, ir manāms viegls siltums. Šī baskāju taka ir pirmā, kas Latvijā tikusi izveidota. Atpūtas bāze „Valguma pasaule” atrodas Valguma ezera un Slocenes upes krastā, Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Šeit izveidota 3,6 km gara dabas ainavu taka, bet meža malā atrodas lielais labirints.
Šlokenbekas muiža.
Latvijas Ceļu muzejs
Šlokenbekas muiža meklējama aptuveni 5 km attālumā no Tukuma. Tā ir vienīgā nocietinātā muiža, kas saglabājusies Latvijas teritorijā. Patiesībā, tā ir arī vienīgā viduslaiku nocietinātā muiža visā Baltijas teritorijā, kas saglabājusies līdz mūsu dienām. Muižas vārds minēts jau 1442.gadā, bet par nocietinātās muižas sākumu var uzskatīt laika posmu pēc 1484.gada. 400 gadu laikā muižu apsaimniekojušas deviņas baronu paaudzes. Muižas arhitektūrā ir tādas iezīmes, ko tajā laikā Livonijā ienesa iekarotāji. Celtņu plānojums nav sarežģīts. Muiža celta kā cietoksnis, lai pasargātu no iebrucējiem, tā bijusi patvērums vietējiem muižniekiem. Kādreiz tikai pāri nocietinājumu grāvim esošais paceļamais tilts muižu savienojis ar ārpasauli. Muižā varēja iekļūt tikai pa vieniem vārtiem, bet ēkās, tikai no iekšpagalma. Šo vietu visvairāk bija iekārojuši zviedri, muiža vairakkārt piedzīvoja zviedru uzbrukumus. Tā kā muižā, drošības pēc, tikušas glabātas apkārtējo muižnieku dārglietas, 1605.gadā, ieņemot muižu, zviedri tikuši pie varen liela guvuma. Līdz mūsu dienām saglabājušās vien muižas mūra sienas ar šaujamlūkām. Pēc 1799.gada ziņām, Šlokenbekā esot bijis lielākais degvīna brūzis Tukuma apkaimē. Spirts esot ražots pat no … kartupeļiem un ticis eksportēts uz Vāciju un Angliju. Bet laikā, kad muiža piederējusi Matiasam Diteriham Reinholdam fon der Rekem, šeit audzēti arī šķirnes zirgi. 1920.gadā muiža tikusi nacionalizēta un tās zeme sadalīta 19 jaunsaimniecībās. Ar to arī esot beigušies Šlokenbekas muižnieku laiki. Ap 1970.gadu muižas ēkas bijušas uz sabrukšanas robežas. 1975.gadā Latvijas ceļinieki uzsāk Šlokenbekas muižas atjaunošanu.
Tāda ir muižas vēsture, bet šodien tā ieguvusi modernākus vaibstus. Vien senie koki muižas plašajā iekšpagalmā šalc kā toreiz, pirms daudziem gadu simtiem. Pašlaik šeit atrodas Latvijas Ceļu muzejs ar visai plašu ekspozīciju, kas iekārtota muižas ēkās. Ko skatīt ir – dažādi dokumenti, maketi, piemiņas lietas, laiks, kas atspoguļo vēsturi un tagadni. Jā, un vēl šeit ir brīnumainā auto pasaule – dažnedažādi zirgvilkmes rati, traktori, volga, buldozers, ceļu tehnika un mašīnas. Piedāvātais transporta klāsts ir plašs un daudzveidīgs. Muižas iekšpagalmā, brīvdabas ekspozīcijā, var aplūkot arī caurtekas un ceļa zīmes, kādas tās bijušas agrāk un ir tagad. Pavisam mūsdienīgs akcents ir muižā izveidotā semināru un apspriežu zāle, izstāžu zāle un goda viesu istaba.
Engure.
Pirāts. Koka baznīca. Mols
Tas, ka tuvumā ir jūra, bija pamanāms jau no autoceļa, vietumis, starp priedēm, vīdēja jūras koši zilais tirkīzs. Garām šosejai zib zvejnieku ciematiņi ar greznākiem, vai mazāk grezniem namiem un namiņiem. Jā, jūra ir Kurzemes visīstākais šarms, ar brāzmaino vēju, viļņiem. Rīgas jūras līcis šķiet kā patvērums no atklātas jūras, bet – tik un tā, jūra ir jūra. Nepieradināma. Zvejnieka dēla dzimtais krasts. Ir tieši pusdienlaiks, kad ierodamies Engures Pirātā. Jā, tā ir kafejnīca. Vai nu pie vainas jūras gaiss, vai arī kafejnīcas nosaukums, bet šeit pasniegtās pusdienas ir ļoti, ļoti garšīgas. Turpat netālu no kafejnīcas atrodas baznīca. Īpaša – Engures baznīca ir ievērojama ar to, ka tā ir viena no retajām baznīcām, kas nav tikusi nopostīta vai pārbūvēta par mūra ēku. Baznīca uzcelta 1804.gadā, altāris un kancele izveidoti 1853.gadā. Ērģeles būvētas 1854.gadā, pēcāk – 1926.gadā, tikušas restaurētas, bet vēl vēlāk – 1931.gadā, pārbūvētas. Altāri rotā gleznotāja J.Ģērmaņa altārglezna.
Vēstures dokumentos Engure pirmoreiz minēta 1567.gadā. Bet nosaukums ‘engure’ esot cēlies no lībiešu vārda, kas nozīmējot – zutis. Ap 1652.gadu Engure veidojās par vienu no hercoga Jēkaba manufaktūru centriem. Šeit ieguva pat dzelzi. Purva rūda tikusi kausēta ceplī.
Jūrmala! Aši skrienu pie krasta, redzēt liedagu, un apstājos. Liedags klāts zaļām aļģēm. Par smaržu to nenosaukt, ož visai netīkami. Tālumā, uz lieliem akmeņiem, viļņotajā ūdens klājumā, sēž, lido un ķērc kaijas. Dodos uz tuvumā esošo molu. Jā, šeit liedags jau pieņemami tīrākas. Ainava ir skaista. Debesis nomākušās, caur tām laužas saules stari un jūra, gaiši ņirbēdama, sudraboti iemirdzas. Bet pie mola esošie sīkie oļi, olīši un izskalotie koku gabaliņi, sitas pret liedaga smiltīm, viegli sanēdami. Turpat netālu dūc mūžīgais unisons – ūdens attīrīšanas stacija.
Kaltenes jūrmala.
Lieldienu sala. Akmeņi un akmentiņi
Vieta, kur piestājam stāvlaukumā, saplūst kopā ar ainavu, šķiet, jūra un debesis ir viens veselums, nav pat pamanāma robežšķirtne – citkārt redzamā horizonta līnija, viss ticis iekrāsots vienā tonī, un tas ir pelēki zils. Nav stāva krasta, turpat šūpojas jūra, jau iztālēm redzams lēzenais liedags. Un akmeņi. Jūras akmeņi un akmentiņi. Viļņu šļakatas un straume ap tiem dejo savu jūras danci. Ūdens ir tīrs, dzidrs, redzamas pat mazas zivtiņas, kas peld piekrastes seklajā ūdenī. Tālumā mākoņi, dūmaka, saules apaļā ripa atspīd tikko no ūdens apskalotā liedaga. Sirreāli. Saule redzama liedaga mitrajās smiltīs. Un ir brīnišķīga pēcpusdiena. Tālumā, pie krasta, vesels gulbju bars. Tik balts. Kā sniega kupenas.
Bet – šeit ir viens objekts, ko var aplūkot arī no tālienes, un tā ir mākslīgi izbūvētā pussala, kur savulaik atradās Kaltenes eksperimentālā zivju fabrika. Tagad tur apskatāma arhitektes Z.Gailes projektētā brīvdienu māja "Lieldienu sala", kas 2007.gadā izpelnījusies balvu kā gada labākā rekonstruētā ēka. Sarkani brūnais ēkas krāsojums tīkami izceļas uz jūras fona. Bet akmeņainais mols, kas ved uz salu, un akmeņu krāvums ap to, atgādina kapteiņa Nemo kuģi, kas izniris no jūras dzelmes, par pārsteigumu pašai jūrai un cilvēkiem. Pēcāk piestājam kādu kilometru tālāk, arī Kaltenes jūrmalā. Šeit akmeņu ir krietni vairāk, to muguras atgādina nīlzirgus, kas iegrimuši ūdenī. Un – kas to saka, ka akmeņi neaug no jūras? Aug! Šeit jūra skan pavisam savādāk, tā ir sanīgāka, trokšņaināka. Un tad no krasta puses parādās jaunais pāris ar viesu svītu. Foto sesija.
Kaltene ir garākais zvejniekciems, tas plešas 7km garumā. Kaltenes jūrmala ir pārsteigumu pilna, šeit ir dabas taka, putnu novērošanas vietas, bet īsts pārsteigums – ledāju sanestie jūrakmeņu sablīvējumi, kas atrodas mežā 85 ha platībā.
Talsi.
Lietus. Ekskursija ‘caur’ logu.
Pēcpusdienā esam veiksmīgi izlavierējuši no lietus mākoņiem, lietus mums iet pa priekšu, bet Talsos esam to, tomēr, panākuši. Līst tā, ka plīkšķ. Ātras un lielas ūdens tērces, tad jau straumītes, plūst gar logu. Gide saka – ekskursija būs autobusā. Tā nu braucam pa Talsu ielām, skatiens pa labi, skatiens pa kreisi. Daudzviet notiek ielas malās esošo gājēju celiņu rekonstrukcija, būšot pēc Eiropas standartiem. Piebraucam pie Vilkmuižas ezera, kas ir unikāls. Agrāk šeit, ezera krastā, senie kurši dedzinājuši savus mirušos, pelni bērti ezerā, vēl tagad tā dzelmē un krastā atrod dažādas senlietas – zobenus, saktas, sadzīves priekšmetus. Ezers ir seno kuršu ugunskapu apbedījuma vieta 11.–14.gadsimtā. Ezera austrumu malā atradusies kulta vieta mirušo sadedzināšanai. Pirmās senlietas kāds talsinieks nejauši uzgājis 1928.gadā, kad ezerā makšķerējis un norāvis vizuli, to meklēdams, viņš ar grābekli pārmeklējis ezera gultni un katru reizi no dzelmes izcēlis kādu dzelzs vai bronzas senlietu. 1934.gada vasarā veikti pirmie arheoloģiskie izrakumi un atrastas vairāk kā 1000 senlietas.
Bet Talsu pilskalns, savulaik, pārsteidzis citzemju arheologus ar tā izvietojumu un atrastajiem materiāliem. Vairāki vēsturnieki pilskalnu min kā iespējamo kuršu valdnieka Lamekina rezidenci.
Kad esam nonākuši pie Talsu luterāņu baznīcas, lietus mitējas. No baznīcas laukuma paveras skaists skats – redzama strūklaka, namu jumti. Talsu kalni un kalniņi veido patiesi brīnišķīgas apkārtnes ainavas. Talsi atrodas uz deviņiem pakalniem. Pirmo reizi Talsu vārds rakstos minēts 1231.gadā, lai gan šī vieta bijusi apdzīvota jau kopš 10.gs.
Un tad, pa tikko lietus mazgātu šoseju, dodamies mājup, gar logu zib ceļa ainavas, riet saule. Tepat, Latvijā, ir piedzīvota viena skaista augusta diena, mazliet pavadīta kopā ar jūru, izieta baskāju takā, atrasta sajūtās, saklausīta lietus simfonijā un palikusi krāsainos fotoattēlos.
