Polija vasaras izskaņā

  • 22 min lasīšanai

Nejauši prātā ienāk bērnības dīvainības, kad pilnas laimes sajūtai vajadzēja tikai tik daudz kā ieraudzīt Rīgas ugunis, dabūt saldējumu un pa krietnam izbraukāties ar liftu. Nu, jā! Ceļošanas slimība, tas laikam ir kā ar alkoholu. Kaut kāda atkarība tomēr paliek. Pagājušo gadu nekur neaizbraucām un arī negribējās. Šogad pēkšņi uzrodās kaut kāds ceļošanas vājprāta klikšķis. Galvā doma: vajag braukt. Kāda starpība uz kurieni. Galvenais, ka ir laiks un vēlēšanās. Īsa apsriede ar Ilžuku un nolemjam, ka brauksim uz turieni, kur visvairāk negribās, proti, Poliju. Visos braucienos ir bijusi vēlme šo zemi ar visādām metodēm izslēgt no ceļojuma raciona. Šobrīd taisni otrādi: mēģināsim no Polijas ņemt tik daudz iespaidu, cik vien daudz iespējams. A, mošh, šī zeme iepatīkas.

Sagatavošanās periods ir Rīgā. Ilžuks nopirkusi ceļojumu aprakstu par Poliju, nokārtojam EVAK kartes. Lielākai drošībai tomēr iegādājos ceļojuma apdrošināšanu Swedbankā, kas finālā pārvēršas par dāvinājumu bankai, jo nebija nepieciešamības polisi likt lietā. Tad vēl iegādājos telti, kas it kā nepiesvīst un divus piepūšamos armijas matračus. Iepriekšējais mani piebesīja, iespējams, tāpēc, ka vienmēr laida cauri gaisu. Mistika bija tāda, ka nevarēja saprast, kur tas gaiss paliek. Pat iemērcot matraci ūdenī gaiss izgaisa bez redzamām izgaišanas pazīmēm. Tad, kā jau teicu, man tas matracis piebesīja un es viņam iepūtu gaisu ar kompresoru.Vājā vieta izrādās bija kaut kur pie spilvena. Matracis savu dzīvi beidza ar skaistu smaidu, kas nav izgaisis vēl šobaltdien. Ceļojumu koferī iemetam kaut ko no drēbēm, pārtiku neņemam nemaz. Pieredze rāda, ka pārtikas rezerves braucot ar mašīnu sevi neattaisno.

Pirmā diena.

Ir svētdienas rīts (3.augusts) mēs izkustamies. Starta vieta ir Auce. Iegriežamies Jaunakmenes tirgū, noperku zandales un pārlieku augstākā pārnesumā. Braucot cauri Lietuvai steidzam vienoties par šā konkrētā ceļojuma noteikumiem. Laiks, taču, kaut kā jāīsina. Katrs priekšlikums tiek izdiskutēts un par konkrēto priekšlikumu tiek balsots. Izskatīšana notiek raiti, jo ir tikai divi balstiesīgie.

Pirmais noteikums: nepārkāpt ceļa satiksmes noteikumus.

Otrais noteikums: neņemt stopētājus. Pie šā noteikuma gan tiek piekabināts mazs prim pantiņš- Ja ceļojumā mūs stopēs Žigis (Žigimants fon Krēsliņš), tad gan stājamies.

Trešais noteikums: neko nedarām tikai ķeksīša dēļ. Gribam, braucam, gribam nebraucam. Darām tā, kā uzskatām par labāku. Mēs varam pagriezties atpakaļ vai mainīt virzienu jebkurā virzienā un laikā. Ceturtais noteikums, kas zināmā mērā ir atvasinājums no 3. noteikuma: Nerezervēt viesnīcas, jo tas ierobežo.

(Noteikumus ieteiktu pārrakstīt un turēt redzamā vietā, citādi tekstā varētu būt nesapratne par ko iet runa)

Pirmā dilemma sākas uz Polijas robežas. Kuru virzienu Polijā izvēlēties? Lasot ceļojuma aprakstus draugiem.lv bija izkristalizējusies doma apmeklēt Malborkas pili. Tātad, veselais saprāts saka: tiklīdz tiekam pāri par Lietuvas- Polijas robežai labā roka jāuzliek uz stūres pulksten 12-iem un pirmajā lielākajā krustojumā jārauj pa labi līdz apakšai. Beigu beigās nostrādā mūsu trešais noteikums un aizmugurē paliek krustojums pēc krustojuma, bet mēs nekur nenogriežam. Kad kādu laiku esam slīpējušu poļu asfaltu, uzrodas doma savai virzībai tomēr piešķirt kaut kādu vektoru. Varšavu negribas redzēt, autobāņus ienīstam, Baltkrievijas vīzu mums nav un nevajag, tātad, kustāmies virzienā uz Lubļinu. Kilometru skaitu navigators uzrāda aplam daudz, bet kas tie mums, jauniem un trakiem? Pirmā problēma sākas krietni aiz Bialistokas. Poļi mums ceļā uztaisījuši mistisku autobāņa mezglu. Viadukti visādos virzienos. Navigators rāda, ka jābrauc tur, kur smuki ceļš ir aizkrāmēts ar betonu. Zīmes neko neizsaka, bet karti virināt ir neprātīgi. Tad jau mumsim nekur nebūtu bijis jābrauc! Varētu aizbraukt uz Stahanova apli Rīgā un apstāties pašā vidū, lai noskaidrotu virzienus. Nošķiļam vienā virzienā un saprotam, ka garām. Šoreiz kauliņš ir kritis uz nepareizo ciparu. Ceļš vijās virzienā uz priekšu, abās pusēs ir smukas bleķa sienas skaņas slāpēšanai. Nogriezties nav kur! Tas, ka braucam galīgi nepareizi, dod divi indikatori: Saule tagad spīd otrā pusē nekā visu dienu un navigators nemitīgi pļerkšķ sievietes balsī: „Pēc diviem kilometriem nogriezieties pa labi un tad atkal pa labi” Rīkojos tā, kā paģēr navigātors un pēc kāda laika esam atkal pie tā paša viadukta. Visu cieņu poļiem! Tādu monstru uzbūvēt! Gandrīz uznāk ķecerīga doma: Ja vācieši būtu šitādu inženierbūvi uzbliezuši četrdesmitpiektajā un novirzījuši visas norādes zīmes virzienā, piemēram, uz Prāgu, tad vēsture noteiktu būtu savādāka. J Lai kā nebūtu, mistiskā veidā esam tomēr to labirintu uzvarējuši. Navigators vienu brīdi gan rāda, ka virzamies pa nekurieni, bet ceļazīmes ar neatslābstošu aktivitāti uzrāda- attālums līdz Ļubļinai dilst. Bet jautrība tikai sākas. Mūsu ceturtais nosacījums sāk pamazām sevi pieteikt tumsas veidolā, respektīvi, kur mēs, pie joda, gulēsim pa nakti!? Tā kā sāk krēslot, Ilžuks spiež taustiņus navigātorā meklējot nakšņošanas iespējas. Izvēle krīt uz kempingiem. Ir! Navigators ir atradis vienu kempingu! Tiek izskatītas vēl pāris versijas. Pa ceļam redzam vēl kādu nakšņošanas iestatījumu, bet tas ir pilns ar mašīnām un mūsu golfam tur nav vietas. Savukārt kādā citā vietā ir vērojamas tikai pāris mašīnas, kāpēc pieļaujam, ka tur tiek slaktēti tūristi īpašu priekšroku dodot braucējiem no Latvijas. Ierēcam, bet klusībā izvēle ir izdarīta- brauksim uz kempingu. Izbraucam cauri Ļubļinai un uzaust piektais noteikumss, kam tiek uzlikts neaizskaramības statuss- Nekādas braukšanas naktī. Poļu neizskaidrojamā vēlme reklamēties vienkārši ir apbrīnojama. Ceļazīmes nakts laikā pret viņu reklāmām gandrīz ir nemanāmas. Vēl viena atziņa: uz Polijas ceļiem ir sazīmētas neskaitāms daudzums gājēju pāreju, bet ir kāds viens liels BET. Tas „BET” ir tas, ka gājēji savas pārejas izmanto ar lielu piesardzību. Viņi stāv ceļa malā, kamēr kāds sadomā apstāties. Nu, lūk! Ļubļina ir pirmā lielā pilsēta, kur, šķiet, mašīna no Latvijas iemanto tik daudz apbrīnas un pateicības no Polijas kājāmgājēju puses, cik škrobes no Polijas autobraucējiem. Lai kā nebūtu, apstājos pie ikvienas neregulējamas gājēju pārejas, kur redzams gājējs. Beidzot esam šķērsojuši centru un navigators mūs ved uz pilsētas nomali. Apkārt gandrīz pilnīga tumsa. Redzamība gandrīz kā ASV prezidenta biksēs, lai neizteiktos rupjāk. Mašīnas gaismās izgaismots redzams uzraksts, ka patiešām šeit ir kempings. Dabā tas izskatās neizsteiksmīgi. Ir redzams žogs, vārti un koku aleja. Labi, braucam iekšā. Izteikti lēnām kustoties pa aleju ieraugām cilvēku, kas sēž uz gara sola saķēris ar rokām galvu. Šis skats atsauc atmiņā dažu labu Latvijas literatūras tēlu. Tā noteikti izskatījās zvejnieka dēls Oskars Kļava, kad kāds labvēlis bija sagriezis viņa murdu. Atstājam „Oskaru” vienu viņa bēdās un kustamies tālāk. Ieraugam kemperu rindu un vienu telti. Ir redzama viena palielāka koku ieskauta ēka, kurā deg gaisma. Izslēdzu savu vāģi. Ir radusies doma iepazīties ar vietu, kur esam ieradušies. It kā valda klusums. Šur tur dzirdamas klusas sarunas, bet nekas vairāk. Dīvains iestatījums. Piešķiļu mašīnu un izteikti lēnām braucu tālāk izlūkos, jo pa tumsu nekas nav saprotams. Pirmais pagrieziens pa kreisi, tad atkal pēc 100 metriem pa kreisi, tad cauri kemperu biežņai, tad vēl pa kreisi. Esmu uztaisījis apli. Hm, „Oskars” ir beidzis bēdāties un pazudis. Sviests kaut kāds! Ko lai dara? Tas, ka šeit nāksies aizķerties, ir skaidrs. Beigās izvēlamies izmest enkuru kāda kempera tuvumā, kura logā redzama gaisma. Redzams, ka iekšā sēž trīs puiši un rokās pa saviem datoriem. Ir klusa cerība, ja mumsim radīsies kādas problēmas, šamie neatteiksies palīdzēt. Cerībā uz labām kaimiņattiecībām izvelkam ārā savu savu uber-puper telti un uzstādāmies, piepūšam matračus un lēnam un mērķtiecīgi vīkšamies uz atpūtu. Atrodam dušas telpas, kurās nav nevienas slēdzamas durvis. Toties ir siltais ūdens un gaisma. Hauzerī poda vietā redzamas divas pēdiņas un caurums. Pirms četrdesmit gadiem varētu uzskatīt, ka esam nokļuvuši komunismā. Mūsu vakariņas varētu apskaust ikviens āfrikas iedzimtais. Esam tālredzīgi nopirkuši kaut kādas bagetes. Virsū uzdzeram, ārprāts, coca-colu. Citiem vārdiem- var ierēkt. Pirmā diena pamazām varētu tuvoties noslēgumam, ja vien miegā laižoties pēkšņi neatskanētu kāds šausminošs troksnis. Terminu „ troksnis” es gan klasificētu- elles kauciens! Tas izklausās kā suņa rējiens miksēts ar bērna klepu. Klausāmies abi. Ilze izsaka minējumu, ka tā ir kāda kempera signalizācija, kas mēģina atbaidīt zagļus. Normāli. Tad, kāda hrena pēc tā signalizācija ir atdalījusies no sava kempera un aprej mūsu telti?! Pēc pusstundas signalizācija sāk nomierināties un mēs atkal varam ieslīgt miegā. Ilžukam miegs ir ciešāks. Viņa guļ kā Dieva ausī. Savukārt es dzirdu visādus trokšņus, kādu iepriekš nebija. Ir pāri pusnaktij un kempingā sāk pārrasties tās iemītnieki. Pirmās ir divas angiski runājošas dāmas. Viņas vārās sinhroni. Galīgi nesaprotu, kā var saprasties cilvēki, kas murkšķ vienlaicīgi un nepārtraukti. Sarunas noslēgums tomēr ir ātrs, abas novēl viena otrai GOOD NIGHT un aiziet dažādos virzienos. Nākošie ir kaut kādi džeki. Sāku domāt, ka poļiem arī ir kaut kas līdzīgs mūsu pulksten vienspatsmitiem, respektīvi, laiks, kad legāli šmigu pārtrauc tirgot. Tad sākas vispārīga tautas staigāšana. Klusībā sāku nožēlot, ka neesmu paņēmis no Latvijas līdzi lāpstu. Izraktu bedri pie kenpinga vārtiem ar vjetnamiešu lamatu elementiem, noķertu to klīstošo signalizāciju un iemestu tajā bedrē un varbūt iestātos klusums un miers. Nu, cik var vazāties iekšā un ārā! Laikam klistošajai signalizācijai ir izbeigušās baterijas, un arī kempinga iemietniekiem ir aptrūkusies enerģijas padeve. Viss apklūst. Beidzot! Par spīti traucējošiem faktoriem izgulēties izdodas pārsteidzoši labi.

Otrā diena.

Ir rīts. Latvijā pulkstens rāda pusdeviņi, Polijā laikam par vienas stundas novirzi uz priekšu. Par laiku pašā būtībā atbild Ilze, bet tā kā mēs nekur nekavējam, tad kāda starpība. Aizejam nomazgāties un jau dienas gaismā novērtējam apkārtni. Kemperi ir redzami visās malās. No centrālās ēkas, kur izvietotas dušas un tualetes visos virzienos aizstiepjas elektrības kabeļi. Kāds no kempera busiņiem izraisa vispār izbrīnu. Izskatās, ka tas nav kustināts pēdējā gada laikā. Zemē stāv iebakstīts satelīta šķīvis, blakus veļasmašīna un, galvenais, darbojas! Kad nākam ārā no hauzera ēkas, veļasmašīnā ieslēdzas skalošanas režīms un netīrais ūdens iztek turpat zālē. Uz striķiem karājas visāda garderobe. Savācamies un aizbraucam. Nekādas norādes, ka būtu jāsamaksā. Neviens mums nekādas prasības neizvirza un pakaļ nedzenās. Nu, ļoti neierasti. Rīta kafiju iemalkojam Ļubļinas statoilā. Tālāk tiek operatīvi nolemts doties uz Slovākijas pusi izlaižot visas lielākās pilsētas. Sagribēsies arhitektūru, mēs to sadabūsim. Pagaidām mumsim gribas pārmaiņas, dabu un vēju. Kustamies cauri neskaitāmiem ciematiņiem, kas uzposti it kā būtu izsludināts konkurss par sakoptāko Polijas sētu. Satiksme ir gandrīz nekāda. Ceļi šauri, dažkārt atgādina mājas, bet sajūta, ka varam būt brīvi, ir kolosāla. Pabraucam garām vairāku cietokņu drupām. Ir iespēja kādā no cietokņiem ielavīties, tomēr apsriežamies un nolemjam nerāpties, jo lēnām piezogas problēma, kuru nebijām ņēmuši vērā. Sāk cepināt. Saule no augšas spiež tā, it kā gribētumūs izkausēt. Kondiķa mums nav, toties mums ir atvērti logi un lūka piedevām. Apvidus ir kalnains. Daba pasakaina. Ap četriem pēcpusdienā braucam garām kaut kādai slēpošanas bāzei. Pacēlāji, protams, nestrādā, toties darbojas bārs un viesnīca. Garšīgi ieturamies. Intereses pēc pajautājam, cik pašlaik maksā pie viņiem pārnakšņot. Izrādās tie ir 180 zloti. Hm, būtu vēlāks, droši vien izmestu enkuru, paņemtu kādu alu un sajustos vēl labāk. Laukā apjaušams, ka pa kalniem bradā govis. Dzirdamas govju zvanu skaņas, kas atgādina Austriju. Mazliet ar nožēlu šķiramies no slēpošanas kalna un braucam tālāk. Pēc stundas līkločošanas sķērsojam Polijas-Slovākijas robežu. Tas, ka esam citā valstī uzskatāmi var sajust pēc 3 pazīmēm. Pirmā pazīme- ciematiņi Slovākijā izskatās krietni pieticīgāk. Lai neteiktu, ka ciematiņi ir noplukuši, nodēvējam tos par askētiskiem. Otrā pazīme: čigāni. Trešā pazīme: Slovākijā naudasvienība ir euro. Kā galamērķi uzdodam navigatoram aizvest mūs uz Zakopani. Braucam Popradas virzienā. Tuvojamies Augstajiem Tatriem. Vienreiz jau te esam bijuši, bet vienalga sajūta ir KOLOSĀLA. Atļautais braukšanas ātrums ir 90 km/h, taču nebraucu ātrāk par 50 km/h. Atdodu godu dabas skaistumam. Aiz mums brauc mašīnu kolonna un tikai viens kaut kur steidzas vairāk. Tas visus apdzen un aizbrauc. Pārējie pārvietojas sliekas kustības ātrumā un ar vaļā mutēm ķer kaifu no mirkļa burvības. Sasniedzam kalnu pakāji un brīnums izbeidzas- visi iemin grīdā. Pa līkločainajiem kalnu ceļiem sasniedzam Zakopani. Ir doma šoreiz nemeklēt kempingu. Ilzei ir apņemšanās klauvēt kaut vai pie visām Zakopanes viesnīcu durvīm. Gan jau kādā rūmīte atradīsies. Pirmajā, kas atrodas tuvu centram, nekas nesanāk. Visas vietas vai nu aizņemtas, vai rezervētas. Tiek pārlapots Latvijā pirktais ceļvedis par Poliju. Sadaļā par Zakopanes viesnīcām tiek atzīmēta vēl viena. Pačolējam navigatorā, jā, arī tas tādu objektu atpazīst. Braucam, tumsa nāk virsū, cilvēki vazājas apkārt kā skudras. Jāatzīst, nakts dzīve Zakopanē sit augstu vilni. Brauciens uz hoteli nu jau krēslainajās Zakopanes ielās nav pārāk ilgs, tomēr pietiekošs, lai saprastu- atpakaļ šovakar nebraukšu pat tad, ja mums tur neizdosies noīrēt kādu istabiņu. Pie hoteļa ir šlakbomis. Nospiežot podziņu tiek izspļauta kartiņa un tiekam ielaisti viesnīcas teritorijā. Reģistratūrā noskaidrojam, ka naktsmājas maksās akurāt uz pusi dārgāk nekā tas būtu, ja būtu palikuši slēpošanas bāzē. Toties šeit ir baseins ar ūdeni. Vakariņās pasūtam žureku. Tie, kuri neko vairāk par „dziękuję” poliski pateikt nemāk vērts iemācīties vārdu „zurek”.Patiesībā tas zināmā mērā, mums,poļu valodas nepratējiem ir glābiņš. Žureks ir zupa, ko laikam pazīst visā Polijā. Mazliet savdabīga, bet mumsim iepatikās. Nakts paiet mierīgi. Rīts ir vienkārši burvīgs, nu, tik pat burvīgs, cik skats aiz loga.

Trešā diena

Brokastis viesnīcā un kustamies atpakaļ uz Zakopani. Atrodam vietu, kur atstāt vāģi un ejam pačolēt, kas te varētu būt interesants. Pilsēta tikai mostas, tirgotāji sāk izlikt pārdošanai visādus bezdeluškas. Ieklīstam kaut kādā veikaliņu ieliņā, kas radniecīga mūsu Bergu bazaram tikai stipri mazāka mēroga. Uzmanību piesaista grāmatu veikals, kurā Ilžuks ierauga grāmatu, kas varētu mani interesēt. Ernst Rettelbusch, Stilu vēsture. Paskatos un bišķi neiebraucu cenā. Latvijā kaut kas tāds varētu maksāt latus trīsdesmit. Zakopanē mūsu naudiņās pārrēķinot grāmatu iegādājos par 11 Ls. Vēlāk intereses dzīti izvazājamies pa vairākiem veikaliem, kur tiek tirgoti apavi un apģērbi. Dīvaini, bet viss ir lētāk kā LV. Tā kā īpašu degsmi papildināt savu garderobi nejūtam, tad neko arī neiegādajamies, izņemot ādas bezroci, ko Ilžuks man nopērk. Laikam ejot pamazām zūd šās pilsētas savdabīgais rīta skaistums. Tā vietā sarodas tauta, kur vieni skatās, lai varētu iztērēties, bet otriem kvēlākais sapnis ir piepildīt pirmās tautas daļas vēlēšanos. Atkal kāpj temperatūra un tas viss sāk izskatīties ne pārāk jauki. Uzrodas doma iesprukt Zakopanes akvaparkā, bet tā domā kā nejauši uzradusies, tā arī nejauši pazūd. Kājojam uz mašīnas parkinga vietu. Pa ceļam redzam, ka kāds pārdod pusbūvētu māju un izvirzām ašo ideju šo būvi iegādāties. Bet tā kā arī šī ideja kaut kur pazūd, tad paliekam pilnīgi bez idejām. Šajā brīdī tas ir ļaunākais, kas var atgadīties, jo nav pat nojausmas, kur mēs dosimies tālāk. Uzpeld vēlme doties uz Silēziju. Tā kā šī vēlme nepazūd un tā nav pretrunā ar mūsu ar trešo ceļošanas noteikumu, tad kauliņi ir mesti- mēs dodamies uz Silēziju! Braucot ārā no Zakopanes Krakovas virzienā pārsteidz uz Zakopani braucošo transporta līdzekļu skaits. Tas ir milzīgs! Kur viņi visi var noparkoties mums paliek neatminēta mīkla. Atkal ceļā. Krakovā neiebraucam, tāpat kā Aušvicā- nejūtam vēlēšanos. Pēkšņi Ilžuks izsaka vēlmi aizbraukt uz Čehiju pusdienās. Kur problēmas? Saku, lai ņem navigatoru un vada iekšā kādu no Čehijas pierobežas pilsētām. Kartē Ilžuks atrod Opavu. Ja Opava, tad Opava, braucam. Braucam kādu laiku un navigators jauši vai nejauši uzved uz maksas autobaņa. Nu, štrunts! 10 zloti par kādiem 50 kilometriem. Pēc laika piebraucam pie nākošās stopbūdas, kur mūs neveiksmīgi cenšas nostopēt kāds krieviski runājošs puisis, kas noteikti nav Žigis. Džeku ātri savāc apsardze. Tik uzstājīgu stopētāju vēl nebija gadījies ieraudzīt. Braucu un jūtu, kaut kas ne tā. Pie nākošā kontolpunkta nobraucam nost no autobaņa un tuvākajā tankštellē sākam pārbaudīt, kāpēc tāda nejauka aizdoma. Izrādās, ka ir bijis misēklītis ievadot datus navigatorā, kur iestatīta Polija un šajā valstī navigators atpazīst Opawu, bet Opavu Čehijā jau jāmeklē uzstādot citu valsti. Labi, ka kustības virziens +/- ir atbilstošs. Vēl labu brīdi piezoboju Ilžuku ik pa brīdi uzdodot provocējošus jautājumus par tēmu: ar ko atšķiras paraistais v no dubultā w, atbilde ir: ja paraistais „v” ir vienāds ar 150 kilometriem, tad dubultais „w” ir divtik tālu. Labi, ka mums ar humoru arī viss ir kārtībā. Viens gan- domās sāku apsvērt iespēju uz Silēziju nebraukt. Sazvanamies ar savējiem mājās. Šamie sūdzas, ka esot karsts- laukā +30 grādi. Bļoda ar ūdeni! Ko mums teikt, ja ekrāns uz autobāņa izgaismo +36,6 C gaisā un +48 C uz ceļa. Apdzīvotās vietās, kur uzstādītas skaņu slāpējošās sienas, dabas mīļumu pret sevi sajūtam īpaši karsti. Ir vakars, esam pārbraukuši Polijas/ Čehijas robežu un tuvojamies Opavai ar vienkāršo „v”. Nekad šajā vietā neesam bijuši un nezinām, ko tur ziemā ēd. Pilsēta, manuprāt, bišķi mazāka par mūsu Jelgavu. Braucot pa nomali var sajust ķīmikāliju vonci. Ir gadījies pabūt Dobelē pie „Spodrības”. Tur vismaz smacinieks lielākoties ir baudāms. Opava tomēr nav tas gadījums. Piebraucam pie lielas būves pilsētas nomalē. Ja navigatoram būtu izdomāta roka, tā noteikti izstieptu raupju pirkstu un rādītu- tur būs jūsu naktsmājas šovakar! Ieejam reģistratūrā. Aiz letes divas daiļā dzimuma pārstāves. Jautājums: „ Do you speak english?” izsauc vieglu paniku. Vecākā mēģina noslēpties. Jaunākā saprot, ka viņa ir ajergards un ja viņa atkāpsies, tad šitie divi vispār iekaros viņu viesnīcu bez viena šāviena. Jaunā beigās savācas un mēs pat spējam tīri labi sazināties. Mazliet smaida sejā un viss notiek. Dabonam istabiņu un atkal vakara rituāls ar vakariņām, bet šoreiz čehu stilā. Ja poļos bija žureks, tad čehiem tā ir ķiploku zupa. Garšīga bez gala. Gaisotne un čehu valoda uzdzen atmiņas par Prāgas braucienu. Mūsu naktsmītne ir sporta centra paspārnē. Blakus ir liela basketbola halle un viesnīca, šķiet, pamatā ir domāta viesu basketbolistiem, kas sadomājuši paspēkoties ar opaviešiem.

Ceturtā diena.

Ir rīts, sajūtams rudens. Ejam brokastīs. Ilžuku vajā kāds goblins. Skatos, viņa moka savu kafiju, kā nekad agrāk to nav darījusi. Izrādās, kļūdas dēļ kafijai krejuma vietā viņa piešāvusi citrona koncentrātu. Uzprasos, lai iedod pasmeķēt. Tādu radlera versija nekad vēl nav baudīta. Ilžukam sejā nepakustas ne vaibsts, kafiju viņa izdzer bez atlikuma pierādot, ka to var izdarīt. Vēlāk viņa apzvēr, nekad neaizmirst paņemt brilles līdz uz visiem pasākumiem, kas negatīvi varētu ietekmēt to norisi. Labi, ka tā ir tikai tasīte un nevis puslitrs. Savīkšamies un braucam. Diena pamazām pārņem iepriekšējās dienas raksturlielumus. Tieši šās dienas rītā bilde paliek skaidra- mēs dodamies atceļā. Silēzija pagaidīs. Tālu tu pavilksies, kad laukā pāri par 30 grādiem. Kādi ūdenskritumi, kādas takas?! Esam braukuši atpūsties, nevis izciest sodu. Silēziju redzam no tālienes. Viļņains apvidus. Pieļauju, ka tur tik tiešām ir ko redzēt, bet ne šoreiz. Kursu nospraužam uz Malborku. Gdaņsku ir nolemts izlaist. Kustamies cauri Polijas daļai, kas ir starp Poznaņu un Varšavu. Visur lauki, kur sāk novākt ražu. Kombaini uz ceļa ir bieža parādība. Skaisti. Vienreizēji, ja vien nebūtu tik karsts. Laime nelaimē, ka saule tagad karsē no labās puses. Vismaz nededzina kreiso roku, kuru sajūtu pat uzspīdinot mobilā telefona gaismiņu. Ilžukam ir iespēja pārvākties uz aizmugures sēdekļa aiz manis, tomēr viņa šādu iespēju noignorē. Uzvelk saulesbrilles un drīz vien iegūst vispārēju iedegumu ar baltu pleķi uz labās acs, ko saulīte neķer. Pusdienas ieturam HVZ kādā lauku muižā. Vēsturisko stilu jautājumos mazliet orientējos, tāpēc mazliet izbrīna, ka pagrabiņš, kur pasūtam pusdienas, ir iekārtots ar autentiskām atbilstoša laika mēbelēm un interjera priekšmetiem. Nu, labi! Sudraba galda piederumus mums nedod un tas nav arī vajadzīgs. Bet iestatījums ļoti foršs un galvenais, ka nejauši atrasts. Patīkams pārsteigums. Dienas otra pusē atkal slīpējam Polijas ceļu. Kustamies par šauriem celiņiem, kuriem gar malām aug simtgadīgi ozoli. Orientējošais brauktuves platums varētu būt nedaudzplatāks par Rubika veloceliņu uz Jūrmalu. Satiekoties divām mašīnām vienai jānobrauc no tā nost un jāpalaiž otra garām. Tā kā nekādu zīmju nav, kuram būtu ceļš jādod, tad parasti viss tiek sakārtots cilvēcīgi- tam, kuram prognozējamā satikšanās vietā starp ceļmalas kokiem ir piemērotāka sprauga, tas arī apstājas. Ātri pa tādu brauktuvi nepabrauksi gribēdams. Beigās no turienes tiekam ārā uz lielāka ceļa un klupdami krisdami tuvojamies Bidgoščai. Jauši vai nejauši tradicionāli uzrodas jautājums par nakšņošanas vietu. Ilžukam tiek uzdots ieslēgt sievišķo intuīciju un meklēt vietu, kur izmetīsim enkuru. Ilžuka intuīcija ved mūs tieši pilsētā. Pēc laiciņa virzamies pa Bidgoščas vēsturisko centru, kas stipri atgādina Rīgu. Jūgenda gan pamaz, bet eklektisma ir pāri pārēm. Ilžuks ir izvēlējies hoteli, kas būvēts aizpagajušā gadsimta beigās un nosaukts „Zem ērgļa”. Īstas skaidrības nav, ar ko tas mums var draudēt, bet lai būtu! Apstājamies viesnīcas tuvumā un ejam izlūkos. Piejam pie ēkas un man dūša sašķobās. Vēl vairāk tā sašķobās, kad mūs sagaida šveicars sarkanā uniformā un norāda uz reģistratūru. Man ieslēdzās vēlme laisties projām, bet Ilžuks īsā brīdī pārveršas par Ilzi. Noskaidrojusi, ka noīrēt istabiņu naudiņās ir gandrīz tas pats, kas Zakopānē, piedāvājums tiek pieņemts. Vāģi neriskējam atstāt uz ielas, tāpēcto noparkojam lielveikala maksas daudzstāvu stāvvietā. Reģistratūrā, komijs ir pati laipnība. Mēs dabonam pilsētas karti ar norādēm, kur varam doties, lai izklaidētos, paēstu vakariņas un visādi citādi atbrīvotos no naudas. Ejam paskatīties. Vakars ir silts. Garām brauc tramvaji, kas laikam varētu būt vienaudži Liepājas tramvajiem. Pārejot pāri tiltam, kur noparkojušies dažadi transporti, tuvojamies centrālajam laukumam. Laukums ir dzīvības pārpilns. Tauta aktīvi kvasī iekšā aliņu un kaut ko bišķi stiprāku. Pieturamies pie pieredzes, ka labāk šados laukumos neapstāties, bet pavilkties bišķi nostāk. Pieredze nepieviļ arī šoreiz. Pārejot vēl vienu tiltiņu ieraugam krodziņu, kas daļēji uzbūvēts pāri upītei. Var redzēt, ka tautas ir pietiekoši. Lielākais vairums ir pasūtījuši kaut ko ēdamu, tātad, ar cenām un virtuvi šeit ir kārtībā. Vakars vienkārši ir dievīgs un izdevies. Pastaigājoties lēnām ejam atpakaļ uz viesnīcu. Pārejam pāri tiltam. Transporta tur ir mazāk, toties hipiju bariņš mēģina spēlēt ģitāru un kāds, spriežot pēc dūma, uzvelk kāsi. Lielveikala priekšā izstiepts ekrāns, izvietoti krēsli un tiek demonstrēta filma poļu valodā. Mazliet paskatamies un ejam uz viesnīcu. Pie durvīm atkal vīrs sarkanā uniformā. Pamazām iejūtos lomā. Sagribās aliņu un ejam izlūkot viesnīcas restorānu. Pienāk cilvēks sarkanā un baltā ar dvieli uz rokas un piedāvā savas iepējas mūs pamielot. Dzērienu kartes nav. Dīvaini. Ilžuks savu late kafiju var dabūt, bet es alu nē? Tā kā ilžuks apvieno navigatora operatora un spīkera pienākumus, tad palūdzu noskaidrot WTF! Īsa vārdu pārmaiņa un tieku pie sava aliņa. Rēķins ir mazliet dārgāks kā ierasti, bet visnotaļ demokrātisks. Sasniedzam savu istbiņu un ejam gulēt. Logu labāk vaļā nevērt, jo āra trokšņi drīzāk neļaus gulēt kā uzsilušais nummuriņš. Īsi pirms gulētiešanas tiek ierubīts dators un ieejot draugos.lv tiekam laipni informēti, ka esam Polijā un ka vēl bez mums šobrīd poļos atrodas ašpadsmit draugos.lv reģistrētie. Nu, tas tā -saldākam miegam.

Piektā diena.

No rīta atkal ceļā. Mērķis šodien konkrēts- Malborkas pils. Braucam, braucam un nonākam maksas ceļā tuvumā. Vienbrīd rodas sajūta, ka mašīnā ir ieperinājusies piektā kolonna navigatora izskatā. Rodas aizdomas, ka šī ierīce sastāv slepenos sakaros ar poļu autobaņiem. Tā par visām varītēm atkal un atkal cenšas uzvest uz autobāņa. Vairākas reizes es navigatora nodevīgos plānus atkožu, bet beigu beigās esmu spiests kapitulēt. Garlaicīgi, bet ātri braucam pa autobani virzienā uz Gdaņsku. Nogriežamies uz Malborku. Braucot uz Malborku piedzīvojam to reto reizi, kad poļi ievēro ātrumu. Pa ceļu, visiem pa priekšu, brauc ceļu policijas auto. Kustas viņi uz 90 km/h, aiz viņiem brauc viena sarkana mašīna, tad mēs un aiz mums visi pārējie. Rēcīgi izskatās, kad kāds ieskrienās un tad, aptvēris situāciju, cenšas iesprukties kaut kur atpakaļ. Man nav kur steigties un arī uz asumiem nav nekāda vēlme uzrauties, tāpēc tā arī kutinām līdz pašai Malborkai. Noparkojamies maksas stāvvietā un dodamies pasavērties. Sarkanā ķieģeļa sienas ir iespaidīgas. Redzams, ka poļi kaut ko restaurē, rok un būvē klāt. Nopērkam ieejas kartes. Latvijas ISEC studentu kartes tiek atzītas par derīgām, tāpēc dabonam atlaides. Pie ieejas pulcējas grupiņas, kur kā bišu māte stropā grozās gids. Tādi gidi tur ir vairāki. Trīs izplatītākās valodas, kurās gidi veic izskaidrojošo darbību ir: poļu, krievu un vācu.Ir iespējams izīrēt austiņas. Beigu beigās nākās secināt, ka bez gida Malborkā varētu būt garlaicīgi. Pa ceļam īsu brīdi „pielīpam” vienai no krievu grupām. Poļi nenoliedzami ir veikuši smagu darbu atjaunojot Malborkas viduslaiku pili. Pēc Otrā Pasaules kara tur vairāk par pieciem cita uz cita stāvošiem akmeņiem un gruvešu čupu pāri nekas nebija palicis. Šobrīd mūri daudz maz ir sakrāmēti atpakaļ. Ir vērojamas iezīmes atjaunojot interjeru. Tiesas zālē, piemēram, ir izvietoti gotiskā stilā izgatavoti ozolkoka soli. Bet lielos vilcienos teiktu- pieticīgi. Pieļauju, ka gidi ir tas starpposms, kas veido saikni starp pagātni un nākotni. Lancmanim Rundālē pat gidi īpaši nav vajadzīgi. Tu tur ej un ar atvērtu muti un esi sasists lupatās, ka tas vispār Latvijā ir iespējams. Malborka, protams, paņem ar saviem gabarītiem, bet muti atvērt nav iemesla. Ir iekārtotas ekspozīciju zāles, kur ir iespējams iepazīties ar vitrāžu atjaunošanas niansēm, viduslaiku bruņinieku apbruņojumu, sakrālo tēlniecību. Lielos vilcienos ar dažiem izņēmumiem vairāk par mūriem neizdodas ieraudzīt. Ilžuks gan ir saskatījis niansi- daudzajās Malborkas zālēs ir liels skaits flīzīšu par visdažādākajām tēmām: heraldika, fauna, ornamentika utt. Man savukārt keramika tā ne īpaši. Vazājoties pa daudzajām zālēm,skan prasti, bet sāk gribēties ēst. Ir redzamasnorādes uz „ viduslaiku” ēstuvēm.Ejam. Aizejam un klusībā saprotam, ka esam trāpījuši ne tajā labākajā vietā. Tādu rītgribētāju izrādās ir bezgala daudz. Cenas ir salīdzinoši augstas un tie, kas stum iekšā ceptu vurstu lielākoties ir vācu mēlē runājošie. Poļu meitenes raujas pušu, lai visus apkalpotu. Ir variants paņemt apdegušu šasliku kartona šķīvī, taču Ilžuks božas un ņurd. Patiesībā man arī ZB. Kopjamies prom. Īpašu ekstāzi nejūtu, bet tas laikam katram individuāli. Esam atkal ceļā. Braucam kādas divas ar pusi stundas. Ceļi labi, bet līkumaini. Est gribas tā, kā nekad agrāk šā brauciena laikā. Beidzot trāpam uz kaut kādu krustojumu. Pēc navigatora un kartes spriežot tuvumā ir palielāka pilsēta. Štrunts par pilsētu. Galvenais, ka krustojuma tuvumā ir trīs iespējas, kur kaut ko var nopirkt paēst. Viena vieta ir tankštelle. To izslēdzam. Pārējās divas ir kroga tipa ēstuves. Ieejam pirmajā. Izskatās, ka tā ir LIDO varianta ēstūzis. Tipa, tu palūdz, tev ieliek un pie kases atliek samaksāt. Stāvam, stāvam. Sākam domāt, mošh, pašiem kaut ko vajag darīt? Bet ko darīsi, ja šķīvjus nekur neredz. Meitenes aiz letes satusējušas bariņā un aktīvi spriež par sev aktuālām tēmām. Mēs sākam sevi sajust kā neredzamie cilvēki. Piekāst! Ilžuks sāk atkal ņurdēt. Man škrobis. Ieplēšu pedāli grīdā un aizgasējam uz otro šeņķi. Visu cieņu, tur obers ir uzdevumu augstumos- gribiet šito, gribiet to? Varbūt jums ir vēlme nogaršot mūsu piedāvājumu? Pēc pusstundas no izsalkuša vilkača atkal pārvēršos par normālu cilvēku. Laikam esmu apēdis kādu nelāgu piedevu, jo sagribas pēc mājām. Tā sagribas pēc mājām, ka ne izteikt! Ilžuks aiziet uz labierīcībām. Pa to laiku, neskatoties uz to, ka ilžuks ir galvenais stūrmanis, ne vārda nesakot uzlieku Polijas/ Lietuvas robežu. Mana sazvērestība ir izdevusies un nav pamanīta. Braucam. Nostrādāju vēl vienu nekrietnību- pabraucu garām Hitlera Vilku midzenim tur neiebraucis. Ja tur tie gruveši ir nostāvējuši līdz šim, pastāvēs vēl kādu laiku. Kilometri sen vairs netiek skaitīti. Šodien esam pārvietojušies pietiekami daudz, bet līdz robežai vēl krietns gabals. Sāk pamazām vilkt uz vakaru. Kādā no poļu ciematiņiem trāpam uz govju ganāmpulku. Un tagad lasīt lēni. Govis ir pieēdušas, nogurušas un lēni dodas uz mājām. Gans cenšas savas 60 galvas nodzīt no ceļa. Man savukārt šķiet, ka visiem četrkājaiņiem un vienam divkājainim šovakar ir priekšroka. Kāda raibaļa iedama garām mazliet pašķielē uz mūsu pusi, ievelk gaisu un tad smagi to izpūš. Epizode nezin kāpēc atsauc atmiņāE. Virzas Straumēnus. Kad visa smagi elpojošā un savdabīgi smaržojošā ragaiņu draudze ir garām, turpinām ceļu. Nākošais ciematiņš ir ar straujāku līkumu. Līkuma malā stāv policijas mašīna ar čiksi policijas uniformā. Protams, „tīģeraste” ārā un stādina mani nost. Pretī brauc vēl viena mašīna un arī tā tiek nostādināta. Šamā nomurmulē kaut ko poliski. No visa saprotu beidzamo frāzi: „... alko kontroll ” pēc kā stum klāt dažādām gaismiņām mirgojošu cilindru. Nav gadījies saskarties ar tādu daiktu, tāpēc mazs apmulsums. Zirgaste uniformā laikam domā, ka šovakar šamai kritis jackpots. Pūšu cilindrā no sirds un, protams, pa nullēm. Mūs palaiž, pat, doķus nepaprasa. Vakars nāk virsū nenovēršami. Trāpam uz kādu palielāka miestiņa tankšteli. Ielejam dīzeli. Ilžuks grib aukstu colu colu zero. Tādas mantas tur nav. No pieredzes zinu, labāk to colu ir sadabūt. Izskatās, ka netālu ir paprāva bode, kur izlemju piebraukt. Bingo! Tagad Ilžukam ir auksta kola, bet man ir apmierināts ceļabiedrs. Krēsla pamazām pārvēršas tumsā. Gaiss ir sutīgs. Varu kļūdīties, bet man šķiet, ka gaisa temperatūra arī ir ne zamāka par 25 C. Jautrība tikai sākas. Tālumā redzams, ka padebešus plosa negaiss. Debesīs ir redzami vareni uzplaiksnījumi. Pēc pusstundas tas vairs nešķietne interesanti, ne saistoši. Tas patiesībā sāk biedēt. Esmu spiests atzīt, ka kaut ko TĀDU nav gadījies sen redzēt. Zibens uzliesmojumu zigzagi triecas cauri debesīm un trāpa, šķiet, kaut kur netālu. Bilde skaidra, jāsadabū naktsmājas. Telts šonakt atkrīt. Ilžuks kārtējo reizi rokas pa navigatoru. Apvidus ir ezeriem pārpilns. Navigators atrod kaut ko un ved mūs uz turieni. Virzamies pa meža ceļu. Ik pēc pāris sekundēm izgaismojas meža kontūras. Saku Ilžukam: „ Ja mums paveiksies, tad naktsmājas dabūsim namiņā uz vistas kājiņas.” Beidzot tiekam ārā uz izgaismota ceļa un kādu laiciņu braucot un izdarot divus kreisos pagriezienus piebraucam pie ēkas, kas ne ar ko neatšķiras no citām pārējām. Beigās ieraugām uzrakstu „HOSTELIKS” Tāds naktsmītņu nosaukuma atvasinājums līdz šim nebija sastapts. Labi, ejam bīdīt sarunas. Ieejam pa durvīm. Atrodamies viena kvadrātmetra lielā laukumā. Aiz muguras mums ir ieejas/ izejas durvis, pa kreisi ir siena. Priekšā redzamas kāpnes, kas sadalās. Pa vienām var doties augšup, bet pa otrām loģiski uz leju. Ceturtā puse ir ievērības cienīga ar durvīm, kurās iekārtota lūka. Aiz durvīm rosās onkulis ar ūsām. Ilžuks tradicionāli uzsāk sarunu, vai angļu valoda šeit saprot. Mums krievu valoda arī problēmas nerada, bet kaut kā intuitīvi jūtam, ka labāk nevajag. Onka, saka, ka angleni viņš saprot un runā. Malacis, puika! Vēlāk es iebraucu, ka angleni viņš rubī biku sliktāk kā es, kamēr es šadās situācijās saku, ka angliski nerunāju nemaz. Naktsmājas varam dabūt. Kāda laime! Nakstsmājas kopā ar brokastīm sastāda 120 zlotus. Mēs tiekam pavadīti uz otro stāvu, kur ir istabiņa. Pa ceļam trāpam uz pusapģērbušos tīnīti, ko hosteliksa reģistrators, visticamāk čiksas fāteris, ietriec atpakaļ istabiņā. Patiesībā situācija man ir skaidra: cilvēks ir uzbūvējis palielu privāto māju un atradis savu iztikas pelnīšanas iespēju. Ilžuks standartsituācijās parasti ir noraidījis iespēju pārlaist naktis privāti izīrējamās istabiņās, bet tā kā šī nav standarta situācija, tad piekāst! Paprasu saimniekam, mošh, viņam aliņš ir dabonams. Jā, aliņš viņam esot. Laikam runu par aliņu esmu runājis pārāk saprotami, jo no vēl vienām durvīm izšļūc viens džeks un arī tam vajag aliņu. Noejam pagrabā. Tur tas otrs aliņu gribētājs pēkšņi atskārst, ka aliņš ir par vāju. Vajadzība esot pēc līdzīgas tipa degvielas, bet ar lielāku oktāna skaitli. Saimnieks iztur spiedienu un džeks vairāk par aliņu nedabū. Savukārt man neko vairāk arī nevajag. Nakts paiet mierīgi. Negaiss aiziet sāņus un mūs neķer. Vēlāk jau Latvijā dzirdam, ka Kaļingradas apgabalā droši vien tas pats negaiss sabojājis elektrotransformātorus un apmēram miljons iedzīvotāju palikuši bez elektrības.

Sestā diena.

Aizejam brokastīs. Saimnieks uzcep mums desu. Dabonam arī maizīti, sviestu un kafiju. Paēdam, savācam pekeles un ejam. Lējā pie „reģistratūras” neviena nav. Aiz durvīm dzirdama rosība, bet neviens īpašu interesi par mums neizrāda. Saparkoju koferi mašīnā. Varētu kustēt, bet kaut kas aptur. Jūtu, ka nevar tāpat vien aizbraukt. Eju atpakļ uz „reģistratūru”. Onka aiz durvīm ar elektrisko bardasdzenamo sakārto savu fizionomiju. Saku, zini, mēs tinam makšķeres. Paldies, vecīt, par naktsmājām un lai tev veicas. Ja brauksimgarām vēl kādreiz, iespējams, pieskriesim. Ūsas saimniekam saskrullējas smaidā. Tiek iedota lapiņa ar telefonu, respektīvi, brauciet! Būsiet gaidīti. Mazs, patīkams un galvenais cilvēcīgs saskarsmes piemērs. Atkal ceļā. Diena ne ar ko neizceļas. Pie Suvalkiem redzami lauzti koki, bet citādi viss ir mierīgi. Tālāk ceļš cauri Lietuvai. Lietuva kā jau Lietuva. Vakarpusē pārbraucam Latvijas robežu pie Zarasiem. Pļekaini salāpītais ceļš uz Daugavpili kā mīlošas būtnes uzsitiens uz pleca, vecīt, tu esi atkal mājās- Latvijā! Kurss nosprausts uz Balviem. Skatu, ko redzam varētu nodēvēt par smagu askētismu. Vienīgiizbraucot cauri Rugājiem rodas sajūta, ka vēl viss nav zudis.Balvi pēc sešu dienu brauciena arī ir turpat un arī neizskatās slikti. Jūtams rudens. Ir mazliet skumīgi, jo ir beigusies šās vasaras lielākā avantūra.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais