Gads Indijā

  • 2 min lasīšanai
  • 51 foto
Viens gads jau, kā atpakaļ “mājās”, bet kaut kāds spēks arvien biežāk liek par turieni domāt un prāta tālākajā kaktiņā jūtu kā sāk uzplaiksnīt idejas par atgriešanos Indijā...bet šoreiz, tas būs savādāk! Bet šeit par to, kā bija toreiz: Sākot no vasaras 2006- vasarai 2007 biju Indijā. Aizbraucu, lai mācītos Ajūrvēdu- Gujaratas štata Jamnagaras pilsētiņā- Gujarat Ayurved University. Kurss 5 ar pusi gadus ilgs. No visām universitātēm Indijā, kurās var mācīties ajurvēdu, ārzemniekiem šī ir pati labākā. To saku droši, jo skolas vadība ir kaut ar vienu ausi sākusi klausīties studentu vēlmēs. Un šajā mācās lielākais ārzemnieku skaits, kas tāpat nav pārāk liels, bet pietiekoši, lai būtu ar ko parunāt, pasmieties, pabuntoties un no kā iegūt mierinājumu grūtākos brīžos. Manā gadījumā tieši viņi arī padarīja manu dzīvi Indijā skaistu. Bez viņiem... es laikam būtu atbraukusi atpakaļ jau trešajā dienā. Bet tā nu sanāca, ka izdzirdot, ka universitātē ir jauns students- mani jau pirmajā dienā viesnīcā, kurā es apmetos kamēr koju istabiņa nebija pieejama, ieradās ārsts no krievijas- Boris ( pēdējā kursa students) un nākamajā dienā mana topošā kursa biedrene Veena- portugāliete/indiete ar Dhiraju- dienvidāfrikāni, arī pēdējā kursa studentu. Viņi vienkārši atnāca ciemos pie sveša cilvēka zinādami, ka atbalsts būs vajazīgs...tā nu mēs sēdējām ilgi un dikti un pļāpājām- bija tik patīkami apzināties, ka ir cilvēki, kas tevi mīl pat pirms vispār tevi ir ieraudzījuši. Es tā saku, jo nekas cits kā mīlestības vadīts gājiens tas nevar būt. Pirmie divi mēneši pagāja birdinot asaras katru vakaru bez izņēmuma. Un kā nu ne, es tagad padomāju- es taču biju tik tikko izšķīlies kāpuriņš, tik tikko pabeigusi skolu, atstājusi ģimeni un draugus. Vairs nebija neviena mīļotā cilvēka blakus, bija tikai skaistas atmiņas, kurās uzturēties ir sāpīgi. “...Tēva mājas iztvaiko kā dvaša, Ne tev vārda vairs, ne tevis paša. Roku nav, kam tev uz acīm klāties. Puķu nav, ar ko tev parunāties. ”(K. Skujenieks) Bez manas atmiņas, bija tumšādainas lindrakos satinušās dāmas un neķītri noskaņoti vīrieši. Neķītri- jā diemžēl. Tūristus tā pilsētiņa redz ļoti reti, tikai tik cik universitātes studenti lielākoties. Bet pa televizoru un internetā taču var atrast visādus brīnumus- jaunas skaistas rietumnieku meitenes trūcīgi apģērbtas un pavedinošas. Tad nu no tā arī cieta visas eiropiešu gaišādainās meitenes, kas studēja Jamnagarā- ļooooooooti daudz acu skatienu vērsti uz tevi, dažreiz kāds zaļš neizglītots gurķis pajautā vai nevēlies ar viņu pārgulēt. Nu tas viss ar laiku šķita, ka kaut kur izgaist, un ja nu tomēr kaut kas atgadījās, tad tas tikai vienkārši uztverts un aizlaists. Jāpiemetina, ka puskailas mēs tur nestaigājām, uzreiz jau nopirku vietējo apģērbu. Taču tas īsti labi nelīdzēja... Mācības notika angļu valodā, vēstures lekcijas “itkā angļu valodā” jo pasniedzējs diemžēl nebija pārāk labās attiecībās ar angļu valodu. Mācījāmies tradicionālo medicīnu, ajūrvēdisko, dažādus filosofijas virzienus, daršanas, sanskritu utt (lielos vilcienos). Mācības notika 5x nedēļā no 9.00-13.00 un tad no 14.00-17.00 un sestdienās tikai līdz 13.00. Toaletes universitātē bija parādījušās tikai iepriekšējā gadā pēc ilgiem studentu protesitiem (pietam tādas ne ļoti eiropeiskas). Pametu kursu, jo gada laikā sapratu, cik ļoti cilvēkam jābūt autiskam, lai varētu Ajūrvēdu pārvest uz rietumu pasauli, es to nespētu. Jo jāņem vērā, ka tas viss, kas sarakstīts toreiz ir par cilvēkiem, augiem, klimatu kāds bija tajā reģionā. Ja nodarbojās ar ajūrvēdu jāpēta, jāmācās visu mūžu un smagi un ļoti ļoti daudz jāmācās. Ja tiešām grib būt pilnvērtīgs, profesionāls ayurved acharya- ajūrvēdas ārsts, tikai ar gatavo indiešu tabletīšu izrakstīšanu nepietiek Tā ir ļoti plaša zinātne, kura diemžēl sāk ļoti notrulināties arī pašā Indijā. Tur tas ir tapēc, ka viņi cenšas skriet pakaļ mūsdienu medicīnai- ieņem pretsāpju tapbletīti un gan jau pāries- vismaz uz brīdi, pēc tam taču varēs vēl vienu tabletīti apēst, un tā līdz operācijai. Šādi ir vieglāk, nekā iemācīt cilvēkam kā viņam jāizmaina sava dzīve, lai tās tabletītes nebūtu jāēd caurām dienām. Ja nu kāds lasīja līdz galam, tad tas nav viss ko gribēju izstāstīt, lēnā garā turpināšu rakstīt, jo man ar to rakstīšanu nepārāk padodās un pacietīga ar neesmu nemaz, gribas nogāzt kalnus jau ar pirmo pieskārienu, taču re, vismaz pēc gada esmu saņēmusies uzrakstīt par Indiju no mana redzespunkta :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais