jahtošana pāri jūrai

03.03.2006
25 min lasīšanai

1997.gada septembris dodamies ceļā Nakts praktiski negulēta - modinātājs īpaši labi nestrādāja. Nē, nu vispār jau zvanīja, bet nevarēja zināt, vai tas zvanīs piecos vai pēc stundas. Tā nu mēs abi, viens pēc otra ik pēc laiciņa tik paskatamies, cik tad vēl palicis līdz celšanās brīdim. Pirmais trolejbuss no galapunkta atiet 5:56. Satikšanās vietā jābūt 7:00. Nokavēt nedrīkst. Neviens negaidīs, - aizbrauks bez mums, nauda izkūpēs vējā. Četros abi jau esam kājās, tā arī nesagaidot modinātāja zvanu. Iespējams, ka tas turpmāko nedēļu tā arī divreiz dienā zvanīja, mēģinādams kādu uzcelt. Zinot blokmāju sienu biezumu, varu tikai pažēlot mūsu kaimiņus, kuri veselu nedēļu tika celti augšā piecos no rīta bez iespējas apklusināt šo riebīgo, monotono pīkstēšanu, kas turpinās veselas piecas minūtes. Es ienīstu modinātājpulksteņus! Vasara bija burvīga - saulaina, karsta. Bet tagad ir septembra sākums un laiks ir izmainījies. Kļuvis vēsāks, aukstāks. Izgājām no mājas, sāka līņāt. Nepatīkami, bet mūsu garastāvokli tas nevar sabojāt, jo priekšā piecu dienu ceļojums uz Stokholmu. Ar jahtu. Tā nu mēs esam apkrāvušies ar savām somām, kurās ir gan visa nepieciešamā pārtika, gan drēbes, gan daudz kas cits neparedzētiem gadījumiem. Mana garderobe daudz vietas neaizņēma, bet - ak, šīs sievietes… Vinetas garderobe pilnībā aizņēma vienu no somām. Otrajā somā atradās manas drēbes, pārtika un pirmajā somā neielīdušās draudzenes mantas. Savādi - es biju iedomājies, ka ar pirmo trolejbusu mēs brauksim vienīgie, bet man nācās vilties, jo tik agrā stundā uz darbu dodas daudz vairāk cilvēku nekā pirms astoņiem, kad braucu es. Manā stundā vairāk studentu, skolnieku, bet tagad - pirms sešiem, uz darbu dodas proletariāts, kas darbu uzsāk daudz agrāk (vai arī ceļš uz darbu ir tāls - mēs taču dzīvojam trolejbusa 40 minūšu brauciena attālumā līdz centram). Tā kā no mājas izgājām agrāk, tad transportu nācās pagaidīt kādu laiciņu. No galapunkta atiet divi maršruti. Mums izdevīgākais vēl pat nebija atbraucis uz galapunktu, tādēļ nolēmām neriskēt un braukt ar pirmo, kas bija. Cilvēku daudz, daži vēl nepaspējuši izgulēties pēc vakardienas dropes... Noteikti kāds aizmirsis lietussargu..., ja tā - tad to viņš ļoti ātri nožēlos, jo - nepaspējām atbraukt līdz centram, kā sākās stipra lietusgāze. Lija kā no spaiņa. Vienā mirklī kļūsti slapjš līdz ādai. Pie "Palladiuma" jākāpj laukā, bet tā līst, un somas smagas... Līdz satikšanās vietai bez somām jāiet minūtes 15, bet ar somām 20-25. Kaut kā paspējām noslēpties zem nojumes (par to paldies arhitektam, kas tik labi izprojektējis šo kinoteātri un cilvēkam, kas turpat izveidojis pieturu). Hops - un tu jau zem jumta. Forši, - bet līst nežēlīgi. Tālu ar šīm somām mēs netiksim, salīsim - kā likts. Laika maz. Nu tad jāņem taksis. Stulbi, - tik agri no rīta diez vai kāds vispār parādīsies, pie tam it kā jau nav tālu, bet neko nevar darīt - jāņem. Kā pēc pasūtījuma, pie tuvākā luksofora ieraudzīju logā zaļu gaismiņu - ir. Bet nevar saprast, tā līst, ka grūti kaut ko saskatīt, bet skaidri redzu, ka priekšējais pasažieru krēsls no manis kreisajā pusē ir aizņemts. Šofera vai nu nav, vai arī tumsā nevar saredzēt - zaļā gaismiņa deg pasažiera pusē. Nav ko domāt, stopēs vien. Apstājas vecs žigulītis, kuram stūre labajā pusē. Savādi, es domāju, ka tādu jau sen vairs nav Rīgā. Nē, ir jau gan redzēti arī zapiņi ar labo stūri, bet tas bija tik sen. OK - lienam iekšā. Man mugura ātri vien slapja, kamēr sametu iekšā somas un salieku lietussargu, par kājām nemaz nerunājot. Ūdens tik daudz, ka tas nepaspēj notecēt no asfalta. Viens, divi - jau esam galā. Pusotra lata šoferim un - čau. Kling, klang - esam klāt! Pusseptiņi. Ar mašīnu baigi fiksi, bet, ja man tā būtu - nebrauktu. Kur tad es to atstāšu uz veselām piecām dienām? Esam pirmie. Lietus sāk nedaudz pierimt, līdz pavisam pārstāj līt. Jāpagaida, kamēr atnāk pārējie seši jahtas pasažieri. Pirmie ierodas Viesturs (no pārvaldes) un viņa meita Dace. Pēc kāda brītiņa Zane no Pērnavas ielas (tā mēs saucam mūsu organizācijas māju, kas atrodas šajā ielā. Uzņēmums liels, izmētāts pa visu Rīgu. Pārvalde, Pērnavnieki, Stadiona iela, utt.). Esam pieci, pagaidām viens otru īpaši nepazīstam; kaut arī strādājam vienā organizācijā, bet darba darīšanas mums praktiski nekrustojas. Jāsagaida Raimonds un Inga ar vīru Valdi (ar Raimondu mēs strādājam vienā dienestā). Var teikt - čomi. Inga ir no dispečeriem; viņu es arī pazīstu, vīru esmu tikai redzējis. Pēdējie trīs vēl nav atnākuši. Pēc mums atbrauc mašīna, kas aizvedīs uz Ventspili, uz jahtu. Ierodas Inga ar vīru. Raimonds arī ir klāt. Varam braukt uz Ventspili, kur mūs gaida jahta un ceļojums uz Zviedrijas galvaspilsētu. Ceļā uz Ventspili pie Lielupes iekāpa jahtas kapteinis Zigis, bet pie Ķemeriem - kapteiņa palīgs Juris. Nezinu, bet biju iedomājies, ka viņi mūs sagaidīs pie jahtas. Tas nekas, tagad, jau no paša sākuma, visi desmit esam kopā. Labi. jūra mūs sauc Ventspils mūs sagaida ar vēju un diezgan vēsa. Tūliņ tiekam muitas zonā un jau jūtamies kā ar vienu kāju uz jahtas. Te nu viņa ir– mūsu jahta "Bravo". Tāda neliela, kā jau jahtai jābūt. "Un ar šito ļurļuku mēs brauksim pāri jūrai?!", vārdi, ko pateica Vineta, ieraugot jahtu. Tas tā - pie lietas nepieder. Tūlīt pārbaudīsim, vai ar esošajiem pārtikas krājumiem mums pietiks šīm piecām dienām, ja nē - aizbrauksim uz tirgu, ja viss ir - dodamies jūrā!!! Veselu diennakti jūrā! Sametam somas jahtā. Salienam paši tur iekšā. Šaurs, bet tas nekas, izturēsim, izdzīvosim! Braucam taču ātrāk! Un tad kapteinis mūs "iepriecināja", paziņojot, ka jūrā ir vētra. Nevienu kuģi no ostas neizlaiž laukā. Jāgaida labāks laiks. Varbūt iziesim vakarā, bet varbūt rīt no rīta vai vakarā, bet varbūt vēl vēlāk. Neko nevar zināt. Ooops! Tagad mums ir brīvais laiks. Varam apskatīt ostu, pilsētu un vispār - visu dienu darīt ko gribam. Tomēr klusībā visi ceram, ka laiks uzlabosies tā uzreiz un varbūt pat līdz vakaram iziesim jūrā. Tāpēc norunājām, ka pa pilsētu staigāsim tikai līdz 13:00. Pašlaik ir ap desmitiem. Pirms došanās uz pilsētu, aizgājām līdz vārtiem paskatīties uz jūru. Teikšu kā bija - nemelojot: pūta nežēlīgi stipri. Pie vārtiem nevarēja pat pieiet. Smiltis mutē, acīs, matos. Ārprāts. Rīgā arī pūš un pūš, kā jau vienmēr, bet pie jūras tas ir kaut kas pavisam cits, un kas jūrā darās! - viļņi, lieli. Ļoti lieli. Es jūru, ja neskaita jūras līci, tikai bērnībā esmu redzējis. Līcis - tā nav jūra, tas ir liels ezers. Pilsēta - kā jau pilsēta. Kuģa vraks vēl joprojām pašā pilsētas centrā nav novākts. Ielas gan skaisti bruģētas. Vairumā. Laikam Ventspils tik tiešām bagāta. Kā vēlāk uzzinājām - bruģa rūpnīcas šefs ir arī pilsētā šefs. Nezinu vai Pats, bet kaut kāds jau ir. Pats sev pasūtījumu uztaisīja. Bet - tīri nekas, jo tas gan skaisti, gan praktiski - bruģi var izcelt un atkal salikt vietā, toties asfaltu izlauž, bet - atpakaļ labi, ja samet. Atkal esam uz jahtas. Nē, šodien mēs neiziesim. Tas ir skaidrs. Gatavojam ēst, ēdam, slaistāmies, pļāpājam, iepazīstamies tuvāk. Juris, izrādās, ir strādājis jau uz vairākām jahtām. Uz šīs burā otro gadu. Kopā jau 17 gadus. No viņa uzzināju, ka ar šo jahtu ir iets līdz Amerikai pa Kolumba ceļu. Juris tad vēl te nestrādāja, bet kapteinis gan, toties abi savulaik ir piedalījušies dažādos mačos. Tad ap dūšu kļuva pavisam labi. Gan jahta laba (bez maz vai okeāna), gan komanda pieredzējusi. Tā pienāca vakars. Tad atnāca Jura paziņa, kas strādā ostā. Viņš pateica, ka laiks varētu uzlaboties uz ceturtdienas vakaru. Šodien ir trešdienas vakars. Pirmā nakts pārgulēta. Es izvēlējos guļamvietas jahtas priekšgalā. Diezgan skaisti, jo tur ir gandrīz atsevišķa istabiņa (Vēlāk izrādījās, ka tās nebūt nav labākās vietas, jo priekšā vairāk šūpo). Gulēt var dažādi - vai nu abas galvas kopā, bet kājas atsevišķi, vai otrādi četras kājas kopā, bet galvas atsevišķi. Vēl bija trīs kojas pie kokpita. Viena vieta bija pašā jahtas aizmugurē. Četras vietas bija jahtas centrā abpus galdam (šīs kojas bija divos stāvos), pie kura vienmēr visi sēž, ēd utt. Kojas ir tādas šauras lāvas ar maliņām uz augšu. Gulēt var tik ilgi kamēr kāds nesāk staigāt pa jahtas klāju, jo tad soļi pamodina visus pārējos. Ļoti laba akustika. Ēšana ir kopīga. Ļoti ērti. Visi samet savus produktus vienā vietā un tad tik gatavo, un ēd cik uziet. Katram kaut kas paņemts. Kas nav vienam, ir citam. Nu baigi labi. Es, sēžot krastā, iedomājos, kur būs forši. Paņem sviestmaizes, uzkāp uz klāja, ēd un baudi atklāto jūru. Kaifs. Lūk, to es saprotu - atvaļinājums pēc rietumu standarta. Vējš nedaudz pierima, tāpēc tika nolemts, ka ap pusdienlaiku mēs varētu iziet jūrā. Tā arī notika, ap vienpadsmitiem paēdām, bet ap 13 atdevām galus un - uz priekšu! Piegājām pie muitas mājas, kur pārbaudīja mūsu dokumentus un viss - priekšā jūra, piedzīvojumi, Zviedrija, Stokholma, sviestmaizes uz klāja, vakarā studentu vīns "Monastirskaja Izba" pie jūrā rietošās saules ar skaistu meiteni, nu viss, ko vien var vēlēties. Super! jūra visus vilina Teikšu kā bija - vīns vakarā uz klāja izpalika, sviestmaizes arī, rietošo sauli neredzēju. Vispār kaut ko ieēst es dabūju tikai 20 stundas pēc pēdējās ēdienreizes, bet riktīgi paēst - 34 stundas pēc pēdējās ēdienreizes. Tikko izgājām no ostas, uzreiz kļuva skaidrs (pat nedaudz bail, kā jau pirmo reizi ar jahtu jūrā), ka nekāda ēšana nebūs. Viļņi lieli, vējš stiprs (kuģus vēl joprojām neviens jūrā nelaida). Jahtas, kā izrādās, var iet jebkurā laikā, galvenais, lai nebūtu pilnīgs pretvējš un buras neietu pa ūdeni. Ceļš galīgi pret vēju nebija, bet tikko uzvilka buras (no ostas izgājām ar motoru), jahta sasvērās apmēram par 30°. Labais borts jeb kants gandrīz ūdenī. Viļņi mētā jahtu augšā, lejā, sāņus. Ja vilnis no sāniem, tad jahtas kants ūdenī, ja vilnis pretī, tad tas iet pāri galvām. Mēs, pasažieri, kaut kā vēl paspējām noslēpties zem nojumes, bet stūrmanis... strādā. Mēs atpūšamies, Juris strādā. Mēs atpūšamies, Juris iet gulēt, kapteinis stājas pie stūres. Teikšu kā ir, man tā šūpošanās jau kopš bērnības ne visai patīk. Nu nevarēju es izturēt tos karuseļus. Vēlāk it kā nekas - pieradu, bet tagad - pie šādas šūpošanās… Jā, jā, jā, jūras slimība, maiss rokās un guļus, un nedomā sēdēt vai staigāt. Kļūs sliktāk. Sajūta nav no tām labākajām - visu laiku pie rokas jābūt maisam, jāguļ, ik pēc laiciņa nolādē to dienu, kad piekriti šai avantūrai. Tā kā es gulēju šaurā vietā, pie tam visu laiku neganti šūpoja, kas vēl vairāk pasliktināja lietas būtību, tad maisu nācās visu laiku turēt rokās nepārtaukti - citādi var nepaspēt... Nē, nu tik traki jau nebija, jo, kad tie pirmie pūtieni ir garām un iekšas tīras, tad var gulēt, galvenais - nogaidīt, kamēr iekšas pierod pie nemitīgas kustības jeb mikserefekta - šeikers. Vo! Kamēr es gulēju, nu, pareizāk būtu teikt atrados guļus, stāvus, guļus, apgāzti stāvus, guļus utt. stāvokļos, virs mums lidoja zviedru helikopters. Bija pazuduši un gājuši bojā vairāki zaldāti kaut kādās mācībās (tikai atbraucot mājās uzzinājām par Igaunijas traģēdiju). Es taču teicu– vētra. Naktī, kad visi gulēja, varēja dzirdēt, kā bango jūra. Tas tik tiešām bija baisi. Kas tas ir desmit cilvēki mazā laiviņā, jūrā, vētrā? Šad tad tika ieslēgts motors, lai jahtu varētu labāk vadīt, vai arī, lai tā labāk ietu, bet tad vienu brīdi varēja dzirdēt, ka motors vairs nepalaižas. Starteris griež, griež, bet nekas nenotiek. Motors klusē. Viļņi jahtu šūpo, mētā, bet motors nepalaižas, ejam ar burām kā jau pieklājas īstiem jūras braucējiem. Es aizmigu... kad acis skaidras Kā izrādās, tad tā slimība ir tīri individuāla lieta, jo no mūsu grupas slimoju es un Garais. Vineta vīrišķīgi izturēja, pārējie laikam arī. Citos braucienos slimoja visi, pat tādi, kas agrāk bijuši jūrnieki. Galu galā es nenožēloju, ka pārslimoju, jo uz nākamās dienas rīta pusi es jutos labi. Nē, nopietni, baigi labi, man pat apnika gulēt, kā nekā– jau no trijiem dienā gultā. Tie, kas cietās, cieta līdz šērām. Šēras - tās ir Zviedrijas salas. Un starp salām mums nāksies iet sešas stundas. Salu ir daudz - 170000. Nu lūk, - tātad uz rīta pusi es sapratu, ka tagad man ir tik labi, ka varu mest maisu pie malas jeb pāri bortam. Citi, izrādās, pat naktī sēdēja un skatījās jūru. Nezinu, ko viņi redzēja, bet tagad vēl nebija uzlēkusi saule, vienīgi tāda gaismiņa jūtama. Saullēkts. Vēl atlikusi stunda. Es baudīju saullēktu uz jūras. Es un Saule, un kapteinis. Bez kapteiņa vai Jura (tas atkarīgs no tā kuram tagad ir maiņa stāvēt pie stūres) nekas, nekad uz jahtas nenotiek. Tas bija skaisti! Jūra norimusi. Motors nestrādā (bet ne tāpēc, ka viņu nevarētu pielaist, bet gan tāpēc, ka jahta gāja taisni un skaisti). Ar motoru viss kārtībā. Viļņu nav. Tie jau tādi vilnīši. Tik lieli, cik lielus var sacelt bērns, spēlējoties vannā. Nu, varbūt nedaudz lielāki. Sākumā pavisam neliela gaismas svītra, tad ar laiku tā paplašinās, līdz debesīs sāk rotaļāties visiespējamākās krāsas. Un tad cēli parādās Saule! Un tad, tā ļoti ātri uzlec. Hops - un viss, augšā. Pie tam, bez mākoņiem. Bet, kad uzlēca, viss aizvērās, un tie, kas pēc tam kāpa uz klāja, sauli vairs neredzēja visu dienu. Atklāta jūra - laba vieta pārdomām, sapņošanai un vispār - tas nomierina. gribu redzēt zemi! Tālāk bija gaidīšana. Mēs gaidījām Zemi. Nē, sākumā bāku. Uz horizonta parādījās kuģis. Tas diezganātri kustējās un jau pēc pusstundas bija pavisamblakus. Tikai nedaudz mums priekšā. Nosaukumu gan neizdevās salasīt, kaut kāds Wobogobo, vai kaut kas tik pat stulbs. Un tad šis kuģis tik pat ātri pazuda aiz otra horizonta. Bāka vēl joprojām bija aiz pagrieziena, kā mēs iesaucām horizontu. Un tad tas notika: kaut kur tālu dūmakā (redzamība tomēr nebija tik laba kā saulainajā jūlijā), mēs ieraudzījām mazu cinīti. Tā bija bāka. Līdz tai kāda stunda jāburā, bet tā jau ir zemes pazīme. Pīles pārlaidās virs mūsu galvām. Mēs ieraudzījām zemi. Pirmā no pusotra simta tūkstoša salu. Turpat blakus atradās pirmā apdzīvotā vieta. Latviski tā ir Santhamme. Skaisti! Tiešām. Pirmā Shell tankštalle. Bet ne jau mašīnām, - jahtām, kuteriem. Tas man bija vēl kaut kas nedzirdēts, - benzīntanks kuteriem. Viss kā nākas, kuteris pienāk, uzpildās un - prom, neizkāpjot krastā. Salu daudz, gan lielas, gan tādas, kur var atrasties tikai viens cilvēks. Mēs gājām gar salu, kura no mums bija kādus piecus metrus jeb vienas istabas garuma attālumā, bet ūdens dziļums - 50m. Klintis, nevis salas. Uz jahtas ir ehometrs, kas mēra dziļumu, arī vēja ātruma rādītājs, kas rāda jūdzēs (vai mezglos, to es tā arī nesapratu). Vārdu sakot, cipars, ko tas rāda, jādala ar 1,8 vai ar 2, lai būtu vienkārši un dabūtu metros. Protams, ir kompass, tie pat ir divi. Pirmais - tāds pats kā visi kompasi, tikai tas visu laiku ir horizontālā stāvoklī, lai arī kā jahtu nešūpotu, bet otrs ir elektroniskais, kurā ieprogrammē kursu, kādā ies jahta, un tad tas vienkārši ar bultiņu rāda, vai ejam taisni, vai nedaudz novirzāmies no kursa. Parasto kompasu praktiski nelieto. Vēl ir jahtas ātruma rādītājs, kas rāda mezglos. Cik es sapratu, tad, lai dabūtu km/h, jāreizina apmēram ar 2. Uz jahtas ir arī lokators, kas uzrāda jebkuru kustību vai cietzemi virs ūdens 25 jūdžu attālumā. Ja par to sākām runāt, tad uz jahtas ir gāzes plīts, kas paliek horizontālā stāvoklī, lai arī jahta šūpojas, bet tikai tad, ja tā šūpojas uz sāniem. Plītij apkārt ir maliņas, lai katli nenokristu. Katlus, tējkannas, krūzes, glāzes, šķīvjus drīkst piepildīt tikai līdz pusei. Uzmini nu,– kāpēc? Galdam arī ir maliņas uz augšu, lai nekas nenokrīt. Par kojām jeb gultām es jau pieminēju. Nu tad mēs esam tikuši līdz salām. Ceļā no Ventspils jau esam 26 stundas. Līdz Stokholmai 30 jūdzes. Buras tiek noņemtas un pārslēdzamies uz motoru. Nezinu kāpēc, bet laikam jau tieši mūsu (pasažieru) ērtībai, lai mēs varētu labāk apskatīt apkārtni (buras nedaudz traucē, arī šūpo vairāk). Līdz Stokholmai sešas stundas starp salām, kuras mēs "rijām" kā izsalkuši, kas arī ir taisnība. Salas, it īpaši sākumā, ir vienkāršas klintis, kas nedaudz apaugušas ar skujkokiem. Jā, salas - tas ir pliks akmens, kas nesaprotamā veidā apaudzis ar kokiem. Daži, kam uz salas ir savrupmājas, pat ierīkojuši tur golfa laukumu vai tādu skaistu mauriņu. Interesanti, cik daudz naudas viņi iztērēja, lai uz šejieni atvestu kaut nedaudz zemes un velēnas? Pārsvarā salas ir privātīpašums, uz kurām ir pa vienai vai vairākām mājām. Uz citām ir veseli ciemati. Viss ir ļoti skaisti. Tuvāk Stokholmai ir Vaksholmas cietoksnis. Tas, protams, atrodas uz salas. Jā, un tikko mēs iegājām šērās, tas ir - salās, tā uzreiz viss izmainījās satiksmes ziņā. Satiksme uz ūdens mudžēt mudž. Kuteri, jahtas, lieli un mazi kuģīši, prāmji. Viņu te ir tik daudz, ka jābrīnās, kā vēl te nav salikti luksofori. Un visi sveicinās, nu tā - pamāj ar roku, sak, sveiki letiņi vai austrieši, karogi tik līdzīgi, ka nevar uzreiz atšķirt. Ļoti daudz karakuģu. Pareizāk sakot, tie ir tādi baigi ātri, nelieli kuteri. Tas armijnieku daudzums tik liels tāpēc, ka notika mācības. Parasti viņus gandrīz neredz. Vispār, visa Zviedrijas karaflote ir uz tādiem kuteriem, jo starp salām lielāki nemaz tā nevar izbraukāties. Lielākais Zviedrijas karakuģis ir komandpunkts, pat bez apbruņojuma, nedaudz lielāks par zvejas kuģi, vai 2 līdz 3 reizes mazāks par prāmi, kas kursē, teiksim no Rīgas uz Stokholmu. Prāmju te daudz. Tie ir tādi lieli un izskatās diži. It īpaši, ja ir trīs uzreiz blakus starp šīm salām. Grūti pat iedomāties kā "Estonia" nogāja dibenā. Mūsu jahta, salīdzinājumā ar tādu kalnu, ir pilīte glāzē. Bet - ir viens bet. Jahtu nemaz tik viegli nevar nogremdēt. Ne velti - jahtas vētras laikā laiž jūrā, bet kuģus nē. Jahtas ir ļoti drošs kuģošanas līdzeklis, pats par sevi saprotams, ar atbilstošu komandu.Starp kuteriem ir policijas, takšu kuteri. Vietējiem, kas dzīvo uz salām ir savas piestātnes ar atbilstošu tehniku. Daudz kursē tādu kuģīšu, kas pie mums Rīgā pa vasaru braukā uz Jūrmalu. Ne jau "raķetes", bet tie lēnākie. Vispār daudz kas man šajā braucienā ir bijis jauns. Nu lūk, tā mēs starp jahtām, kuteriem, policistiem, takšiem, karavīriem, prāmjiem tuvojāmies Stokholmai un tad, kā par brīnumu, parādījās muitnieki. No lielāka kuģīša pārkāpa mazā motorlaivā un piebrauca klāt divi vīri. Vispār mums pat paveicās, ka mēs viņus redzējām, jo ļoti bieži sanāk aizbraukt un atbraukt, viņus nesatiekot. Viens muitnieks paliek savā motorlaivā, bet otrs nāk pie mums ciemos. Muitnieki lūdz parādīt sarakstu, cik uz jahtas ir alkohola un cigarešu. To mēs jau iepriekš sastādījām. Katrs drīkst ievest 1l degvīna un 200 cigaretes jeb bloku. Uzrādīt neko nevajadzēja, kaut ko pārmeklēt viņi pat netaisījās. Paskatījās pasēs, iespieda zīmogu par iebraukšanu valstī (tur kur ir mūsu pieraksta zīmogi) un - laipni lūdzu Zviedrijā! te nu mēs esam Stokholma mirdz ugunīs, gaismās. Skaisti tā, sēdēt uz jahtas klāja un noraudzīties uz pilsētu, kas lēnām tiek paslēpta vakara krēslā. Jā, jau krēsloja. Pulkstenis bija pāri 21, kad mēs pietauvojāmies Vassahammes piestātnē, pašā Stokholmas centrā. Mēs esam klāt. Ārprāts, ceļā mēs bijām 32 stundas, no kurām 26 stundas atklātā jūrā! Pie tam - puse no šī laika vētrā, bet 6 stundas baudījām Zviedrijas salu skaistumu. Priekšā nakts un divas diennaktis šajā pilsētā. Skaisti! Man patīk! Nu, ko tad tagad darīt, kad esam klāt, uz sauszemes? Nomazgāties! Jā, šajā jahtklubā, kurā mēs piestājām, ir tualešu un dušas telpas, kurās var ieiet pa vienām durvīm, toties vēlāk viss skaisti sadalās - vīriešiem, sievietēm, un vēl tur ir veļas mazgājamā kamera. Bet mums kā vienmēr iziet kaut kas greizi, proti, - tieši šajā dienā turpat blakus notika karnevāls un šajās telpās karnevlisti pārģērbās. Es vēl aizmirsu pateikt, ka durvīm, pa kurām tu tiec iekšā labierīcības istabās, ir kods, kas mainās katru dienu. Nu, tad lūk, - jau ir vēls, neviena no apkalpojošā personāla nav, kas varētu pateikt kodu, bet, ja arī pateiktu, mēs tur netiktu - karnevāla dalībniekiem vajag pārģērbties un uz mums viņiem uzspļaut. Lūk, šeit mēs pamanām atšķirību starp Latviju un Zviedriju, jo viņi tur domā ne tikai par veseliem cilvēkiem, bet arī par invalīdiem. Invalīdiem šeit ir atsevišķa tualete. Atšķirībā no parastajām, tā ir domāta vienam cilvēkam un bez dušām. Bet tas mūs neapstādināja, un mēs visi desmit stāvējām rindā un cītīgi gaidījām, kamēr tiksim pie ceļa putekļu nomazgāšanas. Diennakti ilgā šūpošanās nepalika nepamanīta, jo vēl ilgu laiku pēc tam, kad atradāmies uz sauszemes, likās, ka viss grīļojas. Laba sajūta - stāvi, bet priekšā un pats it kā visu laiku esi kustībā. Pagāja laiciņš. Visi saprata, ka mežonīgi grib ēst. Pirmā pastaiga pa Stokholmu ilgi neturpinājās, kas arī ir saprotams, - jau ir pāri desmitiem vakarā, nomaldīties arī nav īpašas vēlēšanās, tāpēc izmetām līkumiņu pa pilsētas centru, kas ilga apmēram divas stundas un lēnā garā virzījāmies atpakaļ uz mājām - jahtu, jo mēs uz tās arī gulējām un dzīvojām, būdami Stokholmā. tas jau ir dzirdēts Es nezinu, vai ir vērts aprakstīt, cik te ir skaisti un jauki, ka ielas te ir tīrākas, asfalts līdzens, šoferi laipni, kas ir izskaidrojams ar to, ka pie katra luksofora ir poga, kas ļauj ieslēgt zaļo gaismu gājējiem jebkurā laikā. Acīmredzot, šoferi saprot, ka labāk apstāties, jau ieraugot gājēju, un palaist viņu garām, nekā tērēt laiku un gaidīt, kad tad beidzot luksofors nodzisīs. Jāpiebilst, ka atšķirībā no Rīgas Stokholmas luksofori domāti nevis ātrai pārskriešanai, bet mierīgai un lēnai ielas pāriešanai. Vienīgie, kas bezkaunīgi un arī ātri brauca bija taksometri, kas arī saprotams. Jāatzīstas, ka sākumā mēs šo luksoforu sistēmu tā īpaši neizpratām un tik spiedām, gaidījām, kamēr iedegas zaļā gaisma, ātri pārskrējām pāri ielai un redzējām, ka aiz mums vēl ilgu laiku stāv mašīnas, gaidot savu zaļo gaismu. Tas ir patīkami, kad tu tikai pieej pie ielas, bet braucēji pietur, palaiž garām un mierīgi visi dodas savās darīšanās. Starp citu, ja arī deg sarkanā gaisma, tad cilvēks var mierīgi iet pāri. Tāda dara zviedri un tā vēlāk darījām arī mēs. Pirmie iespaidi par Stokholmu ir, tagad var mierīgi iet gulēt. Pirmā nakts Stokholmā. Miegs ciešs. vismierīgākā daļa Nākamajā rītā nogulējām līdz deviņiem. Kā jau es pieminēju, - ja kāds sāk staigāt pa klāju, tad tas ir tik labi dzirdams, ka pārējie pat negribot ir spiesti celties augšā. Tas arī ir ērti, jo nevajag modinātāju, domājot, ka starp mums ir kāds cīrulis. Es tāds neesmu - man patīk pagulēt. Īpaši izteikta cīruļa nebija starp mums, jo mēs taču nebraucām uz šejieni, lai gulētu līdz pusdienlaikam. Pagāja apmēram pusotras stundas, kamēr visi nomazgājās un paēda. 10:30 bijām gatavi doties pilsētas apskatei. Tā kā Stokholmas laiks atšķiras no Rīgas - vienu stundu atpakaļ, tad pilsēta vēl tikai pamodās. Sestdiena, pilsētnieki guļ, atpūšas pēc darba nedēļas. Stokholmas izkārtojumu ļoti viegli atcerēties. Pilsēta izveidota pārsvarā regulāriem kvartāliem. Vairākas paralēlas galvenās ielas, pēc kurām var ļoti vienkārši orientēties. Protams, ir arī savi knifiņi - jāņem vērā tas, ka pilsēta novietota uz salām. Tā, piemēram, stāvot pie mūsu jahtas var dzirdēt mūziku, kas it kā ir tepat blakus. Ja es nezinātu, no kurienes tā plūst, tad es ilgi varētu iet mūzikas virzienā, kamēr neatdurtos ūdenī. Jāmeklē tilts, bet tas ir blakus mūsu jahtai. Vārdu sakot, tas ir tas pats, ja es būtu Iļģuciemā un meklējot mūzikas avotu izietu uz Daugavu. Tad man būtu jābrien līdz Vanšu tiltam, un tikpat lielu gabalu atpakaļ, kamēr atrastos pretī Iļģuciemam. Stokholmā ir kaut kas līdzīgs, bet ne tik lielos mērogos un ar savādāku ģeogrāfisko izvietojumu. Nu to grūti paskaidrot, drīzāk jārāda kartē, kas vispār nav tik svarīgi. Tātad pilsētā orientēties var. Ko mēs meklējām? Mēs gribējām apskatīt kādu muzeju, bet tas nebija primārais, jo laika nav tik daudz, lai varētu ilgu laiku pavadīt staigājot pa muzeja zālēm un skatīt kaut ko no vēstures, vai arī kādu citu lietu, piemēram, gleznas, skulptūras utt. Mēs gribējām redzēt Stokholmu tādu kāda tā ir šodien, izjust to, ko jūt zviedri, dzīvodami šajā pilsētā, iejusties šīs pilsētas ritmā. Pats par sevi saprotams, ka nepalaist garām iespēju ieiet kādā bodītē. Stokholmā, tāpat kā Rīgā, daudz dažādu bodīšu, bet ir viena atšķirība, proti, pilsētas centrs praktiski ir domāts tūristiem, gandrīz uz katra veikla ir uzraksts "Tax Free", kas nozīmē, ka, iepērkoties šajā veikalā, tūrists vēlāk dabūs atpakaļ, ja es nemaldos, 15% no tās summas, ko viņš ir iztērējis. Vienīgi minimālā summa ir 300 kronas. Varbūt es arī meloju, - tas nav būtiski. Ieejam un apskatām dažus veikalus, pagaidām neko nepērkam, gribas jau, bet saprotam, ka mums tas tomēr, ja tā parēķina ir nedaudz par dārgu. Tāpēc izlemjam, ka pirksim tikai dažus suvenīrus sev un saviem radiem un draugiem. Pilsēta ir skaista, bet, kā jau es laikam pieminēju, tad es netaisos tagad izplūst garos stāstos par to, ko esmu redzējis, ja nu vienīgi kādus atsevišķus momentus. Stokholmā ir ļoti daudz riteņbraucēju. Viņiem ir atsevišķas braucamās joslas uz ceļiem vai celiņi blakus gājējiem. Tas krīt acīs, jo vakaros pie mājām stāv liels divriteņu daudzums. Riteņi nebūt nav tie jaunākie, skaistākie - tādi paši kā pie mums. Droši vien tos jaunākos modeļus tur mājās. Noziedzība šeit ir maza, bet - kas to lai zina. Par noziedzību runājot, tad policistus gandrīz vispār nemana. Reti, kad pabrauc garām kāda policistu mašīna, vai kāds pārītis uz zirgiem. Tā, klaiņojot un aplūkojot pilsētu, aizejam līdz vienam veikalam, kas izskatās pēc lielveikala un tā nosaukums "Ahlens", ko mēs izrunājām kā "Alēns". Ejam iekšā. Teikšu kā bija, es pat nedaudz apmulsu. Nē, Rīgā arī ir lielveikali, bet tādi, - tādi būs tikai nākotnē. Sarunājām ar Raimondu, ka tiksimies pēc stundas pie veikala ieejas. Es un Vineta šīs stundas laikā paspējām tikai ātri izskriet cauri veikalam. Veikalam ir divi pagrabstāvi un, ja es atkal nemeloju trīs vai četri stāvi virs ielas līmeņa. Pašā lejā ir pārtika, to mēs vispār nepaspējām apskatīt. Nolēmām, ka rūpīgāka veikala ķemmēšana jāatliek uz citu reizi. Tā nemanot pienāca pēcpusdiena, pareizāk sakot, pieci pēcpusdienā. Šajā laikā grupa bija sarunājusi atgriezties uz jahtas, lai ieēstu pusdienas. Tas ir ļoti labs laiks, jo veikali un muzeji jau tiek slēgti ciet, bet vakara daļa lai paliek pastaigām pa pilsētu. Nezinu, veikalā vai vēl kādā vietā, kur bijām iegriezušies, mēs bijām dabūjuši pilsētas karti ar ļoti labu aprakstu, kas un kur atrodas, līdz cikiem strādā, bet iepirkšanās ielas atzīmētas ar sarkanu līniju, sak, tu, dārgais tūrist, neaizmirsti atstāt Stokholmā pēc iespējas vairāk naudas! Šādi bukletiņi un daudzi citi papīri tiek izplatīti bez maksas. Patīkami, ka lielajos veikalos, kā arī mazajos, ir katalogi, kurus var paņemt, apskatīties un nākamajā apmeklējuma reizē tu jau esi mājās izlēmis, ko tieši vēlies nopirkt. Katalogi krāsaini, ar visām cenām un bildēm. Ļoti ērti. Pēc pusdienām devāmies vakara pastaigā pa pilsētu. Tieši vakaros, kad domas vairs nelidinās pa veikaliem, var mierīgi apskatīt Stokholmu. Mēs ieejam parkos, kur cilvēki, uz betona kvadrātiņiem uzzīmējuši palielu šaha galdiņu, spēlē šo spēli līdz vēlai naktij. Paklausāmies koncertu, kur spēlē amatieru rokgrupas. Stokholma naktī ir skaista. Lūk, tā pagāja mūsu pirmā pilnā diena Stokholmā. Diena gara. Grūti jau ir visu laiku atrasties nemitīgā kustībā, iepazīstot nezināmo pilsētu. Gulēt ir labi, bet pamosties un saprast, ka tu esi citā valstī, pilsētā, kurā tu būsi vēl vienu dienu, ir vēl labāk. Ciemos labi, bet mājās vēl labāk. Tā ir taisnība, kuru tikai retais apstrīdēs. Jā, šeit ir skaisti, jauki, bet es nezinu vai es tāpat domātu, ja tagad man pateiktu, ka es no šejienes netikšu laukā, un man būtu jāuzsāk viss no sākuma svešā valstī, svešā pilsētā. Nē, to es negribētu. Labi ir tad, ja esi pārliecināts, ka pašreiz vari priecāties par šo pilsētu, bet drīz būsi mājās, kur viss ir tik pierasts un zināms. Tas dod stimulu vēl un vēl braukt uz turieni, kur vēl neesi bijis, uz tām vietām, kas tevi varētu ieinteresēt un pārsteigt. Tādā gadījumā sāc izprast, ko nozīmē baudīt dzīvi. gribu redzēt muzeju Pēdējā dienā bijām nolēmuši apmeklēt kādu no muzejiem. Mēs izvēlējāmies karaļa pili. Muzeju daudz, bet gribējās redzēt kaut ko nedaudz savādāku. Galu galā Zviedrijā arī šodien ir karaliene. Līdz muzeja atvēršanai palicis diezgan daudz laika, tāpēc devāmies uz "Alēnu", lai rūpīgāk aplūkotu šo veikalu un to, ko tajā pārdod. Šoreiz šis veikals mums paņēma divas stundas, bet es nevaru pateikt, ka mēs to visu būtu izstaigājuši, tā, piemēram, apģērbu nodaļām mēs praktiski tikai izskrējām cauri, toties audio, video, sadzīves tehnikas un piederumu nodaļas apskatījām rūpīgi. Interesanti ir tas, ka Stokholmā neredzēju alkoholiskos dzērienus. Alus ir. Varbūt kaut kur parādās vīns, bet šņabi, brendiju vai liķieri es nekur nemanīju. Droši vien tos pārdod kādos specializētos veikalos. Bija pirms divpadsmitiem. Tālāk devāmies uz karaļpili. Tā ir tāda liela četrstūraina māja ar iekšējo pagalmu. Godīgi sakot, es pat iedomājies to biju nedaudz savādāk. Tādu dižāku. Te, pie mums pienāk tāds melnīgsnējs (droši vien arābs) kungs un angļu mēlē kaut ko prasa: – gvarčeņdž. Es saprotu, ka kaut kāda maiņa, bet ko tieši viņš domā nezinu, tāpēc prasu Vinetai: – Tu saprati, ko viņš grib? – Nē, nezinu. – Ak, jūs nesaprotat? Pēkšņi latviešu valodā saka "arābs". Tā diezgan interesanti iznāca. Beigās viņs gribēja zināt kur notiek sardzes maiņa. Nu to mēs viņam mācējām paskaidrot. Vēl kā mums gadījās: Vinetas mammu sauc Ingrīda, kas ir populārs zviedru vārds. Nu lūk, mēs bijām iegājuši kādā nelielā bodītē, kur skatījāmies kaklasaites. Bez mums tur bija vēl divi vīrieši. Te viens sāk saukt: – Ingrīd, Ingrīda. Es Vinetai nedaudz iebakstu sānos, redz, tiešām daudz šeit Ingrīdu. – Ingrīd, nāc šurp! turpina vīrietis (latviski, protams). Tagad atgriežamies pie pils. Paskatījāmies, kā notiek sardzes maiņa. Tas ir vesels priekšnesums, kur piedalās orķestris, karavīri. Karogi arī ir tādi interesanti - ar zivīm, laikam jūrnieki. Noskatījušies visu šo parādi, gājām aplūkot pili no iekšpuses. Biļetes var nopirkt gan atsevišķi uz katru no nodaļām (var izvēlēties vai nu skatīties apartamentus, vai nu relikvijas jeb kroņus utt., vai arī vēl kaut ko citu, kur ir karietes un kaut kādi citi krāmi), gan arī nopirkt kopējo biļeti uz visiem apskates veidiem. Mēs nopirkām divas studentu biļetes uz visu. Tas izmaksāja 100 kronas jeb 7,6 latus. Apartamentos bija apskatāmas kādas piecas istabas. Grezni, bet kaut kas līdzīgs tomēr jau ir redzēts gan Rundāles pilī, gan Ļeņingradā. Turpat varēja aplūkot dažus apģērba gabalus, ordeņus un vēl citus niekus. Nedaudz tālāk bija arī liela zāle, kur droši vien notika sēdes. Fotografēt šajā muzejā ir aizliegts, bet dažas reizes mēs tomēr nofotografējāmies un personāls īpaši arī neuztraucās. Pēc tam mēs devāmies uz relikvijām. Tur bija divas nelielas telpas, kur varēja aplūkot kroņus un vēl dažas karaļu, karalieņu, prinču un princešu piederumus. Tie laikam ir ļoti dārgi, bet nezinu vai tas ir to vērts, lai maksātu tādu naudu. Tikai šīs nodaļas apmeklējums maksā, ja es nemaldos, 40 kronas. Šeit fotografēt labāk pat nemēģināt. Ļoti stingri tiek skatīts vai kāds nemēģina kaut ko uzbildēt, bet kāda tam jēga nezinu, jo pārdod atklātnes ar visu, kas ir šajās telpās. Varbūt tāpēc arī neļauj bildēt. Pēdējā telpa, ko mēs varējām apskatīt par savu biļeti bija antīkais muzejs, kur bija savākta antīko skulptūru kolekcija. Šeit varēja brīvi fotografēt, bet atgādinu, ka oficiāli tas bija aizliegts. Tas arī bija viss, ko varējām apskatīties. Par 40 kronām vēl varēja aiziet uz vienu zāli, bet mums pietika ar to, ko mēs jau redzējām. Ja mēs pirktu pilnās biļetes, tad tas mums katram izmaksātu pie 80 kronām. Nolēmām, ka muzejus vairs neapmeklēsim, bet izmetīsim kādu līkumiņu pa pilsētu, ieskriesim kādā veikaliņā. Varbūt liekas, ka mēs tik to vien darījām, kā slapstījāmies pa veikaliem, bet tā tas nav, jo, staigājot pa Stokholmas centru, rodas sajūta, ka centrs ir viens vienīgs veikals un, gribot negribot, kāds no tiem tomēr pievilina ar savu skaisto izkārtni, un tā ieej apskaties, kas tur iekšā. Daudzos viens un tas pats - suvenīri, bet citi tā nekas - interesanti. Ilgi mūsu pastaiga pa veikaliem neturpinājās, jo četros pēcpusdienā tiek slēgti veikali un muzeji arī, pat žēl, jo droši vien kādu mēs noteikti vēl apmeklētu. Kamēr vēl runa ir par muzejiem, varu pateikt, ka to šeit ir daudz. Blakus mūsu jahtai tātad bija Vassa muzejs, kas īstenībā bija 17. gadsimta kuģis, kam apkārt uzceltas sienas un jumts. Tas ir visapmeklētākais muzejs Stokholmā. Daļu no tā var redzēt pa logiem, bet maksāt 40 kronas par biļeti... Turpat blakus atradās krievu zemūdene - tā pati cena. Uz to mēs pat gandrīz aizgājām, bet mums nepaveicās - muzeju slēdza ciet pēc 10 minūtēm. Blakus bija arī Nordic Museet jeb Ziemeļu muzejs. Ļoti skaista ēka - pils. Pāri ielai bija Bioloģijas muzejs, nedaudz tālāk Skansen jeb Brīvdabas muzeji. Vēl drusku tālāk - Vēstures muzejs. Ņemot vērā, ka pils apmeklējums mums prasīja 1,5 stundas plus stunda, kad mēs skatījāmies apsardzes maiņu, var noprast, ka jebkura muzeja apmeklējums prasa diezgan daudz laika. Tālāk mēs atkal apskatījām pilsētu. Pēc pusdienām, kas bija aptuveni 20 vakarā, atkal devāmies uz pilsētu, lai to redzētu pēdējo reizi, jo rīt no rīta mēs dodamies mājās. Es nezinu, cik reizes atkārtojos, bet pastaigāties pa pilsētu vēlu vakarā ir patīkami. Stokholma ir pilna ar latviešiem, krieviem. Šīs valodas varēja ļoti bieži dzirdēt. Tas droši vien nav arī brīnums, jo šī pilsēta laikam būs tā, kuru ļoti daudzi redzēs no Latvijas. Galu galā tas ir te pat blakus - 300 km no Ventspils. Ar prāmi var ļoti vienkārši šeit nokļūt un, galvenais, diezgan lēti - Ls 15. Tas ir to vērts, lai pabūtu šajā pilsētā kaut vai vienu dienu. Es vakarā ļoti nožēloju, ka mums nav vēl pāris dienu. Gribējās jau tomēr pastaigāt pa muzejiem, aizbraukt uz pilsētas nomali. Šeit kursē tramvajs, kas vairāk domāts tūristiem, - tur ir pat bāriņš. Vietējie braukā ar autobusu. Abi maksā vienādi Kr 15. Vēl Stokholmā ir metro, ko sauc nedaudz savādāk - kaut kāds bānis. Metro šeit kursē gan pa tuneļiem, gan arī iziet virszemē. Tas maksā Kr 14. Dārgs jau tas prieks ir, bet, ja to dara tikai dažas reizes, lai iepazītos ar pilsētu, droši vien, ka var. Taču tas paliek uz nākamo šīs pilsētas apmeklējumu. aidā! pie mammas Viss - ir nakts un no rīta laižam atpakaļ uz mājām. Tā pagāja šīs divas dienas un viens vakars, ko mēs pavadījām Stokholmā. Priekšā atpakaļceļš. Laika prognoze ir iepriecinoša - Rietumu vējš, 12-14 metri sekundē. Ceļa vējš. Tas ir labi. Baudīsim dzīvi uz jahtas atpakaļceļā, kaut arī visi alkohola krājumi jau ir beigušies. Bet - vai tad tas ir galvenais? Rīts ir jauks un saulains, pabrokastojam un 9:30 izejam. Stokholma mūs pavada saulaina. Skaists laiks. Mēs braucam mājās. Sešas stundas pa šērām pagāja ātri. Mēs atkal visi skatījāmies salas. Pirms iziešanas atklātā jūra tiek nolemts paēst, tāpēc tiek ātri izcepti kartupeļi un kārtīgi ieēsts. Viss, - priekšā atklāta jūra. Jahta tiek viegli šūpota. Man sāk nākt miegs. Es apguļos, un piecelšos kājās tikai tad, kad mēs jau ieiesim Ventspils ostā - pēc 20 stundām. Es nedaudz iemigu, bet kad pamodos, tad uzreiz kļuva skaidrs, ka jūra vairs nav tā, kas bija, izejot no Stokholmas. Sajūta tāda, it kā atrastos zemūdenē. No vietas, kur atradās mana gulta, varēja redzēt lūku, kas nepārtraukti tika aplieta ar lielu daudzumu ūdens. Droši vien, ka mēs atkal esam gadījušies vētrā. Kad gājām uz Stokholmu, ūdens lija pāri klājam, bet tagad tas bija pavisam savādāk - daudz lielākā mērogā. Jahtu šūpoja neganti. Brīžiem likās, ka "Bravo" lido, bet tad "nosēžas" uz ūdens ar lielu blīkšķi, pēc kura sekoja kārtējais ūdens vilnis pāri mūsu galvām. Ļoti gribējās iziet uz klāja un paskatīties, kas tur augšā notiek, bet, tikko apsēžos uz gultas malas, lai veltos lejā, saprotu, ka līdz kāpnēm, kas ved uz augšu, es netikšu. Jahtu nežēlīgi šūpoja. Nē, nu, droši vien, ka tik tālu es kaut kā aizķepurotos, bet - cik tad ilgi es tur nosēdēšu un pēc tam, vēl jātiek atpakaļ… Nolēmu palikt, kur esmu līdz brīdim, kamēr kļūs mierīgāk. Visu atlikušo laiku atrados pusmiega stāvoklī - esi iemidzis, bet tajā pašā laikā nē, jo katru reizi, kad jahta atsitās pret vilni, pat gribēdams nepagulēsi,- gulēt nevarēja. Tad pēkšņi pamostos un dzirdu, ka tiek ievilkta bura. Fiksi ceļos augšā, pabāžu degunu pa lūku, un redzu, ka mēs jau esam Ventspils ostā. Bet tas taču nevar būt! Varbūt man ir zudusi laika izjūta? Tik ātri? Nevar būt! Bet es taču to redzu ar savām acīm - mēs esam Ventspilī! Vēl pat divpadsmit nebija, kad jahta jau bija pietauvojusies pie krasta. Mūs apciemoja vietējie muitnieki, kuriem nācās nedaudz pagaidīt, jo bija radušās nelielas problēmas ar piestāšanos. Muitnieki, kaut ko pārbaudīja un tad aizgāja prom. i'm in latvia Nu mēs esam krastā. Juris noņem Zviedru karogu (ieejot kādas valsts ūdeņos, ir jāuzvelk tās valsts karogs, ko mēs arī bijām izdarījuši, ieejot Zviedrijas ūdeņos). Sakarā ar vētru vienkārši nebija iespējas to izdarīt tad, kad izgājām. Domāju gan, ka komandai neklājās viegli atpakaļceļā. Valdis arī palīdzēja. Es pat īsti nezinu, kas tur notika - buru it kā mainīja. Tā ir, kad visu noguļ. Beidzot mēs esam laimīgi tikuši krastā. Pirmajā mirklī es pat nevarēju pateikt, vai es gribētu vēlreiz būt jūrā. Toties tagad, rakstot, saprotu, ka tas bija forši. Es noteikti to darīšu vēl. Nezinu, ar šo pašu vai citu jahtu, bet es to darīšu. Tas bija jauki! Jā, jūrā jābrauc biežāk, lai nebūtu jācieš no kaut kādas jūras slimības. Žēl, ka tas tomēr var atkārtoties vēl un vēl, ja esi atradis. Es piekrītu, ka ceļojumam pa jūru jābūt vismaz vienu mēnesi ilgam, - tā teicis "Trīs vīri laivā" autors. Ja tas ilgst tikai nedēļu, tad tās ir tikai mocības, kamēr pierodi pie jūras. Atpakaļceļš izrādījās par 6 stundām īsāks nekā turp. Ejot uz Zviedriju, līdz šērām, pagāja 26 stundas, bet atpakaļ - 20. Lūk - tāds vējiņš pūta mums burās. Nu ko, laikam tas arī būtu viss. Četros pēcpusdienā pēc mums atbrauca tas pats busiņš, kas atveda uz Ventspili, un visi devāmies Rīgas virzienā. Vakarā esam atpakaļ savā dzīvoklī. Mūsu brauciens uz Zviedriju beidzies. Sākumā bija domātas piecas dienas, bet beigās tas ilga septiņas. Rīt sākas ierastā ikdiena. Tas bija super! Imants Kluss 1997.gada septembris

jahtošana pāri jūrai

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem