Drāma ar zilajiem

Ģirts Smelters 02.09.2013 5 min lasīšanai

Ceļojām pa Floridas lielceļiem, straujiem soļiem ejot uz priekšu. Tālu vairs nebija Džeksonvila – pilsēta, kurā jau reiz bijām iegriezušies, kad pēc necerētas veiksmes tomēr paglābāmies no nakšņošanas uz ielas un miegu garšojām divu meksikāņu brāļu pagalmā. Bijām sasnieguši arī jaunu īkšķošanas rekordu – vienā dienā pieveikti mazliet vairāk kā 800 kilometri. Kāds jautrs melnais vīrs iedeva pēdējo spērienu, un jau pēc neilga laika šķēlām Džeksonvilas tumsu, lai nokļūtu līdz kādai drošākai vietai. Bijām izlaisti kādā afroamerikāņu rajonā un līdz pilsētas centram bija krietns gabaliņš, tāpēc fiksi kustinājām kājas un rokas cerībā noķert braucienu uz priekšu, taču līdzko saule ir zemē, amerikāņi pat nedomā piebremzēt. Kājojām pa ļoti ātra lielceļa malu ar cerību priekšā ieraudzīt kādu vietu ar internetu. Kā ar saules stariem apzeltīts likās aiz līkuma izpeldējušais McDonalds uzraksts. Jau atkal tas kā drošības saliņa, kā patvērums un pagaidu rezidence priecēja acis un prātus. Devāmies taisnā ceļā uz ēstuvi, aiz muguras atstājot visai nepatīkamo gājienu pa neizgaismotu lielceļa malu drūmā vakara stundā.

Kontingents vēstīja par to, kādā rajonā atrodamies – pārsvarā meksikāņi, melnie un bezpajumtnieki. Taču ar tādiem nekad nav bijis grūti atrast kopēju valodu, tāpēc par to īpaši nebēdājām. Iekārtojāmies uz palikšanu, varbūt kaut kur pazibēja arī kāds burgers jeb bulciņa. Ieejot ātrajās ēstuvēs acis vienmēr meklē trīs lietas – bezvadu interneta zīmi, piekļuvi elektrības tīklam un stundas, kad iestāde ir atvērta. Tāpat arī šoreiz – meklēju kontaktu, pie kura uzlādēt mirstošo klēpjdatora bateriju. Kamēr to darījām, ar mums sarunu uzsāka divi vīrieši – viens gados vecāks pieklājīgs un inteliģents kungs ar sporta kurpēm un dīvainu gaitu, kas liecināja par dzīves laikā iegūtu kroplību vai invaliditāti. Otrs bija gadus divdesmit jaunāks, izskatīgs, ar platu smaidu un nedaudz nevīžīgu ģērbšanās manieri. Svešinieku uzmanību parasti piesaista mugursomas un eksotiskās skaņas, kas rodas runājot latvju mēlē, tāpēc jau sen vairs neesam pārsteigti, kad pilnīgi nepazīstami cilvēki uzrunā mūs visdažādākajās vietās. Un ar labu prātu parasti pastāstām gan par projektu, gan par sevi, gan piedzīvojumiem, kādiem nācies iet cauri. Arī šoreiz sekojām ierastajam scenārijam, paskaidrojot arī, kāpēc atrodamies šeit un ka te plānojam pārlaist arī nakti. Abi kungi acīmredzami bija ieintriģēti mūsu ceļojumā, taču nebija skaidrs, ko abi dara nomaļā ne pārāk laba rajona ātrajā ēstuvē, ja jaunākais no viņiem bija lidmašīnu pilots, bet vecākais – izbijis baņķieris. Šī neskaidrība gan ātri tika atklāta – abi bija šeit romantisku nolūku vadīti.

„Zili manas zemes lini, vai tu arī? Ei, nu zini ”, reiz dziedāja Kaspars Dimiters, viens no aktīvākajiem homofobijas kultivatoriem Latvijā. Vienmēr esmu uzskatījis, ka par savu seksuālo orientāciju pārliecinātiem cilvēkiem nav problēmas pieņemt netradicionālo formu piekritējus. Tāpēc arī ceļojuma laikā nav bijušas grūtības kontaktēties ne ar gejiem, ne lesbietēm, ne transseksuāliem cilvēkiem, un arī ar apjukušajiem nē. Atmestie aizspriedumi ir tikai palīdzējuši virzīties uz priekšu un saprast no sevis atšķirīgo. Taču šoreiz laimējās iekļūt ziepenē, kas nedaudz mainīja uzskatu, ka visi geji ir puslīdz normāli. Tā nu abi jaunie draugi, sapratuši kādā situācijā esam, diezgan ierasti amerikāņiem, piedāvāja naktsmājas pie sevis. Izstāstījām, ka mums svarīgi būtu palikt pie lielceļa, taču vecākais apgalvoja, ka viņš dzīvo pavisam netālu no maģistrāļu krustojuma. Pateicāmies un piedāvājumu pieņēmām. Izrādījās, ka vecākais vīrs tiešām dzīvo netālu, pirmā stāva dzīvoklī ar pasakainu skatu uz milzīgo St. Johns upi un pilsētas izgaismoto un augstceltnēm izrotāto apvārsni. Vīrs kādreiz bijis baņķieris, ar sievu, dvīņu meitenēm mūsu vecumā un māju Misisipi. Taču pār galvu nākusi nelaime – viņam atklāts vēzis, sākusies terapija, kas vēl vairāk novājinājusi veselību. Kopā ar sievu aizgājis arī darbs un ierastā dzīve. Viena kāja kļuva gandrīz nespējīga, un spēcīgais vecis pārvērties par invalīdu. Ar to traģēdija nebeidzās – ne tik sen smadzeņu audzējs atklāts arī vienai no kunga meitām. Kaut kur pa vidu visam tam vīrs sapratis, ka vīrieši tam sāk piesaistīt arvien vairāk. Taču to nezina neviens no ģimenes – drosme to atklāt vīram nav bijusi. Savukārt jaunākais vīrietis bijis gaisa spēkos, strādājis kā IT speciālists, taču tagad nodarbojas ar lidmašīnu pilotēšanu. Abi, šķiet, pazīstami ne visai ilgu laiku. Tā sēžot un pļāpājot pienāk nakts, tāpēc visi dodamies pie miera – mēs tiekam iekārtoti viesistabas dīvānā, jaunais džeks aizbrauc uz mājām, arī vecākais dodas pie miera.

Klab datora taustiņi,Kristapam triepjot pēdējos kāda stāsta teikumus, kad jau lēni laižos miegā. Blieziens pa ārdurvīm un atslēgu klaboņa – kāds slēdz vaļā durvis. Nostrādā durvju ķēde, un tās līdz galam neatveras. Ailē parādās visai padrukna filipīnieša mūlis, kas kaut ko satraukti sauc. Pie durvīm pienāk dzīvokļa saimnieks, abi pārmij asus vārdus un durvis aizveras. Saņemam paskaidrojumus, ka traucētājs bijis vīrieša oficiālais draugs – filipīniešu zilais, ar kuru abi ir kopā jau vairākus gadus. Neliekos ne zinis un atkal laižos miegā, kad vēlreiz atskan bungājieni pie durvīm. Kaut kur kāpņu telpā ieskanas filipīnieša griezīgā balss. Vīrs, visai saniknots, ielaiž trobelētāju iekšā dzīvoklī, nenojauzdams, ka tas pieliks punktu mierīgajam vakaram. Vispirms gados jaunākais filipīnietis uzbrūk dzīvokļa īpašniekam, pārmetot par telefona necelšanu un melošanu. Tad histēriķis pieskrien klāt pie mums, kliedzot, ka mums tūlīt pat ir jāpazūd no šejienes. Miegs dara savu un cenšos pievērst maksimāli maz uzmanības stresa pārņemtajam cilvēkam. To redzēdams, nemiernieks norauj segu un gultas drēbes un rauj no gultas arī mani, draudīgi atvilkdams kulaku sitienam. Taču tramīgais skatiens nodod viņa trauslo dvēseli, un ir skaidrs, ka uz īstu vardarbību šis zilīts nav spējīgs. Un tracis tikai turpina pieaugt – filipīno tikai kliedz uz visiem, lamājās un sola sadot mums, kamēr vīrs atbild, ka mēs nekur neiesim un, ja dramatiskajam puisim kas nepatīk, tieši viņš pats var vākties no šejienes prom. Pieceļos un apģērbjos, lai nepieciešamības gadījumā arī varētu doties, taču kungs uzstāj, lai paliekam un ik pa laikam atvainojas, ka mums jānoskatās šis uzvedums. Ja ne nogurums, būtu patiešām jautri to visu vērot arī turpmāko laiku. Izrādās, ka filipīno uzzinājis par sānsoļiem ar lidotāju, tāpēc bija jau gatavojies uz šādu scēnu, taču kā eļļa ugunij bijis divi jauni puikas viesistabā vēlā nakts stundā. To, kurš šajā ģimenē ir sieviete, var noprast skaidrāk nekā skatoties uz dažiem tradicionālajiem pāriem. No vienas puses birst lamas un apvainojumi vecā kunga virzienā, saucot viņu par kropli, nelgu un mauku, no otras nāk draudi filipīnietim tūlīt pat uzsūtīt policiju, ja viņš nevāksies prom vai vismaz neaizvērs muti. Nenotiek ne viens, ne otrs, ne trešais, un abi mīlnieki turpina ķīvēties. Pa kādai lamai saņemam arī mēs. Kādā brīdī vecais kungs iet pēc telefona, lai tiešām zvanītu policijai, taču meitenīgais draugs pasteidzas pirmais. Notiek cīņa par klausuli, apgāžas lampa, uz kājas uzkrītot nelaimīgajam dzīvokļa saimniekam. Tālāk jau seko draudi filipīnieti par to iesūdzēt tiesā – tipiska Amerika.

Pārejot pusotru stundu uz priekšu, jandāliņš beidzas ar to, ka abi ķīvnieki dodas gulēt uz otro istabu. Taču pēc četrām stundām abi jau ir augšā, lai dotos uz slimnīcu – vecajam kungam no kreņķiem un trakošanas kaut kas sācis sāpēt pa īstam. Saņemam atvadu naida vārdus no filipīnieša un liekamies tālāk uz auss, lai pēc pāris stundām turpinātu ceļu. Šī ir bijusi viena traka naksniņa, taču viss beidzies laimīgi(vismaz mums). Atstāju pateicības zīmīti par, lai arī kādām, bet tomēr naktsmājām un drosmi aizstāvēt mūs pret driģeņu ietekmē esošo eksotisko salu pārstāvi. Novēlu arī labu veselību gan viņam, gan meitai – skaistai jaunietei, kuras foto vakar vīrs tika rādījis un kurai priekšā visai grūtas dienas. Noklikšķ mugursomu aizdare un dzīvokļa durvju atslēga. Kārtējo reizi - dodamies tālāk.