Visa Sahāra mums pie kājām!
|
Indra Puķīte
|
I daļa.Ibrahims
Kādu dienu, pārskatot e pastu, skats nejauši aizķeras aiz lēto aviobiļešu iknedēļas jaunumiem, kur melns uz balta stāv rakstīts „Maroka no 36 Ls”. Hm, neesmu ieplānojusi tuvākajā laikā nekur doties, toties zinu cilvēku, kam tas varētu būt aktuāli.
Zvans draugam: „Hei, ir lētās biļetes uz Maroku! Tu gribēji braukt!”
„Nu jā, nu gribētu jau, varbūt varētu....”
Izskatās, ka neko tā īsti negrib... „Tad gribi braukt vai nē? Tās biļetes tur negaidīs mūžīgi!” kļūstu jau pikta.
„Tad Tev arī jābrauc!” bet „aizkadrā” jau dzirdu „tev jāpērk biļetes, jāplāno maršruts, jārezervē viesnīcas utt.”
„Es padomāšu,” esmu diplomātiska.
Protams, mani pierunā un pāris dienu laikā grupa četru cilvēku sastāvā ir nokomplektēta,piektais pievienojas vēlāk. Par 36 Ls jau nu gluži tik tālu aizlidot nevar, tā ir cena no Frankfurtes līdz Marakešai, bet uz Frankfurti no Latvijas reisu vairs nav, toties ir uz Londonu. Līdz ar to mēs tiekam pie biļetēm Rīga – Londona – Fesa un atpakaļ kopsummā par Ls 95 vienai personai ar visiem nodokļiem, administrācijas un visādām citādām izmaksām. Laižam uz Āfriku! Turklāt februārī, kad Latvijā būs sniegs, puteņi un sals.
Maršruta skelets tiek sameistarots diezgan aši, šķērsgriezumā pārskrienot ceļojumu aprakstiem „draugos” un mēģinot atcerēties pirms 14 gadiem tur redzēto un piedzīvoto. Nekas daudz atmiņā nav saglabājies, turklāt toreiz braucu grupā, kurā gids saka: „...un tagad paskatieties pa labi, tur ir objekts A, tagad – pa kreisi uz objektu B”. Šoreiz viss mūsu rokās un tas nebūt nav viegli – redzēt gribas daudz, bet laika ir tik, cik ir. Uzsākot maršruta plānošanu, kļūdu apjaušu uzreiz. Maroka ir liela valsts un pamatā mūsu iecerētie apskatāmie objekti atrodas tās vidus daļā, bet ielidojam valsts ziemeļos. Ieciklēdamās uz lētāko lidojuma variantu, šo nelielo niansi neesmu pamanījusi un kā gan varētu pamanīt, ja nav vēl paša maršruta, līdz ar to divas dienas (turp un atpakaļ) nāksies pavadīt ceļā. Bet nav ļaunuma bez labuma, redzēsim vairāk Marokas, kaut vai caur autobusa un vilciena logu, jo pārvietosimies tikai ar sabiedrisko transportu.
Šī brauciena galamērķis ir Sahāras tuksnesis. Esmu to redzējusi tikai pa gabalu no Atlasa kalniem, bet gribas tur pabūt tā pa īstam. Esam ieplānojuši tur pavadīt 2 līdz 3 dienas, atkarībā no apstākļiem uz vietas. To mums ir apsolījis saorganizēt Ibrahims. Kas viņš tāds, par to vēlāk. Protams, apskatīsim Marakešu (Marrakesh) un Fēsu (Fez), jo abu vecpilsētas ir iekļautas UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija)kultūras mantojumu sarakstā, bet ne tikai tādēļ. Tas patiešām ir jāredz! Un kā gan bez kalniem – šoreiz klinšu kāpēju paradīze Todras kanjons (Todra Gorge). Mēs gan tur tikai pastaigāsimies, klintīs nekāpsim. Un nobeigumā tauta izsaka vēlēšanos palaiskoties pie okeāna. Izvēlētā pilsēta El Džadida (El Jadida). Man gan tas nešķiet īsti prātīgi – ziema taču. Ja atliks laika, pieķersim klāt vēl kādu objektu. Tā tas izskatās uz papīra, kā realizēsies dzīvē, būs redzams visai drīz.
Pirmās korekcijas nākas ieviest vēl mājās esot. „Raieners” pārceļ mūsu reisu Rīga - Londona par 6 stundām vēlāk, kā rezultātā, laikā, kad mums būtu jāsēžas lidmašīnā Londonā, lai beidzot ieraudzītu saulaino Āfrikas zemi, mēs vēl čāpotu tepat pa Latvijas sniegotajiem laukiem. Nedaudz stresa, konsultācijas ar pieredzes bagātākiem ceļotājiem un viss tiek nokārtots – nopirktas jaunas biļetes un kopējai cenai var pieskaitīt vēl aptuveni Ls 10. Atsūtītajā vēstulē par izmaiņām tiek piedāvāta opcija saņemt naudu atpakaļ par neizmantotajām biļetēm, ko, gods kam gods, arī saņemam un jau pēc 4 dienām. Tikai diemžēl nav izvēles opcijas, kur es tādā daudzmaz pieklājīgā tekstā varētu pateikt visu, ko par viņiem domāju.
Informācijas iegūšanai izmantoju neaizvietojamo Google, bet ne tikai. Jau 7 gadus esmu organizācijas hospitalityclub biedre, kas apvieno ceļotājus visā pasaulē, piedāvājot naktsmājas, daloties ar informāciju un visādi citādi izpalīdzot ceļotājiem. Līdz šim esmu izmantojusi tikai informācijas „izspiešanu” no valstu pilsoņiem, uz kuru gatavojos doties, kā arī reizēm izpalīdzējusi citiem. Arī šoreiz mani interesē dažāda rakstura informācija no pirmavota, tāpēc ievietoju Āfrikas forumā savus jautājumus un gaidu. Trīs vispārīgas atbildes atnāk, bet tas nav īsti tas, ko man vajag
Ibrahims. Tad manā e pastā iekrīt vēstule no man from desert (tuksneša vīrs), kā viņš sevi nosauc, ar uzaicinājumu ciemoties viņa mājā Merzūgā (Merzouga). Atbildu, ka mēs esam pieci ceļotāji, bet tas viņu neuztrauc, uzaicinājums paliek spēkā. Apskatu profilu un izlasu atsauksmes (man taču jāzina ar ko būs darīšana). Atsauksme gan ir tikai viena – no lietuviešu meitenes (jo viņš klubā ir tikai gadu). Protams, informāciju pārbaudu, palūdzot lietuvietei Astai pastāstīt kaut ko vairāk. Viņa apstiprina, ka puisis ir OK, viesmīlīgs, atsaucīgs utt., tikai „drusku slinks kā visi arābu vīrieši”. Hm, cik arābu vīriešus viņa pazīst, ja var izdarīt tik tālejošus secinājumus? Bez tam viņš nemaz nav arābs.Viņa pilnais vārds ir el yazidi alaoui brahim (nekad nesaistos ar cilvēkiem, kas slēpj savu īsto vārdu), prot 5 valodas, neskaitot dzimto, šobrīd studē maģistrantūrā tieslietas un pasniedz metodoloģiju vai ko tamlīdzīgu privātskolā, pēc studijām plāno kļūt par pasniedzēju augstskolā un rakstīt grāmatas. Šos faktus uzzinu no viņa profila, bet interesantākais sākas, kad viņš atrod mani skaipā un sākam ne tikai sarakstīties, bet arī sarunāties. Sākumā cenšos izvairīties no runāšanas, izdomājot visādas viltības, bet viņš ir neatlaidīgs un nākas piekāpties. Pirmā saruna izstiepjas divarpus stundu garumā, kuras laikā runājam par vispārīgām tēmām, faktiski atkārtojot to, ko esam noskaidrojuši sarakstē. Cenšos notestēt viņa valodu prasmes, mēģinot sarunāties spāniski, un izgāžos – viņš to prot labāk par mani. Arī uz citiem testiem viņš neiekrīt, ja ko nezina, tā arī pasaka. Viņš ir nenormāli ziņkārīgs, uzdod visādus jautājumus un visu laiku bārsta komplimentus, bet pieklājības robežās. Tagad sāku izprast austrumu vīriešus, kas stundām var sēdēt kafejnīcā pie tējas glāzes un pļāpāt par neko - dzīvs piemērs acu priekšā.
Ak, jā, tēja. Neatņemama katra marokāņa ikdienas sastāvdaļa, kā saka Ibrahims – rituāls. „Sveiks! Kā iet? Paldies, labi. Un Tev? Ko dari? Dzeru tēju” – tā sākas ikviena mūsu saruna, sākumā angliski, vēlāk jau arābu valodā. Ana ašrobo ašai (Es dzeru tēju) – šo teikumu tagad varu pateikt pat nakts vidū.
Sarunas aizvirzās līdz personiskiem jautājumiem, vispirms, protams, pajautājot, vai drīkst. Seko jautājumu sērija a la dzeltenās preses stilā (manā izpratnē), bet viņam pilnīgi normāli skaitās pajautāt, piemēram, cik vīriešu bijis manā dzīvē un tas vēl nav pats „spicākais” jautājums. Nedaudz tā kā „sašūmējos” un noprasu, kas tad būs, ja teikšu, ka daudz. Nē, nekas nebūšot. Tad tikpat tieši pajautāju, vai viņš šāda veida jautājumus uzdod arī marokāņu sievietēm. Nē, nevarot viņām neko tāāāādu jautāt, cita kultūra, tradīcijas. Nu jā, marokānietes tās labās, mēs eiropietes – sliktās. Mēs smēķējam, dzeram un mums ir daudz vīriešu. Nez kur viņš to sagrābstījis, ja nekad nav bijis ārpus Marokas. Jā, tieši viņš pirmais pajautā vai es lietoju alkoholu un smēķēju. Stāstu jau visu kā pie bikts un par jautājumiem neapvainojos, jo saprotu, ka es viņam esmu tikpat eksotisks kukainis kā viņš man.
Ja par stereotipiem, tad nolemju pārbaudīt arī savējos. Reālā vara austrumu kultūrā piederot sievietēm, tas, ka visur noteicēji ir vīrieši, ir tikai ilūzija. Paziņoju, ka turpmāk vairs nekādu personīgu jautājumu vai pārtraucam sarunāties vispār. Nostrādā! Turpmāk, tiklīdz kaut kas no tās sērijas izsprūk, turklāt tas, ko jau vismaz divas reizes esmu stāstījusi, saku: ”Stop! Noruna!”. Vēlāk pēc vairākkārtējām sarunām viņš secinās, ka man patīk, ja mani respektē. Trāpīts! Tikai viņu gan man grūti atšifrēt, pat pēc tikšanās klātienē. Nekad nezinu vai tas, ko viņš saka atbilst tam, ko domā. Bet varbūt pārāk cenšos visu analizēt, varbūt viss jāuztver vienkāršāk.
Tā nu „skaipojam” divu mēnešu garumā, izmantojot mūsdienu tehnoloģiskās iespējas. Es cenšos ielauzīties arābu valodā un skaips šajā nodarbē ir vienkārši fantastisks palīgs– es rakstu vārdus angliski, Ibrahims raksta pretī arābu valodā un ķiķina, kad es cenšos tos izrunāt. Laika gaitā atklājas, ka mums ir daudz kā kopīga. Viņam patīk māksla, grāmatas, mūzika, mācīties valodas, patīk gatavot, nepatīk lielpilsētas, viņš ir īsts savas dzimtās vietas – tuksneša patriots. Turklāt mēs esam dzimuši vienā mēnesī, tikai ar daudzpadsmit gadu starpību, viņam par labu, protams. Lūk, kādu portretu esmu izveidojusi - atklāts, ļoti tiešs (pat par daudz), pieklājīgs, izglītots, neatlaidīgs bez gala, bet ne uzbāzīgs. Ar humora izjūtuviss kārtībā, tikai tie jociņi gan viņam reizēm tādi...vienvirziena. Ar atmiņu gan sliktāk. Viņš apgalvo, ka respektē mani, bet tas respekts aizmirstas ik pēc piecām minūtēm. Un arī to, ka darbā nevar mani traucēt, viņš aizmirst katru dienu. Es viņu saucu par crazy man from desert (kontekstā tuksneša trakulis). Man top arī diezgan skaidrs kāpēc jaunās meičas uz šitādiem uzķeras un pēc laika attopas ievīstītas parandžā ar turpmāko dzīves moto BMV (bērni, mošeja, virtuve).
