Bentliji smiltīs, mango un sīpoli

  • 6 min lasīšanai
  • 9 foto

Februāra beigās vairāk uz rīta pusi pavirši uzmetām skatienu baltai kalna virsotnei, kas šķita blakus Mēnesim. Neko citu redzēt nevarēja, jo visapkārt bija ellīga tumsa – tikai pašu virsotni. Vietējais taksists bija piestājis ceļa malā un pavēris auto tonētos stiklus, kaut ko lauzītā angļu valodā murmināja un rādīja debesīs.Vietējie runā, ka šis ir labākais laiks gadā, kad aplūkot kalna virsotni, jo to apspīd Mēness un nakts ir skaidra, savukārt dienas laikā tā virsotne ir dūmakā. Mēs, sapriecājušies par turpmāko ceļojumu (jo tikko bijām izlēkuši no lidmašīnas nekurienes vidū), tik pasmīnējām un nodomājām, ka kalnu redzēsim visas turpmākās dienas – kas gan tur sevišķs. Neredzējām.

Tāpēc ķeriet mirkļus. Kilimandžaro. Tanzānija.

Pagājis pusgads. Divi pilnīgi nesaistīti brīži augusta svētdienā atgādināja par bentlijiem smiltīs, mango un sīpoliem:

Biju sācis bubināt pats par savu izklaidību meklējot un nevarot atrast šortus skapī, kad atcerējos, ka, visticamāk, kāds mana auguma tanzānietis skraida tajos pa Āfrikas piekrasti. Mēs neapzināmies, kas mums patiesībā ir.

Šķirstīju septembra Klubu, kur kādā bildē teātra dāma Dārta Daneviča puskaila pa pludmali velk kuģa enkuru, aiz kura palika vaga smiltīs. Zināmā mērā nepieradināta.

Turpmākajiem notikumiem nav hronoloģijas. Vairāk uz sajūtām un iespaidiem.

Naudas maisa sajūta. Lai kur arī gājām, baltā ādas krāsa (lai gan uz beigām jau bijām pieklājīgi iedeguši) vietējo acīs lika griezties dolāru zīmēm. Mēs pārmaksājām visur un vienā brīdī tas sāk bojāt sajūsmu par ceļojumu. Tanzānija ir ļoti lēta, jo cilvēki ir nabadzīgi un tā vien šķiet, ka daļa no viņiem neko citu kā vien to, ko var izaudzēt ceļa malā nav redzējuši un garšojuši. No vienas puses – vai tad mums žēl, lai jau, bet kad rūpīgāk pavēro viņu ikdienu – lielākā daļa sēž ceļa malās un neko nedara. Pat nemēģina pārdot turpat augošos banānus. Dilemma – pievērt uz to visu acis un dziedāt līdzi tam, ka Āfrikā valda nabadzība vai tomēr pateikt nē, jo arī mēs, sēžot ceļa malās, naudu nenopelnīsim. Pievakarē atgriežoties no Kilimandžaro ciemata piebāztā sabiedriskajā transportā dēļ šī pat sarīkojām vietējo kašķi – novērojām, cik vietējie maksā par braucienu un tieši tik pat devām no savas puses. Kad naudas kasieris prasīja vēl un mēs teicām, ka nedosim, jo sēžam tieši tāpat kā vietēji – divi cilvēki uz puskrēsla, sašķēlām vietējo sabiedrību – daži bija mūsu pusē, daži – kasiera. Amizanti. Uzmanīgi ar takšiem – tie naudu māk pelnīt – maksāsiet krietni vairāk kā Latvijā (lai gan jāatzīst, benzīns viņiem nav ļoti lēts – nestādos priekšā, kā viņi to var atļauties). Iesakām ņemt līdzi USD un mainīt tur uz vietas (viņu nauda ir ļoti nevērtīga, jutos kā buržujs ar to naudas žūksni – maisiņš bij’ jāmeklē, kur to visu ielikt). Atcerieties, ka naudas maiņas punktos pretim tiek ņemtas tikai „jaunās” USD banknotes (lai gan nauda paliek nauda, bet ir noteikta gada banknotes, ko viņi vairs neņem-un neiet runa par 19. gs banknotēm, bet gan tādām, ko mums Latvijā samainīja).

Domino pasaules malā. Daļu ceļojuma pavadījām kontinentā – Arušas apkaimē (netālu no Kilimandžaro lidostas), otru daļu – F.Merkurija dzimtajā Zanzibaras salā. Vai arī paradīzē (skan jau banāli, bet tā tiešām bija). Sagaidīja mūs francūziete ar mazu mulatēnu klēpī. Viņa, aprecējusi vietējo džeku, dzīvo delfīnu līcī un bauda dzīvi. Kā filmā. Bija viss – baltas smiltis uzreiz pāri slieksnim, duša zem zvaigznēm, Cola lētāka par ūdeni, domino un regejs ar bārmeni visas dienas garumā, vakariņas vienīgi mums (vēlāk gan uzradās vēl 4 nemanāmi tūristi), šūpuļtīkli uz izķeršanu vienīgi starp mums diviem, gulta ar baldahīnu. Protams, varējām ķert tūristu atrakcijas – braukt pie delfīniem, skatīt taureņus parkā utt., bet nevajadzēja. Jo bija viss. Viendien gan gājām bēgumā meklēt gliemežvākus jūrā iekšā – jāatzīst, ka diezgan neērti, jo pilns ar jūras ežiem un īsti nevarēja saprast, kad būs paisums. Kad gribējās ēst – čāpojām pie vietējiem pēc mango. Kādi mango!!!

Bentliji smiltīs. Patiesībā jau vietējo zvejnieku laivas (jeb mušiņas – kad uz tām skatās tālumā, izskatās, pēc mušiņām – ar vienu buru slīd pa viļņiem). Bēgumā tās visas ieslīdējušas krastmalas smiltīs kā stāvvietā. Maiami piekrastē tā novietoti bentliji, šeit – laivas. Bet abos krastos ar tiem lepojas vienlīdz.

Tirgus. Āfrika gan nav domāta tiem, kam augstas komforta un higiēnas prasības. Ar tām šeit neviens nepārspīlē. Jēlas zivis tiek vestas 2h uz pilsētu tajā pašā kravas auto (tāds kā kolhozu laikos – jāsēž kuzavā gar malām) kur mēs. Tirgū aukstuma vitrīnu nav. Tā tās zivis tur arī pavada visu dienu. Es laikam nepirktu – gan dēļ smakas, gan dēļ tā, ka tirgotāji paši turpat virsū viņām sēž uz tirgus galdiem. Bet efektīvi.

Kontinents un pilsētas. Daba ir tas, kas jābauda. Pilsētu tur nav. Netērējiet savu laiku (ja vien jums nav beztermiņa atvaļinājums), lai pavadītu laiku punktā, kas kartē iezīmēta kā pilsēta ar vairākiem simtiem tūkstošu iedzīvotāju. Es tās sauktu par apmetnēm, kur cenšas izdzīvot vietējie, bet nevis apskates objektiem. To pašu var redzēt gar ceļa malām. Nebūs kafejnīcu, kur ieturēt lēnu sestdienas brunch vai Starbuck’s kafijas (vai jebkāda cita kafija). Patiesībā Arušā (kas ir viena no lielākajām pilsētām), atradām tikai vienu vietu, kur paēst (ir, protams, viesnīcas, bet par tām nav šis stāsts). Pilsētā ir dažas asfaltētas ielas (pārējie ir zemes ceļi). Īsti nevar saprast, ko vietējie tajās dara. Klīst un sēž. Mums pietika ar pusdienu tajā (iespējams, izņēmums ir galvaspilsēta Dar el Saalam, kurai mēs izbraucām cauri ceļā uz Zanzibāras salu).

Sīpoli. Maldīgs arī priekšstats, ka ja reiz Āfrikas valsts, tad tik būs augļu kalni. Vismaz tajā laikā, kad bijām mēs, Rīgas Centrāltirgus sit pušu Arušas tirgu augļu ziņā. Netrūka vienīgi sīpoli un zaļi tomāti. Un mango.

Safari. Mēs Arušu kā pirmo apmešanās vietu izvēlējāmies dēļ lētā lidojuma, savukārt lielie ceļojumu plānotāji – dēļ safari tuvuma. Tiek saukta arī par safari galvaspilsētu. Vārti uz vieniem no pasaulē zināmākajiem parkiem – Ngorongoro un Serengeti. Ja jau visi, tad mēs arī. Nolīgām džipu ar šoferi un prom uz safari. Braucot garām ceļa zīmēm ar norādi uz Serengeti sajūta, ka lielie lauvu un ziloņu klajumi tepat vien ir (km cipars uz ceļa norādes gan liecināja, ka kāds gabaliņš vairāku 100-tu km tālumā vēl būtu jāpabrauc, bet tas jau sekundāri, sajūtas paliek sajūtas). Mēs izvēlējāmies mazāku parku (jo laiks un nauda, kas nepieciešams lielajiem parkiem , ir diezgan būtisks (abi rādītāji; parki, kuros ir lauvas, ir īpaši dārgi)). Samierinājāmies ar vienas dienas tūri pa parku, kurā ziloņi esot ka mudž. Un bija. Un pietika ar vienu dienu. Ziloņi tiešām mudžēja pie pašas mašīnas, žirafes, antilopes, gepards zālēs (nu tā vismaz mums teicaJ), mērkaķi. Safari sajūtu noteikti sajutām.

Transports. Mazi busiņi ar cilvēkiem vairākos stāvos. Tā nu viņi pārvietojas. Stājas pie katra staba. Sarakstu nav. Vietējie pārvadā gan sevi, gan visu pārējo. Noteikti jāizmēģina, lai noķertu saspiestības sajūtu. Lai redzētu vietējos. Lai redzētu to, kā pa kluso vēro mūs (bijusī „balto” kolonija, līdz ar to zināmas un pilnīgi saprotamas sajūtas viņos var manīt). Lai redzētu viņu acis! Tomēr, ja reiz brauciet, praktiska pieeja arī nenāk par ļaunu. Attālumi starp apdzīvotām vietām ir milzīgi. Lai nokļūtu no Arušas uz galvaspilsētu, ar autobusu ir jābrauc padsmit stundas (precīzi gan neviens nevar pateikt cik tieši)-tas sajūtām varētu būt par daudz. Iesakām vietējos lidojumus (salīdzinoši jauna aviokompānija piedāvā lidojumus par saprātīgām cenām un 1h laikā esi galvaspilsētā). Vēlāk runājām ar vāciešiem, ko satikām savā bungalo paradīzē, viņi nebija sajūsmā par padsmit stundām autobusā –atcerieties tas nav ne LuxExpress, un pat ne Rīgas Satiksme un temperatūra ir krietni augstāka par mums pierasto un tāds rādītājs kā max cilvēku skaits transporta līdzeklī neeksistē. Jāatzīst gan, ka paši, gribot ietaupīt, nolēmām braukt ar prāmi uz Zanzibaras salu. Otrreiz to nedarītu. Visi ātrie prāmji bija pilni, nekas cits neatlika kā izvēlēties nakts prāmi. Par nakts prāmi to sauc tāpēc, ka tu uz tā pavadi visu nakti, jo līdz salai tas aizbrauc jau vēlā vakarā, bet ārā no prāmja nelaiž līdz rītam. Nakts tiek pavadīta kopējā lielā telpā (jo kajītes tur nav). Pirmās 25min izskatījās velnišķīgi cerīgas – zālē bija 4 TV – katrā stūrī pa vienam – un mums par pārsteigumu sāk rādīt James Bond krājumus. Bet vienīgā auditorija, ko tie piesaistīja, bijām mēs un vēl daži ārzemnieki. Pēc 25min un uz turpmākajām 4 stundām tikai ieslēgta dīvaina filma (vietējā valodā, protams) un turpinājums tai dziesma bez vārdiem. Viena un tā pati. Visas 4 atlikušās stundas. Atpakaļ lidojām arī no salas. Bija to vērts.

Mazs čē pē. Par šo mani draugi un paziņas smejas vēl arvien. Bungalo paradīzē notika gadsimta zādzība. Kāds vietējais kļuva par 5LVL, Zaras maisiņiem, dažiem šortiem (arī tiem, ko es bubinādams tikko meklēju pa skapi) un ievalkātu apakšveļu bagātāks. Neviena tīra drēbe netika paņemta. Tāpat arī šāda tāda elektronika turpat atstāta. Saproti nu. Iespējams, labs serviss – paņēma, lai izmazgātu un nepaspēja atnest atpakaļ, jo mēs nākošajā dienā aizbraucām.

Brauciet un ķeriet sajūtas. Neaizmirstami. Kilimandžaro un Zanzibara. Un mazie tanzānēni, kuriem priekšā lieli pārskrējieni pa tuksnešiem, jo tā viņi tur deso visu mūžu ar plikām kājām – ik pa brīdim parādās ceļa malā divas baltas acis un pēc brīža pazūd. Un apkārt ir nekas – klajums, divi līki koki un fonā Kilimandžaro.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais