Visa Sahāra mums pie kājām! II daļa

Indra Puķīte 01.09.2013 13 min lasīšanai

II daļa. Maroka realitātē jeb „Kā būs, tā būs, kā nebūs, tā nebūs”

Šis kalambūrs kļūst par mūsu ceļojuma moto, jo perfekti iederas jebkurā situācijā. Un bez krietnas devas optimisma un humora Marokā būtu... vismaz garlaicīgi.

1.02. - 3.02. 2012. Mērkaķis sniegā.

Ir pienākusi ceļojuma pirmā diena. Esam visnotaļ interesanta kompānija – Puķe, Puķīte, Osis, Kadiķis un Sirsone (to piekto uzvārdu derētu nomainīt, vismaz uz ceļojuma laiku). No četriem ceļabiedriem pazīstu tikai Aivaru, ar kuru esam kuģojuši pāri jūrai un staigājuši pa Himalaju takām, kas ir trīs pārējie, nav ne jausmas, turklāt divus no viņiem pirmo reizi redzu lidostā. Bet priekšā tāds smuks cipars - 13 dienas, noskaidrosim. Viens pilsonis nevēlas publicitāti, tāpēc viņš pārtaps par Misteru X (turpmāk tekstā Mr. X).

Lidostās, ja labi pacenšas var ko nebūt izmānīt cauri modrajām acīm, rokām un rentgena stariem, bet tikai ne Londonā. Manai un Mr. X somai gan turpceļā, gan atpakaļceļā nonākot kontroles aparātu tuvumā, ieslēdzas tāda kā ugunsdzēsēju sirēna, tās tiek noņemtas no trases un mums atliek vien noskatīties kā ne pārāk tīrajos cimdos tērptās roķeles rokas pa manām tīrajām vešiņām. Bet pati jau vainīga, esmu aizmirsusi somā jogurtu, kas neatbilst viņu priekšrakstiem par rokas bagāžā ievietojamiem priekšmetiem ne pēc tilpuma, ne satura. Labi, ka maisiņš ar Sahāras smiltīm un Mr. X zātars (garšviela) viņos neizraisa nekādas negatīvas emocijas un šīs lietiņas veiksmīgi nonāk Latvijā.

Reisā Londona – Fesa mums pretī sēž piķa melns vīriņš. Nezinu kādai drakoniskai kontrolei tas gājis cauri, bet izskatās tāds izpluinīts. Iespējams, ka viņam kaut kas atņemts kopā ar visu somu, jo vai gan citādi mugurā būtu 4 T- krekli (sarkans, zaļš, melns, balts), 2 žaketes, 2 vestes un 4 bikses, no kurām virsējās nav aizpogātas un ir pusmastā. Pie rokas neliela rozā somiņa, piestūķēta apģērba gabaliem, tā apgāžas, izbirst rozā šifona kleita un vēl visādas parpalas. Viņš lobās laukā no drēbēm, pa laikam drūmi pablenžot uz mums, laikam jau saprot, ka izraisījis neviltotu interesi, bet nevaram savaldīties, mūsu acis uz viņa pusi vien griežas. Bet pats dīvainākais ir tas, ka pēc divām nedēļām atgriežoties, viņš atkal sēž tajā pašā vietā, mugurā gaišs uzvalks, uz rokas milzīgi plats zelta pulkstenis, jaunākā modeļa telefons, fotoaparāts. Un izskatās pēc...nu vismaz vidēja līmeņa biznesmeņa.

Fesas lidostā anketas aizpildīšana un rindā stāvēšana ievelkas un pie mums apstājas pavisam, jo ierēdne nesaprot kas tā par valsti – Latvia, kaut ko ilgi pēta datorā, konsultējas ar priekšniecību. Kamēr kārtojam formalitātes, Jāņa telefonā pienāk īsziņa no Latvijas, ka zvanījis Ibrahims. Viņa telefonu iedevu katram gadījumam, bet Jānis ir pamanījies telefonus samainīt. Beidzot mistiskā Latvia ir identificēta, zīmogs pasē iespiests un esmu Marokā. Vai mūs kāds te vispār gaida? Gaida gan! Tur jau viņš ir, atpazīstam viens otru uzreiz un tūlīt nākas skaidrot misēkli ar telefoniem, līdz ar to pirmā neveiklības barjera pārvarēta. Esam iepazinušies arī klātienē.

„Un mēs domājām, ka būs busiņš!” dzirdu tekstu no...neatceros no kura. Ja godīgi, tad es arī. Bet ir balts „Mercedec” markas vieglais auto, paredzēts 5 pasažieriem, bet mēs esam 7. Marokā tā ir pilnīgi normāla prakse – 6 pasažieri un šoferis, citādi nemaz autiņš nekust no vietas. Četriem jāsavieto savi rumpji aizmugures sēdeklī, es tieku iespiesta starp Ibrahimu un šoferi. Priekšā sešu stundu brauciens – tā apgalvo Ibrahims. Turpmāk viņš tik vieglprātīgi ar solījumiem vairs nemētāsies. Marokā vispār nevajag uzdot jautājumus – Kad? Cikos? Kur? Visbiežākā atbilde būs maybe (varbūt) vai Inshallah (latviskojot, ja Dieviņš dos).

Šis noteikti nebūs vieglākais izbrauciens, bet, neraugoties uz to, noskaņojums visiem ir optimistisks, jo esam taču Āfrikā. Bet laika apstākļi galīgi nav raksturīgi mūsu priekšstatiem par Āfrikas klimatu. Līst, ir ļoti bieza migla un, lai galīgi sajauktu mūsu prātus, sāk arī snigt. Lieki piebilst, ka neprasās pēc šortiem un citiem vasarīgiem atribūtiem. Taču tas nav viss, ko Āfrika mums sarūpējusi. Ceļš uz Merzūgu ir slēgts! Puiši sāk „cepties”, kas nu tas par sniegu, ko viņi vispār saprot no ziemas, mēs paši gan izbrauktu, utt. Mēģinu pierunāt Ibrahimu riskēt, viņš nepiekrīt un saka, ka iesim bojā. Un pat ja gribētu, nevarētu braukt, jo bīstamo posmu aizšķērso barjera. Ir vēl otrs ceļš, bet slēgts arī tas. Nolemjam pārnakšņot tepat, jo ceļu atvēršot tikai rīt ap 9, tagad ir 12 naktī. Riņķojam pa ciematiņu, cenšoties atrast vietu, kur pārgulēt. Mums palaimējas, izīrējam veselu māju par 500 dirhamiem (7 Ls no personas). Esam noguruši un nevienam nav spēka kaulēties, piekrītam. Jānim gan iešaujas prātā spārnota ideja: „Ieslēdzam viņus visus te un braucam tālāk.” Tā beidzas pirmā dienā Marokā. Mans lieliskais plāns nobrucis jau pašā sākumā. Ne velti Ibrahims brīdināja: „Neplāno tik daudz!” Naktī guļu zem 4 kamieļvilnas segām, ir silti. Āfrika taču!

No rīta vairs nelīst, spīd saulīte, bet ar zobiem. Paēdam brokastis un pilni optimisma esam gatavi turpināt ceļu. Ceļā kādi pāris sastrēgumi, ne mēs vienīgie, kam kaut kur jānokļūst. Ceļš tiešam ir slidens, ar tādu kravu kāda esam mēs un vasaras riepām tiktu līdz pirmajam grāvim, labākajā gadījumā. Nelielā avārijā jau ciešam. Mūsu šoferītis (un brauc viņš ļooooti prātīgi) cenšas ieturēt distanci un bremzēt, bet aizmugurējais uzsit mūsu mersim pa pēcpusi un mēs uztriecamies priekšā braucošajam auto. Iztiekam bez bļaušanas un roku vicināšanas, šoferi drusku parunājas un braucam tālāk. Nekad necentieties pierunāt vietējos uz avantūrām, viņi zina ko dara.

Mērkaķis sniegā – tas nav nekāds pasaku tēls vai alegorisks izteiciens, tas ir pavisam īsts mērkaķis un pavisam īstā sniegā. Tup ceļa malā un arī laikam brīnās par anormālajiem laika apstākļiem. Žēl, ka nevienam nav tik zibenīga reakcija, lai nofotografētu.

Piestājam vietējā ēstuvē un ļoti garšīgi paēdam – kaftu (latviskojot, grilēta maltās gaļas kotletīte) ar maizi un tēju. Maize vienmēr nāk līdzi komplektā jebkuram ēdienam, tā atsevišķi nav jāpasūta. Ēdienu pasniedz uz kopēja liela šķīvja, galda piederumu nav. To vietā izmanto piecu pirkstu kombināciju, nolaužot gabaliņu maizes un ar to, piepalīdzot pirkstiem, cenšas izķeksēt kaut ko no kopējā trauka. Ēst drīkst tikai ar labo roku. Ēdienu izvēle Marokā nav pārāk liela, taču tie ir garšīgi un veselīgi, bez asām un specifiskām garšvielām, turklāt tie vienmēr ir svaigi, līdz ar to ātras kājas neviens nedabū. Nelielas problēmas ceļojuma vidū rodas Jānim, bet viņam izstrādāta sava stratēģija:suliņa – tabletīte – suliņa - tabletīte un un viss ir kārtībā. Bet vispār, ja pieturas pie priekšraksta „gigiena – vrag turista”(nošpikots no kāda raksta), tad par šāda veida problēmām var aizmirst.

Merzūgā ierodamies ap pusseptiņiem vakarā. Drusciņ jāpastumj mašīna, jo pa smiltīm tā negrib tālāk braukt, Aivars kaut ko paremontē un tad jau arī divu dienu ceļojums (sešu stundu vietā) ir galā. Šeit mēs uzturēsimies turpmākās trīs dienas.

Ibrahims izrāda savu māju. Tā ir tuksneša krāsā, ar mini lodziņiem, laikam lai labāk paslēptos no saules. 3 guļamistabas, viesistaba un virtuve, ir arī tualete mums pierastajā izskatā, duša. Ūdens gan auksts un knapi tek. Māja iekārtota minimālisma stilā, nekur nekā lieka, nekādu sīkmēbeļu. Viesistabā gar sienām izvietoti dīvāna tipa sēžamie, apaļš koka galds, daži krēsli, bungas (vēlāk pamēģināsim kā tās skan), pie sienas pasaules karte, tai pievienosies arī Lietuvas, Latvijas un Igaunijas. Grīdas izklātas krāsainiem paklājiem. Virtuvē garš plaukts, vienā galā uz tā gāzes plīts, otrā izlietne, virs tā mazāks plauktiņš, kur stāv garšvielas, citi sīkumi. Uz grīdas sakrauti dažādu izmēru tažina trauki. Interesanti kā te izskatās pēc kārtīgas smilšu vētras, jo ne durvis, ne logi cieši nenoslēdzas.

Plāpājam un gaidām vakariņas. Ibrahims aizbraucis pēc produktiem, viņš gatavos mums tažinu. Tēja, sarunas, vakariņas, fotosesija, līdz pulkstenis rāda jau stundu pēc pusnakts.

Tažins laikam ir vistradicionālākais marokāņu paēdiens. To gatavo šādi: speciālā māla traukā liek gaļu (vistas, liellopu, vai jēra, tikai ne cūkas), apkārt piramīdas formā kārto palielos gabalos sagrieztus kartupeļus, burkānus, sīpolus, tomātus, olīvas (būtībā jebkurus dārzeņus, kas attiecīgajā brīdī ir pie rokas), uzlej nedaudz ūdens, nedaudz eļļas, uzkaisa sāli, speciālās tažina garšvielas (no 44 augiem), virsū liek konusveida vāku un sautē kamēr gatavs. Nemaisa un neļauj dārzeņiem izšķīst. Kad viss gatavs, noņem no uguns, liek galdā ar visu trauku, visi sēžas apkārt un ēd gardām mutēm.

4.02. - 5.02. 2012. Biroja planktons kamieļa mugurā.

Pirmais rīts tuksnesī, jo tepat jau tas ir ceļa pretējā pusē, aizsniedzams ar roku.Nezinu kādu dopingu Ibrahims bija pielicis tējai (jautāju, bet viņš neatzinās), bet pamostos jau sešos un miegs vairs nenāk. Gaidu kad pārējie līdīs laukā no siltajām cisām. Pamostas vēl kāds, ejam skatīties saullēktu un fotografēt kamieļus, kas tepat aiz stūra ganās. Pārāk tuvu iet baidāmies, viņi spļaujot, ja tavs ģīmis neiepatīkas.

Esam pielāgojušies nesteidzīgajam dzīves ritmam, dzeram tēju, tērzējam, gaidām, kad atjās kamieļi, lai aiznestu mūs tuksneša tālēs. Nekur tālu tiem nav jājāj, tie ir tepat blakus, tie paši, ko fotografējām no rīta. Kamieļi tiek apsegloti, kas nozīmē uz kamieļa novietotu polsterētu uzparikti ar metāla „ragiem”, kur pieturēties. Uz lopiņa jākāpj prātīgi, sekojot gida instrukcijām, citādi var no tā nokrist, kā dažam labam vēlāk gadīsies. Visus sasien sasaitē, lai nevienam neienāktu prātā doties tuksnesī uz savu roku. Pelēkaiskamielis ir ļoti smukiņš, bet ar raksturiņu, visu laiku bļaustās, viņam laikam šīs tūristu atrakcijas nepatīk. Es uz tā negribētu sēdēt, ej nu sazini, kas tam lopam var iešauties prātā. Par laimi kaprīzais kamielis tiek Jānim, mani kā pavieglāko uzsēdina uz pārtikas kamieļa. Nē, nē, mēs to negrasāmies apēst pusdienās, tas vienkārši bez manis nesīs arī mūsu divu dienu pārtikas krājumus. Esam visi dabūjuši pa kamielim, Ibrahims saka: ”Uz tikšanos pēc gada!” un tuksneša tūre var sākties.

Sākums tā nekas, interesanti, bet pirmajā pieturā jūtos atvieglota, nostājoties uz savām kājām. Esam apstājušies pie berberu apmetnes. Mūs cienā ar tēju un sāļajiem riekstiņiem un apdāvina spīdīgām plastmasas krellēm. Nelielajā labirintveida mājelē atrodas telpa ar gultu, televizoru (pie mums tāds modelis bija 60tajos), radioaparātu un 2 mobilajiem, pie sienas skaistas sievietes foto. Te nu bija mežonīgais un neapdzīvotais tuksnesis. Esam drusku vīlušies. Netālu ir armijas pilsētiņa, 30 km tālāk atrodas Alžīrijas robeža. Apskatām fosforītu raktuves un celtnes, ko šeit pametuši franču kolonizatori un dodamies tālāk. Pagaidām tas, ko redzu nesaskan ar manām iedomām kādam jābūt tuksnesim. Bet tas, kā izrādās, nav tik vienveidīgs.

Sahara (tulkojumā no arābu valodas tuksnesis) ir lielākais smilšu tuksnesis pasaulē un aizņem gandrīz ceturto daļu no visa Āfrikas kontinenta. Sahārā ir vairāki apgabali: sarkanais, kam raksturīgi smilšainie toņi, melnais tuksnesis – raksturīgi vulkāniskie ieži (tas, ko redzam šobrīd), baltais tuksnesis – ar krīta iežiem. Senos laikos Sahāras teritorija bijusi vulkāniski aktīvs reģions, kas atspoguļojas reljefā arī mūsdienās, ja uzmanīgi papēta karti. Augstākā reģistrētā temperatūra + 580 C, ziemas vidējā + 130 C, naktī pat līdz – 50 C, bet neilgi pirms mūsu atbraukšanas tuksnesī snieg, gan ne Marokā, bet turpat netālu – Alžīrijā.

Pirmā trauma. Mr. X nokrīt no sēdoša kamieļa un sasist astes kaulu. Jāņa komentārs: „Žēl, ka nepaguvu nobildēt.” Lai gan saprotam, ka nekas patīkams tas nav, no zobgalībām un komentāriem atturēties nevaram. Viņš uz kamieļa vairs nekāpj, Jānis arī ne, mēs pārējie vēl turamies. Par visu taču samaksāts! Jā, viegli nav biroja planktonam pierast pie šādām aktivitātēm.

Pusdienas ir vienkārši ekselentas – svaigi dārzeņu – zivju salāti pārlieti ar eļļas citronu mērci + maize + tēja, saldajā mandarīni (svaigi, nevis trīs reizes zemeslodei apskrējuši apkārt). Garšīgi un veselīgi. Nu jau arī laika apstākļi ir tādi, ka prasās pēc kaut kā svaiga un atspirdzinoša.

Pēc pusdienām stafetes maiņa uz kamieļiem. Puiši atkal kāpj tiem mugurā, man šai dzīvei pietiek. Vairs nekādu kamieļu, lai arī par visu samaksāts.

Nakšņojam lielajā teltī, kas uzbūvēta no koka sastatņiem un apklāta rakstainiem paklājiem. Gulēšanai atvēlēts plāns matracītis, spilvens, segas gan vairumā. Lieki piebilst, ka smiltis te ir visur un no rīta ir sajūta, ka pats esi pārvērties par smilšu lāci. Ejam sagaidīt saulrietu, lai gan Ibrahims brīdināja nekur bez gida nevazāties apkārt, jo mūsu galvās, atšķirībā no vietējiem, neesot pareizais GPS, kas neļauj apmaldīties tuksnesī. Pie viena varam vērot kā Jānis rāda daiļlēkšanas paraugdemonstrējumus, pēc tam no viņa izbirst kāds kilograms smilšu. Pēc vakariņām varam iejusties Āfrikas ritmos, kurus uz sešiem tamtamiem izspēlē mūsu pavadoņi. Naktī grādi nokrītas zem 0. Jāmeklē kāds siltāks sāns kur piespiesties.

Diena, kurā es beidzot noķeru tuksneša sajūtu.

Ceļamies ap 8, neviens mūs nesteidzina. Brokastīs maize, sviests, eļļa, kausēta siera kubiciņš, olīvas, ievārījums, medus un tēja. Šodien tuksnesis sāk līdzināties maniem izsapņotajiem priekšstatiem. Melnie ieži beigušies, sākas sarkanīgu smilšu lauks, ar milzīgiem barhāniem, kuri veidojas kā mēness formas – atkarībā no vēja virziena tiem ir izliecies vēders. Pēc neilga gājiena ieraugām oāzi. Līdz šim ko tādu biju redzējusitikai National Geographic bildēs, bet nu realitāte ir acu priekšā.

Jānis un Mr. X nopērk kolu (ak, tūristi un viņu paradumi!) un gatavojas uzkāpt lielajā kāpā, lai tur to notiesātu. Es arī kāpšu, tikai bez kolas. Kājas grimst birstošajās smiltīs krietni virs potītēm un sanāk apmēram kaut kas tāds – 2 soļi uz augšu, 3 uz leju. Izdomāju, ka vieglāk būs, ja rāpošu un tā arī daru, man vienalga kā tas izskatās no malas. Sākumā esmu priekšgalā, bet mani panāk Jānis, tagad astē ir Mr. X un jau gatavs padoties. Jānis mudina viņu kāpt līdz galam, jo viņam ir pudeļu attaisāmais (kā tad bez kolas!), kas ir neatņemama tuksneša izdzīvošanas komplekta sastāvdaļa. Vēl tur ietilpst mutes harmonikas, peldbrilles, ķemmīte (spēlējamā, ne matu), peldbikses. Visi šie Mr. Xaprāt absolūti nepieciešamie priekšmeti izraisa mūsos mērenu histērisku jautrību. Un tā viņš, murminādams „sviests, nu, sviests kaut kāds” negribīgi mums seko. Vēlāk izrādīsies, ka lejā bijis dzirdams katrs mūsu izteiktais vārds. Pēc nepilnas stundas esam lielās kāpas virsotnē. Augstāk vairs nav kur kāpt. Oāze ir paslēpusies no mūsu acīm, kur vien skaties – bezgalīgs smilšu lauks, klusums un miers. Te nu tā ir - mana tuksneša sajūta, noķerta aiz astes. Lai gan tikai īsu brīdi, bet ir – visa Sahāra mums pie kājām!

Pēc pusdienām atkal koncerts un šoreiz izsprukt no priekšnesuma sniegšanas neizdodas. Ilgi nevaram vienoties ko darīt – dziedāt, dejot? Puiši tielējas kā tādas nevainīgas jumpravas un nav ne uz ko pierunājami. Beidzot vienojamies - viņi ir ar mieru dziedāt, ja mēs dejošot. Protams, ka dejosim! Un tuksnesis piedzīvo nebijušu priekšnesumu – puiši dzied „Melno panteru” (ar visiem „pareizajiem” vārdiem), abi pavadoņi mēģina uz bungām piespēlēt pavadījumu un mēs to visu mēģinām izdejot.

6.02.2012. „Tu gribi nopirkt kamieli par ēzeļa cenu”.

Tuksneša tūre ir galā, pēdējās brokastis un tālumā jau redzamas mūsu mājas. Uzdāvinām pavadoņiem pa paciņai Latvijas konfekšu, bet akmeņus un visādus nieciņus gan neesam ar mieru pirkt. Man šķiet, ka cena bija atbilstoša pakalpojumam un mums nav jājūtas kā parādniekiem.

Esam nolēmuši šodien vēl palaiskoties un netriekties nekur tālāk. Gluži labi saprotam, ka dzīvojam te kā kūrortā, tiklīdz tiksim laukā no Ibrahima paspārnes, tā sāksies skarbā realitāte (un tā arī notiek!). Kas mums te nekaiš – guļam, ēdam par brīvu, atliek tikai izteikt kādu vēlmi un tā tiek piepildīta. Dodamies uz nepilnus 40 km attālo pilsētiņu Rissani baudīt hamāma priekus un palūkoties kas vietējā tirgū notiek. Neviens no maniem ceļabiedriem nav bijis īstā turku pirtī, tāpēc viņiem būs dubultpiedzīvojums.

Hammam. Ar pirti arī sākam, pēc tuksneša smiltīm tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.Vīrieši pa kreisi, sievietes pa labi, mūsu rīcībā divas stundas. Pats par sevi saprotams, ka Marokā pirtī neiet pa pliko, ne vīrieši, ne sievietes, izņēmums ir mazi bērni. Tā ir vietējo pirts un pieļauju, ka baltie tūristi te iegriežas reti vai nemaz un tiklīdz ienākam garaiņu pilnajā telpā, uz mūsu pusi pagriežas visas melnmatainās galvas. Telpa nav pārāk liela un dienas vidū tā ir pilna visādu vecumu un apmēru sievietēm, bet mums vieta tiek izbrīvēta. Marokāņu sievietes mazgājas, sēžot uz paklājiņa vai zema plastmasas soliņa, blakus ir spainis ar ūdeni un smeļamtrauku. Spaini mums iedod priekštelpā, bet pārējo atribūtu gan nav un visas cenšas izlīdzēt kā vien prazdamas – parāda kur paņemt ūdeni, aizdod smeļamtrauku, lai neaplaistām pārējās pāris metru rādiusā, jaunā māmiņa, kas sēž mums blakus aizdod pat ķemmi. To sīko gan viņa berž, it kā tas kopš dzimšanas ūdeni nebūtu redzējis. Puišiem arī nav bijis garlaicīgi – izbaudījuši relaksējošu masāžu ar kaulu lauzīšanu.

„Tava pilsēta ir ideāla tikai tad, ja tajā atrodas pirts” rakstīja kāds arābu vēsturnieks. Arābi pirts tradīcijas pārņēma no romiešiem, savukārt islāma piekritēji veikli pielāgoja tās savai ticībai. Kad pravietis Muhameds pasludināja, ka pirts karstums (hammam arābu valodā nozīmē siltuma izplatītājs) palielina auglību, līdz ar to arī islāma piekritēju skaitu, tās kļuva par neatņemamu reliģijas sastāvdaļu. Korāns vēsta, ka neviena lūgšana dievam nav pietiekama, ja ķermenis nav attīrīts, tāpēc tās pārsvarā celtas mošeju tuvumā. Sākotnēji pirtis bija tikai vīriešu privilēģija, sievietēm bija atļauts tās apmeklēt tikai pēc smagas slimības un dzemdībām, taču drīz vien īpašā „privilēģija” kļuva par „tiesībām”. Ja vīrs neatļāva sievai apmeklēt pirti, viņa varēja pieprasīt šķiršanos. Mātes te noskatīja līgavas saviem dēliem, jo viss taču redzams kā uz delnas.Un ieejas maksas sievietēm bijusi augstāka, jo viņas pārāk ilgi uzturoties pirtī, pļāpājot un tērējot vairāk ūdens.

Tirgus (souk arābu val.) ir nākamā šis dienas atrakcija. Piebildīšu, ka tas nav obligāts pasākums, mēs paši uzprasāmies. Iepērkam garšvielas, tējas, Mr. X nopērk bungas, Aivars - džellabu. Iepirkties Marokas tirgū nav tas pats, kas aiziet uz lielveikalu. Tas ir vesels process ar kaulēšanos, tējas dzeršanu un šovu tiem, kas neko nepērk. Tā teikt, katram pēc nopelniem. Aivara džellabas pirkšana izvēršas par veselu izrādi un lai mēs varētu ērtāk to baudīt, mums tiek atnesti zemi soliņi un tēja. Būtībā jau kaulēšanās lielākajai daļai no mums nav nekāda Ķīnas ābece. Visa sāls slēpjas savstarpējās asprātībās un komentāros, ar kuriem neskopojamies. Arī tirgotājs ir īsts humora vecis. „Tu gribi nopirkt kamieli par ēzeļa cenu!”, viņš saka, kad Aivars piesola pārāk zemu cenu. Vispār jau viņš ir gatavs atdot to džellabu arī par 150 dh, bet tad Aivaram jāpaliek Marokā...uz visiem laikiem (ha, ha – iztēlojos viņu izšujam džellabas un pārdodam tās tūristiem). Kad aizdodu iztrūkstošo summu, viņš atkal ir klāt un jautā „Vai viņa ir bagāta? Cik viņai kamieļu?” Nobeigumā apmierināti ir visi, pārdevējs aiziet pateikties Allāham par veiksmīgo darījumu, Aivars ieguvis kāroto pirkumu, Jānis kā tulks iegūst savā īpašumā kaut kādu ādas siksniņu, mēs visi tēju un kārtīgu C vitamīna devu. Vēl kopējais foto un varam braukt mājās.

Džellaba (djellaba) ir tradicionālais apģērbs, ko valkā Ziemeļāfrikā un daudzās arābu valstīs. Garš, brīvs, ar garām piedurknēm un kapuci. Kapuce ir aizsargs no saules, vēja, tuksneša smiltīm, kā arī to izmanto kā kabatu vieglākiem pirkumiem, piemēram, maizes klaipam. Vasaras variants tiek šūts no kokvilnas, ziemas – no neapstrādātas aitu vilnas. Atlasa kalnu reģionā tērpa krāsa apzīmē valkātāja ģimenes stāvokli. Interesanti, vai Aivars nopirka pareizo krāsu?

Pēdējais vakars pie Ibrahima. Dzintra dakterē Mr. X kāju. Mr. X jau nebūtu savā elementā, ja neuzkāptu uz neesoša kaktusa. Vakars paiet jautri – filozofējam par to kā padarīt pasauli plašāku, minam mīklas, stāstām anekdotes, dejojam, apmaināmies dāvanām. Žēl, ka rīt jau jādodas prom, labprāt uzkavētos vēl kādu dienu. Merzūgu pat neapskatījām, pietrūka laika. Attiecībā uz Ibrahimu, mana intuīcija ir nostrādājusi bez kļūdām. Viss tika saorganizēts kā solīts, netikām piekrāpti nevienā punktā. Varbūt par šo to varējām pakaulēties, bet man šķita nekorekti to darīt, jo bijām taču ciemos. Viņš arī necentās mums pār mēru iztapt, pārspīlēti mūs apkalpot, vienkārši dzīvoja savu dzīvi, kurā mums uz īsu brīdi bija atļauts ielūkoties. Un tas, manuprāt, ir daudz vērtīgāk, nekā atzīmēties/pazīmēties desmit tūrisma objektos.