Man mazliet saules prasījās...

  • 6 min lasīšanai
  • 1 foto
Pagājušās nedēļas piektienas vakarā ar savām, Londonā iepazītajām, draudzenēm sēdēju vienā no Līvu laukuma āra kafejnīcām un spēju vien sapņainām acīm raudzīties naksnīgajās debesīs, domājot par to KĀ rīt būs tur, - saulainajā Turcijā... ;) Pirmo pārsteigumu saņēmu vēl esot Rīgā, mums pakaļ atbrauca taxi, kur bija nevis šoferis, bet jauka šoferīte... :) Arī otrs pārsteigums – pārpildītā lidosta un garumgarās rindas uz check-in plkst. 4.30 no rīta, bija tepat, mūsu RIX... Lidojums no Rīgas līdz Antālijai ilga tieši 3h, tas bija tieši tik daudz, lai paspētu jau kaut nedaudz sagatavoties gaidāmajiem laikapstākļiem, fantastiski skaistajai dabai un interesantajiem cilvēkiem, kuri būs mūsu ceļā. Jau izkāpjot no lidmašīnas sajutām siltās saules pieskārienus, taču tas bija nieks salīdzinot ar tiem sajūsmas pilnajiem smiekliem, kas mums bija, izejot ārā no lidostas... ak, dieniņ, ir tikai 9 no rīta, bet karstums 2x stiprāks par mūsu visviskarstāko Jūlija dienas vidu... tāda temperatūra - +45°C turējās visas dienas, naktī mūs nedaudz atvēsinot ar „tikai” nieka 30°C grādiem... Ceļā bija jāpavada apmēram stunda, līdz sasniedzām mūsu tik ilgi gaidīto viesnīcu „Palmet Resort”, kura atrodas kūrortpilsētiņā Kemer. Ieraugot to, vien spējām vairs izdvest „Wow!”, kas šajā gadījumā izsaka pilnīgi visu. ;) Starp citu, pa ceļam braucām cauri Balto Eņģeļu tunelim, kurā, kā vēsta sena leģenda, mīt eņģeļi, kuri mēdz aizsnausties, tādēļ izbraucot apmēram 300m garo tuneli ir jāaizver ciet acis, jāievēlās vēlēšanās un skaļi, skaļi jāaplaudē, tādējādi uzmodinot eņģelīšus... :) Dienas pirmo daļu pavadījām viesnīcas teritorijā, izkrāmējot savus koferus, pamazām iepazīstot apkārtni un tuvumā esošo bāru, kurā par vislabāko atzinu ledus aukstu ūdeni un follijā ceptu pildītu kartupeli... Iestājoties krēslai, sākās mūsu piedzīvojumi. Kā pirmo ekskursiju izvēlējāmies turku pirti – hamam. Laikam uzreiz jāpiebilst, ka es visas ekskursijas pasūtīju no „Novatours” un salīdzinoši par diezgan pieņemamām izmaksām. OK, tātad... Hamam... Nu, tās tik ir procedūras! Vispirms kādas minūtes 10-15 bija jāpavada saunā vai mitrajā pirtī, tad gājām uz apaļu marmora zāli, kur mūs NOBERZA jauni turku vīrieši. Bet tas tik bija ko vērts, īpaši pēc beršanas veiktā putu masāža... nemaz jau nerunājot par auksto džakuzi, 15 minūšu atpūtu krēslainā telpā un visbeidzot eļļas masāžu... nu jā... šis prieks noteikti ir jāizbauda jau pirmajā atbraukšanas vakarā, jo vēlāk, kaut nedaudz saulei tiekot klāt pie cilvēka ādas, procedūras var būt sāpīgas... un galu galā, ir taču tik patīkami uzsākt brīvdienas saulainā pludmalē ar tik gludu un zīdainu ādu, kā... ;) Tā kā gandrīz visu iepriekšējo nakti bijām pavadījušas mūsu pašu Vecrīgā, tad pēc fantastiskās pirts jutāmies tik nogurušas, ka viss ko mēs spējām izdarīt bija noģērbties un iekrist gultā... Svētdiena sākās ar labām brokastīm un peldi Vidusjūrā, kurā ūdens temperatūra bija 27°C un ūdens tik sāļš, ka aizejot vien līdz savai guļas vietai sapratu, ka esmu pārklāta ar sīkiem sāls kristāliņiem. Pēcpusdienu pavadījām Kemeras centrā, kurā nebija itin nekāda vēstures piegarša, jo kā vēlāk uzzinājām no jauniepazītā gida, Kemerā ir tikai hoteļi, bodītes tūristiem un oļiem noklātas pludmales. Tā kā viena no manām draudzenēm tik ļoti vēlējās iegādāties daivinga ekskursiju, tad iegriezāmies vienā no daudzajām ielas tūrkompānijām. Kā jau pieklājas, tikām apbērtas ar komplimentiem, uzcienātas ar turkiem tik tipisko saldo tēju plānās stikla glāzītes, kas atgādina mazītiņas vāzītes, kā arī saņēmām brīvbiļetes uz Kemeras labāko (?) naktsklubu „Aura”... Ja neskaita to, ka vakarā dabūjām skriet - vārda tiešajā nozīmē – lai paspētu uz norunāto tikšanos, kur saņemtu biļetes, viss bija OK... Tika uzsaukts gan kokteilis, gan šampanietis, tika bēgts no zolīdajiem, taču nedaudz uz krūts ņemtajiem Maskavas krieviem (starp citu, liekas, ka 90% tūristi bija no visas plašās Krievzemes), tika dejots ar itāļiem, kuri uzskatīja sevi par Breda Pita un Deivida Bekhema līdziniekiem (vīriešu pašpārliecinātība dažbrīd tiešām var izsaukt skaļus smieklus!!!), tika mācīta salsa, tika vienkārši dejots un smiets... :) Pirmdienas rīts pienāca jau pēc 3h miega... un es devos tik ilgi gaidītajā ekskursijā uz Antāliju. Viena pati, jo draudzenes devās daivot. Nu, ko lai saka, Antālija, īpaši tās vecpilsēta ar 17-18gs. celtajām mazajām mājiņām, kuras klāj dakstiņu jumti, šaurajām ieliņām, kas pārklātas ar raibām segām vai palagiem (tādā veidā pasargājot sevi un tūristus no karstās vasaras saules), neatstāja mani vienaldzīgu. Daudzie tirdziņi un laipnie ielu pārdevēji atsauca atmiņā skaistos mirkļus, kurus pērnā gada pavasarī pavadīju Stambulā... Pastaigāties pa Turcijas ielām nav bailīgi, pat ja esi viena, nu, vismaz diennakts gaišajā laikā... Dzirdod simtiem precību piedāvājumus, mūžīgu mīlestību, zemākas cenas tikai manu skaisto zilo (tonējošās kontaktlēcas!) acu dēļ utt., mana tāsdienas ekskursija turpinājās ar varenu ūdenskrituma apskati... Ja nemaldos, tad vakarā pie baseina bija dalīšanās dienas iespaidos un jau nākamo notikumu plānu kalšana. Tā kā iepriekšējā vakarā mūs līdz viesnīcai bija vedis kluba menedžeris, kurš solījās, kad vien mēs to vēlamies, mūs ielikt viesu sarakstā (tajā gadījumā nav jāmaksā par ieejas biļeti, jo kļūsti tāds kā VIP), izmantojām šo izdevību un mierīgu prātu atkal jau devāmies uz jau zināmo „Aura” klubu... Diemžēl mūzika nebija pa mūsu prātam, tādēļ, domājām, ka lēnā pastaigā dosimies uz viesnīcu. Taču sanāca tā, ka tikām iekšā bez maksas jau citā klubā - „Inferno”, kas atrodas tikai 1 minūtes gājienā no jau iepriekš minētā kluba (tajā ielā vispār visi klubi ir viens pie otra un kā izsecinājām, tad gan pēc dizaina, gan mūzikas stipri līdzīgi... tādēļ īsti neizpratām kādā veidā tiek noteikts labākais...). Pirmdiena beidzās ar naksnīgu peldi baseinā... Otrdiena bija klāt un tādēļ, ātri ieēdušas brokastis, devāmies jau nākamajā ekskursijā uz Kekova – Myra... lūdzu nejaukt Kemeru ar mūsu pašu Ķemeriem un Kekovu ar Ķekavu! ;) Tā bija vienreizēja ekskursija uz jahtas, kur varējām klausīties gan profesionālā gida stāstos (viņš vadīja ekskursiju arī uz Antāliju), gan nolūkoties Tauru kalnu grēdās, gan lūkoties zem ūdens pēc nogrimušās pilsētas, gan vienkārši zvilnēt un „ķert pigmentus”... Ekskursijas otrā daļa turpinājās jau antīkajā pilsētā Myra, kur redzējām teātra drupas, kas ir tikpat iespaidīgas, ja ne vēl vairāk, kā Romā esošais Kolizejs... Trešā daļa jau bija Sv. Nikolaja baznīca – tieši tur uzzinājām mūsdienu kāršu - pīķis, kāravs, ercens un kreicis simbolu nozīmi, kā arī to, ka tieši no Turcijas radies un tālāk pasaulē izplatījies Santa Klauss... ;) Vakars, kā jau ierasts, noslēdzās ar peldi un došanos uz centru. Šoreiz bija norunāta tikšanās ar iepazītām paziņām, kuras apsolīja mums parādīt jauku atpūtas vietu pašā pilsētas sirdī – Moonlight.... sēdējām tik tipiskajā ūdenspīpju kafejnīcā „Hubble Bubble” un smējāmies tā, kā to sen nebijām darījušas... un iemesls gluži vienkāršs – spēlējām vārdu spēli, kuras laikā mēs mācījāmies turku valodu, savukārt paziņas attiecīgi latviešu, igauņu un angļu valodu... par katru nepareizi atbildētu vārdu pienācās sods, kurš tika rūpīgi izplānots, lai apkārtējiem būtu jautri... tiešām iesaku šo spēli izmēģināt – jautrība ir GARANTĒTA... :) pēc tam jau pa zināmi iemītu taciņu devāmies (pareizāk sakot ar SUBARU markas auto braucām – man gan tās sporta mašīnas neko neizsaka, vien tā īpatnēja skaņa, kas ir, uzsākot braukšanu, lika aiz bailēm vai pamirt ;) ) uz klubu, šoreiz – „Arēna”... pilnīgi nekāds pārsteiguma moments, jo viss tieši tāpat, kā iepriekšējos divos... ;) Trešdiena, Ceturtdiena un Piektdiena pagāja visai mierīgi – domāts diennakts gaišais laiks... izbaudījām viesnīcas, karstās saules un baseina labumus... Vēlās vakara stundas tika pavadītas nu jau iemīļotajā Hubble Bubble ... :) Ak, jā, bijām taču vēl tūristiem speciāli rīkotajā Turkish Night pasākumā, kurā varēja izbaudīt, ne tikai nacionālos ēdienus un dzērienus, bet arī dejas un nedaudz teatrālus uzvedumus. Turku nacionālais alko dzēriens ir Raki – vienkārši sakot, vodka + anīss... nu, riebīgs gan, bet par pārsteigumu sev un apkārt sēdošajiem izdzēru ar vienu malku... šeit gan varētu ielikt nelielu atsauci, jo patiesībā alkoholu, kas ir stiprāks par klasisko pussauso sarkanvīnu – nedzeru, savukārt anīss vienkārši riebjas... Taču, esot Turcijā, var notikt visādi brīnumi... pat tik lieli, ka „piespiedu” kārtā (pateicoties dažām labām!) nācās uz skatuves, pārpildītas zāles priekšā dejot vēderdejas... man gan sanāca visai liela improvizācija, jo ar to jau vairāk kā pāris gadus neesmu nodarbojusies, bet nu... būs vismaz par ko pasmieties ;) Vēl atceros, ka vienā no naktīm devāmies uz jūriņu nopeldēties... ak, kas par sajūtu – viļņi, silts gaiss un tur augšā zvaigžņotajās debesīs pilnmēness liels... Tad kādā citā agrā rīta stundā nolēmām neiet gulēt, bet sagaidīt saullēktu... zinu, jau zinu, ka saule it visur lec vienādi, un tomēr... ;) Pēdējā nakts netika gulēta... gan tādēļ, ka jautra un patīkama kompānija, gan tādēļ, ka ārā silts, gan gluži vienkārši – tik ļoti, ļoti vēl gribējās pagarināt savas brīvdienas... kaut par pāris stundām... pēdējais manis noķertais moments ir ostā esošās jahtas, kadrs nav perfektas bildes vērts (liekas, ka neviena bilde uz tāda veida titulu nepretendē), taču mīļš... Tikai, galīgi pārgurušai (kā izrādās nedēļas laikā kopā gulēju tik, cik parasti to daru Dzimtenē vienas normālas nakts laikā) gulšņājot lidmašīnā sapratu, cik ļoti man šis ceļojums bija vajadzīgs... Cik ļoti daudz ko esmu šīs nedēļas laikā ieguvusi, uzzinājusi... un cik ļoti man tā visa pietrūks... Ja arī Jums, kaut uz mirkli, radās doma, aizlaist uz saulaino Turciju, dariet to – nenožēlosiet... pat ja visu mūžu esat teicis, ka kūrorti nav priekš jums, - kā to visiem mēdzu stāstīt es... ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais