Ziemeļzeme (nedaudz savādāks ceļojuma apraksts)

  • 3 min lasīšanai
  • 23 foto

Nekad neesmu tik pārguris bijis,

Nekad neesmu juties tik spēkpilns.

Nekad neesmu tik ļoti apmaldījies bijis,

Nekad tik labi nezināju savi mērķi.

Nekad nebiju tā cīnījies par katru metru,

Nekad nebiju tā izbaudījis katru metru.

Un sevi nedaudz labāk izpratis esmu.

Varu to arī citiem vārdiem pateikt-

Tas lielākais pārbaudījums manā dzīvē.

Kādā rītā kāpu uz sava velosipēda,

Sāku braukt un apstāties nevēlējos.

Aizbraucu līdz pašai Eiropas malai,

Līdz ziemeļu tālākajam punktam.

Par Nordkapu to tālo vietu sauc,

Tur kāju tālāk vairs nav kur spert,

Acu priekšā tikai okeāns ledainais.

Divas nedēļas bija līdz turienei jābrauc,

Un vēl tik pat lai atpakaļ mājās tiktu.

Apnicis ļoti bija man nedarīt neko,

Bet ilgi ar savu gļēvumu es cīnījos.

Es tikai mirstīgais, kurš vēlas redzēt

To, kas bija pirms un būs pēc manis.

Tā devītajā jūlija dienā es devos ceļā,

Līdz ar saullēktu sāku pedāļus mīt.

Dienu braucu, divas dienas braucu,

Trešajā jau somu līča otrā krastā biju.

Tad atpakaļ ceļu vairs sev neredzēju.

Raug, ātri gan viss spēj mainīties.

Plašā Ziemeļzeme manā priekšā stāv,

Tikai tagad īstais ceļš var sākties.

Olimpietis Pāvo Nurmi aicina mani

Pa vecā Veinemeinena pēdām doties.

Un pa klintī izcirstu ceļu es braucu

Uz Tamperi satikt Muminus un Ļeņinu

Un hokeja leģendas viņu muzejos.

Pēc tam uz Jiveskili pašā Somijas sirdī.

Ezeri lieli, mazi uz visām debess pusēm.

Ne velti šo par tūkstoš ezeru zemi sauc,

Tagad pats par to varēju pārliecināties.

Tikai nedēļu prom no mājām esmu,

Bet šķiet, ka vesela mūžība pagājusi

Kilometru aiz muguras jau tūkstošos,

Kājas palikušas pavisam smagas

Un nogurums jau liek par sevi manīt.

Varbūt atvilkt elpu tikai vienu dienu,

Bet kāpēc gan sāpēs stāvēt uz vietas,

Ja var caur sāpēm doties uz priekšu,

Jo garam ir jābūt stiprākam par miesu.

Esi sveicināta Lapzeme, saucu es.

Sāmu un Ziemassvētku vecīša mājas.

Tevi satikt vēlējos sen, ceru, gaidīji mani,

Tajā vietā, kurai polārais loks iet pāri

Un var pieredzēt sauli pusnaktī spīdošo,

Tur Arktika sākas, mežonīgie ziemeļi.

Cilvēku mazāk, neskartas dabas vairāk,

Šeit aļņi un brieži ar mašīnām ceļus dala,

Dažkārt tie pilnībā dzīvnieku varā nonāk.

Kāda upe tek paralēli manam ceļam,

Dzidrajā ūdenī manas acis spīd atspulgā

Kā zvaigznes naktī, kad mans ķermenis

Atpūšas un gaida nākamo pārbaudījumu

Finmarkas robežai tagad esmu pāri

Un debesu klejotājs Odins sagaida mani,

Zibeņu dakšas metot man pie kājām.

Tālāk uz ziemeļiem, tālāk no mājām,

Kalnu virsotnes miglas cepures valkā.

Tur tundra nemanāmi nomainījusi taigu,

Kokiem tur izaugt ir pavisam grūti.

Mūžīgā sasaluma un drēgno vēju zemē

Ainava neauglīga, bet nesavaldāma .

Garš tunelis priekšā ar gaismu tā galā

Tur stāv Honnigsvoga, pēdējā pilsēta.

Aiz kuras atlikusi vien finiša taisne,

Kāpums stāvs, bet tas neattur sniegties

Pretī vietai kur kontinents beidzas un

Ceļa tālāk nav, tad sasniegts ziemeļu rags.

Nokļuvu beidzot kur biju apsolījis sev.

Tagad brauciens šajā virzienā ir galā,

Vēl tikai vienu īsu brīdi šīs klints malā,

Kur paveras okeāns bezgalīgs kā debesis

Un pie horizonta abi kļūst laulībā vienoti

PeldeLedus okeānā patiesi lieliska bija,

Bet tikai pusceļā ir mans izbrauciens.

Jāmaina kurss un uz dienvidiem jādodas.

Serpentīna ceļš vijas starp kalniem un lejām

Un ieved mani atpakaļ Somijā uz brīdi.

Tur tilts pāri Tornei, kārtējai robežlīnijai.

Kad tā aiz muguras, priekšā zviedru zeme,

Kur Haparandas arhipelāgs izdaiļo līci,

Gar kuru nosapņotais maršruts ved mani,

Lēnam minoties, sapnis arī piepildīts tiek

Visskaistā daba, kāda tu māksliniece,

Atkal pārmaiņas man sarūpējusi brīnišķas,

Šoreiz ievedusi mani mūžam tumšā mežā.

Bezgalīgs tas šķiet, teju pār visu Zviedriju.

Tā cauri klusam biezoknim man jābrauc,

Pilsētām retām un pāri Augstā krasta tiltam.

Līdz nonāku pļavā kur Moras akmeņi stāv.

Tur karaļus ievēlēja, vēstures gaitu mainīja.

Kaimiņos Upsalā plašais Linneja dārzs zied .

Mēnesis uz ziemeļu ceļiem jau nodzīvots,

Četri tūkstoši kilometru pieveikti ir

Un Stokholmā beidzot esmu nonācis.

Viena diena lielpilsētā, tā ir jānosvin,

Saulrietu vecpilsētas promenādē sagaidot.

Vēl dažas stundas iekš Skansen no rīta,

Etnogrāfiju un vēsturi bagāto apgūstot.

Tagad gan ir jāsteidz kāpj uz prāmja.

Pietiekami daudz piedzīvots šai reizei,

Zeme apriņķos Sauli, es atgriezīšos.

Un kad pēdējā šēra pazūd aiz apvāršņa,

Varu teikt- Uz redzēšanos, Ziemeļzeme!

Bet no mājām mani šķir vēl viena nakts.

Mēnesi jau māti neesmu neredzējis,

Mēnesi kopā ar māti dabu es pavadīju.

Ak, Latvija, gaidi savu dēlu mājās



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais