13 latvieši un Mērfijs Alpos

  • 10 min lasīšanai
Kad pirmās emocijas jau rimušās un mēnesi ilgušais kompjūtera trūkums ir devis laiku pārdomāt visu, kas piedzīvots šajās neaizmirstamajās piecās dienās, esmu nonākusi pie secinājuma, ka to visu nemaz nevar tik vienkārši aprakstīt! Katra ceļojuma diena ir vesels stāsts, kuru, savukārt , atkal gribas izvērtēt no dažādiem skatu punktiem, sākot ar gluži praktiskām un organizatoriskām lietām, dabas krāšņuma un paša ceļojuma baudīšanas, un beidzot ar nopietnām pārdomām par cilvēku attiecībām, dzīves likumsakarību izbaudīšanu ļoti koncentrētā veidā un planētu stāvokļu nenovēršamo ietekmi… :) Tad nu nolēmu šim veltīt vairākus rakstus, maz pamazām atklājot visu, kas šai sakarā sakrājies uz sirds…. Jeb nu vienu milzīgi garu – redzēs , kas procesā sanāks… :)

Kāpēc ņēmām līdzi Mērfiju? Tāpēc, ka mēs bijām veseli 13, un , lai mums nebūtu garlaicīgi, velna ducim piepulcējām Mērfiju, kurš ar savu likumu rulli ik pa laikam atgādināja, ka likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības… :)

Pats sākums.

Laikam jau jāsāk ar to, ka ilgi jo ilgi plānotais un gaidītais brauciens sākās 18. jūlija agrā rītā Dublinas lidostā. Tur sapulcējāmies visi 13 – laimīgi un priecīgi , jo kopš septembra nebijām tikušies. Vienīgi nebeidzamā optimiste Dacīte mūsu kompānijā bija jaunienācēja . Pārējie 13 pamazām atbira garajā ekskursijas gaidīšanas procesā… Un šis nu tad bija tas galvenais iemesls, kādēļ viss notika tā un ne savādāk… :)

Kā ekskursijas organizatorei man ir jāatzīstas, ka ļoti maz pietrūka, lai tā tiktu atcelta. No plānotajiem autobusa pakalpojumiem saprotamu iemeslu dēļ nācās atteikties, un tā kā visi pāri palikušie ekskursanti gribēja braukt par katru cenu, vienīgais veids, kā mēs varējām braucienu realizēt, bija noīrējot mašīnas auto nomā. Vienai 7- vietīgai mašīnītei pie stūres biju es, bet otrai , 9-vietīgajai – Jānis. Kas par Jāni? Mūsējais! :) Šim variantam noteikti bija savas priekšrocības, bet bija arī savi trūkumi, par ko sīkāk pastāstīšu jau procesā… :)

Te nu man jāsaka pirmie atzinības vārdi visai mūsu grupai . Mīļie, tikai pateicoties jums tas viss tika realizēts ! Jūs visi esat pārbaudītas vērtības un es zināju, ka ar jums kopā varu doties kaut uz pasaules malu! Trakiem taču pieder pasaule!

1.diena

Ženēva, Momblāns un Lielā Sanbernāra pāreja.

Kā jau no iepriekš rakstītā var nojaust, 18. jūlija rītā pulcējāmies Dublinas lidostā, lai lidotu uz Ženēvu. Tur viss bija bez starpgadījumiem (ja neskaita to, ka lidostā attapos, ka biksēm vīles uz ārpusi), un veiksmīgi paredzētajā laikā piezemējāmies Ženēvā. Mašīnu noīrēšana gan paņēma daudz vairāk laika kā bija plānots un Ženēvas apskati mums nācās atlikt uz citu reizi… Cauri braucot gan redzējām „salauzto krēslu” pie Nāciju Pils, Ženēvas simbolu - milzīgo strūklaku Ženēvas ezerā „Jet d’eau”, kā arī nevarēja nepamanīt Ženēvas īpašo šarmu…

Mūsu pirmās dienas galvenais mērķis tomēr bija Momblāna iekarošana, tādēļ lieki nekavējāmies un gluži nemanot šķērsojām Francijas robežu. Pēc 90 km nonācām fantastiski skaistā Alpu tūristu pilsētiņā Chamonix. Šeit mums bija ieplānots Aiguille du Midi gaisa travajs, kurš mūs solīja pacelt Eiropas augstākajā virsotnē! Tiesa, ne līdz pašai augšai, bet „nieka" 3842 metru augstumā… ;) Mazliet saskumdināja fakts , ka kalna virsotnē šai dienā bija slikta redzamība, un biļešu pārdevēja mums piedāvāja labāk šo braucienu atlikt uz nākamo dienu, bet tā kā mums nākamajā dienā bija citi plāni , jau labi tālu no Momblāna, nolēmām tomēr nepažēlot šos 50,-€ un īstenot mūsu plānu. Un pareizi darījām! Tas bija kaut kas fantastisks! Šos skatus , protams, nav pat vērts mēģināt ar vārdiem aprakstīt, un es tik varu iedomāties , kā būtu bijis, ja būtu bijusi laba redzamība… Parasti uz mākoņiem no augšas esmu lūkojusies tikai no lidmašīnas iluminatora, bet šeit – ar pilnu krūti ieelpojot retināto Alpu gaisu un uz savas ādas izbaudot kalnu slimību… Sajūtas bija fantastiskas!

Laimīgi nolaidušies atpakaļ kalna pakājē, sēdāmies savos auto, un atkal šķērsojām Šveices robežu, lai no Martigny dotos pāri Alpiem pa Lielo Sanbernāra pāreju 2469m augstumā uz Itāliju. Tas ir trešais augstākais kalnu ceļš Šveicē. Un atkal jau jāsaka, ka grūti ir vārdiem aprakstīt šo Alpu dabas skaistumu… Brauciens cauri mākoņiem pa šauro, līkumoto un sniegoto kalnu ceļu bija gana ekstrēms, gan mums ar Jāni kā šoferiem, gan visiem pasažieriem. No oktobra līdz Maijam šis 1905. gadā būvētais ceļš vienmēr ir slēgts. Tā kā pāreju šķērsojām jau vakara pusē, mums diemžēl neizdevās samīļot Sanbernāru suņus, kas šeit tiek turēti, lai priecētu tūristus. Šī suņu šķirne tika radīta tieši šeit un tā savu nosaukumu ieguva pateicoties Svētajam Bernardam no Mentonas, kurš 1050.gadā šeit uzcēla arī klosteri un kalnu patversmi . Viņa vārdā tad arī tika nosaukta šī pāreja.

Nu jā… un šis kalnu ceļš bija labs pārbaudījums arī mūsu īrēto auto bremzēm… Diemžēl, mana auto bremzes mani pievīla, jeb es viņas…un kad, šķērsojuši Aostas ieleju, nonācām Turīnā, kas bija mūsu pirmās dienas naktsmītnes vieta, sapratu, ka ar tādu auto turpināt ceļu būtu bīstami…

Te arī bija pirmā vieta, kur izbaudījām vieglo automašīnu priekšrocības, jo ar autobusu šis ceļš nav izbraucams. Ja mēs būtu braukuši ar autobusu, tad noteiktu būtu braukuši pa tuneli zem Momblāna...

Nakšņojām jaukā, mājīgā hotelī Turīnas centrā, kurā daži no mums ar vēsu latviešu mieru paspēja arī pārbaudīt karstasinīga itāļu puiša , hoteļa administratora, pacietību… :)

2.diena

Turīna, „Cosa Nostra” un itāļu policija, jeb diena, kad Barolo vīns palika neizdzerts…

19.jūlijs un Turīna vēl uz ilgu laiku paliks manā, un domāju, ka arī citu grupas dalībnieku atmiņā…

Saulainas un gaišais rīts Turīnas centrā vēl neko nevēstīja par to, kas gaidāms, tādēļ labi pabrokastojuši hotelī , devāmies apskatīt krāšņās Turīnas pilis. Pareizāk gan būtu teikt, ka lielākā daļa mūsu grupas devās to darīt, jo mēs ar Jāni un Sandru devāmies uz tuvāko Avis autonomas punktu, lai novērstu ķibeli kas radās ar manas mašīnas bremzēm. Ķibeli uz vietas novērst neizdevās, tādēļ nācās samierināties ar mašīnas maiņu – manu ērto 7-vietīgo Peugeot nomainīja ar daudz mazāko un neērtāko Opel Zafira… Biju nikna un neapmierināta, jo šis auto manas simpātijas bija zaudējis jau labi sen… un tā nu bija mana kļūda… bet nu par visu pēc kārtas.

Diezgan daudz laika patērējuši mainot šos auto, mēs ar Sandru un Jāni steidzām vēl paspēt apskatīt kādu no daudzajām, fantastiskajām Turīnas pilīm. Ar Tām nu gan Turīna var lepoties no tiesas! Un kā nu ne, jo tieši Turīna savulaik ir bijusi Itālijas galvaspilsēta un tieši šeit ir bijusi Karaliskās ģimenes mītnes vieta… Un tā joprojām ir Pjemontas reģiona galvaspilsēta, kā arī svarīgs Ziemeļitālijas kultūras un biznesa centrs.

Diemžēl mums nācās atteikties no brauciena ar laivu pa Po upi, jo ūdens līmenis, pateicoties lietum, upē esot pārāk augsts… Mazliet gan saskumām, jo tas būtu bijis fantastisks piedzīvojums un iespēja apskatīt Turīnu no cita rakursa.

Tā kā šai dienā bija ieplānots apmeklēt arī Asti un Barolo vīna dārzus un enotēkas, lieki netērējām laiku un devāmies apskatīt Turīnas iespaidīgāko celtni - Mole Antonelliana. Tās celtniecība sākās 1863.gadā, īsi pēc Itālijas apvienošanās, bet pabeigta 1889.gadā, jau pēc arhitekta Alessandro Antonelli nāves. Tā sākumā tika celta kā ebreju sinagoga, bet šobrīd tā kalpo kā mājvieta Kino Muzejam. Uzbraucot ar liftu 167m augstajā skatu tornī, baudījām fantastiskus skatus uz Turīnu, un nemaz nenojautām, kas mūs sagaida atgriežoties auto stāvvietā…

Pēc aptuveni 40 min prombūtnes, atgriežoties netālajā auto stāvvietā, atklājām, ka mana tikko samainītā auto stikls ir izsists un mūsu bagāža ir neglābjami zudusi…

Ieraudzījusi notikušo, uzreiz raudzījos apkārt un meklēju pēc palīdzības! Un mana izvēle krita uz pāri ielai stāvošo vīrieti , kurš ar telefonu rokās vēroja mūs. Panikā viņam angliski saucu, lai viņš zvana policijai, jo tai brīdī apjautu, ka pati to reāli izdarīt nemaz nevaru, jo nezinu, kā Itālijā izsaukt policiju! :( Tai brīdī man likās pilnīgi normāli, ka Itālijā cilvēks runā angliski, un tikai nedaudz vēlāk apjautu, ka mums bija fantastiski paveicies un šis cilvēks bija mums Dieva sūtīts… Viņš gan uzreiz teica, ka nekāda policija šurp nebraukšot, un lai mēs aizmirstam notikušo kā ļaunu murgu. Un tad nu sākās vēl lielāka panika, jo bez policijas izziņas mums būtu milzīgas problēmas ar auto nomu un arī mantu apdrošināšanu. Nezinu ar ko mēs šai cilvēkā izsaucām tādu līdzjūtību, bet viņš pilnībā iejutās mūsu ādā, aizveda uz tuvāko policijas iecirkni un bija mums tulka vietā, jo , kā izrādījās, itāļiem angļu valodas prasme nebūt nav tā izplatītākā kvalitāte…

Pieraduši pie Īrijas Gardas atsaucības un izpalīdzības, bijām noskaņoti arī uz ko līdzīgu Itālijā, taču Itāļu policija, kas ir skaitliski vislielākā policija Eiropas Savienībā, un ir divas reizes lielāka par UK policiju, pārsteidza ar savu inertumu un pat zināmu augstprātību. Pirmajā tuvākajā policijas iecirknī diezgan nelaipns policists mums itāliski paskaidroja, ka mums nākšoties kādu laiku viņu pagaidīt, jo viņš esot ļoti aizņemts. Pēc aptuveni 1/2h gaidīšanas viņš paziņoja, ka tomēr nevarēšot mums veltīt savu laiku un aizsūtīja uz galveno Turīnas policijas iecirkni. Mūsu „Eņģelis” (tā mēs mīļi nosaucām šo izpalīdzīgo itāļu vīrieti, jo viņa īsto vārdu tā arī neviens neattapās pajautāt) aizveda mūs uz attālo galveno policijas ēku un arī tur centās mums visādi palīdzēt. Te gan atkal nošokēja policistu attieksme. Ja tas būtu kaut kur Krievijā, tas nemaz nepārsteigtu, bet šeit es biju cerējusi uz mazliet ko citu… Arī šeit nevienam ar mums negribējās krāmēties un policista kungs teica, lai mēs nākot nākamajā dienā. Tad nu mans pacietības mērs bija pilns! Diezgan uzstājīgi mēģināju šim policista kungam paskaidrot, ka mēs nu nekādi nevaram gaidīt līdz rītam, jo vakarā jau mums ir jābūt pavisam citā pilsētā, un tā nu atkal bija mana kļūda… izrādās, ka šim nu no tiesas patīk justies kā situācijas saimniekam un viens izmisušu latviešu tūristu bariņš neizraisīja viņos vis vēlmi pildīt savus tiešos pienākumus, bet pacēla viņu kungu lomā. Mēs, cietušie, sajūtāmies gandrīz kā vainīgie ... :( Pēc kārtīga nervu stresa un diezgan liela laika patēriņa tomēr tikām ar visu galā, ieguvām savas policijas izziņas un silti atvadījāmies no mūsu „Eņģeļa”… :)

Ar „Cosa Nostra” aizgāja viss – gan drēbes, gan vērtīgas lietas, gan mans laptops… Lieki jau laikam teikt, kādas sajūtas bija man un pārējiem pasažieriem… Palikām ar to, kas mugurā uz visām atlikušajām trim dienām 30 grādu karstumā, paliku bez visas sagatavotās informācijas , kas bija saglabātas datorā…labi, ka maršrutu un karti biju burtiski no galvas iemācījusies un ekskursijas turpinājums vismaz no šāda viedokļa nebija apdraudēts, taču psiholoģiski kādu laiku jutāmies diezgan izsisti no līdzsvara. Protams, arī dienas plāns tika pamatīgi pabojāts, jo mūsu plānotais Asti un Barolo vīna lauku un enotēkas apmeklējums „накрылся медным тазом”, kā krievi saka… jo vēl jau bija atkal jāmaina mašīna…

Šoreiz maiņas punkts bijis Turīnas lidostā un turienes Avis darbinieki varen uzjautrinājās par mūsu situāciju, jo domāju, ka ne jau katru dienu tur ierodas tūristu bariņš, kas vienas denas laikā nomaina divas mašīnas, no kurām ar otro tikai nobraukti tikai 25km…. Situāciju mazliet sarežģīja fakts, ka pirmo mašīnu īrējām Ženēvā, Francijas pusē un mums bija mašīna ar Francijas numuriem, un Turīnā vienīgā mašīna, kuru varējām dabūt ar franču numuriem bija maza melna Opel Corsa ar 1,2 l dzinēju… autonomas darbinieks gan bija mazliet nobažījies, ka mašīnīte ir mums par mazu un mums nepietikšot vietas bagāžai, bet kad es viņam paskaidroju, ka mums vairs bagāžas nav, viņš nespēja noslēpt savu jautrību, ko izraisīja šīs situācijas komiskums, un pacienāja mūs ar kožļenēm. :) Mani gan vairāk uztrauca nevis mašīnas bagāžas nodalījuma lielums, bet dzinēja tilpums, jo visas nākamās dienas mums principā bija jābrauc tikai pa kalniem, bet nu neatkārtoju iepriekšējās kļūdas, un uzreiz mēģināju sadraudzēties ar mazo melno mašīnīti, jo no viņas bija atkarīgs, cik veiksmīgs būs mūsu turpmākais ceļojums…

Tā nu mūsu dienas otrās daļas plāns tika neglābjami izbojāts un nekas cits neatlika, kā pa tiešo doties uz mūsu nākamo naktsmītni Cuneo pilsētā, Alpu pakājē. Parasti nenodarbojos ar viesnīcu reklamēšanu , taču šoreiz mana un pārējo grupas dalībnieku sajūsma par „Royal Superga” viesnīcu bija tik liela, ka nevaru to nepieminēt. Dizains un komforts ir viena lieta, kas šajā viesnīcā ir patiesi augstā līmenī salīdzinot ar cenas lielumu, taču vislielāko sajūsmu izpelnījās viesnīcas administrators Renato! Tik jautru, jauku un atsaucīgu viesnīcas personālu vēl līdz šim nekur nebija nācies sastapt. Un viņa spārnotais teiciens „ Do not change cars - change hair colour !” , ko viņš izspļāva pēc tam, kad izstāstījām šīs dienas notikumus, ņemot vērā manu blondo matu krāsu, uzjautrināja mūs visu atlikušo ekskursijas laiku! Šai skaistajā pilsētā un viesnīcā patiesi gribas atgriezties…

3.diena

Ronas Alpi, lavndu lauki un Verdonas kanjons.

Atvadījušies no jaukās Cuneo, atkal devāmies pāri Alpiem , bet šoreiz gan no Itālijas uz Franciju. Šo fantastisko rītu Alpu kalnos, pie ezera 2230m augstumā virs jūras līmeņa, arī nespēju aizmirst… vēl joprojām jūtu to smaržu Alpu pļavā…

Šī diena tā arī pagāja baudot fantastiskas Alpu kalnu dabas ainavas, lūdzoties manai mazajai mašīnītei, lai tomēr uzvelk kalnā un baudot kopīgus atpūtas brīžus visiem kopā… Lavandu lauki viens pēc otra iekrāsoja zilas kalnu pakājes ar savu reibinošo smaržu aicinot piestāt un nekur nesteigties… bet , protams, ka garais ceļš, kas tai dienā bij braucams, un gaidāmais Verdonas kanjona apmeklējums mudināja doties tālāk uz priekšu…

Izbraucot cauri Riezai, pamazām tuvojāmies šīs dienas lielākajam notikumam – Verdonas aizas jeb Lielā Verdonas Kanjona apskatei un izpētei. Tas ir 25 km garš un ap 700m dziļš, un to veidojusi ir Verdonas upe, kas savu nosaukumu ir ieguvusi pateicoties savai tirkīzzilajai krāsai. Ceļa posmā no Maustiers līdz Castellane mums bija iespēja baudīt patiesi dramatiskus dabas skatus. Lai iespaidi būtu vēl neaizmirstamāki, izbraucām arī riņķi gar pašu aizas malu. Protams, vārdos neizteikt šīs fantastiskās sajūtas , kas pārņēma redzot šo Dabas varenumu, kā arī nav iespējams izstāstīt, kāds ir Alpu gaiss pēc negaisa un lietus… Šeit gan izbaudījām interesantu dabas fenomenu – pēc negaisa gaiss bija tā elektrizējies, ka mums visiem ,vārda tiešajā nozīmē , sacēlās mati stāvus gaisā, izsaucot pamatīgu jautrību !

No Castellane devāmies pa Napoleona ceļu uz Grāsu un tālāk jau uz mūsu nākamo naktsmītni Nicā.

4. diena

Nica, Monaco, Eze.

Nākamo dienu sākām ar braucienu uz karalisko Monaco. Šeit mūsu plānus pievīla navigācija, kura kaut kādā brīdī vienkārši atteicās strādāt.. Kārtīgi izmaldījušies un pa ceļam izbaudījuši šīs vietas aristokrātisko šarmu ar pilīm, jahtām un dārgām mašīnām, apmeklējām Okeonogrāfijas muzeju. Diemžēl, laika trūkuma dēļ, ko zaudējām maldoties un meklējot autostāvvietas, neapskatījām visu, kas bija šeit ieplānots, taču iespaidi jebkurā gadījuma palika neaizmrstami… Un te nu es kārtējo reizi pārliecinājos, ka apvienot šofera un ekskursijas vadītāja pienākumus ir principā nereāli, jo laiks kas tika pavadīts maldoties un meklējot stāvvietas mums ļoti, ļoti pietrūka…

Tālāk devāmies uz Ēzi – fantastisku viduslaiku komūnu, kas pirmo reizi ir tikusi apdzīvota 2000g.p.m.ē. Šobrīd tajā mīt ap 3000 iedzīvotāju .Vecās mājas, šurās ieliņas, un fantastiskais eksotisko augu dārzs, un brīnišķīgie skati uz Franču Rivjēru nespēja atstāt vienaldzīgu nevienu….

Nicu izvēlējāmies apskatīt , izbraucot ar divstāvīgo Nicas tūristu autobusu. Tas mums deva iespēju uzzināt par Nicu un tās vēsturi daudz interesanta. Protams, būtu gribējies šeit pavadīt daudz vairāk laika, bet tas viss mums deva iedvesmu atgriezties šeit atkal, un var būt jau februārī, uz Nicas karnevālu, kas ir viens no krāšņākajiem un iespaidīgākajiem karnevāliem Eiropā un devis iedvesmu Rio de Ženeiro karnevālam.

5.diena

Mājupceļš.

Noguruši , bet iespaidiem bagāti un laimīgi atgriezāmies Dublinā.

Es vēlreiz gribu pateikties visai mūsu grupai par sapratni un izturību, par nebeidzamo optimismu, par to, ka jūs esat vislabākie! Parasti jau saka, ka ir jāizēd kopā puds sāls, lai saprastu, vai blakus ir draugs. Un man nu gribas teikt, ka šīs puds nu ir gandrīz izēsts… es zinu to, ka jūs varbūt nesaņēmāt visu, ko bijāt gaidījuši tīri no apskates objektu puses, taču es domāju, ka mēs visi ieguvām brīnišķīgu pieredzi , un šīs kopā pavadītās dienas neviens mums nekad neatņems…

Īpašs paldies no manis ir Jānim un Sandrai! Bez jums, mīļie, tas viss nebūtu izdevies ! (hug)

Domāju, ka katram no mums bija ko pārdomāt pēc šī brauciena, un tas nu ir skaidrs, ka nekad nekas nenotiek tāpat vien…

Nu re, nevajadzēja nemaz vairākus stāstus – pietika ar vienu , bet labi garu…. ;)

P.S

Maza piebilde tiem, kas saistīti ar astroloģiju . Šīs pirmās divas ceļojuma dienas vēl bija retrogrādā Merkūra paspārnē... domāju, ka tas daudz ko izskaidro... ;)



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais