Efharisto, Grieķija!
|
Līga Gutāne
|
Tipisks tūrists, pirms veidot maršrutu pats, izvēlas kādas tūrfirmas pakalpojumus, lai zinātu, ko var sagaidīt ārzemēs un ar ko vajadzētu nodrošināties jau mājās pirms ceļojuma. Tūroperatoru veidotie ceļojumi būs piebāzti ar klasiskajiem apskates objektiem, kas raksturīgi katrai valstij, tā arī līdz galam neļaujot izprast vietējo iedzīvotāju ikdienu. Man kā studentam, kas izmantoja ERASMUS iespēju doties praksē ārzemēs, bija 3 izvēles iespējas: Kosas sala, Rodas sala un Ziemeļgrieķija. Kā persona ar nepārvaramu vēlmi izmēģināt ko jaunu unne tik tradicionālu, izvēlējos pēdējo, pierunājot vēl divas meitenes doties man līdzi. Nolēmu, ka gan jau dzīves laikā spēšu sakrāt kapeikas, lai apciemotu arī tās salas, ko neizvēlējos, bet uz kurām tūristi dodas milzīgos apjomos.Mans mērķis bija ne tikai iziet praksi viesnīcā ķeksīša un pludmales dēļ, bet arī maksimāli iepazīt cilvēkus, vidi un kultūru, kura jāpavada mazliet vairāk kā trīs mēneši. Ziemeļi likās īstā vieta, kur to izdarīt – „tīra” grieķu pasaule, praktiski bez urbanizācijas pazīmēm, ar vecajiem labajiem ēzelīšiem pļavās.
Pilnas satraucošu gaidu lidostā, ar skatieniem pavadījām V.Vīķi-Freibergu ceļā uz Franciju, bet pēc brīža jau izjutām tirpiņas sēžot savā lidmašīnā uz Vāciju. Frankfurtē-Hānā skudriņas pazuda un tās nomainīja drebuļi - lija lietus un vasaras vidum bija neraksturīgi zema gaisa temperatūra. Tā arī tika pavadītas 13 gaidīšanas stundas – aukstā telpā, kur vienīgais naktsmītnes veids bija pludmales dvielis uz grīdas, jo ilgam laika periodam cietie plastmasas krēsli nebija ērti sēžami, kur nu vēl guļami.
Aizpampušām acīm sagaidījām lidmašīnu uz Salonikiem un no sirds izgulējāmies. Grieķijā mūs sagaidīja pilnīgs Vācijas kontrasts – desmitos no rīta nebija neviena mākonīša pie debesīm, viegls, spirdzinošs vējelis, bet saule cepināja kā karstākajās Latvijas dienās – bija mazliet pāri 30°C. Rokā turējām lapeli ar autobusu sarakstiem, jo takši prasīja nenormālu maksu par braucienu līdz viesnīcai – 200 eiro! Tiesa mums nebija ne jausmas, cik tālu atrodas viesnīca, bet tik lieli izdevumi mums lika meklēt alternatīvu, jeb šoreizautobusu. Tas izmaksāja četras reizes lētāk un, kā vēlāk izrādījās, parādīja man to, pēc kā arī devos.
Grieķijas autobusos strādā divi cilvēki, viens ir šoferis, bet otrs pārdod biļetes, izbļauj pieturu nosaukumus un palīdz cilāt somas. Līdz ar to, autobuss apstājas tikai lai savāktu/izlaistu pasažierus. Par ceļu kvalitāti jāsaka, ka jūs jutīsieties kā mājās – lielākoties tie ir tādā pat kvalitātē kā Latvijā – ielāps uz ielāpa. Skati gan mūs aizrāva – visapkārt redzami pakalni, vieni ir klāti ar nokaltušu zāli un dažiemzaļiem olīvkokiem, citi ar mežiem. Starp sausās zāles pļavām mēs ik pa brīdim iebraucam nelielās, sakoptās pilsētiņās. Ēkas pārsvarā ir divstāvīgas, pirmajā stāvā ir kāds sabiedrībai nepieciešams pakalpojumu sniedzējs (kafejnīca, fotostudija), otrajā - īpašnieka mājvieta. Tas ir tas, ko tik ļoti gribēju redzēt – īsta Grieķijas ikdiena. Vislielāko iespaidu uz tūristu atstāj Egejas jūra, kas spoži mirdzēja saules staros. Jūra, ak jūra! Tumši zila tā mijās ar gaišzilām svītrām,gaišām pludmalēm un baltām jahtām lielākās pilsētās, vai sīkām koka laivām ar zvejas tīkliem ciematos.
Kontrolieris izbļāva mūsu pieturu un mēs ar vēl dažiem krievu tūristiem izkāpām no autobusa. Pretī pavērās ļoti slīps uzkalniņš kurā jāuzrāpjas ar smagajiem čemodāniem, lai nokļūtu viesnīcā. Skats, kas pavērās no viesnīcas bija lielisks – palmas, ziedošikrūmi, zilas debesis un jūra ar salu pretī viesnīcai. Prakse notika restorānā un tā nu šo skatu es baudīju katru mīļu brīdi. Pārējā prakses laikā iepazinu grieķus – patriotiskus, pozitīvus, mazliet neķītrus un slinkus cilvēkus, kas, atšķirībā no mums,ir pieraduši naudu netaupīt.
Brīvajā laikā devāmies uz tuvējām pilsētām – 5 un 15km attālumā. Otrdienās no rītiem notika tirgus, gluži tāds pats kā pie mums – dārzeņi, augļi, aksesuāri un apģērbs. Āfrikas pilsoņi cenšas pārdot slavenu zīmolu atdarinājumus, apelsīni smaržo pa gabalu, bet iekožot saldajā nektarīnā sula plūst straumēm. Turpat jūrā atvēsinās grieķu onkuļi pāri piecdesmit – apsēžas jūrā uz akmeņiem un dzer alu, jo ārā gaiss ir sasniedzis 45°Catzīmi ēnā. Un it kā jau nelaime nenāk brēkdama, bet nopietni – vai tad pie šāda karstuma valdībai nebija jāveic kādi drošības pasākumi? Pāris dienas vēlāk visās pasaules ziņās bija redzams video, kā notiek glābšanas darbi milzīgajos ugunsgrēkos 3km no viesnīcas. Tuvējo pilsētu klāja pelnu kārtiņa un bija evakuēta lielākā daļa iedzīvotāju. Lidmašīnas un helikopteri nepārtraukti viesnīcu pludmalēs smēla ūdeni, tā nu mēs iepazinām lielāko daļu Grieķijas glābšanas aprīkojuma. Par laimi, pēc piecām dienām ugunsgrēks bija pilnīgi apturēts.
Brīvais laiks pavadīts pludmalē, bārā pie baseina vai apskatot netālās pilsētiņas, bet cik tad var sēdēt vienā vietā? Paņemot brīvdienu praksē, četros no rīta izbraucām ar krievu tūristiem apskatīt vienu no vietām, ko jau krietnu laiciņu slepeni sapņoju apmeklēt – Meteorus. Ekskursijas vadītājs Aleksejs ļauj divas stundas nosnausties un tad sāk stāstu ar Grieķijas mītiem un vēsturi pakāpeniski iepinot tajā apkārt redzamos skatus. Mēs paskrienam garām Olimpa kalnam, pilīm un klosteriem līdz apstājamies ikonu muzejā, kur mums rāda un pastāsta, kā tās veidotas. Ticībai Grieķijā ir liela nozīme – 96% ir ticīgie un kā tad ne – ja neesi kristīts, tu nevari apprecēties un kristīt savus bērnus. Ceļš turpinās cauri lielākam vai mazākām pilsētām, mežiem vai kalniem, bet fonā ir aizraujošs stāstījums par Grieķijas vēsturi - gribēdams neaizmigsi.
Drīz esam Meteoros un kalnu pakājē, caur autobusa logu, tūrists sāk novērtēt to skaistumu, bet uzbraucot augšā un paskatoties apkārt, saprot kā tāda grupa kā Linkin Park varēja par godu šai vietai uzrakstīt veselu albumu. Kalni aizrauj ar krāsuun formu spēlēm, bet klosteri apbur ar senlaicīguma un noslēpumainības šarmu. Tā nu reiz ir vieta, kas jāredz, spēks, kas jāizjūt, to nevar īsi aprakstīt.
Tāpat kā noslēdzot ekskursiju, klausījāmies tradicionālo grieķu mūziku, gribu raksta noslēguma pateikties tiem, kas izturēja garās rindas un tika līdz šim punktam. Tik daudz kas palika nepateikts, bet par to varbūt citreiz, tas ko gribu teikt šoreiz: nevajag baidīties doties ceļojumā uz nepazīstamuvietu, arī tur ir ko redzēt. Tāpat kā Latvijā, skaistākās vietas ir jāpameklē, arī Grieķijā ir skati tālu no tūristu takām, kurus redzot aizraujas elpa un par kuriem nevar beigt stāstīt. Bet varbūt ka tas ir tikai man – „tīrās” kultūras šarma baudītājam? Lai nu kā, bet esot Grieķijā noteikti nobaudiet to īpašos sacepumus, jūras veltes (no kurām man bija bail), rīsus vīnogu lapās, frappe (auksta kafija), uzo (anīsūdens), baklavas un halvas un noteikti – svaigus augļus, ceļojums izdosies!