Starp makšķerēm un šaujamieročiem

Ģirts Smelters 26.08.2013 4 min lasīšanai

Dienvidu saule jau bija augstu debesīs, kaut arī rīts, spirgts un kristālskaidrs, bija vien tikko sācies. Mēroju vieglus soļus pāri ceļam – Key West bija atgriezusi spēkus gan muskuļos, gan stiprinājusi garu. Vēlreiz pie sevis atmiņās pārcilāju iepriekšējā dienā gandrīz divas stundas lūgšanu kapelā pavadīto laiku. Ceļojuma piezīmju grāmata pēc ilgāka laika bija papildināta ar dažām ceļa atziņām, kuras kā nozaudētas un apputējušas peniju monētas mētājas grāvmalās un vietās, kur asfalts satiek smiltis. Atliek tikai būt vērīgam un nežēlot laiku, lai apstātos un paceltu. Un tad – nodotu tālāk vai apmainītu pret malku ūdens.

Kājas mani nesa uz pāri ielai esošo porno veikalu. Bet ne jau, lai ar mānīgu ilūziju apmierinātu alkas pēc tuvības, bet gan aizņemtos rakstāmo un kartona loksni ceļazīmei, kas lieti noder īkšķojot. Un tas tik tiešām bija vienīgais veikals pārskatāmā apkārtnē. Cerēju, kaut veikala krājumā būtu kāda veca kaste bez ģeķīgiem uzrakstiem un attēliem, kas pretim braucošos šoferus nevajadzīgi mulsinātu. Katrā ziņā maskulinitātes simboli blakus pilsētas nosaukumam varētu pievilkt tos sabiedrības slāņus, kas mūsdienu Krievijai nav prioritāro tūristu sarakstā. Taču satraukums pirms veikala apmeklējuma apsīka pietuvojoties tam – iestāde agrajā rīta stundā bija slēgta. Turpināju apskatīt apkārtni, kamēr Kristaps mērķtiecīgi plivināja savu īsāko no pirkstiem, stalti stāvēdams ceļmalā. Iespējas tikt pie kartona nebija, tāpēc devos atpakaļ uz posteni, kad caur krūmiem ieraudzīju Kristapu nu jau plivinot arī abas augšējās ekstremitātes, šoreiz – manā virzienā. Devos skriešus un pēc īsa, bet nogurdinoša skrējiena (neesmu tajā labākajā formā), ieraudzīju biedru liekam somas sarkanā pick-up mašīnā. Lai arī bijām mērķējuši nokļūt simts jūdzes attālajā Maiami, šis vīrs devās trīs reizes tālāk – tāda cūcene. Sarunājām, ka, kamēr neesam sasnieguši pilsētu, sēdēsim piekabē.

Brauciens bija bauda acīm – vējš rotaļājās ar matu cirtām, saule glaudīja ādu un visapkārt Floridas galējo dienvidu skaistums, tikpat kā ar roku aptaustāms. Te kā iztramdīta brieža mugurā traucāmies cauri salu mežiem un krūmājiem, te kā jūras putns pacēlāmies virs ūdens, ļaujot no abām pusēm sevi ieskaut gan okeānam, gan Meksikas līcim, te kā līksms iguāna klunkurējām cauri pilsētas sausumam un pāri betona grīdām. Kad tuvojāmies Maiami, negribīgi nācās mainīt vietu kur dibenam atdusēties – ceļš bija jāturpina mašīnas kabīnē, lai policistiem nerastos iemesls izrādīt lieku uzmanību tā jau ne tai jaunākajai un tehniski veselākajai vīra automašīnai. Iekārtojāmies un uzsākām sarunu - izrādās vecis bija profesionāls makšķernieks, kurš tikko bija nokāpies no mīlas kuģa un bija ceļā uz ostu, no kuras pēc dienas jāatiet viņa zvejas laivai. Key West vecajam jūras vilkam mitinās mīļākā, kas tad arī copes starplaikos tiek apciemota, lai kopīgi kuģotu pa sievietes pēļiem. Kad iepazīstinājām sevi, bijām pārsteigti – zvejnieks iepriekš bija pazinis kādu latviešu puisi Jurčiku, ar kuru kopā abi gājuši jūrā zvejot. Līdz kādu dienu Jurčiks pametis darbu – puisis dzīvojis kopā ar savu mīļoto un draugu, kad pēkšņi nācis gaismā, ka, kamēr pats jūrā cilā nozvejotos tunčus un stores, tikmēr draugs cilā viņa meiteni. Kopš tās reizes letiņš redzēts neesot, tomēr iespaids par latviešiem kā darba cilvēkiem palicis visnotaļ pozitīvs. Tāpēc ne cik ilgi pēc sarunas sākuma dabonam vilinošu piedāvājumu – doties peļņā atklātā okeānā. Vīram esot problēmas ar apkalpi – viens pārāk daudz dzerot, viens iesēdies cietumā. Būsim nolīgti uz aptuveni desmit dienām, ēst došot ļoti labi, cigaretes vai kompensāciju par tām, plus tam visam – peļņas procents no sazvejotā. Ja ķeras labi, varot sapelnīt līdz pat pāris tūkstošiem dolāru, turpretim, ja neķeras, mājās var atbraukt vismaz ar pilnu vēderu. Dzert šņabi vai rumu gan uz klāja ir aizliegts, bet strādājot arī neprasās. Tiesa, latviešus gan jūrā nesatikt. Apdomājāmies, bet atteicām vilinošajam piedāvājumam. Pie garantētas peļņas varbūt arī būtu parakstījušies, bet iztērēt vairāk kā desmito daļu no Amerikai atļautā laika nedrīkstējām.

Pēc piecu stundu brauciena bijām tikuši tālāk, kā cerēts, un labākais, ka diena vēl bija tikai pusē. Veikli devāmies uz benzīntanka galu, lai ieņemtu vietas ceļmalā. Maz nojautām, ka pēc desmit minūtēm tikpat veikli riposim pa lielceļu policijas mašīnā. Izrādās (ja godīgi, kaut kur arī biju to dzirdējis), ka uz Floridas maģistrālēm par visai rupju pārkāpumu uzskatāma stopošana. Tāpēc šoreiz neatļautais paņēmiens ar īkšķi pievērsa pogaino uzmanību, kuru iecirknis sagadījās desmit metrus no mūsu posteņa. Būdami pieredzējuši pārrunu vedēji, jau pēc pāris minūšu laipnas diskusijas bijām panākuši, ka likuma kalpi mūs nogādās nedaudz tālāk pa ceļu uz priekšu – vietā, kur mūsu atrašanās netraucēs automašīnu kustību. Protams, līdz ko jaunie draugi bija prom, atkal iekārtojāmies ceļmalā. Vienu alus tirgotāju un vienu ceļa projektētāju vēlāk piestāja kāds jaunietis – militārists. Dedzīgi skrējām uz mašīnu, lai tūlīt lektu iekšā, kad pavērās līdz tam neredzēts skats. Puisis demonstratīvi no kastes izņēma pistoli, ielika tajā aptveri un nolika sev blakus pa ķērienam. Kad jautāju, kam viņam tā, atbilde bija kodolīga – drošībai. Jaunais armijnieks likās visai liels savādnieks, bet citādi – ne ļauns. Taču ieroča parādīšanās bija manāmi paaugstinājusi spriedzi, tāpēc visu laiku centos uzturēt sarunu. Puisis bija interesants, kaut arī mazrunīgs. Pirms laika kāds uz ceļa viņam bija uzbrucis ar pistoli, taču netrāpīji. Jaunietis ir labs šāvējs, tāpēc savu iespēju garām nepalaida, ietriecot lodi uzbrucēja krūtīs. Tad kādu reizi esot nācies stāties pretī diviem nažotiem meksikāņiem. Tikai 21 gadu vecais vīrietis dabūjis dūrienu rokā, taču nazi atņēmis. Neesot bijusi vajadzība abus nogalināt, tikai pārmācīt, tāpēc viens meksis dabūjis dunci vēderā, bet otrs sabakstīts kājā. Brīvajā laikā jaunais ceļabiedrs mēdzot medīt stirnas, mežacūkas un krokodilus, bet ne ar bisi. Puisis šauj ar loku un bultām vai arbaletu, dzīvnieku parasti nodīrā turpat uz vietas un tad tikai ņem mājās.

Tā nu jaukās sarunās tika vadīts viss ceļa gabals – gandrīz divas stundas, beigās iemantojot uzticību pat tik ļoti, ka tiku apskatīt ieroča aptveri un speciālās lodes, kas, ieurbušās mērķi, sasprāgst. Mazs starpgadījums gan bija noticis pirms tam – kāpjot ārā no automašīnas biedrs Kristaps konstatēja, ka mīļākie un vienīgie ceļojuma zābaciņi vairs neatrodas piesieti pie mugursomas, bet gan visdrīzāk kādā Floridas grāvmalā – steidzoties uz mašīnu tie laikam atraisījušies. Kopa ar Holivudā atstātajiem šortiem, Orlando atstāto džemperi, šortiem un saulesbrillēm, zābaku trūkums darīja pārinieka somu apskaužami vieglāku. Bet kājas – neapskaužami nepasargātākas. Labi, ka līdzi bija vēl iešļūcenes un vasaras kurpes. Kā saka atstāts uz atgriešanos. Vakars nepārvari tuvojās, debesis krāsojās tumši zilākas, iezīmējot drāmu, kura mums vēl tikai bija priekšā – drāma ar zilajiem. Lasiet!