Ceļošana piekabē, žurku pilsēta un Malaizija
Iepriekšējo stāstu beidzām benzīntankā. Un nekur tālāk arī nebijām tikuši – iebrauktuvei priekšā tika nolaista barjera , kas liedza iebraukt jebkādam transportam. Devāmies klāt vienai no pēdējām automašīnām, kas vēl bija aizkavējusies benzīntankā. Cilvēki, kā jau Taizemē ierasts, angliski saprata vien pāris vārdus. ArIphonepalīdzību noskaidrojām viņu galamērķi. Un tavu brīnumu – tā ir pilsēta, kur vēlējāmies nokļūt arī mēs, bet bijām plānojuši līdz turienei tik tikai nākamā dienā, jo attālums bija ap 400 kilometriem. Grūti pieveicama distance stopojot kad ir satumsis. Izdzirdot vārdu Hat Yai (tā saucās pilsēta, kur gribējām nokļūt), mūsu acis iedegās. Tagad sarunu vajadzēja vest ļoti uzmanīgi, jo veiksmes gadījumā jau pēc pāris stundām atrastos spļāviena attālumā no Malaizijas robežas. Vieglajā auto atradās ģimene – vecāki ar meitu. Komforta līmenis tik garam ceļam samazinātos krasi, ja uz klāja paņemtu vēl divus mugursomainus ceļotājus. Izteicām savu lūgumu un nopratām, ka notiek ģimenes apspriede. Viss, ko varējām darīt, bija smaidīt plati – tas ir labākais dinamīts barjeru nojaukšanā, it īpaši, ja nerunājat vienā valodā. Sajutu, ka meita un tēvs ir pret mums, savukārt māte ir par 2 puišu uzņemšanu mašīnā – tas rada pārliecību par pozitīvu iznākumu. Vēl kāds telefona zvans un patiesi – tiekam aicināti ieņemt vietas. Aizmugurē ir jūtami šauri 2 vīriem ar mugursomu un, lai piedod man laipnā taizemiešu ģimene, labi pārtikušai pusaudžu meitenei.Pēc nobrauktiem pieciem kilometriem apstājamies. Jau šķiet, ka tūliņ tiksim izmesti laukā, jo pirms kāpām auto, meita diezgan atklāti paziņoja, ka nevēlas dalīt aizmugurējo sēdekli ar diviem izskatīgiem latviešu puišiem – cik neierasti! Taču aizmugurē apstājas kāda pick-up truck tipa mašīna un par brīnumu meita tiek nosūtīta uz turieni. Izrādās – tie ir vecvecāki, kuriem aizmugurē brīva vieta. Pateicamies par izrādīto laipnību cik vien spēdami – esam tiešām aizkustināti. Pieklājības pēc mēģinām uzturēt arī sarunu, kas valodas barjeras dēļ īsti nav pa spēkam. Arī nogurums dara savu un miegs lien acīs pa visām malām. Mēģinām noturēties, lai neaizmigtu, līdz sākam dzirdēt dīvainu troksni – klaboņu. Šķiet, zem divu tēviņu svara un kāda neveiksmīga trāpījuma bedrē (kaut arī maz, te tādas mēdz būt), ir deformēta automašīnas amortizācija. Tas ir noticis pusē, kurā sēžu es, un, lai arī ar nelielu vainas apziņu, jūtos diezgan glaimots – svars pēdējā laikā manus kaulus un miesas ir atstājis neierasti vieglus.
Nekāda lielā bēda gan tā nav, drīzāk gan rozīnīte visam šim stāstam. Kā Garijs Kasparovs savos ziedu laikos, māte veic prasmīgu rokādi, meitu no vecvecāku pikapa pārliekot savā automašīnā, savukārt latvju bandiniekus aizsūtot uz pikapa piekabi. Pirmo reizi traucamies pa maģistrāli automašīnas piekabē, priecīgi par piedzīvojumu un atviegloti – beidzot varam izstiepties pa visu piekabi un ļaut vaļu miegam. Tuvojas pusnakts, un ir sajūta, ka vairāk iespējas šajā naktī aizvērt acis var arī nebūt. Atlikušās divarpus stundas nododamies svētam mieram vecvecāku pikapa piekabē, vējam svilpojot gar ausīm – traucamies virs 100 kilometriem stundā. Atveru acis un veros zvaigžņotajās debesīs virs mums, pateikdamies vēlreiz negaidītajai veiksmei, kas kā trešais ceļabiedrs seko mums ik uz soļa.
Ierodamies Hat Yai pilsētā un dodamies uz tuvāko diennakts McDonaldu, kur Kristaps ietur maltīti, bet es izdaru izvēli par labu gājienam uz tuvāko diennakts veikalu. Izpētām iespējas kā virzīties tālāk. Zīmes nepārprotami vēsta, ka šeit uzturēties nav vēlams – žurkas uz ātrās ēstuves āra galdiem un tarakāni pie durvīm – ne tas apetīti rosinošākais skats. Ir nakts, un žurkas uz ielām redzamas vairāk nekā cilvēki. Nolemjam ar pirmo transportu doties uz robežpilsētu – nokaulētā snorkelēšanas biļetes cena iepriekšējā dienā mūs ir atstājusi ar mazu Taizemes bātu čupiņu, kas tiks investēta žurku pilsētas pamešanā.
Pāris atlikušās nakts stundas aizvadām grauzēju ieskautajā ātrajā ēstuvē – diennakts drošības saliņā. Ar pirmajiem gaiļiem brienam uz ne pārāk attālo dzelzceļa staciju, lai noskaidrotu, vai metāla rumaks iekļaujas mūsu budžetā. Izrādās, ka nē. Arī biļešu tirgotājiem nepiekāpības līmenis dienas sākumā ir zenītā. Nokārtām galvām vērsāmies pie plāna „B”, kas ietvēra gājienu uz pāris kilometrus attālo autoostu, lai ko nedaudz lētāku atrastu tur. Mums paveicās – kāds šoferis devās tieši uz robežpunktu, bet pēc stundas. Tomēr vecais vīrs atļāva mums ieņemt vietas jau uzreiz, pie kam, biļetes cena bija smieklīgi zema. Tā ieguvām drošu vietu miegam un nedaudz ietaupījām. Pēc pāris stundām nokļuvuši pie robežas, sapratām, ka šis nebūs īstais robežpunkts, no kura stopot automašīnas tālāk uz Malaizijas galvaspilsētu, tāpēc par pēdējiem bātiem noķērām vietējo piekabju tipa autobusiņu un pēc neilga laika nokļuvām īstajā vietā. Tagad varu teikt, ka Singapūras kazino pārbaudes ir vismaz 4 reizes striktākas kā pārbaudes uz Malaizijas robežas (to, kāpēc ir zināms par kazino īpatnībām Singapūrā, varēsiet lasīt nākamajos stāstos). To šķērsojām ar kājām, un, ieejot telpā, kur ar rentgenu tiek pārbaudīta soma, neviens man nepievērsa uzmanību. Tā vietā, muitnieki kā pielipuši skatījās kādu vietējo TV pārraidi un mani pat nepamanīja. Izgājis jau ārā no ēkas, tomēr griezos atpakaļ, lai pats uzprasītos uz pārbaudēm. Kaut arī jau pāris dienas manu seju bārda vairs nerotāja, negribēju tikt uztverts kā terorists vai spiegs.
Malaizija patīkami pārsteidza – kārtība, infrastruktūra, cilvēki runā angliski, viss ir diezgan tīrs. Vienīgi cenas nedaudz augstākas kā Taizemē. Pierobežas benzīntankā pamatīgi nomocījāmies šofera meklējumos, nīkstot karstajā saulē vairākas stundas. Taču, kad reiz sākām kustību, uz ilgāk kā 15 minūtēm nekad neapstājāmies. Vispirms desmit kilometri kravas mašīnas aizmugurē, kopā ar sadzīves tehniku un elektroprecēm, tad piecdesmit kilometri ar būvinženieri. Tālāk mēģinājām veiksmi ne no benzīntanka, bet uz paša lielceļa – pēc pāris roku mājieniem jau sēdējām kādas ģimenes pikapa piekabē un joņojām pa lielceļu ar ātrumu 130 kilometri stundā. Labi, ka lietus bija tikko nolijis. Un autovadītāji, kurus apdzinām, nereti atplauka platā smaidā un rādīja uz augšu paceltu īkšķi, ieraugot mūs ar lielajām somām mašīnas piekabē. Vai nebija bail – kāds varētu jautāt. Autostopošanā visdrošāk ir kāpt mašīnā ar vīrieti pie stūres un bērniem salonā – tad braukšanas drošībai tiek pievērsta vislielākā uzmanība. Šajā reizē salonā bija divi vai trīs mazie, no kuriem kāda meitenīte visu laiku vērās atpakaļ un veltīja mums, piekabē sēdošajiem, apburošu smaidu. Tikām izlaisti atpūta vietā lielceļa malā un atkal, jau pēc neilga brīža traucāmies uz mūsu šīs dienas galapunktu – Džordžtaunu. Izpalīdzīgais šoferis bija inteliģents un labi izglītots vīrs. Angļu valodu pārvaldīja teicami, tāpēc vairāk kā stundu ceļā aizvadījām sarunās par dzīvi Latvijā, Malaizijā un pasaulē.
Tikām izlaisti pie tilta, kas savienoja kontinentu ar salu, uz kuras atradās Džordžtauna. Tālāk ceļu bijām plānojuši mērot kājām. Pēc kartes bija grūti pateikt, bet ilgākam gājienam bijām gatavi. Liels bija mūsu pārsteigums, kad izrādījās, ka tilts ir ap 11 kilometrus garš un to ar kājām šķērsot nav iespējams. Taču iesācējiem Malaizijā veicas, un tūlīt pat mums blakus apstājās kāds busiņš. Ķīniešu uzņēmējs, tējas importētājs, bija redzējis mūs ejam virzienā, kur parasti neviens cilvēks savu kāju nav spēris, tāpēc nolēma palīdzēt. Tikām nogādāti gandrīz pašā pilsētas centrā – bez šī vīra palīdzības, pašiem nenojaušot būtu nonākuši lielās sprukās.
Pilsēta uz salas ir aptuveni vidusceļš starp Taizemes – Malaizijas robežu un galvaspilsētu Kualalumpūru. Vietējā reģiona industriālais un biznesa centrs ar pāris debesskrāpjiem un garu jo garu tiltu. Kāpēc šāda pilsēta tik ļoti piesaistīja mūsu uzmanību? Jo pie tās krastiem noenkurota neliela jahta, uz kuras klāja jau pāris dienas savu dzīvi vada mūsu sens draugs, līgatnietis Oskars. Viņš ir īsts pasaulē gājējs, gandrīz, kā no latviešu tautas pasakas ārā izkāpis tēls. Trešais tēva dēls, kā viņš pats sevi mēdz dēvēt, kurš devies pasaulē laimi meklēt. Kā viņam veicas – par to nākamajā stāstā!
06.05.2013