Visa Sahāra mums pie kājām! III daļa

Indra Puķīte 01.09.2013 15 min lasīšanai

II daļa. Maroka realitātē jeb „Kā būs, tā būs, kā nebūs, tā nebūs”

7.02.-8.02.2012. Vai mums galvās ir kuskuss?

Mostamies agri, lai nenokavētu vienīgo autobusu šajā dienā. Raustu Ibrahimu aiz kājas, jo viņš mierīgi guļ, kamēr mēs jau esam ieņēmuši zemo startu autoostas virzienā. Tikai nezinām kur tā ir. Kad vakar uz jautājumu, kur ir autoosta, viņš pameta ar roku nenoteiktā virzienā, sapratām, ka jautājums atkal bijis pārāk konkrēts. Pēdējie foto, atvadas pa marokāņu modei (vai jau esam kļuvuši par savējiem?) un dodamies uz autoostu, aptuveni 20 minūšu gājiena attālumā. Sprinta tempā dzeram tēju, ēdam brokastis, pērkam biļetes, jo līdz autobusa atiešanai tikai 10 minūtes laika. Biļešu iegāde nesezonā nav problēma, tās var nopirkt īsi pirms autobusa atiešanas, pirms tam gan kasieris noskaidro vai ir brīvas vietas. Mums paveicas visās reizēs. Jāpērk arī bagāžas biļete, vienu reizi izsprūkam cauri bez tās, jo viņi paši netiek skaidrībā, kur tā pērkama – kasē vai autobusā un mūsu somas aizvizinās „pa zaķi”.

Cauri tuksnešainajām ainavām dodamies uz Tinerhir (dīvainās izrunas dēļ nelatviskošu). No turienes mēģināsim nokļūt Todrā. Autobuss izbrauc no pieturas ar atvērtu bagāžnieku, Mr. X panikā skrien skatīties vai somas vēl vietā. Paldies Dievam, ir gan. Vēl pāris reižu, absolūti neatliekamu darīšanu spiests, viņš pamet autobusu, liekot aktivizēties mūsu stresa hormoniem, bet vēlāk jau pierodam pie viņa nedaudz haotiskās uzvedības un vairs neliekamies traucēties. Ir gan vēl pāris reizes, kad gribas novilkt bikses un sadot pa ausīm, bet kopumā esam maza, draudzīga kompānija, kas turas kopā priekos un bēdās, nekasās par sīkām vienībām un jebkuru (ne)gadījumu pieņem, sekojot ieteikumam „kā būs, tā būs, kā nebūs, tā nebūs”. Bet, galvenais, nekad nelaiž garām izdevību papriecāties par ceļabiedra iekļūšanu lielākās vai mazākās ķezās.

Autobuss pienāk pusstundu ātrāk kā paredzēts, bet takša nofraktēšana līdz Todrai mums prasa pusotru stundu. Tikko izkāpjam no autobusa, par mūsu „labvēli” kļūst sarkanā jakā ģērbts čalis ar spilgti zaļu lakatu ap galvu, piesola taksi par 6 naudiņām no personas un piedāvā kaut kādu viesnīcu. Viņš paniski baidās no fotoaparātu zibšņiem, it kā mēs būtu kādi aizokeāna paparaci, kas grasās pieķert viņu kādā grēcīgā nodarbē un foto ievietot visos lielākajos pasaules masu informācijas līdzekļos. Kamēr mūsu puiši maina naudu, mēs ar Dzintru koķetējam ar vietējiem puišeļiem. Iepazīstamies pēc visiem smalkās uzvedības likumiem, ar vārdu nosaukšanu un sarokošanos un foršākais ir tas, ka iniciatori ir viņi. Tazikam (ja pareizi atceros vārdu) ir 13 gadu, labi runā angliski, esot iemācījies no grāmatām, skolā mācot tikai franču un arābu valodas. Ar ģeogrāfiju gan bēdīgi, par Latviju neko nezina, cenšos vismaz iestāstīt kur atrodas Eiropa. Manī gan tūlīt ierunājas pieaugušais un apjautājos kāpēc viņi nav skolā, brīvlaiks esot. Atgriežas naudas mijēji, laiks tā kā būtu doties kaut kādā virzienā, bet pēkšņi neviens vairs negrib mūs nekur vest. Ir iestājies kaut kāds bardaks, par kura rašanās cēloņiem un iespējamo turpmāko attīstību mums nav ne jausmas. Pat miera mika Jānis ir sašutis. Man ir aizdomas, ka tas ir Zaļās Čalmas pirksts, jo mēs viņu tā kā drusku ignorējam. Pa to starpu esmu sapazinusies ar itāli, kurš arī grib nokļūt Todrā, piedāvāju braukt kopā. Beidzot viens vedējs atrodas, kāpjam iekšā, bet tur priekšā vietējais un itālis, kā izrādās, arī ir pārtapis par divām personām. Nu jā, 9 cilvēki laikam taksī nesatilps. Kamēr Zaļā Čalma debatē ar taksistu, itālis ar savu kompanjonu aiziet kājām.Pēc brīža arī mums apnīk tas teātris un sekojam viņu paraugam. Netiekam ne pārsimts metrus, kad taksis mūs panāk. Nu jā, zaudēt 7 pasažierus vienā piegājienā laikam nav īsti prātīgi. Pieķeram klāt vēl vienu vietējo (formula „6 pasažieri + šoferis” joprojām spēkā) un braucam.

Todra nav tālu, tikai 15 km, taču ceļš ved augšup, ar kājām būtu jāčāpo stundas piecas. Mr. Xapgalvo, ka šoferim ir pašnāvnieciskas tieksmes. Ko viņš teiku, ja būtu jābrauc pa kārtīgu kalnu ceļu? Pavīd pa kalnainai ainavai, bet, iebraucot Todrā, mūsu skatam atklājas pēdējais kanjona posms ar vertikālām 160 m augstām sienām (dažos avotos 300m). Bet skaistumu jau metros neizmērīsi, skats patiešām iespaidīgs. Šeit ir neskaitāmi dažādu grūtību pakāpju klinšu kāpšanas maršruti, kāpējiem ir kur izvērsties. Pirmais tehniskais kāpiens datēts ar 1966. gadu, kopš tā laikaTodra kļuvusi par klinšu kāpēju paradīzi. Saule kanjonā iespīd tikai no rīta, līdz ar to dienā te valda patīkams vēsums, protams, tas attiecas uz vasaras sezonu. Pašreiz ir diezgan vējains un arī naktī bez pāris siltām segām neiztikt.

Vispirms kaut kur jānobāzējas un tad var doties apskatīt apkārtni. Vienu no divām tuvākajām viesnīcām izvēlamies ātri, tajā par saprātīgu cenu piedāvā pārgulēt, vakariņas un brokastis un dušā ir silts ūdens, kas nav mazsvarīgi. Līdz vakariņām laika gana, ejam izlūkot kurp aizved kalnu taka. Mr. X tie ir pirmie kalni un pirmā virsotnīte arī. Daudz gan viņam to pirmo reižu šajā braucienā. Atpakaļ nākot nolemjam uzrāpties alā, kas atrodas diezgan augstu klintīs un pabaidīt abus pakaļpalicējus. Tas arī izdodas, taču lejā no alas vairs neprotam tikt, jāizsauc glābējspēki – tie paši „sabijušies” puiši.

Rīts ataust silts un saulains. Beidzot! Atkal rāpjamies klintīs, šoreiz nevienu nebaidīsim, jāuztaisa kāds foto no sērijas „kā uz žurnāla vāka”.Visi jau grib joņot tālāk, es labprāt paliktu šeit ilgāk, tāpēc īpaši neiespringstu uz takša ķeršanu, jo esmu ievākusi informāciju, ka to dabūt var tikai tad, ja ļoti paveicas. Kā par nelaimi puišiem paveicas un viņi nostopē vietējo busiņu, kurā satilpst 23 pasažieri, oficiālo sēdvietu tur, pats par sevi saprotams, ir krietni mazāk.

Atgriežamies mūsu „mīļajā” Tirnehir, Zaļā Čalma jau priekšā, pielīp Jānim un paziņo, ka mums pārējiem esot kuskuss galvā (nez ko tādu esam viņam nodarījuši?) Jānis jūtas traki glaimots.

Kuskuss ir vēl viens marokāņu tradicionālais ēdiens, ko tā arī neizdodas nobaudīt.

8.02.-9.02.2012. Tāčakarēt tūristus prot tikai Marakešā!

Garš pārbrauciens (7.5 stundas) caur Qarzazate un citiem mazākiem miestiem uz Marakešu. Atkal iebraucam ziemā, mūsu skatam paveras serpentīni, mākoņos tīti kalni un nelieli leduskritumi. Galapunktā nokļūstam bez starpgadījumiem. Arī taksi sarunājam ātri, pakaulējamies tikai nedaudz. Principā līdz Djemma el Fna (šis arī ir normālam latviešacilvēkam diezgan neizrunājams) laukumam var aiziet kājām, tas nav tālu no stacijas. Šaurajā ieliņā, kuru parāda takša šoferis, hoteļi izvietojušies cits pie cita, bet cenas nav nokaulējamas. Vienā pat piedāvā dušu ar skatu uz zvaigznēm, bet saimnieks ir ciets rieksts un cenu nenolaiž neparko, lai arī hotelis ir tukšs. Lai tas tāds arī paliek, iztiksim bez zvaigžņotā skata dušā.

Ejam ielās - dzert svaigi spiestu apelsīnu suliņu, ēst vārītus gliemežus un kaftu. Un tad jau pirmais „aplauziens”, dēļ kā Marakeša nevienam neiepatīkas. Pasūtām 5 porcijas kaftu, Jānis 3 reizes (!) jautā cenu, jo puisim ar angļu valodu tā pavāji, bet skaitli 30 viņš prot pateikt un pat uzraksta uz papīra (žēl, ka nesaglabājām šo rakstisko pierādījumu). Uz galda parādās kaut kādas mērcītes, olīvas. Mums ar Dzintru ir aizdomas, ka tas ir par papildus samaksu un neko neaiztiekam, gaidām savu kaftu. Man aiz muguras stāv kāda sieviete un sarunājas ar pārdevēju (vismaz neizklausās, ka viņi strīdētos), pēkšņi pastiepj netīru roķeli un nogrābj no galda mūsu olīvas. Blenžam kā kamieļi uz gāzētā ūdens automātu un nekādi nereaģējam. Toties reaģē apkalpotāji un sievieti patriec. Turpinām ēst. Bet tas ir nulle komats štrunts, salīdzinot ar to, kas seko. Paēduši saskaitām līdzīgu naudu un noliekam uz galda. Zili brīnumi! Mūsu vēderos jau esošās kaftas cena pēkšņi pieaugusi līdz 70 dh (Ls 5). Laižam gar ausīm viņu argumentus un dodamies prom. Nekur tālu netiekam, mums pakaļ joņo kādi četri apkalpotāji baltajām uzsvārču stērbelēm plīvojot. Ja nu gadījumā jākaujas, spēku samērs nerunā mums par labu, tāpēc rādām pēc iespējas dusmīgākus ģīmjus un tas nemaz nav grūti - esam riktīgi nikni par šādu bezkaunību. Toties konfliktam beidzoties, zviedzam kā negudri, jo Jānim atkal komentārs vietā: ”Šodien Jums vismaz būs ko rakstīt.” Un tātad! Sākas pārrunas diezgan augstos toņos ar bosu un policijas piesaukšanu. Viņi - lai mēs ejot viņiem līdzi pie viņu bosa, mēs – lai tas boss nāk šurp. Galvenais runas vīrs ir Jānis, es arī mēģinu kaut ko iepīkstēt pa starpu, bet bez rezultāta, viņi lūr uz mani ar „tu, sieviete, stāvi pie ratiem!” izteiksmi sejā. Nez no kurienes uzrodas it kā neitrāla angliski runājoša persona, kas cenšas samierināt abas puses. Mēs gan nesaprotam kā viņšinterpretē mūsu sacīto, bet pieļauju, ka viņš paziņo, ka džeki ir ieberzušies un izprovocēt mūs neizdosies, jo pavāru kungi pēkšņi ir gatavi visžēlīgi pieņemt no mums vēl 100 naudiņas un varam būt brīvi. Ahā, šo mēs jau pazīstam! 50 un ne dirhama vairāk, mums arī jau apnicis.Tā arī vienojamies, mums pakaļ noskan „laba vēlējums” uz burta f... (vismaz kaut ko viņi angliski prot) un incidents ir beidzies. Starp citu, tā kafta gastronomiskā vērtējumā bija draņķīgākā visā ceļojuma laikā.

Puišiem vēl piedzīvojumu nepietiek. Mr. X ir nolēmis piedalīties pārvērtībās un notestēt Marakešas bārddziņa, piedodiet, friziera darbu. Lūk, viņa stāsts, nedaudz apcirpts, bet stils saglabāts: „...te pēkšņi ieraudzīju frizieri, kas tusēja pie savas darbnīcas puspavērtajām durvīm. Vīrs smēķēja pīpi un lūkojās laukā. Matus gribēju nogriezt jau Rīgā, bet nepaspēju. Un, re, kāda izdevība – vēl pusnaktī cilvēks gaida vēlīnos klientus. Super! Momentā iesaucos: „Džeki, stop! Gribu nofrizēties! Tādas iespējas varbūt vairs nebūs. Šis frizieris gaidīja tieši mani!” „Labi, alus pagaidīs!”, pārējie ir ar mieru. Jānis jautā vai frizieris griež matus ar uguni, nu nosvilina, kā šovā, esot lasījis, ka šeit tā darot. Frizieris smejas, nē, tā gan viņš nedarot. Labi, lai griež kā māk. Jautāju, cik tas maksās. 60 dirhamus. Padomāju - 4 lati tā kā par daudz, vienojāmies par 40 (Ls 2.80) dirhamiem. Dikti gribēju izbaudīt kā darbojas frizieris Āfrikā. Turklāt vīrs izskatījās kā bārddzinis ko rāda TV. Biju gatavs eksperimentam.Vīrs veikli darbojās ar šķērēm, tad mašīnīti, kad mati bija daļēji apgriezti, sāka sildīt tējkannā ūdeni. Jānis skaļi priecājas, ka saimnieks beidzot pratīsies uzcienāt vēlīnos klientus ar tēju. Bet nekā, ūdens tika sildīts matu mazgāšanai. Viņš iegrūda manu galvu netīrajā izlietnē un sāka tos mazgāt, vienlaicīgi arī masējot, tādā veidā cenšoties atgūt (un atguva) nokaulētos dirhamus. Matus nosusināja ne pārāk tīrā, slapjā dvielī, bet tās vēl nebija procesa beigas. Sekoja matu griešana ar žileti kā padomju laikos. Tad viņš paņēma riktīgu bārdas nazi un sāka filēt. Nu vāks! Tomēr meistars ar nazi ņēmās tik veikli, ka nejutu nekādu sāpju, lai gan matus viņš pa pusei rāva, plūca un grieza, vārdu sakot, retināja. Nobeigumā jauno frizūru izžāvēja ar fēnu un process bija galā. Biju apmierināts ar ieguldīto darbu, centību un entuziasmu.” Kad nofrizētais tiek mums atrādīts un piedzīvojums atstāstīts, un tas notiek naktī ap pusdiviem, šķiet, ka plīsīsim no smiekliem, jo Jāņa interpretācijā jebkurš visikdienišķākais notikums pārvēršas par humoršovu.

Nākamajā rītā Marakeša visiem ir „līdz apkaklei”, es gan vēl gribētu redzēt Mažorella dārzus (Jardin Majorelle), bet pārējie - ka tik ātrāk prom. Dodamies dzelzceļa stacijas virzienā, vadoties pēc Aivara sarūpētās Marakešas kartes. Ar ielu nosaukumiem bēdīgi, bet orientēties jaunajā pilsētas daļā var ne sliktāk kā Rīgā, izņēmums ir medinas, bet par tām vēlāk. Kamēr pērku biļetes, visi kaut kur pačibējuši, citam jāēd, citam vēl kāda spiedīga vajadzība. Turklāt kasē mani sagaida pārsteigums - Kasablankā esot jāpārsēžas. Apjūku ne pa jokam, El Džadida taču ir pirms Kasablankas. Vai manas zināšanas par pasaules ģeogrāfisko kārtību būtu galīgi sašķobījušās? Varbūt esmu nopirkusi nepareizas biļetes? Tikai tad, kad arī kontrolieris apstiprina, ka tiešām jāpārsēžas un pasaka arī laiku, nomierinos. Vilcienā ieskrienam (burtiskā nozīmē) pēdējā brīdī. Tā kā nezinu cik ilgs laiks Kasablankā atvēlēts, lai pārsēstos, fiksi lecam laukā un, ieraugot pirmo uniformēto vīru, skrienu klāt, rādu biļeti un jautāju kur mūsu perons. Lai gan uniformētais nerunā angliski, viņš izved mūs cauri tunelim un nostāda tieši tajā vietā kur pienāks mūsu vilciens. Marokā droši var prasīt palīdzību uniformētiem vīriem, no viņiem nav jābaidās, viņi ir atsaucīgi un laipni. Latvijā policists ne reizi man nav uzsmaidījis, Marokā gan.

Džadidā iebraucam ar nelielu kavēšanos. Kur tad uzbāzīgie taksisti? Nav neviena, jāiet vien kājām. Līdz pilsētas centram kājām var aizsoļot 50 minūtēs. Uzduramies informācijas centram un tiekam pie lēta hoteļa. Tas daudz neatšķiras no līdziniekiem Eiropā, toties atrodas uz pilsētas galvenās ielas un okeāns arī tepat aiz stūra.

10.02.-11.02.2012. „Nopērc tēju un ūdeni - un kāzas gatavas!”

Joprojām esam El Džadidā. Pārvācamies uz citu hoteli. Iepriekšējais jāatstāj, jo esam pamanījušies pierunāt mazāk pieredzējušu darbinieci iedot 5 cilvēkiem trīsvietīgu istabu. Šis ir īstā austrumu stilā, ar iekšpagalma dārzu, skaistu interjeru un tīrs.

Nedaudz vēstures. El Džadidas senais nosaukums ir Mazagana (Mazagan). Pirmo citadeli šeit uzbūvēja brāļi Arudas 1514.gadā, vēlāk saskaņā ar plānu to paplašināja itāļu arhitekti, izveidojot zvaigžņveida formas cietoksni. Teritoriju no 16. līdz 18.gs. kontrolēja portugāļi un tā bija viena no viņu pirmajām apmetnēm Rietumāfrikā ceļā uz Indiju. Pēc portugāļu aiziešanas, pilsēta bija pamesta līdz 19.gs. vidum, kad tā kļuva par komerciālu un multikulturālu centru, jau ar nosaukumu El Džadida (jaunā pilsēta). Pilsēta iekļauta UNESCO objektu sarakstā 2004. gadā kā „izcils Eiropas un Marokas kultūras ietekmju apmaiņas piemērs”.

Vispār pilsēta ir īsta miera osta. Pašreiz tūrismam ir klusā sezona un bālģīmji sastopami visai reti, bet, šķiet, ka Džadida nav viņu iecienītākā apmešanās vieta. Okeāns te gan ir, bet krasti klinšaini un ar peldēšanos ir kā ir. Tas, protams, neattiecas uz mūsu Peldētāju Zuzannu. Skatoties kā viņš tur okeāna viļņos tirinās, man metas zosāda. Lai gan termometrs rāda + 18 grādus, nelielais okeāna vējelis dara savu un karsti nepavisam nav, arī nakts un dienas temperatūras vairs nav tik krasi atšķirīgas kā tas bija Sahārā.

Klīstot gar okeānu, redzam kā pie mola piestāj zvejas laivas ar lielāku vai mazāku lomu. Krastā pulcējas uzpircēji, lai iegūtu kāroto preci savām uzkostuvēm. Kad tā izvēlēta un cena norunāta, zvejnieki – hops! – uzsviež zivi tieši pircēja rokās. Visai drīz tā nonāk uz pannas un pēc tam mūsu vēderos. Pēc maltītes droši var aplaizīt visus desmit pirkstus, gan tāpēc, ka bija ļoti garšīgi, gan tāpēc, ka galda piederumi, kā jau te ierasts, netiek piedāvāti.

Vakarā klaiņojam pa vietējo tirgu, neviens te par mūsu tūristisko izcelsmi neuztraucas un varam mierīgi relaksēties – ēst visādus uz vietas gatavotus brīnumus, dzert kokteiļus un svaigassuliņas. Tā arī diena tiek pavadīta, sekojot principam - „Nav ko darīt? Ejam iedzert tēju!” Rīt mūs jau gaida Fesa. Ceļojums tuvojas noslēgumam.

Ceļamies puspiecos no rīta, sanāk arī neliela rīta rosme - 50 minūšu gājiens līdz stacijai. Tieši tik, cik vajadzīgs, lai pamostos, citādi abi puiši tādi šļaugani un droši vien dusmīgi, ka neļāvu pagulēt līdz nākamajam vilcienam. Jābrauc nedaudz vairāk kā 5 stundas. Vilcienā ir nenormāli auksts. Kas to būtu domājis, ka Āfrikā var nosalt kājās līdz tādai pakāpei, ka jāvelk no somas laukā siltie zābaki. Kasablankā gandrīz izlecam laukā nepareizajā pieturā, reizēm ir labi arī kaut ko nepaspēt.

Esam atgriezušies sākumpunktā – Fesā. Par Fesu man ir skaidrs tik daudz, ka centrs nav pārāk tālu no dzelzceļa stacijas un pēc idejas varētu turp doties kājām. Ja vien zinātu virzienu. Bet to nav grūti noskaidrot, aptaujājam vietējos un drīz vien arī norādes uz medīnu (medina tulkojumā no arābu valodas nozīmē pilsēta) jau redzamas, atliek vien tām sekot. Meklējot apmešanās vietu, nokļūstam neatlaidīga večuka nagos, kurš no mums neatkāpjas ne soli un galu galā arī ievelk savā hotelī. Netīrs te ir briesmīgi, grīda slotu nav redzējusi trīs mūžības un gultas...brr.

Nākamā problēma, kas jāatrisina – kaut ko derētu apēst, jo ar tukšu vēderu nekāda kultūras un vēstures baudīšana nesanāks. Paēdam, bet tēju padzert nepaspējam, mūs pārķer hiperaktīvs students sarkanā cepurītē (pēcāk viņš rādīs apliecību, turot pirkstu virsū bildei), kas pazīstot Jolantu no Latvijas. Viņš ir gatavs izvest mūs ekskursijā pa medīnu. Piekrītam un jautājam kāda būs maksa, cik došot, tik būšot labi, kaut tikai tējai vai kafijai. Īsti gan nenoticam, bet nu labi. Un, protams, atkal ieberžamies.

Sākas sprinta skrējiens pa medīnas ieliņām aptuveni divu stundu garumā. Nesaprotu vai mēs kādu ķeram vai no kāda bēgam. Temps ir ne pa jokam, knapi spējam turēt līdzi, skatam nepārtraukti jābūt nomērķētam sarkanās cepures virzienā, kas te pazūd, te parādās cilvēku pūlī. Ne par kādu novirzi no ceļa un apkārt skatīšanos nevar būt ne runa, Mr. X gandrīz jau pazaudējam. Pirms brauciena lasīju, ka visus galvenos apskates objektus iespējams atrast, sekojot astoņstūru zvaigznei, kas kalpo kā orientieris apmaldīšanās gadījumā. Skatījos uz to diezgan skeptiski līdz brīdim, kad ieraugu šo norādi un bultiņu nākamā objekta virzienā. Ja vien tūrists nav topogrāfiskais idiots, varbūt tas varētu izdoties, bet pagaidām sekojam sarkanajai cepurītei, kas teju jau izgaist aiz nākamā stūra.

Fesu (raksta dažādi – Fes/Fez) dibina Idrisu dinastija 9.gs., uzplaukumu tā sasniedza 13.-14.gs., kļūstot par Marokas galvaspilsētu, savukārt 1912.gadā galvaspilsētas godu manto Rabāta, bet Fesa saglabā savu statusu kā valsts kultūras un garīgais centrs. Fesas medīna tiek uzskatīta par vislabāk saglabāto vēsturisko pilsētu arābu pasaulē. UNESCO sarakstā iekļauta 1981.gadā. Vēsturiskus faktus var uzskaitīt bezgalīgi, bet reālu priekšstatu iegūt - tikai redzot to „dzīvajā”, varbūt vēl lasot romānus un skatoties filmas par viduslaikiem. Jo te izskatās tieši tā – superšauras ieliņas (tādas, kur apaļāks rumpis varētu arī iesprūst, viduslaikos laikam nebija apaļu cilvēku), ādas ģērētavas, kur joprojām strādā pēc metodēm, ko piekopa velnsviņsazin pirms cik gadiem, mazas amatnieku darbnīciņas (tajās gan parādījusies elektrība) un ēzeļi, kas nes visu, kas nesams, cits transports te gluži vienkārši nevar iespraukties.

Esam pateicīgi Sarkanajai Cepurītei par „fikso” ekskursiju, taču nonākot līdz finansiālu jautājumu kārtošanai, atkal sākas jautrība. Dodam puisim 100 naudiņas (Ls 7), viņš smejas - kas tas esot. Iedodam vēl 50, pēc nelielas šaubīšanās vēl tikpat. Tagad gan viss, tā jau esam pārmaksājuši. Bet viņam vajag vēl 50, jo tāda esot oficiālo gidu takse. Aizrādu, ka viņš nav oficiālais gids un pavisam skaidri zinu, ka šāds nelegāls rūpals nav atļauts. Viņš esot labāks par visiem gidiem. Kad sevis lielīšana nelīdz, viņš cenšas visādos veidos uzspiest uz mūsu jūtām, bet ir jau priekšpēdējā ceļojuma diena un tās jau drusku notrulinājušās. Tad sāk mūs kaunināt, ka kaulējamies dēļ nieka naudas, bet arī kauna mums nav. Tad viņš sāk kaut ko runāt par policiju. Jānis aši pārtver ideju un saka, ka esam ar mieru – būs ekskluzīvs foto ar Marokas policistu. Ar to arī cirks beidzas. Atvadāmies draudzīgi un tā jau vien ir zīme, ka samaksājām par daudz.

Kas attiecas uz kaulēšanos, uz šo lietu jāraugās filozofiskā mierā un jāprot izvērtēt kas konkrētā brīdī ir svarīgāk – ietaupītpāris latus vai laiku, vai parūpēties par savu drošību (nepavisam nav prātīgi to darīt tumšos nostūros, kad nezini uz kuru pusi mājas). Un vēl – konfliktsituācijā ļoti noderīga ir tieši latviešu, nevis kāda vispārzināma valoda. Jo, kamēr galvenais runasvīrs debatē ar oponentu, pārējie var komentēt, dot padomus, sniegt ekstra informāciju, ar noteikumu, ka saprot runāto.

Atgriežamies savā netīrajā hotelī, bet tur kāzas! Kaut ko tādu laist garām nevar! Tā kā mūsu istabas atrodas otrajā stāvā, no turienes varam visu ērti vērot. Lejas stāvā krietns ļaužu pulks (pārsvarā sievietes) dejo, savukārt jaunais pāris nopietnām sejām sēž uz ar audumu izgreznota postamenta un fotografējas. Šķiet, tā ir vienīgā viņu funkcija un izklaide. Viesi rindas kārtībā rāpjas uz postamenta, lai iemūžinātos kopā ar jauno pāri. Laiku pa laikam oficianti iznēsā ūdens glāzes dejā sakarsušajām dāmām. Vēl piedāvā mazus cepumiņus un tēju. Nekādu cepešu, rolmopšu un citu gastronomisku izvirtību un, protams, nekāda alkohola. Nav jau pat galdu, kur to visu likt. Gar zāles malām izvietoti ar audumu izdekorēti krēsli, kur sēž nedejojošās dāmas, vienā stūrī muzikanti un redzamākajā vietā postaments ar jauno pāri. Te arī rodas teiciens – „Nopērc tēju un ūdeni – un kāzas gatavas!” Ak, jā, vēl līgavas kleitas. Tās ir pavisam sešas, cita par citu krāšņākas. Līgavainis gan laikam nomainīja tikai kādus trīs uzvalkus.

Pavisam drīz arī mēs piesaistām kāzinieku uzmanību un viņi fotografē mūs ne mazāk centīgi kā mēs viņus un aicina pievienoties vispārējai jautrībai. Iesākumā latviešu kautrība ņem virsroku, lai gan gribas jau ļoti tur „patusēt”. Bet tad otrajā stāvā uzveļas vesels bars dažāda vecuma bērneļu un sagūsta mūs, atliek vien padoties. Pievienojamies kāzu viesiem dejā, lai gan mums nesanāk pat pliekans viņu kustību un soļu atdarinājums un centieni gorīt pēcpuses pa viņu modei izraisa smieklu šalti pat sīkajiem. Apģērbs arī mums ir „atbilstošs” svinīgam pasākumam – noputējuši trekinga zābaki un arī viss pārējais ne vairs pirmajā tīrības pakāpē. Toties marokāņu sievietes sapucējušās kā īstas dāmas. Pārsvarā apģērbs ir tradicionālais – garas, šauras bikses, gara kleita un lakats, bet tas viss ir uzkrītoši grezns un spožs. Tikai dažām sievietēm mugurā eiropisks apģērbs. Vīrieši nav neko interesanti – visi tērpušies uzvalkos, izņemot dziedātājus, kam mugurā džellabas un solistam arī balta cepurīte.

Neilgi pirms procesa, ko mēs saucam par mičošanu, pazūd elektrība un hotelis ieslīgst tumsā. Visi pacietīgi gaida topam gaismu. Tiklīdz tā parādās, viesi turpina dejot un jaunais pāris gatavojas mičošanai. Tiek atnestas divas daudzstūru nestuves, tajās iesēdina topošo vīru un sievu (katru savā) un vīrieši, skanot bezgalīgi garai dziesmai, nēsā tās apkārt, cik nu pārpildītajā telpā tas iespējams. Jaunā sieva ģērbusies nenosakāmas formas apmetņkleitā, kas pilnībā nosedz augumu līdz pat nestuvju malām, bet vīrs - baltā džellabā, kas pa gabalu izskatās pēc naktskrekla. Jaunais vīrs māj viesiem ar roku, bet līgava sēž kā statuja savā stīvajā tērpā. Abi pirmo reizi publiski sabučojas un atkal dodas pārģērbties. Pēdējais iznāciens jaunajai sievai ir baltā kleitā, vīram gan tas pats jau redzētais uzvalks. Atkal fotosesija un pamazām viesi pošas prom. Latviešu gaumei tik neierastās kāzas ir galā.

Pēdējā diena Marokā paiet bez steigas. Baudām atlikušās stundas šajā viesmīlīgajā zemē, lai vēl pēc dažām sēstos lidmašīnā, nakts Stanstedas lidostā un tad jau piezemējamies LV realitātē. „Vai Jūs nezināt, ka te stāvēt aizliegts?” jau pie lidostas durvīm mums uzšņāc policists.